Braucot uz kapu svētkiem, pie viena noslēdz līgumu

Šīs senās tradīcijas piekopšana varētu būt labs iemesls, lai tikšanos ar tuviniekiem pie aizgājēja atdusas vietas apvienotu ar lietderīgo. Jau ilgāku laiku vismaz lielo Latvijas pilsētu pašvaldības iedzīvotājus aicina noslēgt līgumu par kapavietas uzturēšanu, parūpējoties par piederīgo atdusas vietu arī juridiskā aspektā.

Būtisks dokuments

Kapavietu uzturēšanas līgumi tiek slēgti saistībā ar mirušo radinieku (tiešā līnijā) vai laulāto kapavietām. Tas ir dokuments, kas apstiprina – konkrētai kapavietai ir saimnieks jeb uzturētājs, kura pienākums ir par to rūpēties (regulāri apkopt), savukārt dažādos strīdu vai neskaidrību gadījumos līgums jūs var pasargāt no nepatikšanām.

Ja apbedījuma vietu ilgāku laiku neviens nekopj, kapsētas pārzinim ir tiesības to aktēt un vēlāk nodot citai personai, kam nepieciešams apbērēt tuvinieku, taču paša ģimenes kapavietā tas nav iespējams, piemēram, vietas trūkuma dēļ.

Ja piederīgais apbedīts sen

Pārsvarā līgumus par kapavietas uzturēšanu slēdz, ja nesen ticis apbedīts tuvinieks. Par dokumentu sakārtošanu juridiski informē konkrētās kapsētas pārzinis, kaut gan informācija par kapavietu uzturēšanas līgumiem un to slēgšanas kārtību ir pieejama gan interneta portālos Latvija.lv, Likumi.lv, gan arī citās vietnēs.

Ne pārāk bieži, taču ir gadījumi, kad līgums par kapavietas uzturēšanu tiek slēgts arī tad, ja pēdējais apbedījums noticis pirms 80 un vēl vairāk gadiem. Proti, līguma slēdzēja puse ir apbedītās personas mazmazmeita vai mazmazdēls. Tas ir cilvēks, kurš apzinīgi kopj savu senču apbedījumu vietu un tiesības uz to vēlas nostiprināt ar juridisku spēku.

Šādos gadījumos procedūra ir sarežģītāka, jo līgumslēdzēja pusei nepietiks tikai ar personu apliecinoša dokumenta un tuvinieka miršanas apliecības uzrādīšanu, bet vajadzēs arī pierādīt radniecību ar aizgājēju. Laika gaitā vairākās paaudzēs bieži mainījies uzvārds, kas nozīmē, ka cilvēkam ar dokumentu palīdzību jāpierāda, ka tas, kurš kapavietā apglabāts, patiesi ir viņa vecvectēvs vai vecvecmāmiņa.

Ne visiem mājās saglabāti veci dokumenti, piemēram, pirms daudziem gadiem izdotas dzimšanas vai miršanas apliecības. Ja šos dokumentus vairs nevarat atrast, vajadzēs pieprasīt izziņu, kas apliecina konkrētās personas dzimšanu, laulības reģistrāciju, kas sievietei bieži vien nozīmē uzvārda maiņu, kā arī nāvi.

Tas izdarāms Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta Arhīva nodaļā vai Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Dzimtsarakstu departamenta Arhīva nodaļā ir pieejami dokumenti, sākot ar pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem, senāki dokumenti atrodas arhīvā.

Kā tikt pie izziņām?

Gan vienā, gan otrā iestādē nav jāierodas klātienē. Dzimtsarakstu departamentam iesniegumu iespējams sagatavot un nosūtīt elektroniski, jo pieprasījuma veidlapa pēc izziņas par dzimšanas, laulības vai miršanas reģistrāciju elementāri ir pieejama portālā latvija.lv.

Līdzīgi procedūra veicama arī saistībā ar arhīvu dokumentu pieprasīšanu. Šo rindu autore no pašas pieredzes var piebilst: ja iesnieguma veidlapu, kas sūtāma arhīvam, neprotat sameklēt, pastāv iespēja uz arhīvu nosūtīt e-pasta vēstuli ar lūgumu, lai iesniedzamā dokumenta veidlapu jums atsūta uz norādīto e-pasta adresi, pēc tam to aizpildīt un elektroniski nosūtīt atpakaļ.

