Biedrība "Tavi draugi" neslēpj: kopējais nogurums no kara ir mazinājis ziedojumu apmērus

Jau no kara pirmajām dienām biedrība "Tavi draugi" aktīvi palīdz gan ukraiņiem Latvijā, gan Ukrainā. Kā tas sākās?

Kad sākās karš, 24.februāra vakarā, es savā privātajā "Facebook" kontā ievietoju ziņu, ka laipni aicināti ir cilvēki, kuriem ir nepieciešamība patverties, un es varu palīdzēt ar izmitināšanu Latvijā. Aktīvi sekoju arī citu aktivitātēm, un jau nākamajā dienā kļuva skaidrs, ka ir daudz cilvēku, kuri ir gatavi ziedot, ir cilvēki, kuri ir gatavi vākt ziedojumus, ir cilvēki, kuri ir gatavi doties uz Ukrainas un Polijas robežu un palīdzēt. Es izdomāju, ka būtu ļoti noderīgi, ja būtu kāda pulcēšanās vieta, kur ziedotāji varētu nodot savus ziedojumus, bet šoferīši, kuri brauc uz Ukrainu, šos ziedojumus varētu paņemt. Ventspils ielā 50 bija mūsu uzņēmuma telpas, un mēs izveidojām tur šādu mazu bāzi un ievietojām par to paziņojumu. Plkst.8 no rīta atvērām durvis un sāka nākt jau pirmie cilvēki. Pirmie puiši atnāca vienkārši ar naudu, mums bija degvielas kannas un mēs sarunājām, ka viņi nopirks degvielu, ko dot līdzi šoferiem uz Ukrainas robežu. Tad sāka nest pārtiku. Jau pirmajā dienā no mūsu bāzes uz robežu ar Ukrainu aizbrauca 15-20 mašīnas. No sākuma tā tiešām bija domāta kā brīvprātīgo palīdzība nedēļas nogalē, jo bija sajūta, ka karš dažās dienās beigsies un mēs vienkārši palīdzēsim Ukrainas cilvēkiem, kā varam.

Tad Latvijas iedzīvotāji sāka interesēties, kā ziedot naudu, lai palīdzēt varētu arī tie, kuri nevar iesaistīties fiziski. Sākumā man daži draugi pārskaitīja naudu uz privāto bankas kontu, bet drīz kļuva skaidrs, ka tā tas cauri neies. Es jau pirms gadiem 10 biju dibinājis biedrību, kurā no sākuma ar draugiem, pēc tam ar darba kolektīvu iepriecinājām mazturīgās ģimenes un vientuļos pensionārus. Tādēļ arī radās doma, ka ziedojumus var vākt caur biedrību. Aktivitāte sākās tiešām milzīga. Pēc šīs pirmās Ukrainas kara nedēļas nogales nekas nemainījās un pirmdiena kļuva nevis par darba dienu, bet par labdarības dienu. Tā tas arī viss ir turpinājies.

Drīz arī sapratām, ka mūsu 50 kvadrātmetru telpa ir stipri par mazu. Mums paveicās, ka Ventspils ielas 50 saimnieki ir ļoti labsirdīgi un atsaucīgi cilvēki un piedāvāja mums tagadējās telpas.

Cik cilvēku pašlaik ir iesaistījušies biedrībā? Cik no tiem jūs varat saukt par pastāvīgiem brīvprātīgajiem, un kā vispār ir mainījies brīvprātīgo skaits?

Sākumā katru dienu strādāt noliktavā nāca vidēji 50 brīvprātīgie un mēs bijām kādi 30 koordinatori - cilvēki, kas organizēja kravu piegādes, ziedojumu saņemšanu un aizvešanu, cilvēku uzņemšanu un izmitināšanu, pirmās palīdzības sniegšanu. Sākumā procesi bija tiešām sarežģīti un šie 30 cilvēki uz maiņām strādāja 24 stundas septiņas dienas nedēļā, lai visu koordinētu.

Kopumā biedrībā ir reģistrēti aptuveni 5000 brīvprātīgo, kas pie mums ir strādājuši. Laikam ejot, protams, cilvēku skaits ir sarucis.

