Kur aiziet, un ko interesantu redzēt? Izstāžu ceļvedis: tracis Kuldīgā, cirvis Daugavpilī un senais fotoprocess Dobelē

Jau mazliet pārskatāmā pagājībā Kuldīgas Mākslas namā aicina ielūkoties Kristians Brekte un Modris Svilāns izstādē “Tracis”, kas piedāvā iespēju vienkopus aplūkot mākslas tandēma tapušos skaņas un kinētiskos objektus, kuros liela nozīme ir mūzikas tradīcijas izpētei un cilvēka klātienes mijiedarbībai ar mākslu. Savukārt 90 kilometrus tālāk, uz dienvidpusi – Dobeles muzejā Aivars Rozenbahs savā cianotipijas izstādē atrāda, kā 19. gadsimta vidū tapušais viens no pirmajiem foto procesiem var tikt izmantots šodien.

Ja ļoti vilina jūra un saule, tad var doties uz Liepājas “Lielo dzintaru”, kur māksliniece Diāna Adamaite savos darbos mūs “pārceļ” arī pie Baltijas jūras. Bet Rīgā, Tallinas ielas kvartālā, laikmetīgās mākslas telpā “TUR_telpa” Anna Malicka aicina uz savu “izaicinājumu” ar liela izmēra tekstildarbiem.

* Laikmetīgās mākslas telpā “TUR_telpa” (Tallinas ielas kvartālā Rīgā, Tallinas ielā 10) līdz 5. augustam skatāma mākslinieces Annas Malickas (dz. 1995) izstāde “StiTcHeS of iTcHeS” vasaras izstāžu ciklā “Monumentālās tikšanās”.

Annas Malickas solo izstādes centrā ir trīs lielizmēra tekstildarbi - viņas pirmais eksperiments un izaicinājums ar šāda mēroga tekstildarbu veidošanu. Savā ziņā izstāde “TUR_telpā”  ir turpinājums viņas izstādei “nEreāLā īpAšUma aĢEnTūrA” - darbam, kas tapis absolvējot maģistra studijas Latvijas Mākslas akadēmija POST ( atvērta studiju telpa dažādām idejām un eksperimentiem) studiju programmā šīs vasaras sākumā.

Kā “nEreāLā īpAšUma AģeNte” Anna Malicka turpina pētīt idejas, kas saistītas ar franču filozofa Mišela Fuko heterotopijas jēdzienu, kur īsta vai izdomāta telpa var tikt radīta, lai atspoguļotu vai pretstatītu jebkuru un/vai visas citas telpas. Izdomātas vai īstas – Annas Malickas heterotopiskās telpas fiziskos elementus veido lielizmēra tekstilmākslas darbi, kas ir estētiski pārliecinoši abstrakti šuvumi un tapsējumi.

Veidojot savus darbus, Anna Malicka apvieno dažādus paškonstruētus tēlus, kas bieži vien ir refleksija par viņas haotisko “es” un ietekmē mākslinieces radošos procesus: ballīšu meitene, radikāls bērns, e-meitene un citi, bieži vien personiski elementi, radušies no nišas kultūrām ar kurām Anna Malicka cieši identificējas. Šie tēli ir metode ar kuras palīdzību Anna pauž slēpto spriedzi starp viņas darba pamatelementiem.

Anna Malicka ir multimediju māksliniece, kas lielākoties strādā ar tekstīlijām, zīmējumiem uz papīra un audiovizuālo saturu. Viņas radītos darbus bieži iedvesmo abstrakcija, dažādi rokdarbi, ikdienas estētika un idejas par asamblāžām, ko viņa izmanto, lai konstruētu iztēlotas telpas fragmentus. Sīkāk internetā: www.facebook.com/turtelpa.

* Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā līdz pat 1. oktobrim skatāma unikāla Lietuvas Nacionālā muzeja izstāde “Lingbi cirvis: 13 000 gadu garantija”.

Lietuvas Biržu rajona Parupes ciemā nejauši 2014. gadā uzietais cirvis acumirklī kļuva par senāko pašlaik zināmo un datēto arheoloģisko atradumu Lietuvā ar 13 tūkstošu gadu vēsturi. Zinātnieki apgalvo, ka tik seni raga izstrādājumi parasti iet bojā, tāpēc brīnums ir gan tas, kas šis rīks tomēr saglabājies, gan arī tas, ka šis cirvis pēc nejaušu notikumu virknes ir nokļuvis muzejā.

