"Algotus amatus politikā es vairs neieņemšu," - Artis Kampars par veiksmēm, neveiksmēm un hobijiem

Kopš 2002. gada, kad Kampars tika ievēlēts 8. Saeimā, viņš vairāk vai mazāk bijis redzams politiķis gan valsts, gan partijas līmenī. Savu politisko karjeru uzsāka kā no “Jaunā laika” (partija, kas vēlāk iekļāvās partiju apvienībā “Vienotība”) ievēlēts Saeimas deputāts. 2009. gadā viņš kļuva par ekonomikas ministru Valda Dombrovska valdībā, bet kopš 2011. gada bija “Vienotības” ģenerālsekretārs.

Parasti, kad no valdošās partijas vadības aiziet tik augsta līmeņa politiķis pašos spēka gados, rodas spekulācijas, vai tik tas nav saistīts ar kādu skandālu un “pelēko kardinālu” intrigām. To Jauns.lv arī jautāja Kamparam, un arī par to, kādi turpmākie plāni, kāds viņa redzējums uz pašreizējo Latvijas situāciju, vai nedomā rakstīt politiskos memuārus un kā ir ar lielajām aizraušanām – snovbordu, kino un auto.

- Kad no redzamas partijas ģenerālsekretāra amata aiziet pazīstams politiķis, uzreiz rodas dažādas runas – vai tik viņš nav bijis iesaistīts kādā skandālā, kādas tad tur tai partijā notikušas frakciju cīņas? Nu, tad bija vai nebija “Jaunajā vienotībā” tie skandāli?  

- Šis laikam būs tas retais gadījums, kurā nav ne skandālu, ne nesaprašanās. Ir tāds dabīgs process… Manā gadījumā – 11 gadi šajā konkrētajā ģenerālsekretāra amatā ir tik liels posms, ka izdarīts ir tik daudz, lai padomātu, ka kaut kas dzīvē būtu jādara savādāk un ļautu arī jaunajiem nākt partijā un pierādīt sevi, rādīt sevi, ka ar jaunu enerģiju var kaut ko pagriezt un darīt vēl labāk.

Politiskās veiksmes un “škrobes”

- Vai nav tāda “škrobe” jaunajiem atstāt tādu labu mantojumu: “Jaunā vienotība” taču šajās vēlēšanās kļuvusi no mazākās koalīcijas partijas par vadošo partiju – vēlēšanu uzvarētāju ar 26 vietām Saeimā.

-  Tieši otrādi. Tie, kas politikai seko līdzi, būs ievērojuši, ka kopš neatkarības atjaunošanas tādām centriski lielajām partijām parasti ir tāds divu Saeimu cikls, un tad kādā brīdī šīs partijas vienkārši apmaldās gan iekšēji, gan ārēji, nespējot cilvēkiem paskaidrot, kas un kāpēc tās vispār eksistē, tās zaudē velēšanās un principā pazūd no politiskās skatuves. Pirmā ir visiem zināmā “Latvijas ceļš”. Līdzīgi bija arī ar Tautas partiju.

Un kopš 2009. gada, kad bijām vēl “Jaunais laiks”, kad pārņēmām premjera posteni, mums neviens neprognozēja ļoti garu termiņu – cits pusgadu, cits trīs gadus. Bet kur mēs esam šobrīd? Tas divu Saeimu cikls iestājās tieši pirms četriem gadiem, kad mums ļoti daudzi prognozēja “skuju taku”, bet tajā brīdī spējām savākties. Mūsu esošais premjers Krišjānis Kariņš tai brīdī atgriezās no Briseles. Varu teikt, ka tieši mana ideja bija uzrunāt Krišjāni, lai viņš atgriežas. Šobrīd ar premjeru, sešiem ministriem un 26 vietām parlamentā neapšaubāmi esam gan vēlēšanu uzvarētāji, gan tāds vadošais politiskais spēks valstī.

- Kas bija tas gandarījums partijas darbā, un kas raisa nepadarīta darba sajūtu?

- Mūsu partijā ir vairāk nekā 2000 cilvēku, ar viņiem jāstrādā regulāri, ikdienā kopā jāvienojas par politiskajām vadlīnijām. Tas ir viens liels darbs, kas ir paveikts. Tas nav ļoti redzams, bet ir gan laiku, gan enerģiju, gan visu pārējo ļoti daudz patērējis. Tā ir pirmā lieta - tik ilgi, 20 gadus partiju saglabāt tik augstā līmenī, pretēji tam, kad ir partijas viendienītes – nāk un iet. Pēdējos gadus redzam, ka tādas bijušas gan KPV LV, gan Jaunā konservatīvā partija.