Pašlaik mēs varam runāt arī par štata darbiniekiem, jo ir projekti, kuros mēs maksājam atalgojumu, un ir ziedotāji, kuri ir gatavi ziedot algu segšanai. Esam pieņēmuši darbā arī ukraiņus. Bez algotiem darbiniekiem šo tādā apjomā vairs nav iespējams darīt. Pašlaik mēs esam aptuveni 15 pamatdarbinieki, kas ir kodols un koordinē procesus, strādā ar palīdzību Latvijā un Ukrainā, sniedz palīdzību uz robežas. Vēl vidēji katru dienu uz vietas ir 20 brīvprātīgie - tie ir gan ukraiņi, gan latvieši.

Protams, ka tādas atsaucības kā kara sākumā vairs nav, bet vai varat teikt, ka brīvprātīgo joprojām netrūkst?

Es tomēr teikšu, ka trūkst. Tie, kas nāk, turpina to darīt, bet var just, ka cilvēki ir noguruši, un būtu labi, ja viņus biežāk varētu pamainīt. Es arī varu teikt, ka sievietes var visu - gan būt mīļas un sniegt emocionālo atbalstu, gan pa noliktavu staipīt kastes, bet tādēļ gribētos, lai nāktu arī vairāk spēcīgu vīriešu, jo šeit tiešām netrūkst tā saucamo vīriešu darbu.

Tad jūs joprojām aiciniet brīvprātīgos?

Viennozīmīgi - nāciet, un mēs būsim priecīgi par jebkuru laiku, kuru cilvēks var atrast, jo darba ir daudz un palīdzība ir nepieciešama. Tas arī palīdz pašiem, jo daudzi ir teikuši paldies par to, ka viņiem ir bijusi iespēja justies noderīgiem un palīdzēt. Kad mēs katrs darām kaut ko mājās, tas ir viens, bet, kad mēs sanākam kopā, un tas jau ir komandas darbs, tad atbalsta apmērs ir daudz iespaidīgāks un efektīvāks.

Mums tiešām būtu svarīgi papildināt brīvprātīgo rindas ar "jaunām asinīm". Mums ir daudz dažādu vajadzību, dažādu projektu, tādēļ būtu ļoti svarīgi komandu papildināt ar jaunām idejām un jaunu spēku.

Vai varat aplēst līdz šim Ukrainai sniegtā atbalsta apjomu?

Mēs strādājam trīs pamatvirzienos. Pirmais ir humanitārā palīdzība Ukrainai, otrs ir atbalsts ukraiņu bēgļiem šeit uz vietas Latvijā, trešais ir darbs uz robežām, kur mēs palīdzam tiem Ukrainas iedzīvotājiem, kuri bēg no okupētajām teritorijām caur Krieviju uz Latviju un tālāk. Tā ir mūsu frontes līnija. Arvien aktīvāk atgriežamies arī pie biedrības "Tavi draugi" saknēm - palīdzības Latvijas ģimenēm.

Pagājušā gada laikā mēs esam nogādājuši palīdzību 16 Ukrainas reģioniem. Kopumā Ukrainā ir 24 reģioni, mēs esam sadarbojušies ar 16 no tiem. Esam nogādājuši pārtiku, apģērbu, dronus, dažādas saimniecības lietas un visu, kas tajā brīdī bija nepieciešams. Daudziem Ukrainā ir iznīcinātas dzīvesvietas un dzīve bija jāsāk praktiski no nulles. No humānās palīdzības, ko aizvedām uz Ukrainu, aptuveni 10 tonnas bija dzīvnieku barība. Mēs joprojām cenšamies domāt par tiem cilvēkiem, kuri dzīvo reģionos, jo tos nedaudz piemirst. Ir pierādījies, ka par iedzīvotājiem tajās pilsētās, kuras visskaļāk izskan ziņās, parūpējas un dažkārt pat ar uzviju. Bet piemirstas par mazajiem ciematiem, par cilvēkiem, kas dzīvo kaut kur nostāk. Svarīgi ir neaizmirst arī viņus, un, pateicoties kontaktiem Ukrainā, mums izdevās atrast arī šādas nosacīti "pamestās" vietas un palīdzēt viņiem. Tas bija ļoti svarīgi.

Rudens un ziemas sezonā aktuāls projekts bija ierakumu sveces. Tas izvērtās ļoti plaši un bija gan labs atbalsts Ukrainas karavīriem, gan saliedējošs pasākums latviešiem. Nāca darba kolektīvi, pensionāri, jaunieši, skolēni. Tas tiešām bija spēcīgi un iedvesmojoši. Mēs kopumā nosūtījām gandrīz 100 000 ierakuma sveču, un tas bija tiešām plašs ziedojums.

