Aizputes senioriem nav laika čīkstēt, jo jādejo

“Misiņš, var teikt, ir mans izauklēts mīļums. Jau ilgāku laiku man bija šī ideja, un tautas deju tradīcijas Aizputē ir senas – dejo visas paaudzes,” saka kopas vadītāja Inta Rudzīte. Divus gadus viņa sevī šo ideju nēsāja un loloja, līdz sāka uzrunāt cilvēkus. “Uz pirmo mēģinājumu atnāca tikai viens, bet  pamazām iesākām ar četriem vīriem un sešām līdz astoņām sievām. Šajā pavasarī kolektīvam paliek 14 gadu.”

Misiņš, ko dabūt spožu

Pirmajā gadā februārī sākuši satikties un dejot, maijā jau bija pirmais koncerts publikas priekšā. “Nosaukums “Misiņš” kaut kā iesēdās prātā, Aizputes slaveno Misiņkalnu mēs arī saucam par Misiņu. Tur ir divas domas – gan metāls, kuru varam spodrināt un dabūt spožu, un mūsu piederība Misiņkalnam,” skaidro Inta.

Viņa ir dzimusi un augusi Aizputē, pēc studijām atgriezusies dzimtajā pilsētā, pati dejot sākusi jau bērnudārza laikā, visa dzīve, sākot no četru gadu vecuma, saistīta ar tautas dejām.

“Tagad gan pati nedejoju uz skatuves, bet vadu deju kolektīvus. Esmu it kā panākusi maliņā, aizskatuvē. Ir savi plusi, ja esi dejojošs vadītājs – labāk visu izjūti no dejas iekšienes. Skats no malas brīžiem gan ir nežēlīgāks. Es vispār sevi nevaru iedomāties bez latviešu tautas dejas. Ja tas ir gan darbs, gan hobijs, tad tas ir visskaistākais. Vai var būt lielāks prieks par to, ko mīli?” teic Inta, kura piedalījusies jau padsmit dziesmu un deju svētkos.

“Deja dod tikai pozitīvas emocijas, tā ir kopības izjūta, lepnums par to, ko dari, ka esi latvietis. Tu uzvelc tautas tērpu – tas ir latviskums, ko nesam pasaulē. Mūsu senioriem ir Skrundas brunči, visu laiku turamies pie Kurzemes novada tērpiem. Esam dejojuši arī ārzemēs – Šveicē, Vācijā, Anglijā, Itālijā. Ārzemnieki brīnās, kā mēs to visu dabūjam gatavu, jo mūsu dejas nav vienkāršas. Protams, ar gruzīnu temperamentu nesacentīsimies, ukraiņu dejām ir savs slāvu raksturs, bet viņi vienmēr atzinīgi novērtē, ka mēs to darām brīvajā laikā, tas ir hobijs, bet atbilstošā līmenī varam izdarīt,” uzsver aizputniece.

Dažs sācis tikai 60 gados

Divi pandēmijas gadi bija nedaudz izdzēsuši koncertus, bet dziesmu un deju svētku sezonā skatuves darbība atjaunojusies. Dienvidkurzemes deju kolektīvu skatē ieguvuši augstāko novērtējumu, par ko ļoti liels gandarījums, jo darbs nav viegls.

Jaunākie “Misiņa” dejotāji ir piecdesmitnieki. “Senioriem gadās visādas problēmas – kādam kājas sāp, cits kaut ko nevar izdarīt, ļoti jūtīgi. Brīžiem šķiet, ka es varbūt viņiem par daudz gribu prasīt, bet rezultāts pašiem patīk, ir liels prieks un lepnums par to, ko izdarījuši. Seniori man ir ļoti mīļi, un katram ir savs stāsts, kā viņš nonācis līdz dejošanai. Lielākā daļa ir tādi, kuri tikai ap 60 gadu vecumu sākuši dejot, daudzi pirms tam to nav darījuši. Es ar viņiem pirmajos gados strādāju kā ar jēlām olām,” atzīst Inta.

Dejiskā domāšana veidojas tikai pamazām, un vienu deju esot mācījušies pat vairākus mēnešus. “Senioru paaudzei tas ir ļoti vērtīgi – ne tikai tas, ka cits ar citu socializējas, bet arī neiet un nečīkst pa ielām, stāstot, ka nav ko darīt. Dejojot aizmirst arī savas kaites. Pēc katra mēģinājuma viņi mājup aiziet apmierināti, piemirstot arī kādas ikdienas problēmas. Es domāju, ka dejotājs ir daudz pozitīvāks cilvēks, un vienmēr saku, ka tā ir īpaša tauta, kura ies un darīs,” savējos paslavē vadītāja.

No sirds uz sirdi

Inta arī organizē pasākumus savā pilsētā, šeit notiek lielie deju festivāli. Katrā otrajā decembra nedēļā Aizputē ir plašs koncerts ar moto “No sirds uz sirdi”, šogad būs jau 10. pasākums.

