“Tā tiešām notiek?!” Pusaudžiem liels šoks un pārsteigums, klausoties skolotājas stāstā
Dažkārt skolēni netic, ka viņi savā dzīvē un karjerā varēs “izsisties” uz augšu. Daži par tādu iespēju nav dzirdējuši ne no saviem ģimenes locekļiem, ne draugiem. Oskara Kalpaka Liepājas 15. vidusskolas angļu valodas skolotāja Linda Sausiņa intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja, ka skolēnus ļoti uzrunā dažādi motivējoši pieredzes stāsti. Daļa skolēnu ir pārsteigti un šokēti, ka tiešām kādam reālam cilvēkam ir izdevies izrauties uz augšu.
Lūgta raksturot mūsdienu pusaudžus, jauniešus, skolotāja teica: “Viņi ir tik ļoti dažādi! Man liekas, ka šajā paaudzē katrs tiešām cenšas atrast kaut ko īpašu, būt mazliet savādāks, nekā ir citi. It kā iefiltrēties un pielāgoties sabiedrībai, bet tajā pašā laikā viņi grib mazdrusciņ izlekt ārā no normām. Viņi grib kaut ko jaunu, visu laiku seko visādām jaunajām lietām.
Daļai zudusi degsme par dzīvi
Viņi ir arī nedaudz nemotivēti. Viņi īsti nezina, ko grib. Man šķiet, ka pēdējos divos gados kovida pandēmijas laikā ļoti daudz bērnu burtiski sēdēja mājās. Ar to viņiem nedaudz zuda degsme par dzīvi.
Viņi negrib jaunus hobijus. Viņi ir ļoti pārsteigti un klausās par citu stāstiem, kur viņi iet un ko dara. Viņi it kā grib, bet nav gatavi lēkt! Viņi grib pieturēties pie lietām, kuras jau pārzina. Viņiem nedaudz ir bail no jauniem piedzīvojumiem.
Ejam, paskatīsimies, kā būs ārpus komforta zonas!
Es visu laiku cenšos viņus izlikt ārā no komforta zonas. Saku: “Jūs paši priecāsieties!” Pirms kādiem jauniem pārbaudījumiem, pārgājieniem, pasākumiem, pieredzes viņi saka: “Mēs negribam, mums nepatīk.”
Bet es saku: “Ejam, ejam, ejam, paskatīsimies, kā būs!” Pēc tam viņi ir tik priecīgi, ka noticis kaut kas tik foršs, interesants un jauns! Viņi saka: “Es gribētu vēl pamēģināt.” Kāds jau ir pievērsies fotografēšanai vai citām lietām. Saku: “Nu, ko es jums teicu?! Ticiet man! Es jums muļķības nestāstīšu.”
Daži grib paslēpties un neko nedarīt
Skolēni tiešām cenšas būt individuāli. Pārsvarā viņiem nepatīk iegrimt un paslēpties no sabiedrības. Protams, ir pāris skolēnu, kas grib paslēpties un saka: “Es sēdēšu te, stūrītī, lieciet mani mierā, es neko negribu tālāk darīt.”
Es teiktu, ka dažādība ir lielākā iezīme šajā paaudzē.”
Cenšas izvilināt dzirkstelīti
Runājot par skolēnu motivēšanu, pedagoģe atzina: “Es, protams, gribētu, ka pilnībā visi iedvesmojas, ir motivēti un dodas ar pilnu atdevi uz priekšu. Bet tas prasa ļoti ilgu laiku.
Vienmēr cenšos strādāt ar interesēm. Noķeru kādu, kas nav tik ļoti motivēts, pasaucu pie sevis, pasēžam un padzeram tēju. Viņam nemanot, “caur puķēm” es sāku interesēties, ko viņam patīk darīt, vai viņš ir domājis tālāk par nākotni un ko gribētu darīt.
Tad viņam acīs parādās neliela dzirkstelīte. Viņš saka: “Es gribētu iet tur un tur. Esmu izdomājis, ka mācīšos Rīgā, tālāk braukšu uz ārzemēm, strādāšu tur un tur.”
Tad es saku: “Labi, super, malacis, aiziet! Bet kopš šī brīža ir kaut kam jāmainās. Vienalga, cik ļoti tev nepatīk pelnīt atzīmes, tās joprojām visu ietekmē. Tev tās ir vajadzīgas daudz augstākas, lai tālāk būtu vieglāk, lai nebūtu jācīnās par palikšanu šeit un tikšanu iekšā kādā citā skolā.”
Vai tā tiešām notiek?
Bieži vien ar šādām sarunām kādu problemātiskāku bērnu izdodas motivēt. Izmantoju arī dažādus pieredzes stāstus.
Es stāstu pieredzes stāstus par saviem klasesbiedriem, kuri tiešām ir “izsitušies” par spīti tam, ka gandrīz visas viņu iepriekšējās paaudzes nav augstu tiekušās karjeras ziņā un dzīvē. Tad viņiem ir liels šoks un pārsteigums: “Tā tiešām notiek?!”
