Lielais jautājums: cik aktuāls ir Rīgas praids?

Salīdzinot ar pirmo Rīgas praidu, kad tā dalībniekus apmētāja ar sūdu maisiņiem un tā dalībniekiem no “tradicionālo vērtību” aizstāvjiem pēc gājiena noslēguma nācās patverties Anglikāņu baznīcas mūros, tagad protestētāju skaits gājis mazumā, bet joprojām tas ir. To pagājušajā nedēļā varējām sajust gan reakcijā uz neslēptā geja Edgara Rinkēviča ievēlēšanu par Valsts prezidentu, gan svētdien, 4. jūnijā, notikušajā “Riga Pride” galvenajā notikumā – gājienā “Arī mēs esam Latvija”.

Tādēļ Jauns.lv viedokļu līderiem – uzņēmējam Pēterim Šmidrem, ārstam Andrejam Ērglim un rakstniekam Jurģim Liepniekam jautāja: “Katru gadu Rīgas praidā ir aizvien vairāk dalībnieku un mazāk protestētāju. Vai tas joprojām ir aktuāls?”

Pēteris Šmidre domā, ka galvenais jautājums praida sakarā ir – vai tā ir cīņa par atsevišķas sociālas grupas tiesībām, pret diskrimināciju, vai arī prasība pēc kaut kādām privilēģijām, īpašas attieksmes. Jurģis Liepnieks teic, ka eiropeiskā ziņā mēs dzīvojam ļoti provinciālā sabiedrībā, ja praidu nespējam pieņemt kā normālību, kā vienu no Eiropas Savienības valsts pazīmēm. Andrejs Ērglis uzsver, ka mēs nedrīkstam noliegt darbības, kas nekaitēs sabiedrības un citu cilvēku drošībai, arī praidus, un aicina no jauniešiem mācīties toleranci.

Andrejs Ērglis: "Nedariet pāri tiem, kuri tur iet"

“Jums obligāti tajā nav jāpiedalās. Ja nepatīk, tad nepatīk. Tā ir brīva izvēle. Bet nedariet pāri, tiem, kuri tajā iet,” par praida norisi saka ārsts Andrejs Ērglis un turpina: “Ja mums ir brīva pasaule, tad mums ir brīvi domājoši cilvēki, un tad to mēs nedrīkstam kaut kādā veidā ne ierobežot, ne arī noliegt”.

Andrejs Ērglis teic, ka tam, ka cilvēks ir “citāds” nav nekādas nozīmes. Un tas attiecas ne tikai uz homoseksualitāti, bet arī uz attieksmi pret personām ar invaliditāti un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Arī motociklistiem: “Piemēram, motociklisti izbrauc tajos braucienos. Nevarētu teikt, ka vienmēr esmu priecīgs par to, bet cilvēki tiekas un dara visādas lietas, dzīve ir dažāda”.

“Ir ļoti daudzas lietas, ko varam mācīties no jauniem cilvēkiem, arī domāšanā. Un viena no šīm lietām ir tolerance. Mēs esam pietiekami daudz ar dažādiem aizspriedumiem,” saka ārsts.

Kamēr kādas darbības nav pretrunā ar sabiedrisko kārtību un citu cilvēku apspiešanu, mēs nekādā veidā nevaram un pat nedrīkstam tās ierobežot vai noliegt, uzsver Andrejs Ērglis un atgādina, pie kā tas var novest, minot PSRS režīma attieksmi pret Otrā pasaules kara invalīdiem, kuri bija palikuši bez rokām un kājām:

“Pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienība tiem, kas bija zaudējuši rokas un kājas, neļāva iet uz ielas. Tur nebija nekādas medicīnas, protezēšanas. Viņi vienkārši tika izolēti mājās, tā bija absolūta necilvēcība. Šī (runājot par protestiem pret praidu) ir tāda (necilvēcība) mazākā forma, ja protestējam pret citādajiem. Uzskatu, ka tas ir nepieļaujami”.

Jurģis Liepnieks: "Praids nav nekas īpašs"

Par to, ka mums tagad, Latvijā, jāspriedelē par praida vajadzību vai nevajadzību, rakstnieks Jurģis Liepnieks saka: “Fakts, ka mums tagad par to šādā veidā jārunā, liecina par to, ka mēs eiropeiskā ziņā dzīvojam ļoti provinciālā sabiedrībā. Praids nav nekas īpašs – tas ir simbols, ka mēs visi varam lepoties ar savu identitāti, neatkarīgi no tā, kāda šī identitāte arī būtu”.

