Muzejs bērnības mantojumam: kā Liepāja kļuva par lāču un leļļu Latvijas galvaspilsētu

Kā vispār radās ideja par šādu muzeju? “90. gados es pirmoreiz aizbraucu uz Ungāriju un iegāju suvenīru veikalā, kurā uz koka plauktiem sēdēja antīkās lelles. Līdz tam neko tamlīdzīgu nebiju redzējusi, un tas mani tik ļoti emocionāli saviļņoja, ka, atbraucot atpakaļ uz Rīgu, sāku meklēt informāciju un par šo tēmu interesēties. Tas bija pirmais stimuls, kurš man radīja interesi par lellēm,” stāsta Ināra.

Ziedoņa dāvāts sargeņģelis

Stimuls bija tik spēcīgs, ka Ināra iestājās Mākslas akadēmijā, kur mākslas vēsturi pasniedza erudītais gara aristokrāts Imants Lancmanis. Bija arī grāmatas, kur parādījās antīkās lelles.

Ļoti nopietni un apzināti Ināra sākusi darboties, kad viņu darbā uzaicināja veikals “Paija”, kurā sāka šūt lelles, bet doma par muzeju turpināja virmot prātā. 1990. gadā viņa ar kolēģiem aizgāja pie dzejnieka Imanta Ziedoņa un Kultūras fonda priekšsēdētājas Ramonas Umblijas, sacīdami, ka Rīgai vajag leļļu muzeju. “Viņi palīdzēja šo ziņu publicēt, un cilvēki sāka nest lelles un citas rotaļlietas, tā radās kolekcijas pamatbāze,” atceras Ināra.

Viņa ir ļoti pateicīga Umblijai, ka sniedza lielu atbalstu, sameklējot kontaktus ar ārzemju latviešiem, kuri tolaik nozīmīgi palīdzēja gan ar materiāliem, gan finansiāli.

Muzejam ir arī savs sargeņģelis, relikvija, kuru uzdāvinājis Ziedonis – eņģelītis, dzejniekam to savulaik dāvājusi kāda ASV latviete. “Tas patiešām mūs sargā, jau kopš 1991. gada,” saka Ināra.

Lelles uz koferiem

Ne vienmēr klājies viegli, taču vienmēr viss atrisinājies. Kad jau piekto reizi zaudējuši telpas Rīgā, māksliniece sapratusi, ka jaunas vairs nemeklēs un kļūs par ceļojošo muzeju. Laimīgā kārtā pagājušajā vasarā Inārai “Romas dārzā” bija personālizstāde “Laika spēles”, tā pagāja uz liela, pozitīva viļņa, un galerijas īpašnieks Ivars Kesenfelds piedāvāja sadarbību un telpas pilnīgi par brīvu.

“Vajag ieklausīties nosaukumā – Leļļu mākslas un dizaina muzejs. Šis nav leļļu vēstures muzejs, es to veidoju kā mākslas izstādi,” uzsver Ināra. Interesanti, ka eksponāti ir ietilpināti koferīšos – šī ideja Inārai radās, kārtējo reizi pārvācoties un pakojot mantas, kad bija jāatstāj telpas Vecrīgā, Teātra ielā.

“Man un lellēm bija ļoti skumji, bet tad iešāvās prātā brīnišķīgā ideja par ceļojošo izstādi. Kad izveidoju pirmo koferīti, mani tas tik ļoti aizrāva, tik brīvi un nepiespiesti nāca šīs kompozīcijas, mantiņas nāca man pretī no visām kastēm. Tādā veidā šī izstāde ir ļoti daudz ceļojusi un visur ļoti augstu novērtēta. Arī Vācijā, Nīderlandē, Igaunijā un citviet,” lepojas leļļu mamma.

Zentas Mauriņas dāvināts

“Es gan neesmu kolekcionāre un nekrāju mantas, pie manis tās ir vienkārši atnākušas. Laikam man ir lemts to visu saglabāt, turēt cieņā, un es vienmēr saku, ka tas ir Latvijas bērnības mantojums. Kaut neliela daļiņa no visa, bet tā ir liecība, ar ko spēlējušās mūsu mammas, vecmāmiņas un vecvecmāmiņas. Ļoti labi parāda arī, cik ļoti mēs esam bijuši saistīti ar Eiropu un pasauli, jo šeit ir mantiņas arī no daudzām citām valstīm,” lepojas Ināra un aicina aplūkot ekspozīciju.

