Slimības, no kurām Latvijā mirst visvairāk. Izmeklējumi ir, taču nereti par maksu

Veselības ministrijas uzsāktais darbs pie sirds un asinsvadu slimību mazināšanas plāna vieš cerību, ka tiks risinātas problēmas, kas neļauj ģimenes ārstiem sasniegt daudz labākus rezultātus sirds-asinsvadu slimību sloga mazināšanā. Kādas ir galvenās problēmas primārajā aprūpē, ko valsts līmenī nepieciešams atrisināt, stāsta ģimenes ārste Linda Šauriņa.

Izmeklējumi pieejami, taču nereti par maksu

Lai noteiktu kardiovaskulāro slimību risku, izmantojam SCORE (Systemic COronary Risk Estimation) metodi – sirds un asinsvadu slimību riska noteikšanas instrumentu, kas ar pierādītu ticamību prognozē risku nākamajiem 10 gadiem. Šo izmeklējumu programmu piedāvā  cilvēkiem no 40 gadu vecuma, atkārtojot reizi piecos gados līdz 65 gadu vecumam. Taču valsts šos izmeklējumus apmaksā tikai  tad, ja pacients ir tieši 40, 45, 50, 55, 60 vai 65 gadus vecs. 

Ja vien ģimenes ārsta praksē nav cilvēka, kas var izsekot līdzi katram pacientam un “pareizajā” vecumā viņu uzaicināt veikt SCORE novērtējumu, tad cilvēks, ļoti iespējams, “īstajā” vecumā pie ārsta neatnāk un nesaņems valsts apmaksātu sirds veselības risku novērtējumu.

SCORE metode ņem vērā vairākus kritērijus (ķermeņa masas indekss, cukura līmenis asinīs, ģimenes slimību vēsture, stresa klātbūtne, uzturs un fiziskās aktivitātes) un nosaka, vai personas sirds un asinsvadu slimību risks ir zems, vidējs, augsts vai ļoti augsts.

Ja risks ir no vidēja līdz ļoti augstam, ģimenes ārsts izsniedz nosūtījumu uz tālākiem valsts apmaksātiem izmeklējumiem. Šeit zināmā mērā darbojas nosacīts “zaļā koridora” princips – jo augstāks sirds-asinsvadu slimību risks, jo īsāks ir gaidīšanas laiks uz šiem izmeklējumiem. Taču bieži sastopamies ar situācijām, kad pacientam ir paaugstināts asinsspiediens, paaugstināts holesterīns, bet nevaram veikt valsts apmaksātu SCORE novērtējumu, jo cilvēks ir “nepareizajā vecumā” – darbs ar šo pacientu netiek apmaksāts.

Savukārt, ja pacients nav saņēmis valsts apmaksātu SCORE novērtējumu, viņam papildu izmeklējumi jāgaida ilgi, un arī holesterīna līmeni mazinošo medikamentu kompensācijai pacients bieži neatbilst. 

Tāpat ir situācijas, kad, uzsākot SCORE novērtējumu, īpaši pēc 55 gadu vecuma, atklājas, ka pacients vairs neatbilst iekļaušanai SCORE algoritmā, jo ir attīstījusies nopietna slimība, kas viņu izslēdz no šīs profilakses programmas. “Zaļais koridors” ir aizvēries un tik ļoti vajadzīgie izmeklējumi jāgaida neadekvāti ilgi. 

Apzinīgo pacientu – tikai 10%

Ģimenes ārstam ir jāveic ļoti liels skaidrojošais darbs, lai kliedētu mītus un panāktu, ka pacients lieto izrakstītos medikamentus. Ir vajadzīgs regulārs informatīvs un izglītojošs darbs valstiskā līmenī, lai mazinātu pacientu zemo līdzestību un vairotu veselībpratību. Diemžēl tipisks pacients ir tāds, kam ģimenes ārsts novērtē riskus, saplāno un izsniedz visus nosūtījumus, bet – pacients pazūd. Labākajā gadījumā viņš piezvana uz ārsta praksi un atkārtoti pasūta nozīmētos medikamentus.

Tikai ap 10% pacientu  ievēro visus ārstēšanās noteikumus un lieto  zāles. Diemžēl ir ļoti daudz tādu, kas pārtrauc tās lietot vai neuzsāk lietot vispār dažādu mītu un aizspriedumu ietekmē. Piemēram, spēcīgi ir iesakņojies uzskats, ka holesterīnu mazinošo medikamentu grupa bojā aknas, lai gan aknu rādītāji, lietojot šīs zāles, tiek rūpīgi kontrolēti.