Tāpat mēs uz Latviju esam atveduši gandrīz 5000 ukraiņu bēgļu. Pārsvarā tas bija kara pirmajos divos mēnešos, kad šoferi intensīvi brauca uz Ukrainas-Polijas robežu, aizveda humāno palīdzību un atpakaļ uz Latviju veda bēgļus. Ja kopumā Latvijā pagājušajā gadā ieradās aptuveni 30 000 ukraiņu, tad vienu sesto daļu atvedām mēs.

Lai to visu varētu realizēt, mums bija arī dažādi barteri un atbalstītāji. Ziedošanā iesaistījās vairāk nekā 500 uzņēmumu - gan finansiāli, gan ar precēm. Kopumā pagājušajā gadā ziedojumos esam saņēmuši vairāk nekā vienu miljonu eiro, ko jau esam nogādājuši tālāk. Tāpat ar ziedojumiem uz Ukrainu ir devušās aptuveni 100 kravas mašīnas. Mēs lēšam, ka kopējā kravu vērtība ir ap pieciem miljoniem eiro.

Ziedojumu un bēgļu vešanā bija iesaistītas aptuveni 800 mašīnas un vairāk nekā 1000 šoferu. Līdz ar to no tā brīvprātīgo skaita, kuru es minēju sākumā, vairāk nekā 1000 bija šoferi.

Ja runājam par ziedotajām lietām, kuras ir izdalītas šeit uz vietas noliktavā, tad tās ir ļoti dažādas. Sākot no saimniecības precēm un beidzot ar gandrīz 600 bērnu ratiņiem. Tāpat ir bijuši nepilni 500 datori, koferi, sadzīves tehnika, pārtikas pakas un vēl daudz dažādu lietu. Piemēram, kā ekstra var šķist gludeklis, bet tā ir lieta, kurai mājās ir jābūt. Svarīgi bija, lai bēgļi var saņemt ne tikai griķus un tējkannu, bet arī lietas, kas var radīt mājīguma sajūtu.

Kā jūs spējat koordinēt to, kuras lietas ziedotājiem ir jānes un kuras ir par daudz vai nav īsti vajadzīgas?

Laiku pa laikam tiešām ir tā, ka kaut kā pietrūkt, kaut ko nes par daudz. Mums uz vietas strādā ukrainietes, kuras redz reālo situāciju un to, ko cilvēki prasa un kas ir saziedots. Viņas tad nodod informāciju tālāk mums un mēs tālāk sazināmies ar uzņēmumiem, kuri ir mūsu pastāvīgie ziedotāji, vai aicinām sociālajos tīklos ziedot kaut ko konkrētu, kaut ko ziedot vairāk, kaut ko mazāk. Ir arī tā, ka kaut ko jāaicina neziedot. Piemēram, ir bijis lūgums ziedot gludekļus un mums saziedo 1000 gludekļus, lai gan dienā paņem vidēji 10. Skaidrs, ka tad mums veidojas tikai lieki uzkrājumi.

Tāpat mums ir divi koordinatori, kuri ikdienā komunicē ar Ukrainas pusi, un mēs saņemam informāciju, kas ir vajadzīgs tur.

Vai jūsu biedrība ir izjutusi, ka līdz ar inflāciju, pārtikas dārdzību, komunālajiem maksājumiem ziemā mazinājās ziedotāju aktivitāte? Tas ir ietekmējis ziedotājus?

Man šķiet, ka tas nav noteicošais faktors. Cilvēki atbalsta un ir gatavi palīdzēt dažādās situācijās. Kopējais nogurums un tas, ka it kā esam pieraduši pie kara, vairāk ietekmē ziedojumu apmērus. Tagad arī ir vasaras periods, cilvēki grib atpūsties un vairāk finanses un laiku velta paši sev. Tāpēc ziedojuma aktivitāte ir samazinājusies, bet, kad tika uzspridzināts Kahovkas dambis, cilvēki atsaucās ļoti daudz un ātri. Ziedojumu regularitāte, protams, vairs nav tāda. Ja pašā sākumā mēs zinājām, ka ziedojumi ir regulāri un varējām visus savus projektus realizēt, tad šobrīd tas ir daudz grūtāk. Tas ir saprotams, tādēļ arī cenšamies dažādos veidos ziedojumus piesaistīt, gan rīkojot ziedojumu akcijas, gan rīkojot labdarības koncertus utt. Cenšamies dažādi šim jautājumam pieiet un ne tikai lūgt ziedojumus, bet arī sniegt kaut ko pretī.