“Ir lietas, kam lemts saglabāties tūkstošiem gadu, būt atrastām, atpazītām un nokļūt atbilstošās rokās. 2014. gadā, rokot zemi Viļus Venckūna viensētā, vīri uzgāja negaidītu atradumu – ragu, kas atradējiem šķita iespaidīgs, tāpēc to atdeva zemes īpašniekam. Pēc kāda laika pie Viļus Venckūna viesojās draugs no Vācijas, kurš, atradumu ieraudzījis, atcerējās, ka līdzīgu redzējis Vācijas muzejā. Īpašnieks, apjautis, cik sens un rets ir šis atradums, atdeva to speciālistiem”, stāsta Lietuvas Nacionālā muzeja arheoloģe, izstādes kuratore Daļa Ostrauskiene.

Šādi no ziemeļbrieža raga izgatavoti cirvji lietoti reģionā ap Baltijas jūru. Kaut gan savulaik plaši izplatīti, tomēr atrodami tie ir visai reti. Pirmais šāda tipa cirvis pirms vairāk nekā simts gadiem atrasts Norre Lingbi apdzīvotajā vietā Dānijā, un kopš tā laika visi šāda tipa cirvji tiek dēvēti šīs vietas vārdā. Ziemeļeiropas reģionā ir uzieti vairāki desmiti šādu cirvju, bet Austrumbaltijas valstīs zināmi tikai atsevišķi eksemplāri: pieci šī tipa izstrādājumi vēl pirms Otrā pasaules kara uzieti bijušās Austrumprūsijas teritorijā, bet 2009. gadā pirmais šāds atradums uziets arī Latvijā.

Izstādes apmeklētāji var ne vien aplūkot unikālo atradumu, bet arī izjust pirms 13 tūkstošiem gadu šai apvidū valdījušo gaisotni – tas bija leduslaikmeta beigu posms, kad Lietuvas teritorijā klimats īslaicīgi kļuva siltāks.

“13 tūkstoši gadu – iespaidīgs skaitlis. Grūti apjēgt un iztēloties tik ilgu laikposmu. Veiktie pētījumi ļauj rekonstruēt laikposmu, kad Lingbi cirvis iegūlis zemē. Izstādes apmeklētāji varēs izveidot priekšstatu par ainavu un tās izmaiņām: tolaik cirvja atrašanas vietā bijusi plašas un seklas ūdenskrātuves piekraste, kurā medījuši nomadi. Gadu tūkstošiem ritot, te pletušos tundru nomainījuši lapu koki, un arī ezeru vairs neatradīsim – te savu gultni izgrauzusi Nemunēles upe”, stāsta Klaipēdas universitātes speciālisti. Sīkāk internetā: www.dnmm.lv.

* Kuldīgas Mākslas namā (1905. gadā ielā 6) līdz 3. septembrim skatāma Kristiana Brektes un Modra Svilāna izstāde “Tracis” - daļēji retrospektīva ekspozīcija, kura skatītājiem piedāvā iespēju vienkopus aplūkot mākslas tandēma pēdējā laikā tapušos skaņas un kinētiskos objektus, kuros liela nozīme ir mūzikas tradīcijas izpētei un cilvēka klātienes mijiedarbībai ar mākslu.
 
“Tautas instrumenti ir plaša un nozīmīga tradicionālās kultūras daļa, tās ietekme jūtama saistībā ar dažādiem rituāliem. Būtiski, ka visbiežāk zināšanas par šo instrumentu īpašībām tika nodotas mutvārdu veidā - pēc atmiņas, nevis konkrētas instrukcijas. Kristiana Brektes un Modra Svilāna skaņurīki ir atmiņā balstītas rekonstrukcijas, kas ietver mākslinieciski subjektīvu jaunrades potenciālu. Par iedvesmu šiem radošajiem meklējumiem kalpojuši tradicionālās mūzikas eksperta, etnomuzikologa Valda Muktupāvela veiktie pētījumi par latviešu skaņurīkiem. Balstoties esošajos pētījumos un informācijā, abi mākslinieki izstādei radījuši vairākus jaunus darbus, kuru funkcionalitāte un arī konceptuālais saturs ir atbilstošs skaņurīku grupām un sistemātikai, taču estētika un reālās skaņas īpašības ir pakļautas laikmetīgās telpas nosacījumiem. Vizuālās mākslas kontekstā, jebkuram no šiem skaņurīkiem var tikt piemērotas jaunas funkcijas un īpašības, to izskats var tikt hiberbolizēts, vai apvīts ar jaunām mitoloģiskām kvalitātēm. Savukārt instrumentu skanējumā par būtisku kļūst elektronikas izmantošana,” informē izstādes rīkotāji.

