Zaudējuši visu Ukrainā, sāk dzīvi no jauna Liepājā
Liepājā mājvietu radusi ukraiņu Kravčenko ģimene – tētis Mihails, mamma Oksana, meitas Ruslana un Natālija. Pašu rokām viņi jau radījuši saieta vietu – ukraiņu saliņu Vēju pilsētā.
Oksana apmeklē latviešu valodas kursus, Ruslana 17 gadu vecumā uzņemta Liepājas universitātes Tūrisma un biznesa fakultātē. Viņa ir sporta meistare Austrumu cīņās, guvusi arī starptautisku atzinību, Liepājā nodarbojas ar kikboksu un ir jau Latvijas čempione. Natālija neklātienē studē Kijivas T. Ševčenko Nacionālajā universitātē.
Ukraiņu lauku mājas stilā
“Esam no Donbasa, tikai brīnumainā kārtā esam palikuši dzīvi, un zināmu apsvērumu dēļ mūsu pilsētas nosaukumu neminēšu. Pilsēta ir okupācijā, un man tur palika daudz radu, vecāki, vecākais brālis pat paralizēts. Es ļoti pārdzīvoju par tuviniekiem,” sarunu uzsāk Mihails.
Liepājā, Teodora Breikša ielā 47, uzņēmējs Vilmārs Bogdanovs ģimenei par brīvu piešķīris būvmateriālus un telpas, kuras viņi paši izremontēja un izdaiļoja tautiskajā stilā. Centrā “Mūsu vieta” izveidota improvizēta ukraiņu lauku māja ar niedru jumtu, kur neiztrūkstošas ir saulespuķes un ko grezno Mihaila izdedzināts uzraksts latviešu valodā: “Labu apetīti!”
Viņš uzsver, ka ukraiņu tautai ir tradicionāla lauku kultūra, un jau ievērojis, ka latviešiem ir līdzīgi. Šī ir satikšanās vieta ukraiņiem, latviešiem un visiem, kuri vien vēlas – meistarklasēm, forumiem, dažādu svētku atzīmēšanai.
Visbiežāk šeit tiekoties ukraiņi, Liepājā viņu ir daudz, nāk un dāvina dažādas nepieciešamas mantas, ziedojumus nes arī krievi, kuri šeit dzīvo jau daudzus gadus un nav nozombēti. Tādu gan neesot ļoti daudz, bet viņi pārdzīvo par Ukrainu.
“Mēs Liepājā esam izveidojuši sava veida ukraiņu saliņu. Paldies Latvijai, latviešiem! Tik sirsnīgi cilvēki! Es neesmu šeit sastapis nevienu sliktu cilvēku, kurš pret mums izturētos vienaldzīgi,” izjusti saka Mihails.
Viegli nav, bet mācās valodu
Mūsu valsti par galamērķi izvēlējušies mērķtiecīgi, dilemma bijusi – Latvija, Lietuva vai Igaunija, jo visas Baltijas valstis daudz palīdzējušas Ukrainai. “Mācāmies latviešu valodu, abas meitas jau nokārtojušas eksāmenu, sieva šobrīd ir kursos. Ja dzīvojam valstī, tad jāciena tās likumi, pati valsts un jāprot valoda,” uzsver Mihails, piebilstot, ka latviešu valoda ir grūta, īpaši rakstība un gramatika. “Cenšamies arī radio klausīties latviešu valodā un arī tā mācāmies. Esam no tādas tautas nākuši, ka noteikti iemācīsimies.”
Oksana vairāk nekā piecpadsmit gadu ir leļļu animatore, Ukrainā šī nodarbe ir ļoti populāra, viņai piederēja miniteātris, kurā darbojās viens cilvēks, galvenokārt nodarbojās ar bērnu apsveikšanu dažādos svētkos.
“Mūsu māju pilnībā sabombardēja, un daudzi kostīmi aizgāja bojā, arī lelles. Kad bēgām projām, nekādas mantas gandrīz nepaņēmām līdzi. Izdevās glābt tikai trīs vai četrus kostīmus. Šeit negribējām nevienam sēdēt uz kakla, vēlējāmies paši nopelnīt dzīvošanai. Esam gan nedaudz vīlušies, jo Latvijā šī “leļļu lieta” nav tik attīstīta,” atzīst Mihails.
Oksana tomēr jau sāk saņemt tautiešu pasūtījumus apsveikumiem svētkos. Iepriekš dzimtenē dienā bijuši pat četri vai pieci pasūtījumi, jo Ukrainā tas ir ļoti izplatīti. Gadījies arī sveikt bērnus, kuru vecākus pirms daudziem gadiem suminājusi – paaudžu maiņa. Bijusi plaša leļļu personāžu izvēle, regulāri jaunas.
No Rēzeknes uz Rucavu
Uz Latviju ģimene braukusi pērn jūnijā, trīs diennaktis, caur Krieviju. Mūsu valstī pirmais pieturas punkts bija Rēzekne, kur cerētie brīvprātīgie nesagaidīja.