Nākamā lieta neapšaubāmi bija brīdis, kurā tiešām sajutām, ka tā varas nasta bijusi smaga. Pēc Valda Dombrovska un Laimdotas Straujumas premjerēšanas laikiem mums tiešām parādījās gan iekšējas, gan ārējas problēmas, un tapa stratēģija, kā pārvarēt šo krīzi. Tā bija divu gadu stratēģija, kura bija izstrādāta pietiekami precīzi, ieskaitot partijas “Vienotība” pārtapšanu partiju apvienībā, piesaistot reģionālos partnerus, izveidojot “Jauno vienotību”. Tā nav tikai nosaukuma maiņa, tā ir ļoti būtiska iekšēja konceptuāla atšķirība, jo piesaistīt reģionālās partijas, cilvēkus, kas daudz vairāk saprot cilvēku vajadzības pašvaldībās, sajūtu līmenī piedeva mums ļoti lielu spēku, gan arī pašapziņu. Šis projekts pilnībā tapa manā vadībā ar ļoti daudzām manām idejām, pēc kā mēs pierādījām, ka politikā tomēr esam uz palikšanu. Tas bija milzīgs gandarījums.

Un trešā lieta ir manis vadītās 11 vēlēšanu kampaņas. Nezinu, vai Latvijā ir vēl kāds, kas vadījis 11 vēlēšanu kampaņas. Varbūt kāds ir, bet baidos, ka nē – nu varbūt viens vai divi vēl ir.

Par neveiksmēm. No šīm 11 vēlēšanu kampaņām jāatzīmē viena neveiksme, no kuras daudz ko rūgti mācījāmies. Tā bija 2013. gada Rīgas domes vēlēšanu kampaņa, uzreiz gadu pēc valodas referenduma, kurā mēs mēģinājām būt vairāk patriotiskāki par Latvijā jau esošajām patriotiskajām partijām. Tas parādīja, ka mūsu vēlētājs tomēr ir nedaudz ar citu skatu punktu, nedaudz savādāk vēlas redzēt mūs kā organizāciju, jo šim varbūt galēji labēji nacionālajam spārnam mūs pilnībā nepieskaita. Tas bija brīdis, kur, ja nemaldos, mēs ieguvām desmit vietas domē, bet tas nebija mērķis, ko mēs varējām sasniegt.

Otra neveiksme neapšaubāmi bija 2014. gadā, kad pēc Saeimas vēlēšanām mūsu partijas iekšpusē parādījās atsevišķi cilvēki, kuri vēlēšanās bija rīkojušies negodīgi. Tā dēļ partijā iesākās iekšēji ķīviņi, un to rezultātā partija zaudēja gan autoritāti, gan biedrus. Šis bija brīdis, kurā, iespējams, varēja darīt ko labāk. Tas atstāja tādu divus-trīs gadus ļoti lielu nepatīkamu nospiedumu uz turpmāko darbu, politisko procesu.

Un tas trešais - neapšaubāmi gribējies daudz lielāku cilvēku iesaisti organizācijā, un te droši vien risinājumi varētu būt vēl plašāki un vairāki, jo partija nevar būt, ja nav cilvēku. Šie 2000 un vairāk cilvēki mums ir, bet tie mērķi bija lielāki un noteikti tas ir viens no jautājumiem, kur jāturpina strādāt un jādomā par organizācijas nākotni.

- Bijāt ekonomikas ministrs, kā tagad vērtējat mūsu saimniecību, patstāvību, ilgtspēju?

- Šeit ir vairākas būtiskas lietas, kuras varbūt ir ne mans vērtējums, bet redzam tos objektīvos skaitļus, kur Latvijas ekonomika atrodas. Mēs būtiski atpaliekam no mūsu kaimiņiem. Nav viena universāla modeļa, kas Latvijai noteikti būtu vajadzīgs, bet nevaram palikt valsts, kura paliek strādāt tikai uz resursiem, vai tas būtu mežs vai lauksaimniecība. Mums arī jāatrod savs ceļš. Risinājumi ir ļoti dažādi. Man ļoti patiktu, ka mēs sevi nopozicionētu par tādu kā ar R&D (pētniecības, tehnoloģiju un attīstības) centru, kas piedāvā ļoti labus noteikumus jebkurā jomā, vai tā būtu ķīmija vai fizika, vai IT tehnoloģijas vai pašbraucošās mašīnas, tagad viena no topa tēmām ir arī mākslīgais intelekts. Lai ir tādi apstākļi, ka tu nevari nebraukt pie mums. Tās varētu būt nodokļu atlaides vai īpašuma lietas. Tā ir viena no lietām, pie kuras esošajai valdībai būs ļoti nopietni jāstrādā. Latvijai jāatrod savs ceļš, kā atrasties vienā līmenī ar savām kaimiņvalstīm.

Kino vairs nerāda

- Ar ko nodarbosieties turpmāk?

- Esmu nācis no uzņēmējdarbības vides. 2002. gadā likās, ka uz salīdzinoši īsu laika posmu ienāku politikā, jo es tiešām tai laikā neko nesapratu ne no valsts pārvaldes, ne ierēdniecības mehānismiem. Man joprojām ir aktīvi vairāki uzņēmumi, kuri strādā. Un nu es varēšu atrast laiku šo uzņēmumu attīstībai un jauniem plāniem. Šobrīd konkrētas lietas nevaru nosaukt, bet ideju daudz.

