Rīgas dome grib regulēt ielu muzikantus

Šos procesus izdevies iekustināt vienam viesmāksliniekam no Igaunijas, un tagad Rīgas ielu muzikanti nākotni gaida ar bažām.

Lieldienās pierībina pilsētas centru

7. aprīļa notikumi, kad gan Vecrīgā, gan Bastejkalnā ļoti skaļi tika atskaņota mūzika krievu valodā, izraisīja pamatīgu sašutuma vilni sociālajos tīklos. Rīgas domei un pašvaldības policijai pārmeta nespēju saukt šāda veida trokšņotājus pie atbildības, un sekoja pašvaldības amatpersonu reakcija.

Domes priekšsēdētāja vietniece Linda Ozola paziņojusi, ka tiks izstrādāti jauni regulācijas noteikumi ielu muzikantiem, izstrādē pieaicinās maksimāli plašu sabiedrības pārstāvju loku. Eiropā šīs jomas regulēšanā ir dažāda pieredze – no pilnīgas brīvības līdz ļoti stingrai. Rīgā gada laikā tiek saņemti aptuveni 10 000 izsaukumu par trokšņošanu, ne tikai par ielu muzikantiem. Vasarā tie ir līdz pat 1500 izsaukumi mēnesī.

Traci pilsētas centrā izraisīja Artjoms no Igaunijas, kurš spēlē elektronisko mūziku. Pēc aculiecinieku novērojumiem, pašvaldības policija ieradusies teju vai septiņas reizes. Viņam izteikti aizrādījumi, taču, kārtībniekiem dodoties prom, mūziķis turpinājis spēlēt. 24. aprīlī pašvaldības policija pieņēma lēmumu sodīt viņu ar 200 eiro naudas sodu. Jāatzīmē, ka šī nebija pirmā reize, kad minētais mūziķis pieskandinājis pilsētu un izraisījis sūdzības.

Likums trokšņot vairs neliedz

Līdz 2014. gadam Rīgas domes saistošajos noteikumos bija vairāki punkti, kas paredzēja ātru un taisnīgu sodu par iedzīvotāju miera traucēšanu. Tomēr vairāki izklaides vietu īpašnieki vērsās Satversmes tiesā, un tā savā spriedumā atzina, ka šīs normas neatbilst Satversmei. Līdz ar to Rīgā vairs neeksistē neviens normatīvais akts, kas tiešā veidā regulē trokšņošanu.

Te jāatzīmē, ka teju vēl pirms divdesmit gadiem veikta iedzīvotāju aptauja ar jautājumu – vai ielu muzikantu darbība būtu kādā veidā jāregulē. Toreiz 56% aptaujāto uzskatīja, ka nekāda regulēšana nav nepieciešama. Iespējams, ka šobrīd šis viedoklis ir mainījies.

Tomēr nav arī tā, ka nav iespējams izdarīt neko. Jaunā Administratīvo pārkāpumu likuma 11. pantā “Sīkais huligānisms” ir teikts: “Par sabiedriskās kārtības traucēšanu, pārkāpjot vispārpieņemtās uzvedības normas un traucējot personu mieru, iestāžu, komersantu vai citu institūciju darbu vai apdraudot savu vai citu personu drošību (sīkais huligānisms), piemēro naudas sodu no četrpadsmit līdz simt naudas soda vienībām.”

Viena nosacītā vienība ir pieci eiro, tātad reālais naudassods ir no 60 līdz 500 eiro.

Kā iesaka rīkoties policija? Vispirms noteikti jāizvērtē trokšņa skaļums un tā avots. Speciāli skaļa mūzika, kliegšana, mūzikas instrumentu spēlēšana vēlās vakara stundās ir iemesls policijas izsaukumam, turpretim zāles pļaušana no rīta vai urbjmašīnas lietošana dienas laikā tam, visticamāk, neatbildīs.

Iesaistās arī Saeima

Jautājumu par trokšņošanu izskata arī Saeimas Juridiskā komisija – pēc tās priekšsēdētāja Andreja Judina teiktā, šobrīd fiziskām personām var piemērot sodu par sīko huligānismu, taču pret juridiskām personām likums ir bezspēcīgs.

Rezultātā izklaides vietu īpašnieki, koncertu vai mūzikas festivālu rīkotāji par pārmērīgi skaļu troksni var neuztraukties. Judina priekšlikums paredz likumu par sīko huligānismu paplašināt, ieviešot normu par sabiedriskā miera traucēšanu.

