"Pērkot mākslu, cilvēki grib zināt, virs kura dīvāna to liks," saruna ar "Laimīgās mākslas muzeja" radītāju Gaļinu Maksimovu

Ar Gaļinu vēl rudenī tiekamies vienā no Zundas torņiem Raņķa dambī. Viņa ierodas ar mazu šuneli padusē, steidzīga un vienkārša. Skrajajā vestibilā dzīvo skulptūras no viņas rīkotās izstādes, un kucēns, ko Gaļina dēvē par dzilvēku, ar skaņu balstiņu reizēm pārtrauc mūsu pusbalsī runāto. Gaļinai ir brīnišķīga latviešu valoda, bagāta un raita, lai arī dzimusi tālajā Rjazaņā. Viņa pilntiesīgi sevi var saukt par pasaules cilvēku, bet viņas saknes ir iedzītas šeit.

Kur laime – parādiet!

Kāpēc laimīgā māksla?

Savulaik ar ģimeni Ziedleju ielā Mārupē bijām izveidojuši izstāžu zāli Pinakotēka. Ar Mākslinieku savienību rīkojām izstādi Rudens, kuras otrs nosaukums bija Laimīgās mākslas muzejs; toreiz vēl nedomājām, cik ļoti mums tas pielips. Mums likās, ka Pinakotēka skan ļoti skaisti un ietilpīgi. Tas nozīmē mākslas darbu kolekcija, līdzīgi kā bibliotēka ir grāmatu krājums. Izsūtījām ielūgumus uz pirmās izstādes atklāšanu, vieta bija jauna, biju iedomājusies, ka atnāks kāds simts.

Atklāšana bija plānota sešos, bet jau četros nāca cilvēki ar milzīgiem ziedu pušķiem un zvanīja cits citam – te ir baigi forši, brauciet arī jūs! Viss rajons bija pilns ar mašīnām, es nobijos, nebiju paguvusi svinīgi saģērbties, ņēmu taksi un braucu mājās. Mazliet pagulēju vannā, atjēdzos un, kad atgriezos izstādē, viss bija okei, svinīgā daļa jau bija noslēgusies. No Latvijas Televīzijas bija atbraucis Volmārs, viņš ļoti pārliecinoši teica – tagad mēs atrodamies Laimīgās mākslas muzejā. Jau nākamajā dienā sāka zvanīt – vai tas ir Laimīgās mākslas muzejs? Teicu – nē, Pinakotēka… Man apnika katram skaidrot, un kādā mirklī sāku teikt – jā, Laimīgās mākslas muzejs (smejas). Izstādē cilvēki prasīja, kāpēc gleznas ir tik drūmas, parādiet, kur ir tā laime… Teicu – kā gan to varu, katram iekšējā sajūta ir sava, ejiet un meklējiet. Mēs dodam iespēju ieraudzīt.

Un kāda ir tava laimes izjūta?

Man ir nosliece uz nomāktību, vajag pabūt absolūti vienai, pastaigāties pa mežu, gar jūru, būt dabā, tad esmu laimīga – patiesībā ļoti maz. Tā es sevi kā Minhauzens mēģinu izvilkt no bedres un pēc tam atkal varu iet cilvēkos.

Sapnis palaists kosmosā

Tava izglītība ir saistīta ar mākslu?

Jā, mācījos pedagoģiju Mākslas akadēmijas filiālē Rēzeknē pie profesora Zvejsalnieka, bija kolosāli kursabiedri. Man ļoti patīk Latgale, es katru vasaru tur atpūšos.

Vairāk sevi pieskaiti mākslinieku vai menedžeru tipa cilvēkiem?

Lai gan man ir mākslas izglītība, domāju, ka tomēr esmu menedžere. Daudzus gadus strādāju par dizaineri, pēc tam pakāpeniski no tā aizgāju, strādāju uzņēmumā Elipse BLC par projektu vadītāju. Biju atbildīga par sakariem ar lidostas dienestiem, līdz ar to vairāk koordinēju darbus. Izstādes rīkojam jau astoto gadu, mans vīrs Dags ir radošais direktors, nodarbojas ar atlasi, strādā ar māksliniekiem, es vairāk risinu praktiskus jautājumus.

