Skolēnu pazemo visas skolas priekšā, bet vecāki tikai parausta plecus un pasaka, lai pats tiek galā
Speciālisti atzīst, ka nereti bērniem un pusaudžiem pazemošana internetā var būt ļoti sāpīga, jo virtuālajā vidē par to ātri uzzina ļoti daudz cilvēku, piemēram, visi klases vai pat skolas skolēni. Pieaugušajiem vajadzētu pārzināt bērnu iecienītākās aplikācijas, lai nepatīkamu situāciju un apdraudējuma gadījumos varētu bērniem operatīvi palīdzēt, nevis tikai paraustīt plecus un ieteikt tikt galā pašiem.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktore Anda Sauļūna intervijā portālam Jauns.lv sacīja: “Mūsu pieredze rāda, ka mobings, emocionālā un cita veida vardarbība izglītības iestādēs ir ļoti, ļoti liela un smaga problēma.”
Ņemot vērā mūsdienu digitālos rīkus un iespējas, tā mēdz pārmigrēt uz digitālo vidi.
Mazākie bērni atklāj draugiem savas paroles
Vērojot jaunāko klašu skolēnus, kuriem vēl tikai veidojas priekšstats par draudzību, redzams, ka bieži vien viņi vēlas pierādīt savu draudzību un tāpēc viens otram uztic dažādas svarīgas paroles.
Taču nākamajā dienā bērni sastrīdas un no drauga uzzinātās paroles tiek izmantotas sliktos nolūkos, piemēram, bloķējot dažādus kontus un veidojot viltus profilus.
Nodara sāpes ar nepatīkamiem komentāriem
Arī vecākie bērni un pusaudži mēdz izveidot viltus profilus, no kuriem raksta ļoti nejaukus, nepatīkamus komentārus.
Tāpat viņi mēdz uzņemt dažādas fotogrāfijas bez citu vienaudžu atļaujas, kā arī ievietot tās sociālajos tīklos ar nejaukiem, nepatīkamiem komentāriem.
Izslēdz no klases čatiņa
“Tāpat bērni un pusaudži tiek izslēgti no klases “WhatsApp” grupas, tādā veidā viņus distancējot no pārējiem vienaudžiem.
Var būt daudz un dažādi veidi [kā ar tehnoloģiju palīdzību tiek nodarīts pāri citiem bērniem], jo rīki ir pietiekami efektīvi, viegli izmantojami. Reizēm bērni un pusaudži mēdz tos izmantot, lai nodarītu pāri saviem vienaudžiem, panāktu varu vai līderības sajūtu.”
Cīnās par izdzīvošanu, izmantojot internetu
Mūsdienās vairs nav tā, kā bija tagadējo pieaugušo cilvēku bērnībā, kad skolēni viens otru bieži vien grūstīja, apsaukāja, iesita vai iespēra skolas gaitenī. Tagad skolēni par savu vietu zem saules jeb klases kolektīvā nereti cīnās citādāk: izmantojot internetu, telefonus, datorus.
“Liels mīnuss ir tas, ka kaut kādā veidā ir radies uzskats: ja internetā kāds kaut ko pasaka, tas neskaitās. Bet būtībā tas skaitās tieši tāpat kā tad, ja tas notiktu skolas gaitenī,” speciāliste skaidroja.
Bērns var kaunēties, ka uzķēries
Uz apsaukāšanos, pazemošanu interneta vidē ir jāreaģē tieši tāpat, kā mēs to darītu tad, ja bērnu apsaukātu mācību iestādes telpās. Adekvāta reakcija vajadzīga no visiem iesaistītajiem, tostarp vecākiem un citiem cilvēkiem, kam bērns ir uzticējies un izstāstījis sāpīgo situāciju.
“Visi jautājumi, kas saistīti ar internetu, nes līdzi ļoti lielu kauna un vainas sajūtu, jo sabiedrībā daudz runā par interneta drošību. Bet, ja mēs iekrītam vai uzķeramies, tad tajā brīdī mums ir sajūta, ka cits mūs nosodīs, nesapratīs. Bērns var domāt: “Visi taču teica, ka tā nedrīkst darīt, bet redz, kā es uzķēros…””
Ja vecāks neko nesaprot no jauniešu aplikācijām
Tieši tāpēc ieteicams, ka vecāki, pedagogi un citi pieaugušie iet līdzi laikam un vismaz kopumā saprot, kādas aplikācijas un vietnes bērni izmanto un kā tajās darbojas. “Brīdī, kad notiks kāda nelaime vai būs kāds apdraudējums un bērns aizies pie vecāka lūgt palīdzību, bet vecāks teiks: “Ko tad es zinu par internetu? Tu jau tāpat visu zini labāk,” bērnam radīsies sajūta, ka šo situāciju nevar atrisināt.
Bērns domās: “Es aizgāju un palūdzu palīdzību cilvēkam, kam uzticos, bet viņš teica: “Tiec pats galā! Tu pats labāk zināsi, kā tur visu izdarīt!”” Interneta vide ir jāpārzina visiem!” Sauļūna teica.
