“Diennakti vēlāk bērns bija pieslēgts pie plaušu ventilatora un sazāļots.” Ineta atklāj, kā cīnījās par dēla dzīvi
Nesen portāls Jauns.lv rakstīja par Inetu Tāri, kuras dēls Fricis Alliks (21 gads) ir jaunietis ar smagiem kustību traucējumiem un citām veselības problēmām kopš dzimšanas. Mamma priecājas, ka, neskatoties uz dažādajiem ierobežojumiem un sarežģījumiem, laika gaitā dēls ir atradis savu parasporta veidu un veiksmīgi studē. Viņa intervijā portālam Jauns.lv uzsvēra, ka sportam un fiziskajām aktivitātēm īpašo bērnu un viņu ģimeņu dzīvē ir ļoti liela nozīme.
Ineta piekrita, ka liela vecāku iesaiste īpašā bērna dzīvē vajadzīga ne tikai viņa bērnībā un līdz 18 gadu vecumam, bet arī vēlāk.
“Protams. Saprotu, ka viņš savā fakultātē ir pirmais cilvēks ar invaliditāti. Fricis mācās Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē, apgūstot ģeoinformātiku. Patlaban viņš studē 2.kursā. Viņam ir jauna specialitāte, viņi ir pirmie, kas sāka šo programmu.
Pēc pirmā gada no 11 studentiem bija palikuši tikai trīs: divas gudras un čaklas meitenes un Fricis. Es savā nodabā domāju, ka viņš ir palicis tieši savas neatlaidības dēļ, viņš ir cīnītājs. Viņš dara, viņam ir mērķis, viņš uz to iet.”
Vecāki nesēdēja dīvānā, neskatījās seriālus un negaidīja, ka viss notiks pats no sevis
Visticamāk, Fricis savu cīņassparu un darbaspējas aizguvis no vecākiem, kuri visus iepriekšējos gadus daudz darbojās un cīnījās par dēla veselību, attīstību un dzīves kvalitāti.
“Mēs abi ar viņa tēvu esam pietiekami aktīvi sabiedrības locekļi. Esmu pieradusi risināt lietas. Mēs esam tādā situācijā, kādā esam, tāpēc mēs darām maksimāli daudz no tā, ko varam izdarīt.”
Iepriekš bija daudz jautājumu par to, kāpēc tā notika
Protams, arī viņu ģimenē bija laika posms (īpaši pēc dēla piedzimšanas un veselības problēmu apzināšanas), kurā viņi daudz uzdeva sev jautājumus: kāpēc, kādēļ, par ko man tas viss?
“Bet mēs ļoti ātri tikām tam pāri. Reiz pašā sākumā es vienai dzīvesgudrai ārstei vaicāju: “Kāpēc tā? Viss it kā bija labi, bet kāpēc tā notika?” Uz to viņa atbildēja: “Bet kāpēc ne jums?” Tā vienkārši notiek, un neviens uz to nesniegs atbildi. Tas ir laika kavēklis. Tam nav jēgas.
Cita lieta, protams, ir ģenētikas jautājumi, kur var veikt analīzes, domājot par bērniem turpmāk. Bet, ja tās ir dzemdības, tad jāpieņem, ka tā vienkārši notiek.”
Viss bija perfekti, bet pēc pāris stundām bērns gandrīz aizgāja bojā
Runājot par savas ģimenes lielumu un domām par citiem bērniem pēc Friča, Ineta teica: “Godīgi sakot, cīņa un ieguldījums, kas bija jāveic ar Frici, bija tik liels, ka domājām: tagad vēl izdarīsim to un to, vajadzīgs vēl tāds un tāds kurss, tad viņš darīs to un to…
Laiks jau paiet. Pēc tādas pieredzes, ka grūtniecībā viss bija perfekti, bet pāris stundu laikā bērns gandrīz gāja bojā, jo vienkārši iestrēga dzemdību ceļos…” Ņemot vērā visu iepriekš piedzīvoto, Fricis ir vienīgais bērns ģimenē.