Tev tas patīk, padodas?

Jā. Pirms diviem gadiem draudzenei teicu, ka man ir apnikuši radošie kvartāli, esmu tik daudz remontējusi, savedusi kārtībā, vairs negribu cīnīties, vēlos rīkot izstādes smukās vietās, skaistos interjeros. Pilnīgi skaidri sev formulēju, ka gribu strādāt Zundas torņos, taču neko nedarīju, lai tā notiktu.

Vienkārši palaidi domu kosmosā?

Jā. Šovasar mani uzrunāja Diāna Galante – vai negribi rīkot izstādi torņos? Jau ilgus gadus sadarbojos ar Ineses Galantes festivālu, organizēju izstādes. Teicu – es ne tikai varu, bet jau zinu, kur kas stāvēs. Man galvā viss ir gatavs.

Tad iecerēji Art Riga Fair?

Art Riga Fair veidojam kopš 2014. gada, sešus gadus bijām Dzelzceļa muzejā. Pirmie gadi bija visinteresantākie, piedalījās galerijas no Šveices, Itālijas ar modernās mākslas klasiku, ļoti dārgiem, simtiem tūkstošu vērtiem darbiem. Fair nav gluži izstāde, tas ir gatavs starptautisks formāts, piemēram, Art Basel, Art Miami… Tur darbojas vairākas galerijas, telpa sadalīta stendos, viss notiek ļoti koncentrēti – piecās dienās uz vietas ir gan galeristi, gan mākslinieki. Ar daudziem dalībniekiem man ir izveidojusies ilggadīga draudzība, esam izbraukājuši visu pasauli, piedalījušies izstādēs.

Mākslā – ar pietāti

Kad aizgāji studēt mākslas pedagoģiju, vai sevi redzēji kā skolotāju?

Strādāju Latvijā pirmajā akreditētajā privātajā krievu valodas skolā Latreia, pirmklasniekiem mācīju zīmēt. Pedagoga darbs man patīk, bet bija lūzuma punkts, un no skolas aizgāju. Man toreiz vēl nebija savu bērnu, domāju – ko varu viņiem iemācīt, es taču nesaprotu, ko viņi domā! Tāpēc nolēmu mācīties.

Vai ģimene, kurā uzaugi, bija saistīta ar mākslu?

Nē, mani vecāki ir tehniski cilvēki, esmu dzimusi Krievijā.

Tu labi runā latviski…

Dzīvojot ar Dagu, nebija citu variantu. Man vēl tagad prasa – kāpēc tu ar suni runā latviski? Atbildu, ka nezinu. (Smejas.)

Jūs, visa ģimene, atbraucāt uz Latviju?

Nē… Man patīk lielas pilsētas, metropoles, burzma, būt cilvēkos. Nebiju iedomājusies, ka gribu dzīvot Latvijā, vēl vairāk – pavadīt te visu mūžu. Tā nebija apzināta izvēle, tā vienkārši sanāca.

Un kā sanāca?

Nejauši. Kā parasti – lietas, par kurām domā, ka tās ir uz īsu laiku, izvēršas par paliekošām.

Visi tavi tuvinieki palika Krievijā?

Jā.

Uzturi ar viņiem kontaktus?

Protams. Sen neesmu bijusi ciemos. Ar vecākiem sazvanos katru nedēļu.

Kura ir tava dzimtā vieta?

