Rīgas ebrejs Josifs Jākobsons par kino, cūkgaļu un holokaustu

Jau 14 gadus Josifs Jākabsons, portāla kompromat.lv redaktora Leonīda Jākobsona tēvs, filmējas epizodiskās lomās gan latviešu, gan ārzemju spēlfilmās, kur galvenokārt atveido ebreju tautības personāžus. Diemžēl vairums viņa varoņu liktenis noslēdzas bēdīgi – nacistu īstenotā holokausta “nāves mašīnā”.

“Ļoti pieprasīts” ebrejs

Par Josifa Jākobsona kinogaitām sociālajos tīklos nesen pavēstīja viņa dēls Leonīds: “Tētis ir iekļauts Rīgas kinostudijas katalogā, viņam ir raksturīga āriene un bieži aicina filmēties epizodiskās ebreju lomās – ļoti pieprasīts”.

Jākobsona vecākā kinokontā ir daudziem zināmas filmas, kā, piemēram, Viestura Kairiša filma “Pilsēta pie upes”. Viņš arī filmējies vairākās poļu filmās par ebreju likteni. Tagad filmējas gan Krievijā nežēlastībā kritušā režisora Kirila Serebreņikova filmā par nacistu kara noziedznieku Jozefu Mengeli, Polijas spēlfimā “Wesele 2” (“Kāzas”), gan daudzsēriju mākslas filma “Sisī” par pēdējo Austroungārijas ķeizarieni Elizabeti. Loma “Sisī” gan izkrīt no viņa “ebreju tēla kinematogrāfijas”, jo tajā Josifs Jākabsons tēlos nevis “izteiktu ebreju”, bet gan “vienkāršu revolucionāru”.

Krieviski nemācēja

Tā kā Josifs Jākobsons ir arī brīvprātīgā darba veicējs Rīgas Geto muzejā, Jauns.lv iepazīties ar viņu devās uz muzeju, kurā holokausta upuru piemiņas sienā ierakstīti arī 12 viņa radinieku – Latvijas ebreju vārdi.

Josifs Jākobsons stāsta, ka viņa dzimta nesaraujami saistīta ar Latviju jau daudzās paaudzēs: mātes radu atzars nācis no Rīgas, bet tēva – no Jaunjelgavas. Mātes ģimene jau vairākās paaudzēs dzīvojusi Rīgā (izņemot no 1941. līdz 1944. gadam, kad tā Otrā pasaules kara laikā devās evakuācijā uz Tatarstānu). Viņa tēvs Otrā pasaules kara laikā karoja sarkanarmijas 201. latviešu strēlnieku divīzijas sastāvā, bet māte ar mazajām meitām dzīvoja Tatarstānā. Viņš atceras ģimenes stāstu, ka 1944. gadā, atbraucot atpakaļ uz no nacistiem atbrīvoto Rīgu, mazās māsas nemācēja runāt ne latviski, ne krieviski – tikai tatāriski.

Arī pats 1945. gadā dzimušais Josifs Jākabsons, uzsākot skolas gaitas, nav zinājis krievu valodu – tikai savu dzimto jidišu, latviešu valodu un sētas jeb rotaļbiedru iemācītās valodas – poļu un čuvašu. Mājās Jākobsonu ģimene runāja tikai ebreju jeb jidiša valodā.

Pēckara “pārtikas programma” un cūkgaļa

Viņu ģimene jau kopš 1933. gada dzīvo pašā Rīgas centrā – Čaka ielā, starp Stabu un Ģertrūdes ielām, tikai pēc kara pārvākusies no nama otrā uz trešo stāvu. Par pirmajiem pēckara gadiem Josifam Jākobsonam ir interesantas atmiņas:

“Pēc kara mūsu mājā bija 12 dzīvokļi. Visi iedzīvotāju svētkos sapulcējās kopā un sēdēja pie viena galda. Pats interesantākais – māte ēkas šķūnīšos turēja zosis, bet kaimiņiene no Čuvašijas cūkas, savukārt kaimiņiene no 8. dzīvokļa - vistas. Tā nu bērniem tika svaigas olas. Kad kāva cūku, katram dzīvoklim tika kādi trīs kilogrami cūkgaļas, bet, kad māte kāva zosis, tad zosi ēda ne tikai mūsu dzīvoklī vien”.

Josifs Jākobsons arī atminas: kad māte sauca kādu bērnu pusdienās, tad pie viņa uz dzīvokli ēst skrēja viss sētas bērnu bariņš: “Ja māte sauca ēst, es viens negāju – visi gājām. Ja čuvašu māte sauca, mēs visi gājām ēst. Nu tā bija”. Tāda bija pēckara “pārtikas programma” un kaimiņu būšana, kas mūsdienu lielpilsētas centrā nav iedomājama, kur pat vienā trepju telpā dzīvojošie viens otru vairs nepazīst.

Izdzirdot, ka Jākobsona ģimene ēdusi arī cūkgaļu, rodas jautājums – vai tik tiešām? Zinām taču, ka ebreju reliģiskie priekšraksti nepieļauj lietot cūkgaļu. Uz to Josifs Jākobsons atbild:

“Ēdu cūkgaļu, un tā ir pa pirmo! Es neesmu ticīgais, kaut arī izskatos kā īsts ebrejs. Tēva brāļa sieva gan bija ticīgā un katru sestdienu gāja uz sinagogu. Kad viņa atnāca viesos pie mums, māte viņu cienāja ar cūkgaļas karbonādi, un viešņa jautāja – kāpēc tev iznāk tik sulīga un garšīga, kad es taisu tā nesanāk? Māte nevarēja teikt, ka tā ir cūkgaļa, un tad nu izvairīgi atbildēja, ka gatavo “tā un šitā””.