Kaut kas nogāja greizi
Redzes dēļ Ineta drīkstēja dzemdēt tikai ar atsāpināšanu. Viņas ārsti uzskatīja, ka ķeizargrieziens šajā gadījumā nav īsti nepieciešams: ja sieviete var mēģināt dzemdēt pati, tas arī jādara. Tā ir pareizi, turklāt kopā ar atsāpināšanu viss būs labi, mediķi pirms dzemdībām sprieda.
“Kaut kas ar devām vai visu pārējo nogāja greizi, un [dzemdību] darbība apstājās, un attiecīgi bērnam bija plaušu ventilators un viss komplekts no dzimšanas.” Sākumā bērniņš smuki dzima, bet pēkšņi parādījās lielas problēmas.
“Iepriekšējā vakarā ultrasonogrāfijā viss bija perfekti, bet diennakti vēlāk bērns bija pieslēgts pie plaušu ventilatora un sazāļots. Viņa balsi pirmo reizi es izdzirdēju laikam pēc trīs nedēļām. Bija liela tūska. Ja plaušu ventilators dzemdību namā būtu bijis aizņemts, tad viss būtu beidzies ātri, viņš būtu miris.
Ģimenes dzemdības un pieredzējušas speciālistes
Runājot par plānošanu, jāapzinās, ka gadās arī tā. Pēc šī visa man kādu brīdi bija psiholoģiskas problēmas ar baltajiem halātiem. Man bija ģimenes dzemdības, tajā visā klāt bija vīrs.
Bija vecmāte un ārste, kas ar mani visu šo laiku bija kopā. Viņas bija ļoti pieredzējušas speciālistes, bet abām tas bija pirmais šāds gadījums.”
Pēc traumām un slimībām
Stāstot par savu pieredzi, Ineta atzina, ka dzīves situācijas ir visdažādākās un invaliditāte var rasties dažādu iemeslu pēc. “Mums paziņu lokā ir priekšlaikus dzimušie, ar dažādām ģenētikas lietām, ar traumām, ir puika pēc insulta.”
Bet arī šie bērni var labi attīstīties. Piemēram, puika, kuram invaliditāte iestājās pēc insulta, tagad labi spēlē para galda tenisu. “Viņš smaida līdz ausīm un izskatās, ka ir atradis savu nodarbošanos.”
Ar rollatoru piedalās skriešanas sacensībās
Mamma uzsvēra, ka arī viņas dēla dzīvē ļoti vērtīgas ir sporta nodarbības. “Mans dēls ir sporta fans. Kopš mazām dienām viņam ļoti patīk dažādi sporta pasākumi, notikumi. Kad veselības stāvoklis ļāva, man patika skriet. Es piedalījos visādos skrējēju seriālos. Kopā ar viņu stūmos dažādos skrējienos dažādās Latvijas vietās. Mēs stūmāmies ar ratiem un visādi. Tajā brīdī tas nebija tik populāri, bet šobrīd tas parādās arvien vairāk.”
Ineta atminējās kādu bērnu skrējienu, kurā Fricis piedalījās ar rollatoru. Vairums bērnu noteikto distanci pieveica ātri, bet Fricim vecumam atbilstošo distanci būtu jāiet vairākas stundas. “Bet mēs piedalījāmies!”
Beidzot atrada savu īsto sporta veidu
“Dēls visu laiku meklēja to sporta veidu, kurā varētu darboties. Viņam ļoti patika basketbols, bet satvēriena dēļ viņš nevarēja to spēlēt. Rehabilitologi viņam ieteica video spēles, kurās ir sports, piemēram, hokejs, līdz ar to noteikumus viņš pārzināja lieliski.
Godīgi sakot, līdz pat pēdējam brīdim bija doma, ka viņš studēs Sporta pedagoģijas akadēmijā, bet beigās viņš racionāli pārdomāja par labu ģeoinformātikai kā jomai, kurā būs iespēja sev nopelnīt un dzīvot patstāvīgi, jo pēc Sporta akadēmijas izredzes nebija tik skaidras.