Piedzimu Rjazaņā, tur beidzu mākslas skolu. Tā bija brīnišķīga, pārsvarā visi pasniedzēji bija beiguši Sanktpēterburgas Mākslas akadēmiju, tur gatavoja scenogrāfus un kostīmu māksliniekus teātrim. Bet man ar mākslu bija tā – nekad līdz galam nebija pārliecības, ik pa brīdim gribējās apstāties. Mākslinieku ir daudz, bet Dieva doti talanti – reti. Var jau iemācīties zīmēt, bet... Arī es ik pa laikam uzskricelēju kādu akvareli, bet neuzskatu, ka man tas jārāda citiem. Cilvēki, iemācījušies zīmēt, iedomājas, ka nu ir mākslinieki, sāk savu tā saukto mākslu rādīt, un man uz to jāskatās. Es no tā baidos, negribu. Kad torņos pirmoreiz rīkojām Art Riga Fair, stingri pieteicu, ka nekādu meistarklašu nebūs, vienkārši nāciet, skatieties, runājiet. Lai arī bija modīgi ko tādu rīkot, uzskatīju, ka var arī citādi.

Gleznas tirdzniecības centrā un citur

Kādu laiku Happy Art Museum galerija bija tirdzniecības centrā Galleria Riga.

Desmit gadus – no tā atvēršanas brīža līdz 2019. gada beigām. Pēc krīzes laika ēka nebija aizpildīta, pazīstami pasākumu rīkotāji piedāvāja, ka administrācija mums maksās par to, ka vienā no telpām rīkosim izstādes. Tas bija kas jauns, toreiz vēl katrā tirdzniecības centrā tā nebija. Pirmos mēnešus mūs tiešām atbalstīja, bet manos plānos nebija tur palikt, tas nebija man saprotams formāts.

Tukšu telpu bija daudz, bet ik pa brīdim uzradās kāds uzņēmums, piemēram, amerikāņu, kas administrācijai prasīja, ka gribot tikt tieši mūsu vietā. Skaidrs, ka viņi vēlējās jau gatavu izstāžu zāli, negribēja apsaimniekot tukšas telpas, par to labi maksāja, un administrācija mums ieteica izvēlēties ko citu. Pēc gada kāds cits gribēja tikt mūsu vietā. Tad izdomāju, ka vajag ņemt ko tādu, ko neviens neiekārotu, tad mēs tur varētu palikt ilgāk. Paņēmām 7. stāva šauro telpu, kas pēc plānojuma nebija diez cik izdevīga, un tur bijām desmit gadus.

Tur notika dažādi interesanti pasākumi.

Ar tiem vairāk strādāja Dags. Es nodarbojos ar dizaina projektiem, veidoju Elipse BLC interjerus lielākajā noliktavu kompleksā lidostas Rīga teritorijā, strādāju pie objektiem Francijā – iekārtoju villas, privātmājas. LinkedIn var redzēt manus nozīmīgākos darbus. Happy Art Museum veiksmīgākā sadarbība bija ar improvizācijas teātri Art i Šok. Es viņus uztvēru kā savējos, gandrīz kā bērnus. Parasti notika trīs izrādes mēnesī, vienmēr bija ap simt cilvēkiem, neviena brīva krēsla. Varbūt mazliet morāli nogurām un gribējās ko citu. Sagadījās tā, ka kārtējais ārzemnieks bija iekārojis mūsu telpu, gatavs maksāt trīsreiz vairāk, un man pazuda gribasspēks cīnīties.

Tad divus gadus bijām Sporta 2 kvartālā, kur tagad ir bārs Zefīrs un teātris OratoriO. Tur notika tas pats, pēc gada atnāca Zefīra puiši un teica – vai būsiet tik laipni un iesiet uz blakus telpām? Nu labi, man tas stāsts ir pazīstams, pāriešu, ja palīdzēsiet pārnest gleznas... Divu gadu laikā tur notika tikai dažas Art i Šok izrādes, bija sācies kovids, mēs mocījāmies ar maskām, ko drīkst, ko nedrīkst... Tagad mums ir eksperiments – no aprīļa Happy Art Museum ir Jūrmalā, Jomas ielā 44, atkal pilnīgi cits formāts, maza galerija, cita publika, vasarā tūristi...

Ir tās pārmaiņas, ko gribēji sagaidīt?