Daudzām rotaļlietām ir savs stāsts. Piemēram, muzejā vietu radis lācītis, kuru  rakstniece Zenta Mauriņa bija atdāvinājusi meitenei vārdā Soņa. Viņa slimoja ar tuberkulozi un tāpēc bieži devās uz sanatoriju ārstēties. Vienā no šādām reizēm Soņai lācītis bija līdzi, un meitene iepazinās ar brīnišķīgu sievieti mātes gaidībās.

Abas tik ļoti sadraudzējās, ka Soņa nolēma lācīti atdāvināt šai sievietei – lai būtu bērniņam, kurš drīz nāks pasaulē. “Piedzima meitenīte vārdā Guna Zelmene, jauka manu jaunības dienu draudzene,” atklāj Ināra. Guna šo vēsturisko lāci atdāvinājusi muzejam.

Kas zaķim vēderā

Leļļu mamma parāda zaķīti, kuru pati sen nopirkusi komisijas veikalā sliktā stāvoklī un nolēmusi restaurēt: “Kad es noņēmu sarkano mētelīti, sajutu, ka ķermenī ir kaut kas ciets. Protams, man uzreiz radās profesionāla interese un atārdīju vīlīti – iekšā atradās kartona konvertiņš, kurā bija ievietoti mati. Tie gan nebija cilvēka, pieļauju, ka piederējuši kādam dzīvniekam, jo bija sarveidīgi. Nospriedu, ka tādā veidā zaķīša īpašnieks varētu būt vēlējies saglabāt kādu mīļu piemiņu.”

Ināra ļoti bieži aizdomājoties, kas ir bijuši šo mantu īpašnieki, kā viņi dzīvojuši, kā spēlējušies ar rotaļlietām, no kurienes tās nākušas. Protams, daudzu rotaļlietu stāsti ir arī zuduši, un nekas tāpēc netiek safantazēts. Vienkārši tiek ļauts šīm glabāt savu noslēpumu.

“Man ir ļoti liels lepnums, ka mūsu kolekcijā ir arī gleznotājas Džemmas Skulmes bērnības zīmējumi un viņas tēva, gleznotāja un grafiķa Oto Skulmes teātra skices. Vienmēr, pienākot pie šiem zīmējumiem, es sajūtu ļoti lielu bijību. Cik šajos zīmējumos Džemma ir jau pazīstama! Šos darbus pirms daudziem gadiem man pati gleznotāja uzdāvināja, kad mēs gribējām Vecrīgā veidot bērnu mākslas un kultūras centru, kurš toreiz diemžēl dažādu iemeslu dēļ netapa,” Ināra uzsver, ka arī Džemmas Skulmes zīmējumi ir viena no muzeja rozīnītēm.

Lācēnu kolekciju atdāvina Rīgai

Muzejā nule iekārtota jauna izstāde – “Teddy" lācis  – no klasikas līdz avangardam, vēsturiskā lāča retrospekcija no seniem laikiem līdz mūsdienām.

“Te saskaras divi projekti – “Teddy” lāču kolekcija un foto galerija, kurā redzam šīs kolekcijas iepriekšējo īpašnieci. Fotogrāfijas uzņēmusi fotomāksliniece Jūlija Osina-Fridmana, leļļu mākslinieces, modeles Pašas Setrovas draudzene. 2014. gadā abas šīs mākslinieces emigrēja no Krievijas uz Ameriku. Līdz pat šai dienai viņas tur dzīvo un strādā, realizējot savus ļoti drosmīgos mākslas projektus,” stāsta Ināra.

Viņa ar Pašu iepazinās 2014. gadā Lietuvā starptautiskā leļļu izstādē, sadraudzējās, un izveidojās brīnišķīga sadarbība. “Es noorganizēju Pašas personālizstādi Rīgā, Spīķeros, kur tolaik atradās Leļļu muzejs. Šī izstāde bija tiešām triumfs, māksliniece bija ļoti gandarīta un pateicīga. Pirms viņa devās uz ASV, pieņēma lēmumu – lai visi lāči nebūtu jāved projām, tos atdāvināja muzejam, tā es kļuvu par šīs kolekcijas īpašnieci. Braucot projām, mākslinieces noorganizēja fotosesiju ar visiem lāčiem, un šie uzņēmumi tagad skatāmi izstādē.”

Ar zāģu skaidām galvā un vēderā

Apmeklētājiem Ināra iesaka pievērst arī uzmanību, cik daudzi materiāli izmantoti, veidojot šīs rotaļlietas – dažādi audumi, īpaši mohēras. Gluži kā Vinnijs Pūks šie lāči ir pildīti ar zāģu skaidām, tā ir viena no tediju atpazīstamības zīmēm.

