Atklāj unikālas liecības par 25. marta deportācijām

Tukuma Pils tornī izveidota ekspozīcija, kas stāsta par pilsētas un apkārtnes pagasta deportēto likteņiem. Krustpils pilī izstādītajās fotogrāfijās varam redzēt lietas, kuras bija dārgas uz katorgu izvestajiem. Latgales Kultūrvēstures muzejs piedāvā programmu stāstījumu par Sibīrijas bērniem “Dzied circenītis aizkrāsnē”. Jāņa Akuratera muzejs aicina lasīt skaudrās vēstules, kas ceļoja no tēvzemes uz svešatni un atpakaļ. Savukārt Madonas muzejs piedāvā ielūkoties savā krātuvē, kura glabā daudzas ar Sibīriju saistītas lietas.

“Krasta bangas” aizrautie Tukuma Pils tornī

Tukuma muzejs līdz 2. aprīlim Pils tornī (Brīvības laukumā 19a) piedāvā apmeklēt ekspresizstādi ““Krasta bangas” aizrautie”. Muzejs informē:

“1949. gada 25. martā staļiniskais totalitārais režīms īstenoja vislielāko slepeno operāciju Baltijas valstīs, kas ieguva kodētu nosaukumu “Krasta banga”. Šo noziegumu realizēja Latvijas PSR Valsts drošības ministrija (VDM) PSRS VDM vadībā. Dažas dienas pirms 25. marta Latvijā bija noorganizētas 55 dzelzceļa jeb “iekraušanas” stacijas, kur bija 33 ešeloni – pavisam 1974 vagoni. Stacijā Tukums II stāvēja ešelons Nr. 97333. Transportēšanu līdz stacijai veica operatīvās grupas, kurās bija  operpilnvarotais, VDM karavīrs un daži vietējā iznīcinātāju bataljona kaujinieki. No Tukuma apriņķa uz Omskas, Tomskas un Amūras apgabaliem deportēja 1660 iedzīvotājus (no tagadēja Tukuma novada – 1701). Represēto vidū bija arī 15 ģimenes no Tukuma.

Pieminot šo notikumu, izstādei no Tukuma muzeja krājuma izraudzīti priekšmeti, kuri liecina par izsūtīšanas brīdi. Matildes Frišfeldes (1922–1998) atmiņu pierakstā atspoguļota deportācijas norise Sēmes pagastā, Ērika Apaļā (1919–1980) dienasgrāmata dokumentē braucienu no Anneniekiem līdz nometinājuma vietai Omskas apgabalā un dzīves skarbumu”.

Tukuma Pils torņa vadītājs Alfrēds Moseičuks par izstādi stāsta: “Deportētajiem bija atļauts ņemt līdzi personīgās mantas (līdz 1500 kg). Īsajā laika sprīdī, kas viņiem bija dots mantu sapakošanai, bija teju neiespējami izdarīt tālredzīgu izvēli. Anna Šēniņa (1885) bija paņēmusi pašas darinātos rokdarbus, ko lietoja nometinājumā Omskas apgabala Uļjanovskas rajonā. Četru mazu bērnu māte Anna Menģele (1909) uztraukumā bija piemirsusi paņemt pārtiku. Izstādē apskatāma bļoda, kuru pilnu ar ēdienu Meņģeļu ģimenei iedeva kāda nepazīstama sieviete 25. martā stacijā Tukums II, sniedzot nenovērtējamu atbalstu”.

Atgriešanās Krustpilī

Savukārt Krustpils pils  Marmora zālē (Rīgas 216b, Jēkabpilī) līdz 30. aprīlim skatāma komunistiskā genocīda upuru piemiņai veltīta Mētras Daumes (Štelmaheres) fotoizstāde “Mēs atgriezāmies”.

Izstāde ir veltījums tiem, kuri, pārdzīvojuši ciešanas izsūtījumā, atgriezās Latvijā. Visi portretos redzamie cilvēki apcietināšanas brīdī bija vēl bērni, daži ir dzimuši vecāku izsūtījuma laikā Sibīrijā. Katram ir savs atmiņu stāsts un arī stāsts par kādu īpašu priekšmetu, kas atgādina dzīvi izsūtījumā vai tiek glabāts kā skaudro gadu piemiņa. Vērīgs skatītājs šos priekšmetus fotogrāfijās pamanīs.

Dzied circenītis Rēzeknē

Latgales Kultūrvēstures muzejs Rēzeknē informē: “1941. gada 14. jūnijs un 1949. gada 25. marts Latvijas vēsturē atstājis sāpīgus nospiedumus: dažādu tautību, vecumu un dzimumu cilvēki tika izvesti uz Sibīriju, viņu vidū arī bērni. Pieminot šos vēstures notikumus, skolēni ir aicināti iepazīt uz Sibīriju aizvesto bērnu likteni, viņu pārdzīvojumus un ikdienas dzīvi svešumā Latgales Kultūrvēstures muzeja muzejpedagoģiskajā programmā “Dzied circenītis aizkrāsnē”:

“Baigais rīts. Ko ņemšu līdzi?
Ceļā. Kā tas ir “braukt lopu vagonā”?
Sibīrijā. Cik tālu ir Omska, Krasnojarska, Vladivostoka?
Skola. Kādā valodā un ko mācīšos?”

