Pašvaldības sāk revidēt savu dzīvokļu fondu: daudziem būs jāizvācas no gadu gadiem īrētiem dzīvokļiem

Uzreiz pēc valsts neatkarības atjaunošanas kādreizējie īpašnieki atguva savus īpašumus, tostarp arī dzīvojamos īres namus, kuri ar to īrniekiem slēdza jaunus līgumus, vai arī viņiem nācās meklēt citu dzīvesvietu. Savukārt pārsvarā padomju laikā celto ēku, kuri nonāca pašvaldības pārziņā, iedzīvotāji varēja savus dzīvokļus privatizēt par sertifikātiem vai arī izpirkt. Tomēr ievērojama daļa iedzīvotāju, ja tā varētu teikt, palika, “karājoties gaisā”. Viņi savus dzīvokļus neprivatizēja un turpināja tajos dzīvot, pamatojoties uz vēl padomju laikā noslēgtajām īres tiesībām.

Pašvaldības vētī sociālos dzīvokļus

Vietvaras šos mājokļus vienkārši turpināja izīrēt iedzīvotājiem. Atkarībā no situācijas, vienā pašvaldībā šādu dzīvokļu bija vairāk, citā mazāk. Līdz ar to arī problēmas ar šādiem dzīvokļiem un to iedzīvotājiem vienviet bija lielākas, bet citviet pat vispār nebija. Ja kādai pašvaldībai šādu dzīvokļu bija pārpārēm, tad kaimiņu novadā tādu nebija vispār.

Daļu dzīvokļu pašvaldība, balstoties uz valsts likumdošanu par palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā un vietējiem pašvaldības noteikumiem, kā sociālos dzīvokļus izīrēja maznodrošinātām/trūcīgām personām, bāreņiem, daudzbērņu ģimenēm, piesaistītajiem jaunajiem speciālistiem, vientuļajiem pensionāriem un personām ar invaliditāti, kā arī cilvēkiem, kuru mājokļi bija cietuši, piemēram, ugunsgrēkā vai plūdos (katrā pašvaldībā ir atšķirīgi saistošie noteikumi, kam šādi dzīvokļi un uz cik ilgu laiku jāpiešķir, bet “pa lielam” tie ir vienādi). Šo gadu laikā daļai šo īrnieku mainījies statuss, un viņiem “pēc papīriem” vairs nepienākas sociālais dzīvoklis. Piemēram, daudzbērnu ģimenei dzīvokli piešķir līdz laikam, kamēr bērni kļūst pilngadīgi un paši sāk pelnīt, jaunajam speciālistam īres līgumus slēdz uz noteiktu termiņu, bet kāds cits jau sen kā var būt izķepurojies no trūcīgā statusa, bet joprojām saņem pašvaldības atbalstu nodrošināšanā ar dzīvokli. 

Savukārt viena otra pašvaldība savus dzīvokļus turpināja izīrēt, lai tie vienkārši nestāvētu tukši. Mainoties likumdošanai, pēdējā gada laikā teju visās valsts vietvarās uzsākta pašvaldības sociālo dzīvokļu revīzija: tiek pārslēgti īres līgumi, un daļu no tiem pašvaldības negrasās pagarināt. Līdz ar to daudzi sākuši bažīties, vai viņi drīzumā nezaudēs jumtu virs galvas.

Pašvaldības dzīvokli nevar iegūt “uz mūžu”

Likuma “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” 32. pants nosaka, ka pašvaldības komisija, kas lemj par sociālo dzīvokļu piešķiršanu, “nosaka termiņu, uz kādu slēdzams dzīvojamo telpu īres līgums”. Praksē pārsvarā tas ir uz diviem-trim gadiem, un, šim termiņam beidzoties, pašvaldība var vai nu līgumu pagarināt vai lauzt.

Atteikt turpmāko īrēšanu vietvara var gadījumos, ja īrnieks pārkāpis īres noteikumus, piemēram, dzīvokli nodevis apakšīrē vai mainījušies viņa mantiskie apstākļi. Viņš, piemēram, mantojumā ieguvis māju vai dzīvokli, vai arī dabūjis labi atalgotu darbu, kas viņam ļauj īrēt vai iegādāties dzīvokli par tirgus cenu.