Kas pašlaik ir vajadzīgs, arī ņemot vērā Kahovkas dambja uzspridzināšanu?

Ar Kahovku ir tā, ka tur ārkārtējā situācija ir novērsta un ziedojumi gan no mums, gan citām valstīm ir saņemti pietiekami. Liels paldies ziedotājiem, kas reaģēja ļoti ātri, un mēs vajadzīgās lietas spējām aizsūtīt jau burtiski pirmajās dienās. Tās bija laivas, kas palīdzēja veikt cilvēku evakuāciju, ūdens attīrīšanas sistēmas, kas palīdzēja cilvēkiem, kuriem nebija piekļuves dzeramajam ūdenim. It kā smieklīgi, bet mēs sūtījām arī gumijas zābakus, jo tas ir svarīgi gan evakuācijas, gan atjaunošanas darbos, jo staigāt arī pa ne īpaši dziļu ūdeni botās nav iespējams. Ņemot vērā, ka glābēju bija gandrīz tikpat daudz kā glābjamo, tas bija svarīgi.

Tagad ir svarīgi koncentrēties uz atbalstu armijai, gan veidojot viegli pagatavojamas pārtikas pakas karavīriem, gan vācot finansējumu dronu, kvadriciklu un citu lietu iegādei, kas viņiem ir nepieciešamas. Mēs komunicējam ar trīs armijas vienībām un cenšamies viņu vēlmes izpildīt. Līdz ar to ļoti svarīgi ir finansiālie ziedojumi, jo tas ļauj darboties operatīvi. Dažkārt mēs tad iegādājamies vajadzīgo un sūtām uz Ukrainu, dažkārt mūsu partneriem sūtām finansējumu, ja šīs lietas ir iespējams iegādāties Ukrainā, jo šajā gadījumā ļoti svarīgs ir ātrums. Dažkārt ir tā, ka mēs no rīta nosūtām naudu, nākamajā dienā viņi jau nepieciešamo ir iegādājušies un lieto.

Kāda pašlaik ir situācija ar ukraiņiem Latvijā? Vai ir lietas, kuras ir vajadzīgas viņiem, vai lielākā daļa jau šeit ir iedzīvojusies?

Situācija ir mainīga. Ir tādi, kuri atbrauca kara sākumā, un tad devās atpakaļ uz Ukrainu. Ir tādi, kuri ir atbraukuši vēlāk. Ir tādi, kuri ir aizbraukuši atpakaļ uz Ukrainu, sapratuši, ka tomēr ir bīstami, un atkal atbraukuši uz Latviju.

Ļoti liela daļa no ukraiņiem, kas pie mums ir nākuši pēc palīdzības, vairs to nedara, jo ir atraduši dzīvesvietu, darbvietu un par sevi spēj parūpēties paši. Daļa no viņiem ir jau mūsu palīgi, atbalstītāji un brīvprātīgie. Tomēr ir grupa, kurai palīdzība ir nepieciešama visu laiku. Tie ir pensionāri, tās ir māmiņas, kuras ar bērniem ir vienas pašas, un tādēļ nav iespējams strādāt. Ar pabalstiem vien nepietiek, un šiem cilvēkiem atbalsts ir nepieciešams nepārtraukti. Skaidrs, ka tējkannu šādi cilvēki paņem katrs tikai vienu, bet pārtikas pakas, higiēnas preces, bērnu pārtika, pamperi ir nepieciešami visu laiku. Mēs šo palīdzību arī neatsakām, lai gan saprotam, ka cilvēks pie mums ir jau 15. reizi. Mēs vienmēr arī cenšamies ar cilvēkiem aprunāties un uzzināt, kāda ir situācija, kādēļ nestrādā, kādēļ palīdzība ir vajadzīga tik bieži. Mēs arī varam piedāvāt palīdzību atrast darbu, piedāvāt darbu pie sevis un palīdzēt nostāties uz kājām. Tomēr ne vienmēr tas ir iespējams.