Muzejpedagoģiskajā nodarbībā skolēni tiek iesaistīti situāciju izspēlē un, aplūkojot muzeja priekšmetus – deportēto personīgās mantas, meklē atbildes uz jautājumiem: “Ko domāja, kā jutās un par ko sapņoja bērni svešumā?”.

Skaudro vēstuļu lasīšana Akuratera mājā

Jāņa Akuratera muzejs (Ojāra Vācieša iela 6a, Rīgā) 25. martā, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā, pulksten 14:00 aicina uz “Lasījumiem Laimas istabā”, lai kopīgi lasītu vēstules uz Austrumiem un Rietumiem, kas glabājas Akuratera ģimenes kolekcijās muzejā, kā arī lasītu un dalītos iespaidos par Jāņa Akuratera dzeju.

Pēc 2. pasaules kara rakstnieka Jāņa Akuratera (1876–1937) meita Laima ar mammu Mariju Annu dzīvoja ļoti noslēgtu dzīvi Akuratera mājā, jo lielākā daļa iepriekšējo draugu bija zaudēta – vai nu viņi devušies kara beigās bēgļu gaitās uz Rietumiem, vai arī padomju režīms izsūtījis uz Sibīriju. Vēstulē Ofēlijai Sproģerei sešdesmito gadu sākumā Laima Akuratere raksta:

“Cik maz ir palicis no pazīstamajiem cilvēkiem. Varētu jau būt savākti kaudzēm jaunu, bet šis pēdējais karš ir bijis kā Medūzas galva, ko uzskatot esi pārvērties akmenī”. Uz Sibīriju padomju režīms izsūtīja Laimas Akurateres vīru Frici Osi, ģimenes draugu mākslinieku Oskaru Kalēju un daudzus citus draugus un paziņas. Uz rietumiem aizbrauca daudzi no Laimas studiju biedriem un paziņām – starp tiem Veronika Strēlerte, Ofēlija Sproģere, Jānis Rudzītis un citi.

Kad vairs nav iespējams satikties, tad vēstules iegūst īpašu vērtību. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā Akuratera ģimenes kolekcijās glabājas vēstules, kas ceļojušas gan no izsūtījuma vietām Sibīrijā, gan no Zviedrijas, Vācijas un Lielbritānijas. Šīs vēstules apliecina, ka, dzīvojot padomju laika skarbajā ideoloģiskajā sistēmā un sava veida izolācijā no aktīvās sabiedriskās dzīves, Akurateru ģimenes sievietes nezaudē savu iekšējo brīvību un gara dzīves intensitāti, un arī viņu draugi gan Austrumos, gan Rietumos cenšas to sevī uzturēt un saglabāt, neraugoties uz sarežģīto ikdienu. “Lasījumos Laimas istabā” būs iespēja lasīt šīs nepublicētās vēstules no Akurateru ģimenes kolekcijām muzejā.

“…kas gadījās pa rokai…”

Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs “Facebook” tīklos publicējis sava krājuma priekšmetu attēlus ar paskaidrojumu:

“Dažreiz vienā priekšmetā ierakstīti vairāku cilvēku, ģimeņu likteņu stāsti, kas noved līdz veselas nācijas vēsturei. Tas glabā tautas atmiņu, apziņu un mūžīgas piemiņas turēšanu paaudžu paaudzēs.

 
Madonas muzejā glabājas daudzi priekšmeti, kas ir deportāciju liecinieki. Ir ienākuši arī daži jaunieguvumi, kas saistīti ar personām, kuras piespiedu kārtā izsūtīti uz Sibīriju 1941. un 1949. gados. 25. marts un 14. jūnijs – sēru datumi Latvijas vēsturē, ko pieminam ik gadu. Toreiz katra izsūtāmā ģimene varēja ņemt līdzi tai piederošas lietas un pārtikas krājumus. Naktī pēkšņi pamodinātie un pārbiedētie cilvēki ātrumā nespēja savākt nepieciešamās mantas – viņi paņēma līdzi tikai to, kas gadījās pa rokai.

Izsūtījumā nācās izdzīvot ar tām dažām līdz paņemtajam lietām. Cilvēks ar prasmīgām rokām sadzīvē nepieciešamās lietas mācēja pagatavot pats no pieejamiem materiāliem, dažas lietas pielāgojot attiecīgiem apstākļiem. Dažreiz trūka arī tik elementārās lietas kā papīrs pierakstiem, tā vietā izmantoja pat bērzu tāsis. Tā ir tapušas šujamadatas un tamboradatas, kas izgatavotas no naglām, vai zivju ķeramais rīks gatavots no puslitra stikla burkas, auduma un auklas”.