“Sabrauc kopā visi Liepājas un tagad arī jaunā Dienvidkurzemes novada dejotāji. Pēc novadu reformas mūsu  dzīvē tas īpaši nav mainījies, savas tradīcijas turpinām. Aizputē tapa sporta centrs “Lejaskurzeme”, un man radās ideja, ka decembra koncertā visus kolektīvus varu aicināt uz šejieni un lielajā hallē var risināties plašs koncerts, lai visi var izdejoties. Netālajā Kazdangas pagastā pēc tam notika liela balle ar klātiem galdiem un muzikantu piedalīšanos. Šis festivāls tagad izaudzis par lielu un gaidītu pasākumu. Pirmais jautājums, kad sākas sezona – vai Aizputē būs koncerts? Pat leģendas klīst par šo notikumu. Vienā pasākumā piedalās vairāk nekā 400 dejotāju un vismaz 20 kolektīvi,” priecājas Inta.

Gaidot šīs vasaras dziesmu un deju svētkus, ir satraukums, jo šie būs jubilejas – 150. gadskārta kopš pašiem pirmajiem. Būs īpaša programma, ir senākas un mīļākas dejas, kuras atkal ir ieliktas programmā, tapušas arī jaunas. “Dejas esam iemācījušies, repertuāru atrādījuši mūsu rajona deju virsvadītājam, horeogrāfam Jānim Purviņam,” Inta ir pārliecināta par savējo spējām.

Nodeja šķības kurpes

Vecākajai “Misiņa” dalībniecei pērn septembrī nosvinēja 80 gadu jubileju. “Zaiga Rumjanceva ir īsts spridzeklis, agri no rītiem jau nūjo, ar riteni brauca, kad veselība atļāva. Vairāk par 60 gadiem viņai neviens nedod! Uz ballēm allaž ir frizūra, spicenītes kājās, pati sapucējusies, lūpas uzkrāsojusi. Ja kāds žēlojas par dzīvi, Zaiga iesaka: jākustas un jādara, ko var nīdēt! Cilvēks ar lielu degsmi un enerģiju,” uzteic Inta.

Zaiga Rumjanceva “Kas Jauns Avīzei” klāsta: “Man visu mūžu ir paticis dejot. Esmu no Vidzemes, no Kokneses, bet padomju laikā atnācu uz Kazdangas tehnikumu mācīties, un mani pēc tam norīkoja darbā Kurzemē, kur arī esmu palikusi. Kad vēl nebija tapis senioru deju kolektīvs, pensionāri ar manu ierosmi brauca uz senioru ballītēm. Piemēram, Kuldīgā pie Ventas rumbas es savos 70 gados tā dejoju, ka nodejoju šķības kurpes.”

Dažu iemeslu dēļ Zaigas kundze uz “Misiņu” neatnāca no pašas sākotnes, bet kad bija gandrīz 70 gadu, 2013. gada oktobrī. “Es obligāti noturēšos, man šai kolektīvā rudenī būs desmit gadu jubileja. Ko sniedz dejošana? Ir sevi jāuztur. Es sevi cenšos uzturēt kāju, plecu, stājas dēļ un to visu daru, ikdienā vingrojot un nūjojot. Man patīk dejot, un es to gribu darīt. Nepietiek tikai – atnāc uz mēģinājumu, un būs gatavs. Tāpēc arī savos gados turos un jūtu, ka nedejoju sliktāk par citiem.”

Turklāt viens ir dejošana, bet otrs – gatavošanās. “Sevi vajag sakopt, sapucēties, atnākt šurp divreiz nedēļā, uzturēt sevi formā gan fiziski, gan arī apģērba ziņā. Šis kolektīvs man ir neatsverams, kā ģimene, jo es šeit esmu viena pati, man Aizputē nav neviena radinieka.”

Ģimenē cits citu satiek dejā

Ina Freimane ir dzimusi aizputniece, dejo kopš 1981. gada, jau 42 gadus. “Man būs otrie lielie svētki, es 1980. gadā piedalījos ar Liepājas kori  Atbalss. Arī vīru satiku deju kolektīvā, bet mana mamma Aizputē ir mācījusi sarīkojumu dejas, arī viņa ar manu tēti iepazinās deju kolektīvā. Mana meita Liepājā māca dejas bērniem un arī savu vīru satika dejās. Tā ir mūsu ģimenes tradīcija,” atklāj Ina.

Viņai deja ir pacilātība un piepildījums dzīvei, tas ir ļoti skaisti – uzvelc tautas tērpu un dejo: “Kamēr līdz tam tiekam, arī nemaz nav viegli. Smags, fizisks darbs un drusku rīvēšanās. Mūsu dejas nav ļoti straujas, drīzāk tās ir cēlas, bet ir gandarījums un prieks par paveikto. Dzīvei  piepildījums.”