Padomijā ražotajiem lāčiem pildījumā bija tehniskā vate, kas ir labāk nekā porolons, jo tas, laikam ritot, sadalījās un kļuva bīstams bērniem, līdzīgs līmei. “Man diezgan bieži nācies restaurēt padomju laika lāčus, jo cilvēki vēlas savest kārtībā savas lietas. Atverot vaļā pildījumu – tas ir ārprāts, ļoti lipīgs, un grūti dabūt laukā no auduma!” atklāj māksliniece.

Visiem senajiem lāčiem, kuri izdzīvojuši līdz mūsdienām, ir liela antikvāra vērtība. Materiāls, no kura tie darināti, nav mūžīgs, ar katru gadu kļūst arvien trauslāks un trauslāks, un, iespējams, kādā brīdī vecie tediji izzudīs. Kad tie parādījās, tapa vesela modes industrija, dāmas tos sāka nēsāt līdzi uz dažādiem pasākumiem un fotografējās kopā, izdotas lāču grāmatas un atklātnes. Starp citu, arī vīriešiem patika bildēties ar “Teddy” lāci.

Kolekcionāri gatavi māju pārdot

“Teddy” lācis ir mākslas priekšmets, ne vienkārša rotaļlieta, kolekcionāri par tiem maksā ļoti bargu naudu. Kad 1912. gadā notika kuģa “Titāniks” traģēdija, Vācijas firma “Margarete Steiff” saražoja 500 sēru lāču melnā krāsā. “Kolekcionāri ir gatavi pat māju pārdot, lai dabūtu kādu no šiem lāčiem,” saka Ināra.

Ināra izveidojusi speciālu vitrīnu, kurā var aplūkot gan 19. gadsimta, gan 21. gadsimta lācīšus. Tur redzamais pierāda, ka klasisko lāča piegrieztni izmanto joprojām. Var redzēt, cik mūsdienās cilvēkiem ir lieliska fantāzija, veidojot jauna tipa lāčus, bet saglabājot veco formu. “Ir arī provokatīvs lāču dizains, bet katrā no tiem saglabājas mīļums un dvēsele,” uzsver Ināra.

“21. gadsimta māksliniekiem ir pieejami pavisam citi materiāli, daudz lielāka iespēja fantazēt. Man tomēr šķiet, ka 19. gadsimta klasiskie lāči mīļumu saglabās līdz sava mūža beigām. Ja vairs nebūs paša lāča, tad tie tomēr paliks filmās, fotogrāfijās, atklātnēs,” domā Ināra un aicina atrast brīvu brīdi muzeja apskatei.

“Tas ir interesanti bērniem, kuri sāk iepazīt mākslu, sākot ar rotaļlietām. Vecāka gadagājuma cilvēkiem tā vienkārši ir lieliska iespēja atgriezties bērnībā. Te tik daudz aizkustinājuma asaru ir lijis, un tad zinu, ka mans darbs nav bijis velts,” priecājas Ināra.  

Prezidents atteicās šaut lācēnu

1902. gadā ASV prezidents Teodors Rūzvelts pēc politiskas apspriedes Misisipi štatā devās medībās. Lai prezidents nepaliktu tukšā, namatēvi pie koka piesējuši lācēnu... Rūzvelts atklāja šo nežēlīgo viltību un lika lāci atbrīvot. Pēc dažām dienām “Washington Post” publicēja karikatūru, un tās iespaidā rotaļlietu tirgotājs Moriss Mičtoms ar sievu izgatavoja trīs lāčus ar garenu, tusnīgu rumpi un ķepām. Vienu aizsūtīja Rūzveltam ar lūgumu neiebilst šos lāčus nosaukt par Tedijiem, un prezidents to neliedza.  

Mičtomam lāču bizness veicās, uzņēmums pastāv joprojām, vienīgi viņš nereģistrēja tedijus kā preču zīmi, un to izmantoja arī citi. Vienlaikus līdzīgi lāči radās Vācijā. Margarete Steifa pēc poliomielīta kopš bērnības bija piekalta invalīdu krēslam un izgatavoja mīkstās rotaļlietas. Brāļadēls uzzīmēja cirkā redzēto lāci, un Steifa pēc zīmējuma uztaisīja savam brālim līdzīgu lāci, kuru izstādīja Leipcigas gadatirgū. Firma “Margarete Steiff” pastāv joprojām. Steifu lāci var atšķirt pēc kniedītes ausī – tā ir šīs firmas zīme.