Dzimtsarakstu departamenta darbinieki, saņemot pieprasījumu, izziņu gatavo apmēram nedēļu vai divas, kas nozīmē, ka dokumentu ar nepieciešamo informāciju ir cerība saņemt samērā īsā laikā.  Arhīvā pieprasītas izziņas saņemšanas laiks var būt mēnesis vai pat ilgāk.

Maksas pakalpojums

Piebilstams, ka gan departamentam, gan arhīvam informācijas izsniegšana ir maksas pakalpojums (sākot no pieciem eiro). Iekams nebūsiet veikuši maksājumu par pieprasīto dokumentu internetbankā, jūs pie tā netiksiet.

Nepieciešamo informāciju par dzimšanu, nāvi un laulībām iespējams iegūt arī no baznīcu grāmatām, taču netrūkst gadījumu, ka tās vairs nav saglabājušās.

Ziņas par kapavietu, kurā gadā kurš nelaiķis tajā ir apbedīts, var meklēt arī kapu grāmatās (reģistros), kas atrodas kapu kantorī pie kapsētas pārziņa. Tajās aizgājēju var atrast vai nu pēc vārda, vai miršanas gada. Atkal jāpiebilst, ka netrūkst kapsētu, kur kapu grāmatas dažādu iemeslu dēļ (īpaši par senāku periodu) nav saglabājušās vai arī informācija tajās ierakstīta nepilnīgi, pat ar rupjām kļūdām.

Dažādās pilsētās mazliet atšķiras

Noslēgt līgumu pie kapsētas pārziņa var doties tikai tad, kad esat sagādājis visas nepieciešamās izziņas vai dokumentu oriģinālus, kas pierāda radniecību. Jāprecizē, ka dažādās Latvijas pilsētās pati līguma slēgšanas procedūra mazliet atšķiras, piemēram, Rīgā līgumu slēdz, ierodoties pie konkrētās kapsētas pārziņa. Turpretim Liepājā tas tiek darīts centralizēti, proti, dodoties uz Liepājas kapsētu pārvaldi. Pirms ierašanās, protams, jāsazinās un jāsaskaņo laiks.

Dažkārt radinieki nespēj vienoties, kurš no viņiem būs kapavietas uzturētājs un slēgs līgumu. Tādā gadījumā priekšroka tiek dota pirmajam, kurš iesniedz iesniegumu par kapavietas uzturēšanas tiesību pārņemšanu.

Kad līgums par kapavietas uzturēšanu ir noslēgts, tas nenozīmē, ka tagad viss paveikts. Parakstot dokumentu, uzturētājs ir devis savu piekrišanu veikt pienākumus, kas no viņa tiek gaidīti. Tās ir pašsaprotamas lietas: regulāra kapavietas sakopšana, dzīvžoga, ja tāds ir, apgriešana līdz 0,7 metru augstumam, lapu, zaru un citu gružu savākšana un aiznešana līdz atkritumu izmešanas vietai (konteineram).

Gada laikā pēc bērēm

Ja kapavietu paredzēts labiekārtot, piemēram, uzstādot piemiņas plāksnīti vai pieminekli, soliņu, norobežojošu sētiņu jeb apmales, vai arī kaut ko no tā demontēt, būs nepieciešama kapsētas pārziņa atļauja, respektīvi, savs nodoms ir jādara zināms. Atļauja vajadzīga arī gadījumā, ja vēlaties iestādīt koku vai kokveida krūmus, piemēram, ceriņus.

Līgumā ir atsevišķs punkts, kas uzturētājam pat nosaka aptuveni gada laikā pēc apbedījuma veikšanas kapavietas labiekārtošanu atbilstoši tradīcijām un paša vajadzībām. Trīs mēnešus pēc bērēm ir pienākums kapavietu sakopt, izmetot nokaltušos ziedus, vainagus, zarus un iekārtojot kapa kopiņu. Piebilstams, ka Rīgā I Meža kapos, II Meža kapos, Raiņa kapos un Miķeļa kapos atļauts uzstādīt pieminekļus un kapakmeņus tikai no dabiskajiem materiāliem.

Tas, ko līgums aizliedz darīt, ir patvaļīga kapavietas robežas palielināšana un koku stādīšana, ja nav saņemta kapsētas pārziņa atļauja.