Nav dzirdējuši, ka ir iespējams “izsisties”
Viņi paši nav dzirdējuši (ne no ģimenes, ne no draugiem un citiem cilvēkiem), ka tas [“izsišanās” dzīvē] tiešām ir iespējams. Tavas ģimenes vēsture tevi uzreiz nenoraksta tajās pašās sliedēs. Visiem ir iespēja tiekties uz augšu! Aiziet!
Viņi ir sev iestāstījuši: “Es jau neko nevaru! Es jau tālu netikšu!” Bet ir viena skolotāja, kura saka: “Nē, tu tiksi! Tu vari visu!” Tad viņiem ir lielas acis. Noticēt tam prasa ilgu laiku, bet tieši tāpēc mēs parunājamies.
Pirmo reizi mūžā matemātikā dabūja 7 balles
Man ir īpaši liels prieks par pāris maniem audzēkņiem un skolēniem no citām klasēm, ar kuriem mēs esam runājuši. Esmu manījusi, kurā brīdī viņiem bijis klikšķis, kad viņi domājuši: “Pagaidiet, vai es varu?”
Paiet kāds laiks, un viņi paši nāk pie manis un stāsta, ka ir saņēmušies un matemātikā pirmo reizi mūžā dabūjuši 7 vai 8 balles. Viņi ir tik ļoti laimīgi, un tas atkal motivē doties tālāk.
Turies pie atmiņas par 8 ballēm!
Arī manas audzināmās klases audzēkņi tiešām ir saņēmušies un mācās. Protams, ir brīži, kad kaut kas ne tik ļoti izdodas. Viņi grib padoties. Bet tad es saku: “Turies pie atmiņas, ka tu dabūji 8 vai 9 balles. Tu varēsi to vēlreiz izdarīt! Ja tu to varēji izdarīt vienu reizi, tad varēsi izdarīt arī otrreiz!”
Tā ir mana lielākā tehnika, kā es cenšos ar viņiem darboties. Viņiem ir jāsaprot, ka es nepūtīšu ausīs pīlītes, ka es tiešām teikšu patiesību. “Ja man liekas, ka tu vari vairāk, es arī tev teikšu, ka tu vari vairāk.” Tad viņi sāk mazdrusciņ sev noticēt.”
No pēdējās rindas uz pirmo rindu un ar paceltu roku
Skolotājai nav neviena audzēkņa, par kuru varētu domāt, ka viņam pilnībā nav nekāda potenciāla. “Man kā angļu valodas skolotājai šķiet, ka valoda ir ļoti plašs spektrs. Tur arī mazākā izaugsme un potenciāls ir iespējams.
Bet man ir bijuši tādi skolēni, kuri tik ļoti grūti un ilgi darījuši, nespējuši tikt kaut kur augstāk, bet tad viņi ir saņēmušies. Tas ir vislielākais prieks!
Ir bērni, kuriem ļoti grūti gāja, kuri neinteresējās par manis stāstīto, neko negribēja, bet bļaustījās stundās un nemaz nedomāja par mācīšanos, taču pēc kāda laika, kad es ik pa laikam ar viņiem parunāju par valodu (mūsu gadu atšķirība nav tik milzīga, viņiem pašiem ir šoks, ka esmu jauna skolotāja), viņiem nedaudz mainās uztvere.
Tad bērns no pēdējā sola pārsēžas vidējā solā. Pēc pāris mēnešiem viņš jau sēž pirmajā solā, bet vēl vēlāk viņš jau pats ceļ roku, mācās un atbild. Es varu tikai stāvēt un smaidīt.”
Izdarāms tas ir, bet viegli nav
Tiesa, skolotājai joprojām ir pa kādam audzēknim, kurš sēž klases pēdējā rindā, tērpies kapucē, un apgalvo, ka viņu nekas neinteresē. “Ir dienas, kad viņš ir “kapučnieks”, bet ir dienas, kad viņš nav “kapučnieks”. Es ar viņu cenšos strādāt, lai viņš katru dienu mēģina nebūt “kapučnieks”, jo tomēr ir 8.klase un drīz pienāks 9.klase ar visiem eksāmeniem. Tad būs lielās emocijas un bailes par visu.”
Bet pārsvarā pēc šī mācību gada pirmā semestra beigām arī ar jauno klašu skolēniem izdevies atrast kopīgu valodu. “Esmu centusies izskaust kapuču būšanu, lai kaut vai mazdrusciņ moderētu visus, pieietu pie visiem un pabakstītu: “Atver kladīti, ieraksti vismaz šo vienu frāzi! Izpildi vismaz vienu uzdevumu!” Darbojos lēniem, lēniem soļiem. Izdarāms tas ir, bet viegli tas nav,” skolotāja dalījās savā pieredzē.
