Jaunais koncertzāles vadītājs Orests Silabriedis: "Krievu mūzika "Lielajā dzintarā" līdz janvārim tiešām neskanēs"

Orestam Silabriedim ir vairāk nekā trīsdesmit gadu pieredze mūzikas nozarē – viņš būtisku artavu muzikoloģijā devis kā kanāla Latvijas Radio 3 Klasika redaktors un žurnāla Mūzikas Saule galvenais redaktors. Silabriedis strādājis pie dažādu koncertciklu, festivālu un citu māksliniecisko programmu izveides pašmāju kultūras organizācijām, rīkojis dzejas un mūzikas vakarus, allaž bijis lietas kursā par visu jauno, aktuālo, vienlaikus ilgas stundas pavadot bibliotēkās un arhīvos, vēsturi pētot. Pirms gada kļuvis par Liepājas simfoniskā orķestra konsultantu, viņš arvien tuvinājies vēju pilsētas mūzikas dzīvei, taču no Rīgas pavisam prom doties arī nevēlas.

Likumsakarīgs ir jautājums – vai Lielajā dzintarā nākamsezon skanēs Pētera Čaikovska vai Sergeja Prokofjeva mūzika?

Tas nav vienpersonisks lēmums, bet gan komandas darbs, šīs sezonas darba plāns ir sastādīts līdz gada beigām, un tas ir noticis pirms manas stāšanās amatā, turklāt Lielais dzintars darbu plāno nevis pa sezonām, bet gada ietvaros. Patlaban notiek 2024. gada repertuāra plānošana, un principāli es neesmu no tiem, kuri uzskata, ka krievu komponistu mūzika nevarētu skanēt. Domāju, ka viss atkarīgs no daudzuma, konteksta, arī intuīcijas un sajūtas, jo ir opusi, kas mums var izraisīt asociācijas ar režīmiem, kurus nevēlamies atcerēties. Taču nevaru iedomāties, ka Prokofjeva, Sergeja Rahmaņinova vai Dmitrija Šostakoviča mūzika kādam varētu radīt nepatīkamas sajūtas. Ar Čaikovski gan nav tik vienkārši, jo viņš ir režīma ļoti ekspluatēts komponists.

Es teiktu, ka tur būtu jāpiedomā. Bet šī ir sajūta, kuru nevar izanalizēt, un tā mainās – arī man pašam. Kopš Ukrainas kara sākuma esmu ļoti daudz mācījies no cilvēkiem, kuri ir ļoti principāli savās nostājās. Mēraukla, kurai pielīdzinos, ir tulkotāja Māra Poļakova. Esam seni paziņas, viņa, būdama krievu valodas speciāliste, ir kļuvusi par tās un pat visas krievu kultūras absolūtu noliedzēju, iegājusi ukraiņu pasaulē. Es apbrīnoju, ka cilvēks var pieņemt tik principiālu lēmumu! Es to neesmu izdarījis, un tā sagadījies, ka līdz janvārim Lielajā dzintarā krievu mūzika tiešām neskanēs.

Koncertzāle visupirms dod ceļu Liepājas simfoniskajam orķestrim, kas ir neatkarīga organizācija. Koordinācija, protams, nepieciešama, un tā ar laiku vairosies. Tātad vispirms orķestra plāni, tad ir diezgan daudz īrētu pasākumu. Mums ir tūkstotis vietu, var iekārtot arī mazo skatuvi.

Koncertzāles stratēģija pirmām kārtām vērsta uz filharmonisko darbību, gribētu vairāk pievērsties muzikāliem uzvedumiem, daļēji vai izteikti teatrāliem, jau līdz šim producētas bērnu izrādes. Man šķiet, ka orķestra bedre ir nepietiekami ekspluatēta, varbūt dosimies laikmetīgās dejas, baleta virzienā, ar prieku dzirdētu Sniedzi Prauliņu un Juuk Liepājā. Mūsu pārziņā, protams, ir valsts svētku koncerti, kuros uzstājas simfoniskais orķestris, un šo tradīciju turpināsim. Kaut ko piedāvāsim arī uz Ziemassvētkiem.

Situācijā, kad visi jostas savelk ciešāk, elektrības rēķinu dēļ tiek aizvērtas ledus halles un bērni nevar spēlēt hokeju, mūsu lielās koncertzāles balstās valsts, pašvaldības subsīdijās. Vai tā notiek arī citviet Eiropā?

Nemācēšu atbildēt. Skaidrs, ka tāmei jābūt tādai, lai koncertdarbība būtu simpātiska ne tikai no ekonomiskā, bet arī finansiālā viedokļa. Lielais dzintars ir vienā tīklā ar ļoti labām Eiropas koncertzālēm Itālijā, Spānijā, Anglijā. Ceru, ka ar laiku mums varētu rasties kopīgi projekti ar kopīgu Eiropas finansējumu, kas izstaigātu šo apli. Kopproducēšana ir viens no veidiem, kā dzīvot. Ir, protams, zināms procents, kas Liepājas koncertzālei jānopelna, bet pamatā ir pašvaldības finansējums. Neesmu no tiem, kuri gatavi mākslas vārdā šķērdēt milzu līdzekļus, bet šī man patiesībā ir jauna lieta, kuru pašlaik apgūstu.

Zigmars Liepiņš savulaik izteicies, ka, redzot kaut vienu brīvu vietu savā izrādē, to ņem nost no repertuāra. Šāds princips akadēmiskā žanra koncertos nevalda.

