"Gribas dzīvot valstī, kas mani respektē" - Jolantai ar sievu Olgu nācās pamest Latviju
Pirms vairākiem gadiem Jolanta Cihanoviča ar savu sievu Olgu nonāca pie lēmuma doties prom no Latvijas, jo šeit nevarēja reģistrēt savas attiecības. Dzīve Latvijā radīja sarežģījumus un spriedzi. Tagad Beļģijā viņas jūtas brīvi un pasargātas kā pāris.
Latvijas Radio satika Jolantu Briseles centrā.
Nācās pamest Latviju
Jolanta, kurai ir nedaudz pāri 50 gadiem, ir psiholoģe, psihoterapeite, uzņēmumu konsultante. Īsteno dažādus projektus visā pasaulē un ir vairāku organizāciju līdzdibinātāja.
2015. gadā Jolanta kopā ar savu sievu Olgu pameta Latviju. Bet nu divus gadus viņas dzīvo Briselē. Ceļš līdz Beļģijai gan neesot bijis viegls, vēsta portāls "Lsm.lv".
"Viņa ir pusukrainiete, puskrieviete, līdz ar to Latvijā viņai nav bijusi iespēja iegūt uzturēšanās atļauju," pastāstīja Jolanta.
Viņas iepazinās 2009. gadā, tolaik Olga esot dzīvojusi Krievijā, kur nav bijis iespējams dzīvot dažādu iemeslu dēļ. Tāpēc konsultējās ar cilvēkiem, kas ieteikuši Olgai apgūt latviešu valodu un uzsākt studijas Latvijā.
Kā atminas Jolanta, sākotnējais plāns bijis, ka Olga piecus gadus studēs un tad pretendēs uz pilsonību, kas ļaus abām dzīvot kopā Latvijā. Tomēr pēc pieciem gadiem Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē saņēmušas ziņu, ka ārvalstu studentiem gads skaitās kā pusgads, līdz ar to uz pilsonību Olga varēšot pretendēt vien pēc desmit nodzīvotiem gadiem Latvijā.
"Un tad mēs sapratām, ka – nē, vēl piecus gadus nē. Tā ir arī tāda pazemojoša attieksme, es arī nekļūstu jaunāka. Un tad ir jautājums, vai es gribu cīnīties un izdzīvot, vai arī es gribu dzīvot," skaidroja Jolanta.
Tā pieņemts lēmums emigrēt no Latvijas. "Tas, protams, skan tā vienā teikumā, bet tas nozīmē, ka ir jāpārdod dzīvoklis, ir jāpasaka uz redzēšanos. Tas nozīmē izsērot, tas nozīmē pieņemt visādus mazus, lielus lēmumus."
Iemīlos cilvēkā, nevis dzimumorgānos
Lūgta pastāstīt par savu sievu, Jolanta atklāja, kā abas iepazinās: "Mēs iepazināmies internetā, pie tam nemeklējot iepazīšanos, mēs vienā diskusijā sākām runāt par vīrišķīgumu, sievišķīgumu, par sociālajiem konstruktiem. Man ļoti patīk gudras diskusijas, kur var padomāt par lietām, man nepatīk, ka man visu laiku piekrīt."
"Viņa ir ļoti skaista, gudra un ārkārtīgi radoša. Nu, jā, tad mēs tikāmies, aizbraucām viena pie otras ģimenes – parunājāmies, sapazināmies un tad izdomājām dzīvot kopā," atceras Jolanta.
Jolanta apprecējās Dānijā, lai Olga nokārtotu uzturēšanos atļauju un iegūtu vīzu.
"Es neesmu lesbiete, jo cilvēkiem ir tendence mani redzēt kategorijā – ja tu dzīvo ar sievieti, tātad tu esi lesbiete. Bet es esmu panseksuāle, es iemīlos cilvēkā, nevis dzimumorgānos. Dzimumorgāni man ir sekundārā lieta, man primārā lieta ir cilvēks, līdz ar to ir grūti par to runāt, jo tas nav īsti skaidrs," skaidroja Jolanta.
Pirmo reizi par savu seksualitāti Jolanta sāka aizdomāties pusaudžu gados, kad saprata, ka viņai patīk cilvēki neatkarīgi no to dzimuma.
Izprast savu seksualitāti Jolantai ir bijis garš un grūts ceļš. Un viņa atzina – joprojām ir neatbildēti jautājumi. "Man ir okay dzīvot bez šiltītes," uzsvēra Jolanta.
"Skaidrs, ka es arī nejūtos kā sieviete, man šis konstrukts liekas ierobežojošs. Tie visi vārdi, tu to paņem, attiecini uz sevi, un tad domā, vai man reāli vajag vārdu. Kaut kādā gadījumā jā, tā ir vieglāk komunicēt, es pasaku vārdu, cits cilvēks saka "skaidrs", un nav jāstāsta kaut kāds garš stāsts. Bet tajā pašā laikā sev, vai man vajag to vārdu? Es nezinu."
"Man gribas dzīvot valstī, kas mani respektē"
Savukārt Beļģijā viņas var justies droši: "Mēs varam sadoties rociņās un iet pa ielu, un neviens nekad neko nekomentēs. Mēs varam iet ciemos vienmēr kopā – neviens nekomentēs. Nav nekādas spriedzes, kad iepazīstamies ar citiem. Es varu teikt, ka, jā, tā ir Olga, mana sieva – viss ir forši, nav nekādu jautājumu, skatienu. Mēs varam ļoti daudzās citās lietās būt pašas."
Viņa novērtē to, ka Beļģijā cilvēki viens otram grib palīdzēt, nevis nosodīt, un viņus neuztrauc tas, kāda ir otra cilvēka seksualitāte.
Par atgriešanos Latvijā pāris nedomā. "Nē. Mēs esam runājušas par to, un Latvija mums ļoti patīk. Bet man nav sajūtas, ka es varu brīvi, forši justies Latvijā. Man ir sajūta, ka man tad atkal būs ļoti daudz spriedzes dzīvē, ļoti daudz ierobežojumu, ko es negribu. Teorētiski mēs varam braukt, jo Latvijai tagad ir jāpakļaujas Eiropas lēmumam, viņiem ir jāpieņem mūsu laulības apliecība, bet es negribu, ka man tādā pazemojošā veidā saka: nu labi, labi, ja jums vajag. Man gribas dzīvot valstī, kas mani respektē. Ja Latvija kādreiz būs tāda valsts, tad mēs par to domāsim," sacīja Jolanta.