Tuvāko gadu laikā pašvaldībai būs jāpāriet uz terminētajiem īres līgumiem ar dzīvokļu īrniekiem:

Katrā ziņā sociālā dzīvokļa īrnieki īres tiesības neiegūst uz mūžu. Pašvaldībai ik pēc pusgada ir jāpārliecinās, vai izīrētājs tik tiešām arī turpmāk ir tiesīgs īrēt pašvaldības sociālo dzīvokli. Bija pašvaldības, kurās šo līgumu pagarināšana notika automātiski, bez “padziļinātas pārbaudes”, bet tagad nu tam sāk pievērst lielāku uzmanību. Protams, ka šis apstāklis iedzīvotājos rada stresu un satraukumu par rītdienu.

Mainās likumdošana

Pērnā gada 15. janvārī spēku zaudēja likums “Par sociālajiem dzīvokļiem un sociālajām dzīvojamām mājām”, un tagad regulējums par tā sauktajiem sociālajiem dzīvokļiem ietverts likumā “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”. Tāpat aizpērn spēkā stājās arī jauns Dzīvojamo telpu īres likums. Nu vairs nepastāv arī tāds jēdziens kā beztermiņa īres līgums.

Pirmā pašvaldība, kas nopietni ķērusies klāt pašvaldības dzīvokļu īres problēmām, ir Jēkabpils novada dome. Tās priekšsēdētāja vietnieks Ainars Vasilis vietējai avīzei “Brīvā Daugava” paudis, ka pašvaldības dzīvojamajam fondam pietiktu ar 1150 dzīvokļiem, bet tādu ir ap 4000. Pusei no tiem ir nepieciešams kapitālais remonts, kas katram izmaksā no 20 līdz 25 tūkstošiem eiro, lai tos visus savestu kārtībā pašvaldībai būtu nepieciešami 75 miljoni eiro. Pašvaldībai nav ne līdzekļu, ne gribas, ne arī likumiska pamatojuma kapitāli remontēt visus šos dzīvokļus.

Jēkabpilī daļu īrnieku izliks no dzīvokļiem:

Daļa no tiem paliks kā sociālie dzīvokļi un tos turpinās īrēt cilvēkiem, kuriem vajadzīga sociālā palīdzība. Un nav jābažījas, ka tagad salā un lietū izmetīs uz ielas daudzbērnu ģimeni vai vientuļu pensionāru.

Savukārt tiem, kuriem nepienākas sociālais dzīvoklis, nu gan jārēķinās ar to, ka viņiem šis dzīvoklis būs jāizpērk vai jāpiedalās pašvaldības rīkotajā izsolē par īres tiesībām, vai jāmeklē cita mājvieta. Tiem, kuri dzīvokļa īres tiesības ieguvuši līdz 2001. gada 31. decembrim pēc likuma ir pirmpirkuma tiesības iegādāties  dzīvokli un viņiem īres līgums tiks pagarināts, bet to nu slēgs uz noteiktu termiņu.

Novada dome aicina īrniekus apdomāt iespējas dzīvokli iegādāties savā īpašumā, un tā pārdošanas cena var būt dažāda, atkarībā no tā atrašanās vietas. Piemēram, Jēkabpils pilsētā divistabu dzīvoklis var maksāt 17 000 eiro, bet lauku pagastā (Dunavā) 3000 eiro. Protams, jārēķinās, ka tie nav eksluzīvi dzīvokļi jaunajos projektos, bet gan mitekļi padomju gados celtajās daudzdzīvokļu ēkās.

Līdz 2001. gada decembrim slēgtie beztermiņa līgumi pašvaldībai jāpārskata un par jaunu jāpārslēdz līdz 2026. gada (ar iespēju visu pārlikt līdz 2030. gadam). Bet tiem, kuri īres līgumus ar pašvaldību noslēguši, sākot no 2002. gada, jārēķinās ar iespēju, ka var nākties jumtu virs galvas meklēt citur. 

