Anglijas vietā izvēlas Durbi, jo galvenais, ka savs

“Es nodzīvoju Anglijā 14 gadus, turp aizbraucu bez valodas zināšanām. Pati esmu dzimusi liepājniece. Anglijā strādāju dažādās fabrikās, Hulas pilsētā,” “Kas Jauns Avīzei” stāsta Baiba.

No zivju fabrikas līdz savai profesijai

“Sākumā bija zivju fabrika, tur man ne īpaši patika, divus gadus cīnījos, lai varētu strādāt medicīnā. Angļu zemē bez valodas zināšanām neņem darbā.” Baibai izdevās – vispirms bijusi medicīnas māsa psihiatriskajā slimnīcā, tad darbs rehabilitācijā, ar insulta pacientiem, vēlāk veco ļaužu pansionātos, slimnīcas uzņemšanas nodaļā.

“Ir darbu dažādība. Apmēram pēc pieciem gadiem sāku domāt, ka  tomēr kaut kas jāmaina, un Anglijā tā nav problēma. Tur darbojas arī darba aģentūras, ja, piemēram, kāds darbinieks saslimst, uz šo laiku tev piezvana un pasauc darbā. Uzreiz ļoti labi var nopelnīt, un zini, ka tev visu laiku būs darbs, nav jāuztraucas, ka kādu dienu paliksi bez iztikas līdzekļiem. Es biju ļoti apmierināta. Sākumā, kad man vēl nebija valodas zināšanu, bija grūtāk, bet, kad iemācījos, viss gāja ļoti gludi,” teic tagadējā durbeniece.

Māja ar vēsturi

Tomēr 2019. gada sākumā ģimene atgriezās Latvijā. Baibai jau gāja uz beigām bērna kopšanas atvaļinājums ar pastarīti meitiņu un bija jāsāk meklēt darbu. “Atgriezāmies vairāk bērnu dēļ. Lai būtu izglītojoši pulciņi, lai dārzā var uzcept gaļu, mežā salasīt sēnes, jo Anglijā tas viss nenotiek. Durbe izvēlēta tāpēc, ka finansiālā ziņā te var atļauties nopirkt īpašumu, šo konkrēto māju. Šī ir ļoti sena ēka, apmēram 100 gadus veca,” atklāj Baiba.

Pirmsākumos šeit atradusies skrodera darbnīca, veļas mazgātava, frizieris, šūšanas darbnīca, krogs, kas bijis ļoti populārs, arī grāmatnīca un veikaliņš. Kurš vēlējās telpas īrēt, tas arī te kaut ko darīja, bet beigās ēka ilgi stāvēja tukša, nebija ne elektrības, ne ūdens, ne kanalizācijas. Puskilometra attālumā ir pilskalns un luterāņu baznīca. Mājai gan nav vēstures pieminekļa statuss, taču daudz kas no senā būvējuma ir saglabājies. Patlaban Petrovici izremontējuši otro stāvu, jo cik ilgi var pie mammas dzīvot, gribas kaut ko pašiem. Vēl gan īpašumā ļoti daudz jāiegulda, mājas platība ir 330 kvadrātmetru.

Plānos viesu nams

Ieceres ir lielas. “Bērni ļoti vēlas pirti, plānā ir. Pirmajā stāvā paredzēts veidot viesu namu un plašu telpu pasākumiem, jo Durbē liela problēma ir, ka nav vietas, kur organizēt ne kāzas, ne bēru mielastus. Tikai visam vajadzīgs laiks un līdzekļi. Rakstījām gan vienam Eiropas projektam, bet mūs neatbalstīja, jo vajadzīgs pārāk liels finansējums. Domājam arī par ēdināšanas noorganizēšanu, jo Durbē praktiski tādas nav. Tagad ap dīķi izveidoja ļoti skaistu tūristu taku, cilvēki pastaigājas un vēlas pirms vai pēc tam kaut ko nobaudīt,” novērojusi Baiba.

Ģimenei Durbe ļoti patīkot, te atrodas pamatskola, bērnudārzs, ambulance un ģimenes ārsta prakse, veikals, bibliotēka, aptieka, arī Liepāja ir tuvu. Ēstuvju gan nav, un šeit tā ir liela problēma. Sabiedriskais transports ir labi organizēts, tikai nav no Durbes centra, nedaudz bailīgi ir laist bērnus vienus pāri lielajai šosejai uz autobusu.