Viņam patika arī citi sporta veidi, bet pavisam neviļus uz skolu atnāca ratiņtenisa pārstāvji un parādīja šo sporta veidu. Kaut kā viņš sāka ar to nodarboties.”
Cenšas iesaistīt bērnus un jauniešus sportā
Tad Latvijas Paralimpiskā komiteja iniciēja Bērnu un jauniešu para sporta apvienības dibināšanu. “Tā palēnām ar nometnēm, dažādiem projektiem un sporta veidiem mēs jau vairākus gadus attīstāmies. Mūsu pulciņš kļūst arvien lielāks.” Visbiežāk jauni dalībnieki piesakās, uzzinot par citu bērnu attīstību un sasniegumiem.
“Ir iespējas piedalīties pasākumos, mums ir sava kopiena. Brīvlaikos ir sporta nometnes, braucieni, kopīga svētku svinēšana. Ir arī sapratne,” mamma ieskicēja apvienības pozitīvos aspektus.
Sports dara laimīgu ne tikai dēlu, bet arī vecākus
Rezumējumā Ineta uzsvēra, ka sportam viņas dēla un ģimenes dzīvē ir ļoti liela nozīme. “Esmu tikai par to, bet, protams, tas no vecākiem prasa ieguldījumus. Tas nozīmē vēl vienu piesaisti, bet, redzot, kā bērnam deg acis un kā viņš smaida…
Vakar vakarā Fricim bija tenisa treniņš. Viņš ir pavadījis sestdienu un svētdienu, mokoties ar daudziem un dažādiem studiju uzdevumiem, ar kuriem viņam neiet tik viegli. Viņa darba temps ir daudz lēnāks. Ir neiroloģiskie traucējumi.
Bet tad viņš izbrauca ar sporta ratiņkrēslu tenisa kortā. Es redzēju, ka viņš vienkārši smaidīja līdz ausīm. Viņš bija laimīgs un saskaņā ar sevi. Viņš jutās pārliecināts par to, ko dara, kur ir, ko spēj. Tas ir ļoti, ļoti daudz!”
Kad vecāki tiekas radu saietos un savstarpēji apvaicājas, ar ko katra bērni nodarbojas, Ineta priecājas, ka var izstāstīt par Friča panākumiem ratiņtenisa sacensībās. “Sajūta par sasniegumiem cilvēkam ir svarīga. Visiem ir ambīcijas.”
Labāk risināt problēmas, nekā ietīties baltā palagā
Vēl Ineta atzina, ka vecākiem, kuriem ir bērni ar īpašām vajadzībām, noteikti vajag atrast iespēju runāt par sev svarīgiem jautājumiem, tostarp grūtībām. “Ir dienas, kad rokas grib nolaisties, kad lielais raudiens nāk un uzrodas kaut kāds kreņķis. Tā var gadīties gan 2, gan 24 gadus vecam cilvēkam. Katram ir citas problēmas.”
Piemēram, ir grūti palaist lielajā dzīvē cilvēku, kuram mugursomā atskrūvējas ūdens pudele, nolejot ar ūdeni vācu valodas nododamos darbus un salipina visus cītīgi rakstītos mājas darbus vienā pikā…
“Ir dažādi kreņķi, bet mēs tos risinām. Kādi vēl ir varianti? Baltais palags, iet uz kapiem un gaidīt galu… Nē!
Iedvesmojas no vardītes, kas sakūla sviestu
Vienu brīdi es biju pieķērusies stāstam par vardītēm. Stāv divi krējuma podi, kuros iekrīt vardītes. Viena paķepurojas, saprot, ka gals klāt, un nogrimst, bet otra tik ilgi kuļas, līdz sakuļ sviestu un izkāpj ārā.
Man pat bija vardīšu kolekcija, visi sāka dāvināt vardītes. Tad es nosmējos, ka galvenais ir sakult sviestu, un tad jau viss būs labi!” Ineta aicināja arī citus īpašo bērnu vecākus nenolaist rokas, bet gan turpināt cīnīties par savu bērnu dzīvi un tās kvalitāti.