“Skan skarbi, bet tāda ir realitāte!”

Janvārī Jēkabpils novada pašvaldība iedzīvotājiem, kuri īrē pašvaldības dzīvokļus, bet kuriem pēc likuma nepienākas palīdzība dzīvokļu jautājumu risināšanā, izsūtījusi paziņojumus, ka līgumus pagarinās tikai uz pusgadu. Un šai laikā viņiem tad arī jārod risinājums – meklēt jaunu mājvietu vai arī izpirkt dzīvokli savā īpašumā (par to var maksāt ne tikai uzreiz, bet arī ilgtermiņā, summu sadalot piecu gadu termiņā).

Vai šāda situācija ir visā Latvijā? Ainars Vasilis saka: “Pilnīgi analogi noteikumi nav nevienam, jo situācija pašvaldībās ir atšķirīga. Ir tādas, kam ir pašvaldības īres dzīvojamais fonds, un tādas, kam tāda nemaz nav. Tepat blakus – Madonā – cilvēki savulaik privatizācijas procesa kartībā visus dzīvokļus ir iegādājušies īpašumā. Situācijas ir atšķirīgas, tāpēc nav jēgas salīdzināt un skatīties citu pašvaldību piemērus.”

Viņš “Brīvajai Daugavai” uzsver: “Nu nav tā, ka tagad cilvēkus izliek uz ielas. Brīdina, uz pusgadu līgumu vēl pagarina, lai cilvēks meklē risinājumu, un pašvaldība arī to meklēs. Un nekādas masveida izlikšanas nav. Ir vienkārši sācies tas laiks, kad saistošie noteikumi un Īres likums jāpiemēro. Un piemēro tikai tiem, kam beidzas īres līguma termiņš. Tas process vēl turpināsies gadiem. Tas ir tikai sākums, ir tikai pirmie, ko tas skar.”

Ainars Vasilis apzinās, ka šis ir grūts process: “Es saprotu, ka šobrīd dažiem ir grūti to apzināties, ja visu mūžu ir dzīvots ar domu, ka dzīvoklis man vienkārši pienākas. Bet jābūt apziņai, ka tas nav mans un ka man pašam jādomā, kā es virzīšu savu tālāko dzīvi. Skan skarbi, bet tāda ir realitāte.”

Pašvaldības var rīkoties pēc sava prāta

Ekonomikas ministrijas Mājokļu politikas departamenta direktors Mārtiņš Auders Vidusdaugavas televīzijai teica, ka pašvaldībai neesot obligāts pienākums pārskatīt tos īres līgumus, kuri noslēgti par dzīvokļiem, kas nav piešķirti kā palīdzība dzīvokļu jautājumu risināšanā, bet pašvaldībai esot tiesības to darīt: “Pašvaldībai principā ir divas iespējas, ko darīt ar neprivatizēto fondu. Viņi var paaugstināt īres maksu, bet otrs ceļš, ko viņi (Jēkabpils novada dome), acīmredzot, ir izvēlējušies, ir noteikt īsu termiņu un pēc tam atsavināt šos dzīvokļus”..

Līdz ar dzīvokļu īres likumdošanas maiņu un pēc pašvaldību reformas 2022. gadā Latvijas pašvaldības viena pēc otras (Ogre, Jūrmala, Jēkabpils, Dobele, Ādaži, Sigulda, Ludza, Saulkrasti, Madona, Smiltene un citas) gluži vai rindas kārtībā mainīja vai pieņēma jaunus saistošos noteikumus, kas reglamentē sociālo dzīvokļu piešķiršanas kārtību. Dažādo vietvaru noteikumu “skelets” pēc būtības ir vienāds, atšķiras nianses: uz kādu laiku tiek piešķirtas īres tiesības (viens-trīs gadi ar tiesībām to pagarināt), īres maksas aprēķināšanas formulas un tamlīdzīgi.