To atbalsta gan Rīgas dome, gan Tieslietu ministrija, kura pat piedāvājusi attiecīgās normas redakciju, rosinot juridiskajām personām piemērot naudas sodu līdz pat 7000 eiro.

Interesanti, ka no deputātiem izskanējis priekšlikums piemērot sodus arī motociklistiem, kuru braucamais ir speciāli pārveidots iespējami lielāka trokšņa radīšanai. Ir saņemtas visai daudzas iedzīvotāju sūdzības, jo šādi motociklisti naktīs mēdzot rīkot sacīkšu braucienus pat pa Brīvības ielu.

Ielu muzikanti satraukušies

Rīgas ielu muzikantu aprindās par iespējamo regulējumu tagad valda zināms satraukums, jo daudziem šī nodarbe ir pat vienīgais iztikas avots. “Likums un Taisnība” aprunājās ar vienu no zināmākajiem viņu pārstāvjiem, dziedātāju Uldi Leiškalnu.

Kā jūs, visai zināms ielas muzikants, raugāties uz Rīgas domes plāniem sākt šajā jomā kādus regulēšanas pasākumus?

Daudz kur pasaulē ielu muzicēšana ir regulēta – kaut kur iekasē naudu, ir, kur pirms darba dienas pulksten sešos jāpiesakās pašvaldībā un jāsaņem speciāls žetons. Dānijā, piemēram, jāmaksā nodoklis – desmit eiro dienā.

Eiropa ar ielu muzikantiem ir burtiski pārpildīta, un līdz nesenam laikam ļoti daudz bija tieši krievu muzikantu. Pirms Ziemassvētkiem biju Helsinkos, un jāsaka, visi krievi ir pazuduši, laikam netiek pāri robežai. Tā nu praktiski bez konkurences padziedāju un ļoti labi nopelnīju.

Neformāli jau tā regulācija arī līdz šim ir notikusi, jo aizrādījumus par pārāk skaļu muzicēšanu tāpat policija izteica, mūs ir dzenājuši iestāžu vai atpūtas vietu pārstāvji. Vecrīgā ir aptuveni divdesmit vietas, kur ielu muzikanti vasarā mēdz uzstāties, plus vēl daži ielu tuneļi, tādēļ es domāju, ka būtu saprātīgi uzticēt kādam policistam vai sociālajam darbiniekam pieiet katram no viņiem klāt un iedot parakstīt instrukciju jeb noteikumus, ko vajadzētu ievērot.

Piemēram, distanci vienam muzikantam no otra, skaļumu saprāta robežās, jo bieži ir tā – jo lielāka tumba, jo lielāks mākslinieks. Tas gan īpaši nelīdz, jo cilvēki tomēr ir visai izvēlīgi. Ja ir talants, tad maksā, ja nav, tad arī skaļums neko nelīdzēs.

Konkrētajā gadījumā ar skaļo mūziku Lielajā piektdienā izpildījās Artjoms no Tallinas, un pie viņa policija bija piebraukusi pat septiņas reizes. Viņam gan te, gan Igaunijā ar policiju problēmas ir bijušas jau vairākus gadus. Es ar viņu esmu runājis, aizrādīju, ka ir par skaļu, bet Artjoms saka, ka viņa izpildītās mūzikas žanrā skaļums ir galvenā rozīnīte.

Būtībā Rīgas dome mums tagad pieķērusies viena viesmākslinieka dēļ, jo ar vietējiem šādas problēmas nekad nav bijušas. Es tiešām nesaprotu, kādēļ policija pēc trešā aizrādījuma viņu ar visu aparatūru nenoņēma no trases.

Par valodu, kādā notiek priekšnesums – tas ir diskutabls jautājums. Skaidrs, ka krievi tagad ir nogrēkojušies Ukrainā, bet arī ne jau visi krievi. Nezinu, vai būtu tagad jāstāda kāds saraksts ar valodām, kurās drīkst vai nedrīkst uzstāties. Protams, būtu jāreaģē uz dziesmām, kuras nu kļuvušas par šodienas kara dziesmām.

Otra lieta – mūziķi, kas ir patiešām profesionāļi, saka, ka viņi būtu gatavi pat kārtot eksāmenu un atrādīt repertuāru īpaši izveidotai komisijai – varētu sarīkot kaut vai skati vai novērtēt mūs uz ielas. Kaut gan, no otras puses, kurš ielas muzikants negrib pilnīgu brīvību, jo tā tu vislabāk attīsties. Jo dzīve jau visu noliek vietā – vai nu tu patīc, vai nepatīc, nopelni vai nenopelni. Ir jau diemžēl sastopami visādi haltūristi, kuri nemaz nespēlē dzīvajā – pseidoperuāņi ar stabulēm, pūtēji un ģitāras virtuozi. Ir pat tā, ka reizēm šie sāk ar kādu pļāpāt, bet ieraksts turpina skanēt.