Katrā ziņā ar rezultātu esmu apmierināta. Var teikt, ka Galleria Riga vairāk orientējāmies uz pasākumu apkalpošanu, tas bija kā klubs. Jūrmalā, lai gan pielāgojāmies dīvainai vietai, publikai un apstākļiem, pārdošana rit labāk.

Pastāsti par Fair…

Kad 2014. gadā gatavojāmies savam pirmajam Art Riga Fair, izrādījās, ka oktobrī Fair ir Vīnē, bet decembra sākumā visi brauc uz Maiami, publika ceļo no viena feira uz otru.

Tāds kā fair tūrisms?

Gan tūrisms, gan dalībnieki. 2018. gadā pie mums bija atbraukusi galerija no Japānas, var teikt, ka viņi pastāvīgi dzīvo uz čemodāniem, viss tā iekārtots, ka var viegli pārvietoties – nelieli darbi, var sarullēt, un pilns kalendārs, kur pavadīt gadu. Sekojot fair kalendāriem visā pasaulē, izvēlējāmies laiku, lai dalībniekiem būtu ērti atbraukt arī pie mums.

Tagad Rīgas pasākums ir aiz muguras – vai gatavojies nākamajam?

Jā. Visticamāk, tas notiks tepat, Zundas torņos, 2023. gada septembra beigās.

Anotācijā raksti, ka no izstādes var redzēt Rīgas panorāmu. Tas ir papildu baudījums.

Gribēju to organizēt pašā augšā, 30. stāvā, no tā skats ir unikāls, pat jūru var redzēt. Plašai publikai tas nav atvērts, tikai restorāna apmeklētājiem. Beigās izvēlējāmies citu telpu, jo tā ir pa abiem torņiem, 30. stāvs ir tikai vienam. Dalībnieku šoreiz bija daudz, ap 70 mākslinieku.

No Francijas, Ukrainas, Igaunijas, Itālijas…

Pirmajos gados gandrīz 80 procentu dalībnieku bija no ārzemēm. Mums vienīgajiem Latvijā bija profesionāli izstāžu stendi ar speciālu apgaismojumu – dārgi, bezšuvju, ideāli, kā muzejā. Mūsu sadarbības partneri bija Art Fair Serviss. Ne visi mūsējie gribēja iedziļināties un saprast formātu, ka tā nav izstāde, bija grūti dabūt dalībniekus no Latvijas. Viļņas Fair organizatori bija sākuši dažus gadus agrāk, viņus atbalstīja pilsēta, tāpēc piedalījās 80 procenti vietējo.

Šāgada izstādē jau bija vairāk, to ietekmēja krīze, cilvēki bēg no kara šausmām, arī no Baltkrievijas, Krievijas, un uz īsu termiņu dzīvokļus dabūt ir ļoti grūti. Tāpēc šogad bija mazāk ārvalstu dalībnieku. Daudzi atsūtīja darbus, bet paši neatbrauca. Redzēsim, kā situācija attīstīsies. Es nenožēloju, ka šogad vairāk bija vietējo mākslinieku.

Kur dzīves uztveres vieglums

Kā Latvijas māksla atšķiras no pasaules?

Manuprāt, pasaulē vieglāk uztver radošo procesu, mūsējie ir bišķi iebaidīti. Ja gatavojas piedalīties kādā izstādē vai strādā pie personālizstādes, visam jābūt ļoti nopietnam, pamatīgam.

Jāatbilst koncepcijai – jāizdomā un jāiekļaujas?

Jā, trūkst dzīves uztveres viegluma. Materiālie apstākļi ietekmē arī pircējus – liekas, ja cilvēks kaut ko pērk, tad jāzina, virs kura dīvāna to liks. Es kā interjeriste šo pieeju nesaprotu, jo, manuprāt, mākslu iegādājas ne tādēļ, lai noliktu tur, kur ir brīva vieta. Vari nopirkt tukšu dzīvokli vai ievākties tukšā mājā, ienest vienu skulptūru, divas lielas gleznas, un viss ir gatavs, jādomā vien par to, kur gulēsi un no kā ēdīsi.