Arī galvaspilsētā pašvaldība aicina pārslēgt īres līgumus

Arī Rīgas dome pagājušā gada vasarā sākusi pašvaldības dzīvokļu īrniekiem izsūtīt vēstules, kurās informē par īres līgumu pārslēgšanu. Ja cilvēks nebūšot ar mieru, dome draudot ar tiesas darbiem.

“Dzīvokļu pārvalde ir sākusi izsūtīt īrniekiem attiecīgas vēstules. Automātiski līgumu grozīt mēs nevaram tāpēc, ka cilvēkam jāpauž sava brīva griba, viņam ir tiesības uz savu viedokli. Tomēr, ja cilvēks nevēlas pārslēgt līgumu, tad, atbilstoši likumam, pašvaldībai ir tiesības iesniegt prasību tiesā un lūgt tai pieņemt lēmumu par līguma termiņa noteikšanu,” Latvijas Televīzijai stāstīja Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Dzīvokļu pārvaldes vadītāja Mārīte Javorska.

Viņa piebilst, ka, lai nezaudētu īres tiesības pašvaldības mājoklī, īrniekam ir jāievēro vairāki noteikumi. Pirmkārt, viņa dzīvesvietai jābūt deklarētai attiecīgajā adresē. Otrkārt, viņa īpašumā nedrīkst būt cits dzīvošanai piemērots mājoklis. Treškārt, visiem īres un komunālo pakalpojumu rēķiniem jābūt apmaksātiem. Ceturtkārt, municipālā dzīvokļa īrnieks nedrīkst bojāt pašvaldības īpašumu vai pazemināt dzīves kvalitāti citiem mājas iemītniekiem. Ja nebūšot nekādu problēmu, sola Mārīte Javorska, pēc diviem gadiem īres līgums tiks automātiski pagarināts. Tomēr pašvaldības dzīvokļa īrniekam jāņem vērā, ka viņu var palūgt pārcelties uz mazāku dzīvokli, ja konkrētajā platībā iemītnieku kļuvis mazāk. Un tas nekādi nav saistīts ar īres līguma termiņu.

Cik liela ir pašvaldības dzīvokļa īre?

Jāpiebilst, ka daudzās pašvaldībās, sākot no pagājušā gada vidus, tika noteikta jauna pašvaldības dzīvokļu īres maksa, kas daudzviet nebija mainījusies pat desmit gadu. Valstī nav noteiktas vienotas maksas pašvaldības dzīvokļu īres maksas, un dažādās pašvaldībās tā var atšķirties pat vairākas reizes. Vienviet to nosaka pēc īpašuma kadastrālās vērtības, bet citviet maksa strikti noteikta pašvaldības saistošajos noteikumos.

Talsu novadā paaugstinās īres maksu pašvaldībai piederošajiem dzīvokļiem:

Tā, piemēram, pašvaldības mājokļa, kas nav piešķirts kā sociālais dzīvoklis, kvadrātmetra īre Kuldīgā ir no 80 eirocentiem (labiekārtotā dzīvoklī) līdz 57 eirocentiem (dzīvoklī bez ērtībām) kvadrātmetrā, Varakļānu novadā minimālā īres maksa ir pieci eirocenti kvadrātmetrā, bet Daugavpilī – 25 eirocenti (dzīvoklim ar izpirkšanas tiesībām). Tas, protams, bez apsaimniekošanas izdevumiem un maksu par komunālajiem pakalpojumiem.

Zināšanai

Pašvaldība ir tiesīga izīrēt tai piederošu dzīvojamo telpu vienīgi likumā “Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā” noteiktajām personām un ievērojot šā likuma un Dzīvojamo telpu īres likuma noteikumus, kā arī pašvaldības saistošos noteikumus. Pašvaldības dzīvokļi ir paredzēti konkrētām iedzīvotāju grupām, galvenokārt maznodrošinātajiem, kā arī dažādām ārkārtējām situācijām.

Pašvaldības dome savos saistošajos noteikumos var noteikt arī citas personu kategorijas, kuras nav minētas šā likuma 13. un 14. pantā, un kurām sniedzama palīdzība, izīrējot dzīvojamo telpu.