- Kādās jomās? Viens no jūsu uzņēmumiem ir SIA “Ronis”.

- Tas ir manas mammas izveidots uzņēmums, kas darbojas kopš 1992. gada. Sākotnēji bija sadzīves tehnikas vairumtirdzniecība, bet, ņemot vērā finanšu krīzi pirms padsmit gadiem, tas darbs bija jāpārtrauc. Tagad pārsvarā apsaimniekojam dažādus aktīvus, kas ir gan ēka, gan dažādi investīciju objekti, tur tiešām ir daudz ko darīt.

- “Roņa” adrese ir Tukumā, Šēseles ielā, kur reiz atradās kādreizējais Tukuma kinoteātris “Abava”. Pirms iesaistīšanās politikā viens no jūsu projektiem bija Tukuma kinoklubs “Grands”. Kā tagad ir ar kino mīlestību?

- Ar kino ir ļoti labas attiecības. Ļoti daudz skatos kino gan televīzijā, gan kino. Diemžēl kovida laiks daudz ko mainīja. Tagad ir ļoti laba visa veida mājas kino iespējas. Man ir sava kino kolekcija – pie 500 filmām, kuras esmu nopircis un atrodas cietajā diskā, ko var pārskatīt. Joprojām kino ir viena no manām lielākajām aiztraušanās tēmām, un jebkuru jaunu filmu, kas ir manā interešu lokā, vienmēr cenšos noskatīties.

Diemžēl kopš šī projekta (“Granda”) pabeigšanas, pirms manas iesaistes politikā, kad uztaisījām ļoti interesantu kino skatīšanās telpu, kur vienlaikus bija gan kino, gan naktsklubs, Tukumā kino tādā regulārā formā skatīties vairs nevar.

Nobraukts vairāk nekā miljons kilometru

- Pēc profesijas esat autoinženieris. Kā ir ar auto būšanām?

- Dzīvoju Tukumā, un katru dienu vairāk kā 20 gadu braucu no Rīgas un atpakaļ ar mašīnu. Gadā vidēji nobraucu 50 000 km, kas ir daudz. Ja parēķina laiku - kopš man ir tiesības, tie ir diezgan lieli kilometri, pāri par miljonu.

Man patīk visa jaunā mašīnu tehnoloģija. Reizi piecos gados, raugoties pēc mašīnas, lai turpinātu braukt, vienmēr mašīnas izvēle ir tāds svarīgs process. Automobiļi ir tā lieta, kas piesaista - gan skats, gan interese par tehnoloģijām, gan braukšanas prieks.

Bet tieši šajā profesijā neesmu strādājis. Piederu pie paaudzes, kura augstskolā iestājās padomju gados un to beidza jau neatkarīgajā Latvijā. Līdz ar to iestājoties bija pilnīgi citi noteikumi un pabeidzot pilnīgi citi.

- Vēl viena jūsu lielā aizraušanās ir snovbords? Kā ar to šoziem?

-  Ļoti labi. Desmit minūšu attālumā man ir slēpošanas trase, un es šoziem laikam biju viens no pirmajiem tās apmeklētājiem, kad to atvēra decembra sākumā. Desmitos atvēra un divpadsmitos jau biju uz kalna. Tā ir tāda ļoti fantastiska lieta, ko daru vairāk kā 20 gadu. Daudzi brīnās – kāpēc vīrieši manā vecumā brauc ar snovbordu?

Kad man bija ap 20 gadiem, daudz braucu ar skrituļdēli. Un tad deviņdesmito gadu vidū likās, ka gribas ar slēpēm pabraukt. Gāju uz veikalu pirkt slēpes. Iegāju veikalā, ieraudzīju to dēli un nopirku. Kopš tā laika es vienkārši ar to braucu. Daru to regulāri gan Latvijā, gan arī reizi gadā cenšos izbraukt ārpus Latvijas. Protams, ka Latvijā tie kalni nav tādi, lai pilnībā varētu izbaudīt šo kalnu braukšanas prieku.

- Tukums ir tāda dzejiska pilsēta: Imants Ziedonis un Māra Zālīte ir no tās puses, Durbes pils, kura tika dāvāta Rainim un Aspazijai. Daudzi politiķi, aizejot no aktīvās politikas, ķeras pie politisko memuāru sacerēšanas. Vai arī Kampars mēģinās kaut ko rakstīt?

- Pirmām kārtām, neesmu aizgājis no politikas. Varbūt tādas atalgotas vadības līmenī vairs nevēlos atrasties, bet politikā būšu, arī man pašam tas interesē.

Tukumā neapšaubāmi ir pietiekami liels cilvēku loks, kurš raksta dzejoļus. Ir radošie vakari, bet man ar lielu kaunu jāatzīst, ka tajos neesmu aktīvi piedalījies. Tukuma kultūras dzīve ir aktīva, bet memuāru rakstīšanu man nav aktuāla. Ik pa laikam man patīk īsas esejas, pārdomas uzrakstīt, ko “pienagloju” savā “Facebook” līnijā, un tad ik pa laikam ir kāda diskusija.