Akūtākā problēma ģimenes ārsta praksē – cilvēkresursu trūkums

Visefektīvākā darba organizācija ir tām praksēm, kur ir vai nu divi ārsta palīgi, vai viens ārsta palīgs un medmāsa. Tas ļauj samazināt arī ikdienas risināmo jautājumu slogu ārstam, atvēlot vairāk laika profilakses pasākumiem un uzlabojot komunikāciju ar pacientu. Taču šādu komandu var atļauties tikai tās ģimenes ārstu prakses,  kurās ir ļoti daudz pacientu (virs 1200 pacientiem). Nereti ārsts strādā kopā tikai ar vienu māsu, un arvien biežāk ir situācijas, kad cilvēkresursu trūkuma dēļ ārsts strādā viens pats.

Diemžēl ģimenes ārsta aizņemtība rada reālus riskus. Piemēram, trīs mēnešus pēc sākotnējā SCORE riska noteikšanas jāveic tā pārvērtējums. Taču lielākoties ģimenes ārstu praksēs pacientu un viņu tālākās ārstēšanas gaitas uzskaite tiek veikta manuāli, un pēc noteiktajiem 3 mēnešiem pacients speciāli jāuzaicina uz atkārtotu vizīti.

Diemžēl tam trūkst resursu, varam vien cerēt, ka pacients pats atcerēsies ierasties vēlreiz. Šo problēmu lielā mērā atrisinātu vēl viena ārstniecības persona praksē, ko apmaksātu valsts.  

Ņemot vērā, ka daudzu, ne tikai sirds un asinsvadu slimību, profilaksē un ārstēšanā liela nozīme ir  uzturam un diētai, ģimenes ārsta praksē būtu jāstrādā arī valsts apmaksātam uztura speciālistam, jo pacientiem nepieciešami personalizēti un individuāli uztura režīma ieteikumi, kas ņem vērā arī viņa fizisko aktivitāti, finansiālās iespējas, dienas režīmu, ģimenes stāvokli un citus apstākļus. 

Telpas ierobežo ārstu iespējas 

Rīgā un dažās citās lielākajās pilsētās ģimenes ārsti nereti strādā kopā ar medmāsu vai ārsta palīgu vienā nelielā kabinetā, tātad vienlaikus iespējams pieņemt tikai vienu pacientu. Papildu telpas otrajam un trešajam darbiniekam daudzas ģimenes ārstu prakses nevar atļauties. Valstij jādomā par telpu nodrošinājuma regulējumu, iespējams – subsīdijām, jo par telpām visām ģimenes ārstu praksēm valsts maksā vienādi, taču ļoti būtiskas ir  īres maksu atšķirības: Rīgā mazāka kvadratūra var maksāt tikpat vai pat dārgāk, nekā divreiz lielāka – reģionos. Svarīga ir arī telpu atbilstība un lielums, no kā nereti atkarīgas arī ārsta iespējas sniegt daudzveidīgākus veselības aprūpes pakalpojumus.

Vienotas sistēmas, kur glabātos visi pacienta dati – nav! 

Darbu ar pacientu būtiski traucē tas, ka valsts apmaksātās skrīninga programmas “savā starpā nesarunājas”. Trūkst vienotas datu krātuves un uzskaites. Tādēļ viens no steidzamāk risināmajiem jautājumiem ir vienotas pieejas nodrošināšana pacienta medicīniskajai dokumentācijai visiem viņa veselības aprūpē iesaistītajiem. Šobrīd nevaram bez papildus izmaksām praksei vai bez ļoti līdzestīga pacienta palīdzības izsekot, uz kādiem izmeklējumiem pacients jau ir nosūtīts un kādus jau ir veicis, tādēļ nereti uz vienu un to pašu izmeklējumu pacientu atkārtoti nosūta vai nu ģimenes ārsts, vai speciālists, tādā veidā tērējot gan valsts budžeta līdzekļus, gan pacienta laiku un citus resursus. 

Liekot cerības uz sirds un asinsvadu slimību mazināšanas plānu, vienlaikus ir svarīgi apzināties, ka konkrētus mērķus sirds un asinsvadu slimību mazināšanā iespējams sasniegt tikai ar atbilstošu finansējumu. Ja gribam tuvoties Eiropas mērķiem un līdz nākamās desmitgades sākumam par vienu trešdaļu samazināt priekšlaicīgo un novēršamo nāves gadījumu skaitu no sirds un asinsvadu slimībām, darāmā ir daudz.