Cik ielu muzikanti var nopelnīt?

Es zinu vienu Latvijā labi zināmu muzikantu, kurš uz ielām Vācijā viena gada laikā ir spējis nopelnīt teju vai miljonu. Ārzemēs, protams, var nopelnīt labāk, taču tur ir lielāki uzturēšanās izdevumi. Man pašam tomēr ir ģimene un jau mazmeita, tā ka bieži vairs izbraukt nesanāk.

Es esmu bijis deviņas reizes Somijā un pusotru mēnesi muzicējis Stokholmā, tomēr Latvijā man patīk labāk. Ar to pelnīšanu ir visai dīvainas likumsakarības. Ir cilvēki, kuru repertuārā ir  tikai divas vai trīs dziesmas, bet viņi ar tām var nopelnīt ļoti labi.

Īpaši izdevīgs pasākums ir, piemēram, bērni, kas spēlē kokles – ja nu vēl tādas mazas meitenes kaut ko piedzied klāt, tad var nopelnīt pat 500 eiro dienā. Man tāds skaitlis visā manā ielu muzikanta karjerā ir sanācis tikai vienu reizi. Labi kotējas visādi ksilofonveidīgie, kanalizācijas trubu automāti, spēlēšana uz pudelēm vai glāzēm. Vārdu sakot, viss, kas ar kaut ko atšķiras un izceļas.

Savulaik pie Līvu laukuma regulāri uzstājās kāda kundzīte sarkanā jakā, kura magnetofona pavadībā savā nodabā dejoja. Baleta skolu viņa, protams, nebija apmeklējusi, bet daudziem cilvēkiem patika, un pelnīja viņa visai labi. Nu jau gan kādu laiku nav redzēta.  

Vienu laiku jūs bijāt sabiedriskā kārtā uzņēmies tādu kā šefību pār citiem ielas muzikantiem. Vai to joprojām darāt?

Jā, savulaik uzņēmos tādu lietu, jo šķita, ka būs baigi labi, taču tad regulāri nācās iesaistīties dažādu savstarpēju pretenziju un konflikta situāciju risināšanā. Diemžēl bieži abas puses nāca ar savu patiesības interpretāciju, un bija grūti ko atrisināt. Protams, es to visu darīju par brīvu, nesaņemot nekādu atlīdzību, un dziedāšanai bija mazāk laika. Tad nu teicu – ja gribat, lai risinu jūsu konfliktu, tad katrs samaksājiet divdesmit eiro – tad arī pie manis sūdzēties vairs nenāca.

Vai tādi kašķi ir bieži vai tomēr ir savi nerakstītie likumi vietu sadalē un rindas kārtībā?

Jā, mēs centāmies iedalīt vietas un pat veidojām sarakstus – pirms kovida tas pat strādāja. Tomēr, ja atbrauc kādi ārzemnieki, viņi to, protams, neievēro, un arguments – Eiropa pieder visiem. Stacijas tuneļi vispār ir atsevišķa republika, un tur nemaz tā nevar tikt, laikus nepiesakoties pie galvenā lietu kārtotāja. Bet tā katrs kādu vietu cenšas sev iekarot.

Piemēram, nelaiķis Krumovčs ļoti skaisti spēlēja vijoli – viņš to parasti darīja pie Operas un abām ģildēm tieši pēc koncertiem, kad publika nāca ārā. Doma laukumu savulaik bija privatizējis čellists Normunds Putriņš, arī jau nelaiķis. Pie “Trīs brāļiem” regulāri spēlē konkrēta mūziķu grupa un citus tur nemaz nelaiž.

Vai jūs būtu gatavs konsultēt Rīgas domi? Man ir šaubas, vai tur kāds tā kārtīgi pārzina situāciju ar ielu muzikantiem pilsētā.

Tas man būtu zināms pagodinājums, taču vienlaikus apzinos, ka mans viedoklis nevar būt vienīgais pareizais. Varētu no mūsu vidus izvirzīt kādu pārstāvi, taču vasaras sezonā Latvijā ir aptuveni 200 aktīvu ielu muzikantu – daudzi gan arī dodas uz ārvalstīm, bet domāju, ka Rīgā kādi simt darbojas. Savākt viņus kopā un uzklausīt viedokļus būtu diezgan neiespējama misija.