Vardarbība skolās: laiks arī pieaugušajiem pildīt iekavētos mājasdarbus

Tā nav ģimenes darīšana vai problēma, kuru varētu atrisināt pats bērns – droša vide ir skolas pieaugušo atbildība. Taču arvien jauni vardarbīgi notikumi liecina: šai jomā ir daudzi mājasdarbi, kurus valsts vēl nav izpildījusi.

Redzēt un atzīt

“Mūsu skolā nekas tāds nenotiek,” tā vēl pirms neilga laika mēdza atbildēt skolu vadītāji, uzrunāti par vienaudžu savstarpējās vardarbības problēmu un nepieciešamību proaktīvi strādāt pie tās novēršanas – negaidot, kad notiks kas ārkārtējs. Šādos gadījumos gribējās jautāt – vai jūs tiešām esat pajautājuši? Ilgstoši šī tēma bija vienaldzīga arī politikas veidotājiem. Taču skolas vidē viss notiek: pāridarījumi starp bērniem, pazemošana starp bērniem un pedagogiem (jā, abos virzienos!), kā arī mobings skolas personāla vidū un komunikācijā ar vecākiem. Problēmu varam risināt tad, ja esam gatavi to atzīt, turpretī, mēģinot pasniegt skolas situāciju pozitīvākā gaismā, tiek zaudēta iespēja grūtības risināt laicīgi.

Situācija mainās, un atbildīgās valsts iestādes pēdējos gados aktīvi ķērušās pie prevencijas tēmas. Tikmēr pagājušajā gadā skolu pārstāvji pamatoti cēla trauksmi: ilgstoši ielaistajos gadījumos esošā kārtība, kā reaģēt uz vardarbību skolā, nav efektīva. Kā ātrs risinājums tika piedāvāts uz laiku liegt agresīviem bērniem apmeklēt skolu, taču būsim godīgi – šāds pagaidu plāksteris nenosedz un nerisina apjomīgo vardarbības problēmu. Gluži otrādi: bērnu izolēšana mājās, kur pieaugušie nespēj bērnam palīdzēt, var situāciju vēl vairāk pasliktināt. Līdz ar to Saeima lēma uzdot Izglītības un zinātnes ministrijai sagatavot ziņojumu par vardarbību skolas vidē, kā arī par iekļaujošu izglītību, norādot iespējamos risinājumus.

Gaisma tuneļa galā

Šobrīd minētais ziņojums[1] ir tapis. Tajā ar atvieglojumu redzam, ka problēmas beidzot ir saskatītas – gan tas, ka darbs pie drošas vides veidošanas skolās notiek labākajā gadījumā “kampaņveidīgi”, gan tas, ka vardarbības problēma netiek sistemātiski mērīta un analizēta, gan arī tas, ka šai jomā trūkst skaidra atbildīgā par vardarbības novēršanas politikas veidošanu un īstenošanu. Apsveicami, ka tiek domāts par atbalstu skolu personālam, situācijas monitorēšanu un labvēlīgas vides kritērijiem un plānots arī beidzot vienoties par atbildīgo resoru.

Līdz šim par sakārtotu nevarēja nosaukt arī situāciju dažādu preventīvo programmu jomā – lai skolu personāls neapjuktu dažādajos piedāvājumos, tagad plānots izveidot skaidrus preventīvo programmu kritērijus, veikt to sertificēšanu un uzraudzību, vienlaikus paredzot, ka skolām vismaz kāda no prevencijas programmām ir obligāti jāīsteno. Tas varētu būt skolām palīdzoši.

Mēs aicinātu spert soli tālāk - noteiktus vardarbības prevencijas elementus nepieciešams iekļaut ne tikai ziņojumā, bet arī pašlaik topošajos Ministru kabineta noteikumos “Kārtība, kādā nodrošināma izglītojamo profilaktiskā veselības aprūpe, pirmā palīdzība un drošība izglītības iestādēs un to organizētajos pasākumos”, paredzot, ka katrā skolā nepieciešama drošas vides veicināšanas komanda, skaidri definēti vardarbības atpazīšanas, ziņošanas un reaģēšanas algoritmi, atbalsta aktivitāšu un intervenču plāni, kā arī vardarbības gadījumu uzskaite. Un tas patiešām nav nepieciešams formāli – “ielikšanai atvilknē”, tāpēc ir jānodrošina katrai skolai pieejamu atbalsta un uzraudzības mehānismu šo algoritmu reālai iedzīvināšanai.

Mājasdarbi, kas prasa precizēšanu

Ziņojumā gan atradām arī dažus aspektus, pie kuriem vēl būtu jāpiestrādā - šobrīd tajā lielākoties tiek runāts tieši par fizisku un emocionālu vardarbību, seksuālu vardarbību un seksuālu izmantošanu nepamatoti atstājot “ārpusē”. Zīmīgi arī tas, ka ziņojumā ir raksturota izglītojamo vērstā vardarbība pret pedagogu, savukārt vardarbība pret izglītojamo no pedagogu vai citu izglītības iestādes darbinieku puses nav aprakstīta. Pēdējā laikā publiski tiek apspriesti gadījumi, kur pieaugušie, kas atrodas profesionālās attiecībās ar bērniem, viņus ir seksuāli izmantojuši, un tas noteikti liek domāt par iespējamiem seksuālas izmantošanas riskiem arī izglītības sistēmā, tāpēc ignorēt iespējamus šāda veida pāridarījumus pret bērniem, mūsuprāt, ir nepamatota vieglprātība. Tāpat iztrūkst skaidra plāna, atbildīgā un termiņa tādiem ļoti nozīmīgiem jautājumiem kā atbalsta personāla nodrošinājums, supervīzijas pedagogiem un mediācijas ieviešana skolu vidē.