Valda Drulle īpaši vienmēr priecājusies par festivālu “No sirds uz sirdi”: “Mana sirds jau bija uz deju laukuma, mēs ar mazmeitiņām gājām skatīties. Visi dejoja, bet es toreiz to nedarīju. Tad  mana draudzene teica: tu zini, kur es šodien biju? Uz “Kurzemnieka” mēģinājumu. Es atbildēju, ka man arī jāiet, bet, protams, šis kolektīvs nav priekš manis. Tā es 2020. gada 6. janvārī atnācu uz “Misiņu”. Dejot man paticis vienmēr, bet šis ir kas cits. Īpašie tautas tērpi, svētki, kopība. Ja tu tajā rūtiņā, pārī, musturā esi iekšā, tad tev tur arī jānāk. Nevar tā – šodien man netīk, piemēram, līst lietus, un es nenākšu. Kamēr varēšu kustēties, tikmēr dejošu.”

Ligita Luzere arī ir dzimusi aizputniece un dejot sākusi jau skolā, piedalījusies 1980. gada dziesmu un deju svētkos. Tā, viņasprāt, ir atpūta no ikdienas, būšana kopā ar labiem cilvēkiem. Vienalga, kas kaiš – ja sāc dejot, nekas vairs nesāp.

Ar mammu pat vienā pārī

“Man ir 52 gadi, un es dejoju 42 no tiem. Man deja ir kā narkotikas, to nevar pat vārdiem izskaidrot. Atnāc pēc darba nostrādājies, negribas vakarā nekur vairs iet, bet galvenais – pārkāpt pāri kultūras nama slieksnim un sākt dejot, otra elpa aiziet. Kolektīvs ir kā otrā ģimene. Te vari atslēgties no visām dzīves problēmām. Mājās sieva: tu vienreiz iesi uz savām dejām, beidz pūsties! Tas ir tāpat kā narkomānam, ja viņš savu devu nav dabūjis, ir visu laiku ir nemierīgs. Man tāpat ir ar dejām,” smej Uldis Bloks, kuram jau būs septītie lielie deju svētki.

“Īpašā atmiņā man ir 1993. gada Vispasaules latviešu dziesmu un deju svētki. Redzēju, ka ārzemju latvieši atbrauca un jutās daudz brīvāk nekā mēs, vietējie. It kā šeit visu laiku būtu dzīvojuši. Brīvi sasveicinājās, ar visiem izrunājās. Varēja saprast, ka arī mums jāatraisās. Ar deju ir tas pats. Kad dejo, tu atraisies. Tad ir cita elpa,” spriež aizputnieks.

“Misiņā” viņu ievilkusi mamma Dzintra, bijis gan trīs gadu pārtraukums. “Pirms desmit gadiem uz iepriekšējiem dziesmu  un deju svētkiem trūka dejotāju vīriešu. Tad es atsāku. Ja man kādreiz kāds būtu pateicis, ka es ar savu mammu dejošu vienā kolektīvā un vēl vismaz trīs dejas vienā pārī, es viņu par muļķi būtu nosaucis. Pa kuru laiku, kāpēc kopā ar mammu? Četrus gadus ar viņu nodejoju, un astoņus gadus viņas vairs nav, bet es vēl joprojām dejoju!” pasmaida Uldis.

Vismaz sievai neapnikšu!

No sava gadagājuma visā Aizputē viņš ir vienīgais, kurš dejo. Skolas laikā reizēm pat zobojušies, citi bērni ar riteņiem brauc, Uldim jāiet uz mēģinājumu, un ļoti jau sākumā negribējās. “Mamma ar varu aizdzina vienreiz, otrreiz, 6. klasē izmocīju, bet jau 7. klasē pats sāku meklēt, jo iepatikās. Tajā laikā jau vairāk meitenes piesaistīja,” atceras dejotājs.

Reizēm viņam prasot, kad beigs dejot. Nedaudz jau sāpot kājas, bet vienalga sakožot zobus, kādu zāļu ripiņu iedzerot un aiziet! “Bez kultūras es nevaru. Divus gadus es arī teātri spēlēju, un mūsu režisors Igors Māters arī dejo. Man prasa – kur tu visam rod laiku? Reizēm mājās tikai nomazgājos, pārģērbjos un prom! Vismaz sievai neapnikšu. Deja un teātris dod enerģiju un dzīvesprieku, ja tā nebūtu, sen būtu pārtraucis.”

Uldis lasījis, ka dejošana veicina smadzeņu darbību un atmiņu. “Piemēram, kad lugām tekstu apgūstu, diezgan ātri iemācos. Dejām arī soļi jāatceras. Man nav, kā daudzi dara – pārnāk mājās no darba un visu vakaru nosēž pie televizora vai datora. Kad ir vasaras pārtraukums, allaž ar nepacietību gaidu, kad sāksies nākamā sezona. Kad beigšu? Kad mani ar kājām pa priekšu iznesīs vai arī ceļi galīgi neklausīs,” nopietni atbild aizrautīgais dejotājs.