Lūkoties kā uz gleznu galerijā

“Man darbs kā ģimenes ārsta māsiņai ļoti patīk, arī cilvēki mani pieņēmuši. Parasti jaunienācējus Durbē vai nu pieņem, vai nepieņem. Kad sāku strādāt, visi nāca skatīties, kas ir jaunā māsiņa. Man bija sajūta, ka esmu nolikta kā glezna mākslas galerijā. Tagad zinu, ka esmu šeit pieņemta un ar visu varu sadzīvot. Protams, mazpilsētā neiztrūkstošas ir ļaužu tenkas, bet tas ir vienkārši jāpieņem.”

Darbs ir tuvu mājām, tikai piecu minūšu gājiena attālumā. Pacientu ir daudz, ne tikai durbenieki, bet arī apkārtējo pagastu iedzīvotāji no Bunkas, Priekules, Cīravas, Dunalkas, arī aizputnieki un vēl no citām vietām. “Darba ir ļoti daudz, un citreiz mēs smejoties sakām, ka mums Durbe ir kā mazā uzņemšanas nodaļa – šujam, ņemam diegus, liekam sistēmas, darām to pašu, ko jebkuras lielas slimnīcas uzņemšanas nodaļa,” klāsta Baiba.

Pacienti ir ļoti apmierināti, jo reizēm sarežģīti ir nokļūt līdz Liepājai, lai veiktu procedūras. “Pēc kovida izslimošanas ir aizvien jaunāki un ar visai smagām slimībām, arī daudz onkoloģijas, un tā diemžēl progresē. Daudz arī bērnu tieši ar kovida sekām. Tas ir bijis traks vīruss, kurš mūs tiešām traki sabendējis,” spriež mediķe. 

Petrovici dzīvo pašā mazpilsētas centrā, gadās, ka pacienti dodas tieši uz šejieni. “Tikko es sāku strādāt, bija ļoti interesants gadījums. Dārzā ravēju puķes, ienāk onkulis ar maisiņu rokās un saka: “Māsiņ, jūs man iedursiet?” Es prasu: “Te uz vietas, dārzā?” Viņš atbild: “Man jau tas netraucē, varat durt arī šeit.” Man nav nekas pretī, un cilvēki to novērtē. Man patīk, ka varu palīdzēt, bet brīžiem gan tas traucē. Kaut gan man ir arī grūti pateikt nē. Ja otrreiz būtu jāpērk māja, es noteikti nekad nepirktu Durbes centrā,” atzīst Baiba. “Mēs pat smējāmies, ka mājai pirmajā stāvā jāatver dienas stacionārs, diennakts traumu punkts.”

Bērniem ir kur darboties

Ģimenē aug trīs atvases. Jaunākā ir meitiņa peciņa Beāte, piecus gadus veca, iet bērnudārzā un esot riktīga memmelīte – patīk viss tas pats, ko dara mamma, krāso grāmatas, gatavo ēst, tīra māju. Tomam ir astoņi gadi, un viņš ir ugunsgrēks, dzēšamais, kurš visu laiku ir kustībā – ļoti aktīvs puika, kuram patīk sports. Vecākais ir Filips, kuram tūlīt būs 11 gadi, pēc dabas filozofs, liels peldētājs, spēlē galda tenisu un florbolu.

Tētis Jānis strādā ceļu un tiltu būvē Liepājā, nav dzimis kurzemnieks, bet no Gulbenes puses, iepazinušies Anglijā.  Abiem vecākiem dzimšanas diena ir vienā dienā – 4. jūlijā. “Tagad tēti esam atvilinājuši uz Kurzemi. Te, man šķiet, ir daudz aktīvāka dzīve nekā Gulbenes un Balvu pusē, Jāņa dzimtajā vietā,” spriež Baiba.

Ģimenei ir dārzs, bet siltumnīcā pārsvarā darbojas bērni, tur aug gurķi, tomāti, dilles un vēl daudz kas cits azaida galdā liekams. Toms pērn iestādīja savas zemenes, nopirkuši viņam speciālu siltumnīcu, lai pats var audzēt, ko vēlas. Ir arī augļkoki, ugunskura un piknika vietas.