Jurģis Liepnieks teic, ka praids pēc būtības nav nekas “super”, tā ir normālība: “Patīk tas kādam vai nē, bet praids ir viena no eiropeiskas valsts pazīmēm. Nepatīk tev tas? Neviens tev neliek tam patikt: ej savā gājienā un dari savas lietas. Mēs arī tevi neaiztiksim!

Mums taču valstī  ir miljons ārkārtīgi svarīgu problēmu (veselības aprūpe, izglītība, ekonomika, nodokļi), kuras objektīvi ir ļoti sarežģītas. Bet lielākā daļa politiķu izvēlas tās nerisināt, nepamanīt, nerunāt par tām. Savukārt ir tik viegli parunāt par gejiem, tradicionālo ģimeni, kristīgām vērtībām… par to visi ir ar mieru parunāt! Nu tā ir politikas debilizācija.

Pietiekami sen jau esam Eiropas Savienībā, un būtu ļoti labi, ja mēs arī kulturāli un sociāli kļūtu pēc iespējas eiropeiskāka valsts”.

Jurģis Liepnieks atceras, ka pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās pie Brīvības pieminekļa simboliski laulājās geju pāris un pret to nebija nekādas sašutuma vētras – vienīgi dažas publikācijas dzeltenajā presē: redz, kādas “jocīgas lietas” pie mums notiek.

“Un tad diemžēl uzradās politiski spēki, kuri gribēja no šī te sev uztaisīt kādu politisku kapitālu, un tad kādu laiku tas mums bija karsts kartupelis, kas ir ļoti skumji,” saka rakstnieks un turpina: “Eiropas kontekstā tā ir tāda pašsaprotama lieta, kurai nekādu ažiotāžu, dižu apspriešanu nevajadzētu izraisīt. Tas ir tikai normāli, ka cilvēks var justies normāli un brīvi lepoties ar savu identitāti, lai kāda tā arī būtu. Brīvā Eiropas valstī tā tam būtu jābūt! Neskatoties uz to, kāda ir tava reliģija, dzimumorientācija, ar ko un kā jūs guļat, kā ģērbjaties.

Mēs gribam dzīvot brīvā Eiropas Savienības valstī tā, lai mēs katrs varētu lepoties  ar to, kādi mēs esam, nesaņemot par to nosodījumu, spiedienu, diskrimināciju un tā tālāk. Tas būtu tikai normāli!”

Pēteris Šmidre: "Vai tas ir jautājums, kurš jārisina ar masu gājienu?"

Uzņēmējs Pēteris Šmidre teic, ka viņš personiski ne redz, ne jūt kādu negatīvu attieksmi pret LGTB kopienas pārstāvjiem, viņam ir ļoti daudz draugu – “gan šādi, gan tādi”. Bet, ja sabiedrībā attiecībā pret seksuālajām minoritātēm ir kāda diskriminācija vai problēmas, tās ir jārisina un mums ir mehānismi, lai tās atrisinātu.

Viņš uzsver, ka tas, kas veido ģimeni – vīrietis un sieviete vai viendzimuma pāris – nenosaka tās labumu vai sliktumu, viendzimuma ģimenes daudzreiz ir pat labākas, bet: “Vai tas ir jautājums, kurš jārisina ar masu gājienu?”

Uzņēmējs atklāti atzīst, ka viņš nav tik zinošs, lai vērtētu praidu lietderību un saka: “Manuprāt, ļoti svarīgs ir jautājums, vai viena atsevišķa sociāla grupa cīnās par savām tiesībām, kuras nav apmierinātas, vai arī tā ir cīņa par kaut kādām privilēģijām vai īpašu attieksmi. Droši vien praksē ir gan tā, gan tā”.

Par seksuālās orientācijas atšķirību Pēteris Šmidre saka: “Tā ir cilvēka īpašība, kā jebkura cita. Bet vai tā veido kādu pozitīvu vai negatīvu attieksmi? Es tā neteiktu”. No viņa teikā izriet, ka seksuālā orientācija pati par sevi cilvēku nepadara par labu vai sliktu, tādēļ jārisina problēmas, kas izslēgtu cilvēku diskrimināciju pēc “seksuālās piederības”.

Kā Pēteris Šmidre, Andrejs Ērglis unJurģis Liepnieks vērtē praida norisi, vērojiet Jauns.lv video.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.