Darbs un muzejs

Bet ar ebreju tradīcijām un kopienu Josifs Jākobsons ir saistīts. Jākobsoni lielajos svētkos iet uz sinagogu, tāpat kā latvieši Ziemassvētkos uz baznīcu. Jau kopš pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidus Josifs Jākobsons ir pazīstams ar kādreizējā Rīgas virsrabīna Nātana Barkāna ģimeni, kura dzīvoja Jākobsoniem kaimiņos. Tagad Nātana Barkāna dēls Menahems Barkahans  ir ebreju draudzes “Šamir” rabīns un Rīgas Geto muzeja vadītājs.

Josifs Jākobsons darba dzīvi uzsācis vēl nebūdams 16 gadus vecs. Vispirms divus gadus strādājis Patērētāju biedrību savienībā, tad četrus gadus līdz iesaukšanai padomju armijā Rīgas taksometru parkā. Pēc tam desmit gadus ātrajā palīdzībā un 12 gadus par atslēdznieku rūpnīcā “Kompresors”. Sākoties lielajām pārmaiņām, kad slēdza lielās padomjlaika rūpnīcas, pārgāja strādāt uz zāģētavu, kur, sasniedzot pensiju 2005. gadā, arī beidza savas aktīvās darba gaitas.

Tad viņš kļuva par Rīgas Geto muzeja brīvprātīgo, kur palīdz dažādos saimnieciskajos darbos. Geto muzejā viņu “ievilināja” dēls Leonīds, sakot, ka tur jāpalīdzot, jo uz holokausta upuru piemiņas sienas ir 12 viņa radinieku vārdi, kuri, sākoties Otrajam pasaules karam, neevakuējās, jo neticēja, ka nacisti viņus varētu nogalināt. Savulaik taču sēdējuši pie viena galda un bijuši labi kaimiņi! Savus nacistu nogalinātos radiniekus viņš atpazīst tikai pēc uzvārda, jo dzimis jau pēc holokausta - 1945. gadā.

“Ja vajag ebreju, pirmais esmu es”

Par savām kinolomām viņš saka: “Izskatos kā īstais ebrejs. Tāpēc, ja filmā vajag ebrejus, tad pirmais esmu es”.

Pirmā loma bijusi poļu filmā “Irēnas bērni” (“Irēnas Sendleres drošsirdīgā sirds”) par polieti Irēnu Sendlerovu, kas uzņemta Latvijā (filmas varone Otrā pasaules kara laikā izglābusi tūkstošiem ebreju bērnus). Tajā viņu filmēties pierunājis draugs. Tad “Irēnas bērniem” sekoja poļu firma par ebreju grautiņiem Polijā 1935. gadā.

Tad jau “kinoslimība” bija saķerta, viņš tapa ierakstīts Rīgas kinostudijas katalogā un “kinoritenis” turpināja ritināties.

Viena no lomām ir Viestura Kairiša filmā “Pilsēta pie upes”, kurā viņš tēlo rabīnu, kurš vada kāzu ceremoniju (filmēts Rēzeknē un Tukumā). Nesen piedalījies Krievijā nežēlastībā kritušā režisora Kirila Serebreņikova Latvijā uzņemtajā spēlfilmā par nacistu kara noziedznieku Jozefu Mengeli pēc franču rakstnieka Olivjē Geza romāna “Jozefa Mengeles pazušana”, kas vēsta par vienu no nežēlīgākajiem nacistu noziedzniekiem, “mediķi”, kurš Aušvicas koncentrācijas nometnē eksperimentēja ar ieslodzītajiem (filmēšanās notika Lielvārdē).

Un nu turpinājums. Josifs Jākobsons šajās dienās filmēsies šī brīža lielākajā starptautiskajā kinoprojekta - vēsturiskajā seriālā “Sisī” par Bavārijas princesi – pēdējo Austroungārijas ķeizarieni Elizabeti jeb Sisī. Tāpat arī filmēšanās Polijas lentē “Wesele 2” (“Kāzas”).

Divi ebreji – tas ir bazārs

Noslēdzot sarunu, atgādinu latviešu teicienu – kur divi latvieši, tur trīs partijas. Kā ir ar ebrejiem. Josifs Jākobsons nosmej un nocitē savas tautas gudrību: “Viens ebrejs ir ebrejs, bet divi ebreji jau ir bazārs”. Bet tai pašā laikā atgādina ar latviešu un ebreju labo attiecību vēsturi:

“Pilsētā latvieši ar ebrejiem runāja vai nu latviski vai krieviski. Bet mana mamma stāstīja, ka laukos bija savādāk – tur daudzi latvieši zināja ebrejiski (jidišu) un ar ebreju uzpircējiem un tirgotājiem runāja ebrejiski”.

Diemžēl šobrīd jidiša valoda izzūd ar nožēlu atzīst Josifs Jākobsons. Arī viņš šajā Austrumeiropas ebreju valodā vairs nerunā, kuru izmanto aizvien retāk un retāk. Kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados sākās Latvijas ebreju izceļošana, to pie mums lieto aizvien retāk un retāk, jo Izraēlā oficiālā valoda ir ivrits .