Man Francijā ir daudz draugu, dažādu tautību mākslinieki, viņi rīko izstādes, gan lielas, gan mazas, un cilvēki pērk neierāmētas fotogrāfijas, izdrukas, skices – viņi tās maina ļoti viegli. Nav tā, ka nopērk vienu ainaviņu, kas paliks vēl mazbērniem.

Varbūt sabiedrībai brīvāk jāuzelpo – pagājis pārāk mazs laiks kopš padomju okupācijas?

Domāju, ka ne. Tā ir mentalitāte. Bet ir arī tāda šķira kā kolekcionāri, pavisam traki cilvēki (smejas), kuri pērk mākslu, jo nevar nepirkt.

Man bija kuriozs gadījums ar pazīstamo igauņu mākslas krājēju Mati Milliusu, kuram pieder viena no labākajām postpadomju teritorijas mākslas kolekcijām. Daļu no tās viņš ir atdevis Tartu Mākslinieku namam. Esmu bijusi pie viņa mājās – tā ir tik pilna, ka tajā var pārvietoties tikai pa šaurām ejām. Es viņam Latvijā esmu rīkojusi vairākas kolekcijas izstādes. Kad pārvācāmies uz Galleria Riga, viņš bija atbraucis pēc saviem darbiem, taču tirdzniecības centrā ir stingrs režīms, nevar preces nēsāt pa liftiem, kad ienāk prātā. Administrācija arī mākslu uztver kā preci, un to var pārvietot tikai no rīta un vakarā, ne darba laikā. Milliuss ziemā gaidīja uz ielas, sāka ar kaut ko sildīties, lai dažas stundas līdz galerijas slēgšanai izturētu.

Kad bija jau pietiekami iesildījies, viņš nonāca vestibilā pie strūklakas ar briesmīgu skulptūru, rozā figūrām. Man zvana apsargs – Gaļina, te viens bomzis izpeldējās strūklakā, staigā slapjš un apgalvo, ka dodas pie jums. Sākumā apjuku, tad sapratu, kas tas par bomzi, un teicu – lūdzu, palaidiet, tas ir kolekcionārs. Milliuss tiešām bija izpeldējies garā mētelī un tā vietā, lai ar liftu uzbrauktu pie mums septītajā stāvā, viņš brauca ar elevatoru, nākamajā stāvā viņu noķēra jau cita apsardze… Tā es vienā dienā kļuvu slavena.

Viņš nebija apvainojies?

Nē. Viņam tas neko nenozīmēja.

Tev jābūt arī labai psiholoģei, lai strādātu ar radošiem cilvēkiem, māksliniekiem.  Viņi parasti ir jūtīgi, ar saasinātu pasaules uztveri.

Tā ir. Ar māksliniekiem, kurus ļoti cienu, daudzus gadus strādājam kopā, bet joprojām esam uz jūs, lai gan sen varētu būt uz tu. Es gribu saglabāt…

…mazu distancīti?

Jā.

Vai jūties jau mazliet latviete, introverta?

Vispār esmu ekstraverta, man patīk cilvēki, patīk runāt. Man vajag, lai visi sanāk kopā, vienmēr liekas, ka dažu trūkst. (Smejas.) Ir bijuši gadījumi – izdomāju, ka kaut kur braukšu, piesakās arvien jauni ceļabiedri, saku, ka tad jau būs jāņem autobuss. Tā kādā brīdī izdomāju, ka vajag iekarot Āziju, un pieteicos Asia Contemporary Art Fair Honkongā. Patiesībā mazliet saputrojos, jo pieteikumā bija daudz nesaprotamu zīmju – hieroglifu. Izdomāju  – ja reiz brauksim cauri Helsinkiem, mēs varētu piedalīties arī Art Helsinki, tur mums pievienojās jauni ceļabiedri…

Kā veicās Honkongā?