Ja kapavietas uzturētājs saprot, ka kādu iemeslu dēļ turpmākas rūpes par tās kopšanu viņam nav iespējamas vai ir apgrūtinošas, pastāv iespēja saistības nodot vai nu laulātajam, vai radiniekam, piemēram, brālim, māsai vai saviem bērniem.

Lai to izdarītu juridiski pareizi, jādodas pie kapsētas pārziņa un jāraksta iesniegums, norādot iemeslu, kāpēc līgumu par kapavietas uzturēšanu nepieciešams pārslēgt uz citu personu. Arī šo formalitāti ir vērts nokārtot, pretējā gadījumā pastāv iespēja, ka kapavieta ar laiku pāries pašvaldības īpašumā. Tā mēdz notikt, ja trīs gadu laikā pēc kapavietas uzturētāja nāves nav pieteicies neviens šī uzturētāja tiesību un pienākumu pārņēmējs.

Ja kapavieta aktēta, vēl nav nokavēts

Aktēšana kapsētu apmeklētājus dažkārt mulsina. Tomēr, ieraugot nekoptā kapavietā iespraustu mietiņu, kas marķēts ar dzeltenu krāsu un uzrakstu “Aktēts”, nekas vēl nav nokavēts. Tas ir brīdinājums kapavietā apbedīto piederīgajiem kapu sakopt un aiziet pie kapsētas pārvaldnieka noslēgt kapavietas uzturēšanas līgumu.

Realitātē gan dažkārt ir tā, ka piederīgo, kam sakopt kapavietu, vairs nav – viņi ir emigrējuši vai arī miruši. Tādā gadījumā gan ar laiku šī kapavieta nonāk pašvaldības īpašumā.

Taču ir arī pozitīvais moments. Daudz dzirdēts par cilvēkiem, kuru radinieku kapavietas atrodas blakus aktētajai, tāpēc viņi iespēju robežās apkopj arī kaimiņu vietu, lai tā vēl kādu laiku neaizietu zudībā. Kas zina, varbūt pēc laika uzradīsies piederīgie, kuriem šeit kāds ir apglabāts, un pateiks paldies. Mēdz notikt arī tā.

Kas notiek ar nekoptajām kapavietām?

Kas notiek ar aktētu kapavietu, ja neviens nepiesakās un tā netiek sakopta? Parasti šādos gadījumos vietu piešķir un ierāda kapavietas uzturētājam, kuram jāapbedī piederīgais, taču paša uzturētajā kapavietā to nevar izdarīt, jo nav brīvas vietas, kā arī nevar veikt virsapbedījumu.

Svarīgi ir zināt, ka virsapbedījums ir atļauts 20 gadus pēc iepriekšējā apbedījuma veikšanas. Teorētiski pastāv iespēja to darīt arī pēc 15 gadiem, taču tādā gadījumā veicama speciāla saskaņošanas procedūra.

Rīgas kapsētās nekoptos apbedījumus reizi gadā apskata kapavietu komisija, sastāda aktu un marķē tās ar mietiņu. Vēlreiz jāuzsver, ka aktēta kapavieta vēl nenozīmē, ka tā tiks atdota citam. Piederīgajiem ir iespēja visu vērst par labu, proti, kapus sakopt un noslēgt uzturēšanas līgumu.

Uzziņai

Kapavieta – noteikta lieluma zemes teritorija kapsētā mirušo apbedīšanai, kapavietas izveidošanai un kopšanai.

Kapavietas uzturētājs – fiziska persona vai sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija, kurai piešķirta kapavieta un kura reģistrēta kapavietu uzskaites pamatdokumentos, vai augstākās izglītības un zinātnes institūcija, ja tai piešķirta kapavieta urnu ar kremētu mirušo pelniem, kuri atļāvuši savu ķermeni izmantot medicīnas zinātnei, apbedījumiem.

Kapsētas pārzinis – amatpersona, kura pilda kapsētu uzturēšanas pienākumus.

Aktēšana – darbību kopums, kurā ietilpst nekoptas kapavietas apsekošana, brīdinājuma zīmes uzstādīšana un akta par nekoptu kapavietu sastādīšana.

Aktēta kapavieta – noteiktā kārtībā par nekoptu atzīta kapavieta.

Avots: Rīgas domes saistošie noteikumi Nr. 145