Kas šobrīd notiek uz Latvijas un Krievijas robežas? Arī tur jūsu biedrība strādā, sagaidot ukraiņu bēgļus, kas ierodas no Krievijas.

Situācija uz robežas ir ļoti aktīva un aktuāla. Gan vasaras karstais periods, gan ziemas aukstais periods ir smagākais laiks. Tagad vasaras karstumā atklātā saulē, kad ilgstoši ir jāgaida uz vietas, to ir ļoti grūti izturēt. Mēs cenšamies nodrošināt teltis, lai būtu kur paglābties no saules, cenšamies nodrošināt ūdeni, padzerties, arī paēst un pagulēt. Apstākļi ir diezgan smagi, jo rindas ir garas. Situācija arī periodiski mainās, uz kuru pusi rindas veidojas, jo garas rindas ir gan no Krievijas uz Latviju, gan no Latvijas uz Krieviju - ļoti daudzi cilvēki dodas atpakaļ uz Ukrainu caur Krieviju, un tādēļ arī šajā virzienā veidojas garas rindas. Protams, ka arī šiem cilvēkiem mēs palīdzam, kas stāv Latvijas pusē, jo mēs varam viņiem ieteikt nebraukt uz Krieviju, tas neko nemaina, bet palīdzību atteikt mēs nevaram.

Kuros robežpunktos ir lielākā bēgļu plūsma, un cik garas rindas tur veidojas?

Divi smagākie robežpunkti ir Grebņeva un Terehova, un tur cilvēku skaits, kas stāv rindās, sasniedz 100-150 cilvēku, kas vienlaicīgi stāv un rotē ap mūsu palīdzības punktu. Tas nozīmē, ka 100-150 cilvēkiem ir jāspēj nodrošināt ūdens, vieta, kur paslēpties no saules, tualešu pieejamība utt.

Kā jūs ar to spējat tikt galā, un kāda palīdzība biedrībai būtu nepieciešama tieši robežu šķērsošanas punktos?

Šajā situācijā ļoti svarīgs ir brīvprātīgo resurss, kas būtu gatavs doties uz robežpunktiem un palīdzēt ar darbaspēku. Mums, pateicoties Polijas organizācijai, kas finansē robežpunktu projektu, ir arī apmaksāti darbinieki. Uz robežām strādā apmaksātie darbinieki kopā ar brīvprātīgajiem, kopīgi veido maiņas un grafikus. Šobrīd robežpunktos strādā divi cilvēki, dažreiz trīs vienā maiņā, taču ar to ir par maz. Situācijās, kad ir garas rindas, vairāk nekā 100 cilvēki, protams, arī savā starpā cilvēki sāk kašķēties, visi ir noguruši, izbadējušies, katram ir savas problēmas, kuras neredzam un nezinām. Dažkārt ir situācijas, ka brīvprātīgajiem ir ļoti neomulīgi, rindās ir arī vīrieši, savukārt mūsu darbinieki un brīvprātīgie lielākoties ir sievietes. Mēs mēģinām veidot maiņas, lai uz vietas būtu arī kāds vīrietis, bet bieži vien tas tā nav.

Ir situācijas, kuras brīvprātīgajiem, darbiniekiem kļūst bīstamas?

Jā, ir ļoti dažādas situācijas. Ir fiziski konflikti starp cilvēkiem, kas stāv rindās, bieži vien ir cilvēkiem medicīniskas problēmas, pārkarsuši, pārguruši, slimības dēļ ir jāsauc ātrā palīdzība. Regulāri saucam ātro palīdzību. Visā šajā laikā robežpunktos ir nomiruši trīs cilvēki, jo nav spējuši saņemt pietiekami ātri vajadzīgo palīdzību, nav spēts noreaģēt tik ātri, cik nepieciešams. Situācija tiešām ir nopietna.

Kāda ir robežsardzes iesaiste šajā procesā? Vai arī viņi iesaistās, palīdz?