Tur Fair notika pieczvaigžņu viesnīcā, 37. stāvā varēja izvēlēties numuriņu un tur arī nakšņot, tikai pulksten desmitos no rīta visām privātajām mantām bija jābūt noslēptām. Mākslas darbi tika kārtoti uz palodzēm, televizoru galdiņiem, gultām... Pārsvarā piedalījās galerijas no Āzijas, tāpēc vēl jo vairāk nesaprotu, kā izdomāju, ka mums tur jābrauc. Salīdzinot ar apmeklējumu Rīgā, bija šoks – tiklīdz atvērām durvis, uzradās šausmīgi daudz cilvēku, no pulksten 10 līdz 18 viss mūsu numuriņš bija pilns.

Izdevās kaut ko pārdot?

Jā. Toreiz vedām Daga un Sergeja Djomina darbus, arī Miķeļa Fišera dēlīšus ar citplanētiešiem… Ja būtu iespēja, es kādreiz noteikti gribētu to atkārtot.

Kur vērts ieguldīt

Tev noteikti ir izveidojusies sava attieksme pret mākslas un naudas attiecībām. Cik cilvēki ir gatavi maksāt, vai mākslinieks ir gatavs pielāgoties, iet uz kompromisu?

Tas notiek ļoti reti. Parasti ir tā – cilvēks beidz Mākslas akadēmiju un domā: nu man ir izglītība, teorētiski darbiem vajadzētu maksāt ne mazāk par tūkstoti vai diviem tikai tāpēc, ka esmu profesionālis. Taču cena veidojas citādi – no izglītības un neatlaidīga darba savā profesijā, piedalīšanās lielās kopizstādēs, regulāru personālizstāžu organizēšanas, no tā, vai feiri, profesionālas galerijas tirgo viņa darbus un tos iegādājas izsolēs. Ja mākslinieks saka – tas darbs maksā 10 000 –, bet viņš ne reizi mūžā nav par tādu summu kaut ko pārdevis, tad tas tā nemaksā. Tas tā maksā brīdī, kad parādi man izsoļu katalogu…

Vajag precedentu?

Jā. Parādi cilvēku, pie kura tas atrodas kolekcijā.

Vispirms patērētājs diktē noteikumus?

Jā. Agrāk par tirgu varēja pārliecināties sarunu līmenī, tagad tehnoloģijas ir tādas, ka neko īsti nevar noslēpt. Var samaksāt, lai apskatītos izsoļu rezultātus, kas par cik ir pārdots. Esmu pārliecināta, ka māksla ir vienīgais, ko ir vērts pirkt. Var jau būt, ka kāds mākslinieks neizaug, bet viņa darba vērtība noteikti nekļūst mazāka.

Kā saprast, kas ir labs, kas vērtīgs? Vajag konsultantu?

Nē, domāju, vajag būt savai izjūtai. Arī kolekcionāri seko impulsam – nopirka, atnesa mājās, bet saprata: nē, tas tomēr nav mans.

Tad var pārdot tālāk?

Jā. Man patīk mājās mainīt mākslu pēc garastāvokļa, varbūt tāpēc, ka ciemiņi nāk vai pavasaris iestājies. Es ļoti bieži kaut ko pārvietoju, mainu vietām.

Dags ir gleznotājs, abi esat galeristi, bet vai esat arī kolekcionāri?

Protams, kaut kas veidojas, ir dāvanas no māksliniekiem, draugiem, bet pagaidām es to skaļi nesauktu par kolekciju. Zinu, ka man ir dažas pērles, muzeja līmeņa darbi. Caur galeristu nāk ļoti liels materiāls, viņš visu laiku kaut ko pārdod, bet pienāk brīdis, ka kaut ko ļoti gribas paturēt.

Ģimenes mazākie

Vai tu savus bērnus audzini par mākslas cilvēkiem?

