“Melnais Ļeņins” Aijo Beness zaudēs Latvijas pilsonību
Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ir nolēmusi atņemt Latvijas pilsonību šobrīd Krievijā dzīvojošam Aijo Benesam, kurš savulaik ir sagādājis lielas galvassāpes pat vairāku valstu drošības iestāžu darbiniekiem. Viņš ir zināms, kā pārliecināts komunists un ilgus gadus darbojies arī Nacionālboļševiku partijā. Īpašu uzmanību viņš piesaistīja ar savām kaismīgajām runām, kuru laikā pat nonāca ekstāzei līdzīgā stāvoklī.
Saņēmis Krievijas pilsonību
Pērnā gada nogalē sociālajos tīklos bija ievietota fotogrāfija, kurā Beness redzams pozējot ar Krievijas pilsoņa pasi rokās, taču izšķirtspēja neļāva ar 100% pārliecību konstatēt, ka tā tiešām ir viņa pase. Savā uzrunā viņš veltīja arī īsus pateicības vārdus Krievijas prezidentam Vladmiram Putinam. Tiesa gan Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde uzsāka šīs informācijas pārbaudi un šis fakts ir apstiprinājies. Krievijas pilsonības pieņemšana, neatsakoties no Latvijas pilsonības ir pietiekams iemesls, lai Beness tagad pazaudētu Latvijas pilsonību. Jāatzīmē, ka pret viņu ir uzsākts arī kriminālprocess un “revolucionārs” ir izsludināts arī starptautiskajā meklēšanā. Tomēr reizē ar pilsonības atņemšanu, Latvijas tiesībsargājošās iestādes par viņa iespējamo tiesāšanu var aizmirst, jo Krievija savus pilsoņus sodīšanai citās valstīs principiāli neizdod.
Revolucionārs ar stāžu
Aijo Beness ir dzimis 1979. gada 8. jūnijā Rēzeknē – viņa tēvs bija Ugandas iedzīvotājs, no kura mantojumā viņš saņēma tumšo ādas krāsu, bet māte krieviete. Pēc skolas beigšanas viņš uzsāka studijas LU Bioloģijas fakultātē taču jau 19 gadu vecumā kļuva par Krievijas Nacionālboļševiku Latvijas nodaļas biedru un bija visai tuvs Vladimira Lindermana līdzgaitnieks. Viņš bija arī Lielbritānijas Komunistiskās partijas biedrs. Izcēlies ar piedalīšanos ļoti daudzās un dažādās politiskās akcijās – sākot ar solidaritāti Palestīnai un beidzot protestiem pret atkritumu izgāztuvju ierīkošanu.
Pirmo reizi atklātā konfliktā ar Latvijas Valsts drošības dienestu viņš nonāca jau 2005. gada maijā, kad tikai aizturēts par dūmu sveču aizdedzināšanu Amerikas Savienoto Valstu prezidenta Džordža Buša vizītes laikā Latvijā. Tā paša gada beigās viņš tika apcietināts un tiesa viņam piesprieda 9 mēnešu cietumsodu par aicinājumiem vardarbīgā ceļā gāzt valsts varu. Cietumā viņš pasludināja badastreiku, kuru izturēja 27 dienas, līdz tika nogādāts cietuma slimnīcā. Pēc piecarpus mēnešiem viņu no cietuma atbrīvoja diabēta dēļ, piemērojot policijas uzraudzību.
Pēc tā viņš devās uz Lielbritāniju, kur uzsaka mikrobioloģijas studijas, taču strādāja par celtnieku Hītrovas lidostā. Lielbritānijā viņš visai aktīvi iesaistījās dažādās Komunistiskās partijas rīkotajās akcijās. 2013. gadā Hāgā viņu arestēja par piedalīšanos nacionālboļševika Aleksandra Dolmatova piemiņas akcijā, kurš izdarīja pašnāvību deportēto cietumā Roterdamā un pats nonāca aiz restēm uz sešām nedēļām. Viņš paspēja pabūt arī Palestīnā, kur arī piedalījās dažādās protesta akcijās un esot ieguvis arī medicīniskās palīdzības sniegšanas pamatzināšanas.
Nacionālboļševiks Beness Aijo starp teroristiem Austrumukrainā
2014. gadā Beness devās sākotnēji uz Krimas pussalu, taču 1. aprīlī Doņeckā Ukrainas drošības dienesta darbinieki viņu aizturēja “par bruņota apvērsuma sagatavošanu ar mērķi gāzt Ukarainas valdību” - ieslodzījumā viņš gan nenonāca un tika deportēts uz Lielbritāniju. Neraugoties uz aizliegumu trīs gadus iebraukt valstī tā paša gada maijā viņu atkal aizturēja, mēģinot šķērsot Ukrainas robežu, taču šoreiz viņu deportēja uz Latviju, kur viņš tika aizturēts – jau tradicionāli, par aicinājumiem gāzt valsts varu. Pats viņš to nosauca par safabricētu lietu, bet viņa atbalstītāji no galēji kreisās partijas “Cita Krievija” sarīkoja protesta akciju ar petardēm un PSRS karoga izkāršanu pie Latvijas konsulāta Sankt – Pēterburgā. Neraugoties uz policijas uzraudzību, viņam izdevās no Latvijas aizbēgt – ar autostopiem aizbraucis līdz Tallinai, viņš ar prāmi tika līdz Helsinkiem, bet no turienes ar autobusu devās uz Krieviju un tālāk uz Austrumukrainu. Tur viņš iestājās pašpasludinātās Luganskas tautas republikas bruņotajos spēkos un kā pats stāstījis, piedalījies arī karadarbībā. Interesanti, ka viņš pat separātistu militārajos spēkos ir pamanījies saņemt karavīra – internacionālista medaļu un izpelnījies iesauku “Beņa – antimaidans”.
2020. gada sākumā Beness tika aizturēts Krievijas Arhangeļskas apgabalā, kur viņš visai aktīvi piedalījās iedzīvotāju protestos pret jaunas atkritumu izgāztuves ierīkošanu Jarenskas pilsētas apkārtnē. Kaut arī Latvijas ģenerālprokuratūra pieprasīja viņa izdošanu, tomēr Beness publiski vērsās pie Putina ar lūgumu piešķirt viņam politisko patvērumu Krievijā un beigu beigās izdots netika. Pēc atbrīvošanās viņš atgriezās Ukrainā, kur atkal iesaistījās bruņotajā konfliktā un turpināja to darīt arī pēc Krievijas iebrukuma. Arī šajā laikā viņš periodiski publicēja īsus video ar savām runām un vēl septembrī, pēdējā no tām savā vārdā izsludināja vispārējo mobilizāciju Latvijā cīņai pret vispasaules imperiālismu.
Nāve un augšāmcelšanās
Pirms kāda laika Krievijas sociālajos tīklos tika izplatīta informācija par Benesa it kā bojā eju. Viņa vietēji cīņu biedri, informējot par notikušo tolaik padalījās ar visai mazticamu stāstu. Pēc šāviņa trāpījuma dzīvojamai mājai Beness varonīgi esot no drupām glābis iedzīvotājus un viņam personīgi esot izdevies izglābt 34 bērnus, taču pēc tā viņš pats gruvešos gājis bojā. Tiesa gan, Krievijas oficiālie informācijas avoti ziņas ne par Benesa iespējami paveikto varoņdarbu, ne par viņa nāvi neapstiprināja un pēc dažām dienām patiešām arī izrādījās, ka tā nav patiesība, jo viņš kārtējo reizi uzstājās ar kārtējo kaismīgo video uzrunu.