“Tā kā man bērnības trauma bija garās ravējamās vagas un kartupeļi, tad mums ir galvenokārt zaļa zāle, augļkoki, un ar to pietiek, jo rīta celšanās, vakaros vēlās gulēt iešanas, liešanas, ravēšanas – tas ir visai grūti un nav vajadzīgs. Man jāsaka paldies daudziem maniem pacientiem, jo viņi laikam mani iemīļojuši, vēlas pateikt paldies, un tad rudenī ir kartupeļi, olas, kūpināta vistiņa un vēl šis tas. Mums pašiem nav ne kartupeļi, ne burkāni jāaudzē. Lai mūsu dārzs ir skaists, lai ir pašiem patīkami un ar baudu tajā var iziet. Nevis izej un tikai skaties – tās dobes atkal nav izravētas. Peizāža ļoti skaista,” pasmaida saimniece.

Ģimenes mīlulim sunim Riko ir trīs gadi, un viņš ir izglābts no nelaimes. Alkoholiķu ģimenē bija trīs kucēni, un viņi izsprieduši, ka izauguši diezgan lieli, jau divus mēnešus veci, un prasa pārāk daudz ēst. “Draudzene, kura dzīvo kaimiņos, redzēja, ka sagatavojušies suņus vest uz  mežu, jau bija sasējuši. Tad mēs braucām glābt, un tā pie mums nonāca Riko. Arī mūsu divi kaķi ir izglābti no drošas nāves, un visi dzīvnieki mūsu ģimenē ir ļoti mīlēti,” uzsver Baiba.

Par bezdarbību sūdzēties nevar

Vaicāta par brīvā laika nodarbēm, viņa attrauc, ka ģimenē ar brīvo laiku ir diezgan čābīgi, tomēr pati ir atsākusi dejot tautas deju kopā “Lindāle” tepat Durbē. Pirms tam bērnībā nodejojusi 17 gadus, un, aizejot uz koncertiem, kājas pašas danco. Tagad Baiba piedalīsies  arī  šīs vasaras dziesmu un deju svētkos.

Baibai patīk, ka Durbē pēc pašu iedzīvotāju ierosmes notiek dažādi pasākumi. “Mums ir fantastiska kultūras dzīves vadītāja Daira Veilande. Skaists pasākums bija mūzikas, mākslas un vietējās ražas festivāls “Zemlikas”, ko rīkoja zemnieku saimniecība “Pīlādži”, sekoja grupas “Apvedceļš” balle Durbes pilskalnā, superīgs pasākums. Notiek gadatirgi, stādu tirdziņi, viss kas, un par bezdarbību sūdzēties nevar. Durbe ir arī ļoti latviska, zaļa pilsēta, viss ļoti skaisti sakopts. Cilvēki visu dara paši un cits citu atbalsta, viens otram palīdz,” novērtē bijusī liepājniece.

Un festivāli notiek arī pašu mājās – ik pēc diviem gadiem Petrovicu ģimeņu salidojums, pagājušajā gadā rīkots Durbē, un šim notikumam par godu bija speciāli jāuzmeistaro galds, lai visiem pietiek vietas. Ciemiņi galvenokārt bija no Kurzemes – no Vērgales, Kuldīgas un citām skaistām vietām. 

Laikam esmu patriote

“Reizēm gan iešaujas prātā doma – braucam atpakaļ uz Angliju, jo tur varam nopelnīt vismaz piecreiz vairāk. Cita iemesla gan nav, tikai finansiālā ziņā. Beāte un Toms Angliju vispār neatceras, jo bija pārāk mazi. Visvairāk vietas maiņu pārdzīvo Filips, grib braukt atpakaļ, viņam tur viss bijis foršāk, Anglijas skolā neuzdod mājas darbus. Tur arī draugi palika,” teic mamma.

Tomēr Baibai pašai vairāk patīk mājās. “Esmu laikam Latvijas patriote, dzīvi gan gribētos dzīvot pilnvērtīgi. Anglijā nebija problēmu – aizej uz veikalu un nopērc, ko vēlies, dodies ceļojumā divreiz gadā bez problēmām. Šeit ceļojumi vairs neiznāk, bet veikalā par visu rūpīgi jāpiedomā,” salīdzina Baiba. Un piebilst: “Lēnām, pamazām tiksim ar visu galā, galvenais, ka savs.”