Nē. Vecākais dēls Daniels Daga māsas Annas Vidulejas ietekmē gribēja studēt režiju. Piecu gadu vecumā viņš teica – braukšu mācīties uz Londonu, būšu kinooperators. Kad sākām runāt, kā pasaulē viss notiek, es prasīju – ja tev būtu ļoti daudz naudas, ko tu ar to darītu? Viņš teica – es nopirktu māju. Iebildu, ka mums taču ir – Ķīpsalā un Mežaparkā. Nē, viņš gribot kā Spice vai Alfa, un tur viss būšot “par blīvu”. Tad viņš sāka interesēties par matemātiku un desmitajā klasē paziņoja, ka nekas cits viņu neinteresējot, iestājās fizmatos un jau trešo gadu strādā Cietvielu fizikas institūtā pie ļoti interesantiem projektiem.

Meita Elizabete iestājās filosofos. Viņa ļoti uztraucās, ka neesot nekādu interešu, līdz pēdējam brīdim nevarēja izvēlēties, ko iesākt. Es iedrošināju – ja nepatiks, vari jebkurā brīdī pārdomāt. Arī man tā bija – es visu laiku šaubījos. Man ļoti patīk arhitektūra. Uzskatu, ka cilvēku attieksme pret jauno bieži vien ir vīzdegunīga. Gandrīz katru dienu pastaigājos Ķīpsalā, man patīk, ka tur visu saglabā un restaurē, bet man patīk arī jaunais. Vecā vietā ir vecs gars, tur dzīvo spoki, vēsture, uzslāņojumi vienalga paliek. Bet jaunā vietā ir jauna nauda.

Svaiga elpa, idejas un iedvesma?

Jā, es ļoti par to fanoju. Tāpēc nedrīkst uz to skatīties kā uz svešķermeni Rīgas kartē. Zundas torņus ir projektējuši Latvijas arhitekti, iekārtoja latviešu interjeristi, latviešu celtnieki būvēja – tie ir mūsu.

Kad bērni jau lieli, pie tevis ir atnācis dzilvēks.

Viņa pilnais vārds ir Tonijs Jezups fon Eikšs. Mēs katru gadu atpūšamies pie Eikša ezera, kaimiņiem ir čivavas sunītis. Atpūtnieki bija ieradušies ar taksīti, radās kucēni. Kaimiņi ir ne pārāk bagāti cilvēki, gribēja divus slīcināt. Piezvanīja Daga māsīca Vita – nu, paņem to suni. Ja netiksim galā, meklēsim citu variantu. Viņš ir tik smuks, latgalietis.

Es teiktu – smukāks par taksi.

Bet raksturs tāds pats – grib rakt un skriet. Nav dekoratīvs suns, visu laiku grib darboties.

Vita teica, ka viņš ir tevi mainījis, esi kļuvusi vērīgāka un iejūtīgāka.

Iespējams. Varbūt vairāk sāku kustēties, esmu spiesta iet staigāt pa parkiem un Jūrmalu. Viņš ir galerijas suns, brauc ar mani uz darbu, mēs tur ar viņu dežurējam. Ja nav mana maiņa, visi prasa – kur ir suns? Bērni nāk pie Tonija. Par katru cilvēku, kurš ienāk galerijā, viņš ir tik priecīgs, uztver, ka tas ir pie viņa. (Smejas.)

Vārdotājas aurā

Pieminēji spokus Ķīpsalas vecajās mājās – vai jūti enerģijas, smalko pasauli?

Ļoti jūtu. Mana vecmāmiņa, mammas mamma, bija īpašs cilvēks – vārdotāja. Viņa dziedināja ar vienkāršām lietām – lūgšanām, ūdeni, uguni… Cilvēki pie viņas nāca saullēktā. Kad pie durvīm zvanīja, es, mazs bērns, skatījos pa lodziņu – pēc acīm varēju redzēt, kāpēc atnācis. Viņam iekšēji jāsaņemas, jābūt tik ļoti slimam vai bezcerīgam, lai meklētu glābiņu pie dziednieces. Bieži vien slimos ar taksometru veda no slimnīcām. Es nekad neko nejautāju, tikai atvēru durvis un pazudu. Tie, kuri bija pirmo reizi, jutās apmulsuši.