Detalizētāks plāns nepieciešams arī jautājumā par skolu sadarbību ar pašvaldības sadarbības grupām vardarbības novēršanā. Skolas ne vienmēr var atpazīt, ka nevēlama uzvedība vai problēmas ar apmeklējumu ir pazīmes, ka bērns piedzīvo dziļākas problēmas – kā, piemēram, vardarbību ģimenē, pamešanu novārtā vai veselības grūtības. Agresīvu uzvedību var izprovocēt arī tādi apstākļi kā vecāku šķiršanās vai tuvinieka zaudējums. Līdz ar to var notikt mēģinājumi bērnu disciplinēt un varbūt pat sodīt, neņemot vērā uzvedības patiesos iemeslus. Te ļoti svarīga loma ir padziļinātām skolas personāla zināšanām par vardarbības pazīmēm, kā arī sadarbībai ar citām iestādēm – sociālo dienestu, ģimenes ārstu, bāriņtiesu, policiju.

Pavirši nevaram izturēties arī pret ideju, ka izglītības iestādei vajadzētu būt tiesībām no ārstniecības iestādes, sociālā dienesta vai iepriekšējās izglītības iestādes saņemt informāciju par izglītojamā veselību, uzvedību un citiem apstākļiem, kuriem ir nozīme izglītības procesā. Jau šobrīd Izglītības likums uzliek vecākam par pienākumu informēt skolu par bērna veselības stāvokli un jebkādiem citiem apstākļiem, kas var ietekmēt izglītības programmas apguvi un tajā iesaistītās personas, tāpat skola veselībai būtisko informāciju var saņemt arī no ģimenes ārsta.

Veselības informācija ir īpašās kategorijas dati, kuru apstrādei ir būtiski ierobežojumi, bet vai tie vienmēr tiek ievēroti? Tā kā skolu personālam pašlaik nav nepieciešamās kompetences interpretēt bērnu veselības datus un pielietot tos preventīviem mērķiem, rodas risks, ka informācija var tikt izmantota bērnu diskriminēšanai. Minētais priekšlikums var arī izraisīt situāciju, kad vecāki nevērsīsies pie ārsta, lai izvairītos no diagnozes vai sociālā dienesta redzeslokā esošas ģimenes uzliktā “zīmoga” bērnam un izraisītajiem aizspriedumiem, un tādējādi var tikt būtiski ietekmēta un aizkavēta bērnu iespēja saņemt medicīnisku vai sociālu palīdzību. Mēs aicinām noteikt skaidru kārtību, kādos gadījumos un kādā veidā tiek veidota sadarbība un informācijas aprite starp ārstniecības iestādēm, sociālajiem dienestiem, bāriņtiesām, tiesībsargājošajām iestādēm un izglītības iestādēm, tai skaitā pašvaldību sadarbības grupu ietvaros konkrētu gadījumu risināšanai.

Drošības sajūta - izšķiroša

Lai bērni mācītos un pedagogi varētu darīt savu darbu, drošības sajūta ir izšķiroši svarīga. Kaut gan, iespējams, vardarbībai ir iemesli, kuri meklējami aiz skolas teritorijas robežām, sekas skolā izpaudīsies pavisam noteikti – gan uz tām pašām sekmēm un atmosfēru skolā, gan arī uz attiecībām starp bērniem un ar skolas personālu. Tāpēc, lai cik ļoti skolai gribētos nodarboties tikai ar priekšmetu mācīšanu, arī vardarbības novēršana nenoliedzami ir skolas “darīšana”. Turklāt skolas personāls, ikdienā redzot bērnus, var pamanīt arī pazīmes, ka bērns piedzīvo vardarbību ārpus skolas, tāpēc valstij un pašvaldībām jādara viss iespējamais, lai skolas un pedagogus atbalstītu.

Ikvienai skolai jārada vide, kurā bērni un pieaugušie jūtas droši un pārliecināti runāt, ja viņiem ir bažas par savu vai cita bērna drošību, un šādam vēstījumam jānāk vispirms jau no skolas vadības līmeņa. Vardarbības problēmas atzīšana un mērķtiecīga, sistemātiska risināšana nav kauna traips, bet gan iespēja veidot atvērtas, aktīvas un ieinteresētas skolas reputāciju. Ir jāapzinās, ka neviens no smagajiem vardarbības gadījumiem nenotiek pilnīgi pēkšņi: katrā no tiem apkārtējie bija manījuši kādas pazīmes augošām problēmām, taču, laikus neiesaistoties, situācija eskalējusies līdz pat smagiem miesasbojājumiem. Ja mēs, pieaugušie, izpildīsim savus mājasdarbus, uzņemsimies atbildību par drošas vides veidošanu un iemācīsimies agrīni novērst vardarbības situāciju iedīgļus, skolā varēsim justies daudz drošāk. Negaidīsim traģēdijas.

Autori: 

Latvijas Bērnu labklājības tīkla valde:
Laila Balode, “Centrs Dardedze”
Linda Skutāne, Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācija
Inese Fecere-Antipina, biedrība “Azote”
Madara Kanasta-Ieviņa, “Centrs Marta”
Ārija Martukāne, Profesionālo audžuģimeņu apvienība “Terēze”.

Jūs lasījāt publikācijas autora viedokli. Tas var nesakrist ar Jauns.lv redakcijas pozīciju. 

^{[1] Informatīvais ziņojums par emocionālās un fiziskās vardarbības izskaušanu un nepieļaušanu izglītības iestādē, kā arī par valsts un pašvaldības institūciju sadarbību, izsludināts 16.04.2023., publiskā apspriešana noslēdzās 19.04.2023. https://tapportals.mk.gov.lv/public_participation/b696c2f8-e104-4551-89de-585da744c8b5}