Pilnīgi noteikti ne. Vairākus gadus biju Latvijas koncertu un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra galvenais redaktors, agrāk krievu mūzika bija ļoti iemīļota un to neklausījās tikai krievvalodīga auditorija. Ļoti pieprasīti bija bērnu un jauniešu pasākumi, Liepājā pagaidām jauniešu publikas mums drusku pietrūkst. Savus pasākumus rīko mūzikas vidusskola, bet tas nenozīmē, ka viņi vienmēr ir koncertu apmeklētāji.  

Diskutabla ir cenu politika. Cilvēki jautā – ja Dziesmu svētkus rīko par nodokļu maksātāju naudu, kāpēc vēl jāpērk biļete par 100 eiro?

Neesmu iepriekš Lielajā ģildē sastapies ar cenu pārspīlējumu, un, kad diriģēja Mariss Jansons, tad arī visdārgākās biļetes izpirka jau pirmajās minūtēs. Lielajā dzintarā mārketinga komanda ir ļoti profesionāla, līdzšinējās sarunās sapratu, ka viņi situāciju pārzina ļoti labi. Latvijā, pēc manas saprašanas, cenas dažubrīd tiešām ir nesamērīgas, ja profesionāli nebūtu saistīts ar mūziku, daudzus no koncertiem nevarētu atļauties apmeklēt. Droši vien nekad nevarēšu atļauties nopirkt biļeti uz Zalcburgas vai Lucernas festivālu. Es izvēlos braukt uz turieni, kur var. Vācijā un Francijā cenu kategorijas ir ļoti dažādas. Labi, pasēdēšu augšā, aiz kolonnas, bet būšu dzirdējis. Cenu gradācija, manuprāt, ir pareizais risinājums gan komforta cienītājiem, gan parasto cilvēku algu saņēmējiem.

Dzirdēts, ka LPSR Valsts filharmonijas direktors Filips Šveiņiks priecājies par aplausiem starp simfonijas daļām, tātad ieradies jauns klausītājs. Kāda ir mode šajā jomā?

Situācija mainās, laika gaitā tikumi var atgriezties pa spirāli. 19. gadsimtā aplaudēja starp daļām vai vietās, kas ļoti patika, varēja pat atkārtot simfonijas daļu. Ir jārēķinās, ka klausītāji vairs nav tas elitārais slānis kā 20. gadsimtā, un tas ir ļoti dabiski. Man ir teikuši – nenāku uz koncertu, jo nezinu, kā uzvesties. Tas ir apmēram kā baznīcā – ja nezini, kurā brīdī jākrīt ceļos vai jāmet krusts, tu uz turieni neej. Tas ir pats briesmīgākais, ka cilvēks tāpēc neiet uz koncertu, jo nezinās, kad aplaudēt vai ko vilkt mugurā. Ģērbj jebko, cita lieta – skaļi bērni vai mobilā tālruņa zvani. Tāpat es nekad neatbalstītu, ka simfoniskajā koncertā sēž ar sviestmaizi, ko redzēju Lielajā ģildē. Bet par aplausiem – jārēķinās, ka cilvēks var spontāni izrādīt savu atzinību. Diriģents Rodžers Noringtons, viens no dižākajiem 20. gadsimta metriem, ir teicis – viņu ļoti uzmundrina, ja cilvēks simfonijas vidū saprot, ka ir bijis nu tik brīnišķīgi, ka gribas aplaudēt.

Vai skolas un mūzikas skolas veic pietiekamu darbu, lai papildinātu akadēmisku koncertu apmeklētāju rindas?

Domāju, ka varētu darīt vairāk. Bet, piemēram, mana jaunākā meita pabeidza mūzikas skolu, nevienu mirkli nedomādama kļūt par mūziķi, pabeidza vidusskolu un pievērsās veterinārijai, toties ir par vienu mūzikas pazinēju vairāk. Savukārt vecākā meita labprāt bauda nopietnus koncertus, arī laikmetīgās mūzikas, jo mājās skanēja mūzika. Varbūt tas ir vecmodīgs uzskats, bet man šķiet, ka ģimene ir noteicošais tajā, kas no bērna izveidojas. Skola var dot slīpējumu, informāciju, bet pamati jāieliek ģimenei.

Pilns internets ar mūziku – kāpēc vispār jāiziet ārpus mājas, lai baudītu?

Pēdējos gados gan es pats bieži izvēlos neaiziet uz koncertu, jo kolektīvā klausīšanās ne visās dienās un garastāvokļos liekas piemērots mūzikas baudīšanas veids, bet dzīvo vibrāciju ierakstā īsti pārraidīt nevar. Manuprāt, mūziku nevajag baidīties uztvert kā fizioloģisku pārdzīvojumu, ko cilvēki bieži vien nenovērtē. Jāļaujas tam, ka viss ķermenis mēģina saplūst ar simfonisko orķestri, kori vai citiem organismiem, jo tad tie sāk skanēt jaunā kvalitātē un rodas mūzikas baudījuma augstākā pakāpe. Dzimst jauna skaniskā matērija, un šādos brīžos arī rūdīts un rutinēts profesionālis izkūst un gūst nepieredzētu baudījumu.

Vai tas iespējams arī Dziesmu svētku koncertos? Cik liela nozīme tajos ir muzikālajai kvalitātei?

Primāri šī ir sociāla parādība, emocionālas, arī fiziskas kopības manifestācija, bet Mežaparka jaunās estrādes Sidraba birzs akustiskā kvalitāte ir unikāla un augstspējīga. Jau tad, kad to pirms diviem gadiem atklāja diriģentu koris, maza saujiņa milzīgās estrādes vidū, tas pārsteidza ar skanējuma dzidrumu un izcilību. Estrāde dod arī jaunu kvalitāti Dziesmu svētku kopkorim, un man patīk izteiciens par veselīgo Latvijas poti, kāda ik pa brīdim mums ir jāsaņem.