Biji klusais gariņš.

Jā. Un skatījos, kā viss notiek. Arī tad, kad pati apslimu, man sāpēja kakls, vecmāmiņa virs manis ar rokām kaut ko darīja. Pati nekad to neesmu mēģinājusi atkārtot, ja vajag, palīdzu tikai sev.

Savējiem neesi mēģinājusi ar rokām galvassāpes noņemt?

Nekad. Bet, kad tālos ceļojumos ar mašīnu braucam cauri Balkāniem, es jūtu vecās apglabāšanas vietas.

Tādu kā smaguma sajūtu?

Nē, vienkārši atnāk informācija. Patiesībā varbūt tieši tādēļ es izvēlējos kļūt par interjeristi. Uzskatu, ka tas darbs ir ne tik daudz dekorēt, bet ielikt pamatus harmoniskai videi. Ja esmu to izdarījusi pareizi, tad cilvēki arī tālāk nekļūdīsies ar mantu izvēli. Kad man sāk stāstīt par fenšui, saku – gan latviešiem, gan krieviem ir savas proporcijas, sajušana, tāpēc nevaram ņemt kādu svešu praksi. Pieņemu, ka viņiem ir tādi paši principi – harmonizēt, līdzsvarot, salikt tā, lai enerģijas telpā būtu pareizas, atrast centru, lai viss plūst.

Esi mazliet mājas vārdotāja?

Nu, kaut kas tāds, jā.

Bet kā ar mākslas darbiem – tajos ir personības pieskāriens, enerģija… Ne visi mākslinieki ir labi cilvēki.

Jā, daudziem ir laba māksla, bet kā cilvēki viņi ir ļoti nelabi.

Neciešami?

Jā, jā.

Tu jūti mākslas darbu enerģiju?

Tas ir individuāli, un es no tās nebaidos, jo protu transformēt, skatos uz mākslas darbiem un redzu ko savu. Tāpēc es nebaidos ienest mājās svešu mākslu, jo brīdī, kad to paņemu, tā jau ir mana. Esmu tajā ieraudzījusi kaut ko, kas man der.

Vari ignorēt slikto enerģiju un atrast kaut ko labu sev?

Jā. Arī ģeniālu mākslinieku gleznu jēga ar laiku mainās. Piemēram, Dagam tapa darbs laikā, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, kartītes Ieejam Eiropā – ironiski, ar kloniem mūs pielāgos Eiropas standartiem, visi būsim vienādi un pareizi.

Kā stāstā par gurķiem, ka visiem jābūt vienādiem?

Jā. Vairākas reizes izstādījām, cilvēki mazliet pasmējās. Pēc kāda laika musulmaņi sāka masveidā bēgt uz Itālijas salām, un mēs to pašu darbu rādījām Somijā, ar to pašu nosaukumu – Ieejam Eiropā. Kāda sieviete apraudājās – tie taču svešie, kuri nāk lakatiem galvās. Apjukām, ka viņa redz pavisam ko citu, un tas tiešām tur ir.

Tā vispār – ko gribi no dzīves?

Nu, mans uzvārds ir Maksimova… (Smejas.)

Kāpēc ne Viduleja?

Nezinu. (Smejas.) Maks… ir mans, es visu laiku gribu ko tādu – braukt uz Honkongu, reizēm tādi izgājieni, par kuriem liekas: kā varēju ko tādu izdomāt?!

Maksimālisms?

Jā, kā varēju iedomāties, ka es ko tādu varu. Mēs visu laiku kaut ko remontējam, restaurējam, atjaunojam, bet man gribētos savu labirintu iestādīt kaut kur laukos, nekurienē. Un paspēt paskatīties, kā tas izaug. It kā nejēdzīga darbība, bet kaut ko tādu es ļoti, ļoti vēlētos.