Bērns vairs nejūtas droši pat mājās
Ja kādreiz, kad cilvēkiem nebija viedierīču un interneta, kāds klasesbiedrs pret bērnu skolā izturējās vardarbīgi, viņš varēja aiziet mājās, aiztaisīt durvis un justies drošībā. “Mūsdienās viņš drošībā nav arī mājās. Anonīmus tekstus īsziņās vai aplikācijās var sūtīt visu laiku.”
Speciālisti dzirdējuši ieteikumus, ka šādās situācijās bērnam un pusaudzim vajadzētu dzēst visus savus profilus sociālajos tīklos un pārtraukt lietot visus saziņas kanālus, lai pēc tam turpinātu dzīvot mierā un drošībā.
“Bet ar šādiem komentāriem mēs iekāpjam tajā grāvī, kur pasakām, ka īstenībā jāmainās ir upurim, nevis mums jādomā, ko darīt ar tiem, kuri internetu izmanto, lai darītu kādam pāri.”
Nepareiza ziņa, ko nododam bērniem
Mums būtu jādomā, kā varam šādas situācijas mainīt, uzlabot, novērst un palīdzēt upurim. Nevajadzētu pateikt cietušajam, ka viņam pašam jāmainās un jāizdzēšas no visiem sociālajiem tīkliem un saziņas iespējām, lai viss būtu kārtībā un viņš vairs neciestu no vardarbības.
“Tā ir ļoti nepareiza ziņa, ko mēs nododam bērniem, kas mēdz izturēties vardarbīgi. Mēs nododam vēsti: tas, ko viņi dara, ir normāli; upurim pašam ir kaut kas jāizdara, lai ar viņu tā nenotiktu. Tā ir būtiska sabiedrības nostāja, kas būtu jāmaina.”
Pusaudzis vairs nevar iekļauties bez interneta
Pieaugušajiem arī vajadzētu padomāt, kas mūsdienās notiktu ar bērnu un pusaudzi, kuram liktu izdzēsties no visiem sociālajiem tīkliem un saziņas iespējām.
Bērniem un pusaudžiem ir ļoti grūti izturēt šādu rīcību, jo patlaban ļoti liela komunikācijas daļa notiek internetā.
Interneta saziņā jūtas drošāk
Bērniem un jauniešiem ir nedaudz izmainītas komunikācijas prasmes, un var būt tā, ka interneta vidē viņi savā ziņā jūtas drošāki.
“Tur viņiem ir sajūta, ka viņus pieņem, tur viņi var atrast domubiedrus, draugus. Ja ir uzstādījums: “Kamēr tu pats neizdzēsīsies, tev turpinās darīt pāri,” bērns nonāk ļoti lielās sprukās un tiek iedzīts stūrī. Bērnam ir svarīgi, lai viņam ir komunikācija un aplikācijas, bet tajā pašā laikā, ja bērns tās turpinās izmantot, viņam turpinās darīt pāri un neviens nepalīdzēs.”
Apsaukāšanos internetā nevajag atstāt bez ievērības
Līdz ar to noteikti var apgalvot: ja bērnu apsaukā, pazemo viedtālrunī, datorā, internetā, tas būtu uztverams tieši tāpat, kā mēs raudzītos uz situāciju, kurā bērnu apsaukā skolas gaitenī. Būtu jāmeklē tieši tāda pati palīdzība.
“Protams! Atšķirība ir tikai formātā, kā apsaukāšanās, pazemošana notiek: vai viņu apsaukāja ar balsi skolas gaitenī, vai to izdarīja publiski daudz lielāka cilvēku skaita priekšā interneta komentāros, ko redz puse skolas skolēnu. Mēs nedrīkstam tur meklēt minimizējošus iemeslus.
Pazemo visas skolas priekšā
Reizēm apsaukāšana, pazemošana internetā var būt vēl sliktāka, jo virtuālajā vidē tā var sasniegt uzreiz lielu cilvēku skaitu.
Bērnu, kas ir upura lomā, var pazemot ne tikai to desmit vienaudžu priekšā, kas atrodas skolas gaitenī, bet to var izdarīt visas skolas priekšā, jo visi bērni lieto internetu. Šādā gadījumā pilnīgi noteikti mēs varam to nolikt vismaz uz vienas līdzvērtības joslas.”
Jāsaprot, ka arī kibermobings sāp
Diemžēl daļā sabiedrības, īpaši vecāka gada gājuma ļaužu vidū, joprojām trūkst izpratnes par to, cik ļoti var sāpēt internetā ievietoti slikti vārdi, fotogrāfijas vai video.
“Sāpes nav mazākas, ja aizskarošie vārdi ir uzrakstīti [internetā], nevis pateikti skaļi. Mums ir vēl ceļš ejams, līdz sāksim to pieņemt,” speciāliste secināja.
Bezmaksas palīdzības iespēja
Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas organizētais Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116111 ir bezmaksas tālruņa līnija, kas ir anonīma un darbojas visu diennakti.
Darbadienās no pulksten 12 līdz 20 ar Bērnu un pusaudžu uzticības tālruņa speciālistiem iespējams sazināties, arī izmantojot tiešsaistes konsultācijas (čata logs pieejams mājas lapā www.uzticibastalrunis.lv) vai arī vēršoties pēc palīdzības e-pastā uzticibaspasts116111@bti.gov.lv