Katrs no izstādē iekļautajiem mākslas objektiem ir no jauna radīts speciāli Kuldīgas Mākslas nama telpai, tādējādi nodrošinot gan vizuālo, gan pieredzes neatkārtojamību ikvienam apmeklētājam. Sīkāk internetā: biblio.kuldiga.lv.

* Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” mākslas telpā “Civita Nova” līdz 17. septembrim skatāma gleznotājas Diānas Adamaites personālizstāde “Pārcelties”, kurā aplūkojami gan mākslinieces abstraktie zīmējumi, gan gleznas dažādās stilistikās. Šajā izstādē eksponēti līdz šim neredzēti Liepājas jūrmalas ainavu reālistiski gleznojumi.

Māksliniece Diāna Adamaite vārdu “pārcelties” skaidro plaši – tā ir garīga pārcelšanās, ko provocē mākslas darba tapšanas brīdis, tā ir pārcelšanās no taustāmas pasaules metafiziskā, ko uztverē izraisa telpisks pārdzīvojums, un tā ir autores ierastā biežā ceļošana. 

“Ainavās ir impresionistisks gaismas virmojums un bagātas, uzirdinātas faktūras. Mazās cilvēku figūriņas, šķiet, parādās un izgaist kā spēcīga vēja nestas. Jaunajos abstraktajos gleznojumos ideja tiek izteikta ar intensīvu zilu krāsu, kurai pievienojas vienīgi baltā un melnā. Diānas Adamaites darbiem nav tēlainu nosaukumu un tas jo vairāk aicina katru skatītāju ļauties intuīcijai un pārcelties uz savas subjektīvās pasaules radīšanu,” tā mākslinieces darbus raksturo izstādes kuratore Inga Šteimane.

Diānas Adamaites abstrakcijas salīdzināmas ar dejas pierakstu, kas ar speciālām zīmēm atveido žestus un kustību. Tās iederas Rietumu modernās mākslas tā dēvētajā Austrumu virzienā, kas attīstījās 20. gadsimtā un kur tēlu izcelsmē svarīga ķermeņa pieredze. Skatoties uz mākslinieces abstrakcijām, nāk prātā arī klasiskās Senās Grieķijas filozofa un matemātiķa Platona ideju jeb formu pasaule – mūžīgu, patiesu, nemateriālu lietu valstība. Piemēram, skaistums. Piemēram, sākums. Piemēram, nemiers. Ierobežotas krāsas – dažādi zilie, sarkanie un dzeltenie – veido zīmējumu kolorītu, bet līnijas, punkti un figūras ir nemitīgā mijiedarbībā.

Sīkāk internetā: www.lielaisdzintars.lv.

* Savukārt Dobeles novada muzejā līdz 13. augustam apskatāma Aivara Rozenbaha cianotipijas izstāde “Versija “C””.  , kurā skatāmi autora dažādu žanra cianotipijas darbi un piemēri no viņa sekotāju daiļrades. Jāatgādina, ka cianotipijas tehnika ir viens no pirmajiem foto procesiem 19. gadsimta vidū. 

Cianotipija ir gaismas māksla, kuru aizpagājušajā gadsimtā izgudroja angļu zinātnieks un astronoms  Džons Heršels. Tas ir viens no pirmajiem fotoprocesiem, šo tehniku iesākumā lietoja botāniķi fotogrammu izgatavošanai. Vēlāk to, sauktu arī par „blueprint”, izmantoja fotoreprodukciju radīšanai, rasējumiem, grāmatu ilustrācijām. Darba veidošana sākas ar to, ka uz papīra vai cita materiāla uzklāj speciālu emulsiju, kad tā nožūst, papīru kombinē ar fotogrāfiju, augiem, spalvām vai citiem materiāliem, un tad nāk svarīgākais posms – gaismas pelde. Vislabāk, ja tā ir saules gaisma, bet var izmatot arī speciālas lampas.

“Cianotipijas tehnikas prezentēšana, mūsu interpretācijā, ir tradicionālas vērtības pasniegšana mūsdienīgā izpildījumā, robežu nojaukšana starp fotogrāfiju un glezniecību, fotogrāfiju un grafiku, starp dokumentālo un māksliniecisko, tādējādi radot jaunu mākslas produktu. Tas ir veids kā mēs cenšamies iekļauties mūsdienu mākslas procesos, kur nemitīgi tiek meklēti jauni veidi, kā vērot un uztvert mākslu,” teic izstādes rīkotāji – “Heršela grupa”.

Aivars Rozenbahs cianotipijai pievērsies pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās. No 2008. gada viņš darbojas cianotipijas mākslinieku - domubiedru un kursa biedru kopā “Heršela grupa”, ir tās pamatlicējs un ideju ģenerators. Sīkāk internetā: www.dobelesmuzejs.lv.