“Nauda bija gandrīz beigusies. Bijām ļoti noguruši, līdzi arī sunītis, kurš kopā ar mums pārcietis gan badu, gan bombardēšanu. Piebraucām pie Rimi veikala, lai apvaicātos cilvēkiem par iespējamām apmešanās vietām. Telefonā mums bija Ukrainas SIM karte, paši nevienam nevarējām piezvanīt. Gadījās ceļā laipna latviešu sieviete, kura pa savu mobilo telefonu zvanīja uz apmešanās vietām. Mēs teicām, ka vēlamies tur, kur ir attīstīts tūrisms, jo gribam strādāt,” klāsta Mihails. Sastaptā sirsnīgā sieviete uzdāvinājusi meitām šokolādi, pēc garā ceļa ļoti gribējās ēst.
“Uzreiz jutām, ka neesam visu pamesti svešā valstī. Pēc ilgās zvanīšanās radās tikai viena brīva vieta, Kurzemē, Rucavas pagastā – sporta skola, kurā jau dzīvoja mūsu tautieši. Tas gan no Rēzeknes ir apmēram 600 kilometru, bet mēs bijām jau pievārējuši vairāk nekā 3000 kilometru – tas ir tikai sīkums!” teic Mihails, atceroties, ka pusnaktī iebraukuši Rucavā un bijuši tik laimīgi – spilvens, tīrs palags, sega un duša. Rucavā ģimene gan pavadīja tikai desmit dienas, nekādu biznesa perspektīvu nav bijis.
Biznesa plāns tūrisma sezonai
Toties iepazinušies ar Dienvidkurzemes novada labdarības organizācijas “Tabitas sirds” vadītāju Kristīni Vidzenieci, kuru Mihails raksturo kā ļoti sirsnīgu un atsaucīgu. Šī organizācija daudz palīdzējusi, gan ar mantām, gan apmešanos Liepājā, savedusi kopā ar pilsētas uzņēmējiem Dainu un Jāni Gulbjiem un Vilmāru Bogdanovu.
“Es Ukrainā apmēram trīsdesmit gadu nodarbojos ar uzņēmējdarbību – man piederēja kafejnīcas, veikali, arī naktsklubs. Vilmārs Bogdanovs nopirka vecu, norakstītu Liepājas tramvaju, kurā kopīgi vēlamies izveidot īpaša interjera modernu kafejnīcu tūristiem. Projekts jau gatavs, gaidām tikai domes atļauju. Ļoti vēlamies strādāt un nopelnīt, jo tuvojas tūrisma sezona. Kafejnīca atradīsies pie mola, bet šobrīd tur nav nekāda servisa, izņemot labas tualetes. Tā būs arī sava veida Liepājas vizītkarte,” nākotnes plānos dalās uzņēmīgais ukrainis.
33 dienas teju badā
“Mūsu pilsēta tagad ir noslaucīta no zemes virsmas, gubernators teica, ka vajadzēs vismaz septiņdesmit gadu, lai visu atjaunotu. 2014. gadā mēs jau bijām okupācijas varā, bet tas bija viegls izbīlis, salīdzinot ar to, kas notika tagad. Mēs 33 dienas pagrabā četratā kopā ar suni gandrīz badā nosēdējām, bez ūdens un elektrības. Mums bija četri gaļas konservi, divas paciņas sviesta un cukurs. Gulējām pat līdz vieniem dienā, lai negribētos ēst. Rīta pusē katrs ēdām vienu konservu karoti, vakarā tējkaroti cukura un nedaudz sviesta. Mūsu māju pilnībā sabombardēja, nekas nav palicis pāri, liela bija. Sunim visu laiku spiedām muti ciet lai nerietu, paši staigājām pavisam klusiņām, netālu atradās krievi,” par piedzīvoto ar sāpēm dalās Mihails.
Viņš nokrities svarā par apmēram 40 kilogramiem. Kad izkļuva no pagraba un meklēja iespēju tikt projām, pie katras mājas redzēja 15 līdz 20 svaigas kapavietas un krustus bez vārdiem, bet citviet zemē gulēja cilvēku un dzīvnieku līķi...
“Sajūta, ka esi fantāzijas filmā – atvērsi acis, un atkal viss būs labi. Kā baigā sapnī. Meitas vēl tagad naktīs nevar aizmigt, milzīgs stress. Līdzko vismazākais troksnis, uzreiz sabīstas. Tās šausmas nav iespējams aizmirst,” nopūšas Mihails, piebilstot, ka cilvēkam, kurš tam visam nav gājis cauri, grūti saprast. Smagi izprast arī to, ka nekad vairs nebūs tā, kā reiz bija.
“Man bija plāni daudziem gadiem uz priekšu. Vēlējos bērniem kaut ko pēc sevis atstāt, bet viss vienā minūtē pazuda. Bet Latvijai un Liepājai vēlos teikt sirsnīgu paldies. Latvija ir maza valsts, bet ar lielu sirdi,” pateicības vārdus no sirds izteic Mihails.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Mūsējie” saturu atbild SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.