Protams, mēs sadarbojamies ar visām iesaistītajām iestādēm, gan ar robežsardzi, gan VUGD, gan pašvaldībām, kas atbild par šīm teritorijām. Skaidrs, ka katra instance savu iespēju robežās cenšas palīdzēt, un šo atbalstu mēs ļoti jūtam un cilvēki ir ļoti atsaucīgi. Pietrūkst vienota valsts atbalsta šim procesam. Joprojām notiek "futbolēšana" par to, kurš par ko ir atbildīgs. Finansējums joprojām ir aktuāls jautājums, jo mūsu projekts, ko finansē Polijas nevalstiskā organizācija, augustā beidzas. Atvēlētais budžets ir iztērēts. Teorētiski no Eiropas Komisijas mums tiks piedāvāta iespēja tikt pie papildu finansējuma, bet arī tas diemžēl ir uz pāris mēnešiem, līdz ar to konkrētības šajā jautājumā nav.

Tomēr tas nozīmē, ka šo bēgļu aprūpēšana uz robežas gulstas tikai uz jūsu, brīvprātīgo, pleciem?

Jā, tas ir tas, ko mēs darām, - sniedzam cilvēkiem morālo atbalstu, pārtiku, nodrošinām tualetes, piekļuvi internetam, tīras drēbes, organizējam transportu un jebkuru palīdzību brīdī, kad cilvēki tiek pāri robežai.

Kas notiks, kad robežpunktu projektiem finansējums beigsies?

Tas nav skaidrs. Īstenībā mums nekad nav bijusi ilgāka skaidrība kā trīs mēnešus uz priekšu.

Runājot kopumā par biedrības darbību, vai un kādu palīdzību biedrība saņem no valsts? Kāds atbalsts būtu nepieciešams?

Piesaistīt līdzekļus no valsts varam caur Sabiedrības integrācijas fondu. To arī cenšamies vienmēr izmantot. Mēs, protams, šādā veidā jūtam valsts atbalstu, cenšoties palīdzēt NVO. Skaidrs, ka atbalsts būtu vēlams vienkāršāk. Runājot tieši par robežām un palīdzību cilvēkiem robežpunktos, tad būtu vēlama aktīvāka valsts iesaiste konkrēti šī jautājuma risināšanā, nevis caur projektiem, kur katrs var izvēlēties ko un kā darīt, bet tiešu valsts palīdzību robežpunktiem.

Kā biedrība "Tavi draugi" sadarbojas ar citām labdarības organizācijām Ukrainas atbalstam? Kā spējat koordinēt darbu, lai kaut ko nedarītu dubultā? Vai kaut kādām lietām palīdzībai nepietiek?

Mēs sadarbojamies ar vairākām organizācijām - gan ar "Gribu palīdzēt bēgļiem", gan "Tviterkonvoju", arī ar "Pilsonisko aliansi". Pēdējā laikā esam sapratuši, ka visu organizāciju darbam ir jābūt vienotam un koordinētam. Cenšamies savā starpā regulāri komunicēt, lai šie darbi nepārklātos un nerisinātu paralēli vienus un tos pašus jautājumus, lai visu darbs būtu maksimāli efektīvs. Var redzēt, ka kopējais darbs attīstās un iet uz priekšu.

Vai tiešām ir sajūta, ka esam pieraduši pie kara?

Ir gan, diemžēl ir.

Kā jums personīgi pietiek spēka tam visam un kā jums "nenosēžas baterijas"?

Tās ik pa laikam uzlādējās un tām nav iespējas nosēsties. Protams, viss var izlādēties un ir nepieciešams restarts, bet visa mūsu komanda ir tik dziļi šajā iekšā, ka kopā mēs iesim līdz uzvarai. Vēlreiz un vēlreiz gribu uzsvērt un pateikties ikvienam biedrības cilvēkam un ikvienam ziedotājam. Bez ziedotājiem mēs neesam nekas, vien grupiņa cilvēku, kas grib palīdzēt. Līdz ar to katrs ziedojums, gan finansiāls, gan mantisks, ir ļoti, ļoti no svara un ļauj darīt mūsu darbu. Tāpat gribu pateikt milzīgu paldies katram, kas fiziski iesaistās, sniedz savu atbalstu ar brīvprātīgo darbu, kas ļoti palīdz. Tas ir jāturpina, jo mēs jau neprasām palīdzību sev, bet Ukrainai, lai visi kopā varam palīdzēt. Lai cik nogurdinoši un varbūt dažreiz pat kaitinoši skan vārds Ukraina, palīdzība ir jāturpina sniegt līdz uzvarai.