Rakstnieks Jurģis Liepnieks par Rīgas praidu: "Praids nav nekas īpašs"
Par to, ka mums tagad, Latvijā, jāspriedelē par praida vajadzību vai nevajadzību, rakstnieks Jurģis Liepnieks saka: "Fakts, ka mums tagad par to šādā veidā jārunā, liecina par to, ka mēs eiropeiskā ziņā dzīvojam ļoti provinciālā sabiedrībā. Praids nav nekas īpašs – tas ir simbols, ka mēs visi varam lepoties ar savu identitāti, neatkarīgi no tā, kāda šī identitāte arī būtu".
Jau vairāk kā pusgadsimtu demokrātiskajā pasaulē norisinās LGTB (lesbiešu, geju, transpersonu un biseksuāļu) kopienas rīkotie praidi (no angļu valodas: “pride” – lepnums), kas radās kā atbilde/protests pagājušā gadsimta sešdesmito/septiņdesmito gadu mijā uz amerikāņu policijas reidiem geju klubos. Kopš 2005. gada praidi notiek arī Rīgā.
Salīdzinot ar pirmo Rīgas praidu, kad tā dalībniekus apmētāja ar sūdu maisiņiem un tā dalībniekiem no “tradicionālo vērtību” aizstāvjiem pēc gājiena noslēguma nācās patverties Anglikāņu baznīcas mūros, tagad protestētāju skaits gājis mazumā, bet joprojām tas ir. To pagājušajā nedēļā varējām sajust gan reakcijā uz neslēptā geja Edgara Rinkēviča ievēlēšanu par Valsts prezidentu, gan svētdien, 4. jūnijā, notikušajā “RigaPride” galvenajā notikumā – gājienā “Arī mēs esam Latvija”.
Tādēļ Jauns.lv rakstniekam Jurģim Liepniekam jautāja: “Katru gadu Rīgas praidā ir aizvien vairāk dalībnieku un mazāk protestētāju. Vai tas joprojām ir aktuāls?”
Jurģis Liepnieks teic, ka praids pēc būtības nav nekas “super”, tā ir normālība: “Patīk tas kādam vai nē, bet praids ir viena no eiropeiskas valsts pazīmēm. Nepatīk tev tas? Neviens tev neliek tam patikt: ej savā gājienā un dari savas lietas. Mēs arī tevi neaiztiksim!
Mums taču valstī ir miljons ārkārtīgi svarīgu problēmu (veselības aprūpe, izglītība, ekonomika, nodokļi), kuras objektīvi ir ļoti sarežģītas. Bet lielākā daļa politiķu izvēlas tās nerisināt, nepamanīt, nerunāt par tām. Savukārt ir tik viegli parunāt par gejiem, tradicionālo ģimeni, kristīgām vērtībām… par to visi ir ar mieru parunāt! Nu tā ir politikas debilizācija.
Pietiekami sen jau esam Eiropas Savienībā, un būtu ļoti labi, ja mēs arī kulturāli un sociāli kļūtu pēc iespējas eiropeiskāka valsts”.
Jurģis Liepnieks atceras, ka pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās pie Brīvības pieminekļa simboliski laulājās geju pāris un pret to nebija nekādas sašutuma vētras – vienīgi dažas publikācijas dzeltenajā presē: redz, kādas “jocīgas lietas” pie mums notiek.
“Un tad diemžēl uzradās politiski spēki, kuri gribēja no šī te sev uztaisīt kādu politisku kapitālu, un tad kādu laiku tas mums bija karsts kartupelis, kas ir ļoti skumji,” saka rakstnieks un turpina: “Eiropas kontekstā tā ir tāda pašsaprotama lieta, kurai nekādu ažiotāžu, dižu apspriešanu nevajadzētu izraisīt. Tas ir tikai normāli, ka cilvēks var justies normāli un brīvi lepoties ar savu identitāti, lai kāda tā arī būtu. Brīvā Eiropas valstī tā tam būtu jābūt! Neskatoties uz to, kāda ir tava reliģija, dzimumorientācija, ar ko un kā jūs guļat, kā ģērbjaties.
Mēs gribam dzīvot brīvā Eiropas Savienības valstī tā, lai mēs katrs varētu lepoties ar to, kādi mēs esam, nesaņemot par to nosodījumu, spiedienu, diskrimināciju un tā tālāk. Tas būtu tikai normāli!”
Kā Pēteris Šmidre, Andrejs Ērglis unJurģis Liepnieks vērtē praida norisi, vērojiet Jauns.lv video.
Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.
