Vai Vaira ir gatava atgriezties Rīgas pilī?

Pēdējo nedēļu laikā Vīķes-Freibergas izteikumi par iespēju atkal kandidēt uz prezidentes amatu ir bijuši visnotaļ miglaini. Pirms mēneša preses konferences laikā viņa paziņoja: “Nevarētu teikt, ka esmu atteikusies. Taču, lai atteiktos, kādam ir jāaicina. Nevar atteikt, ja nav aicināts.”

Nesen intervijā žurnālam „Ir” Vīķe- Freiberga norādījusi, ka jābūt “ļoti nopietniem” iemesliem, lai viņa atkal kļūtu par prezidenti. Tātad pilnīgs nē pateikts nav.

Par apstākļiem, kādos Vīķe-Freiberga atkal piekristu kandidēt, viņa teikusi: “Tad tiem ir jābūt ļoti nopietniem. Jo tomēr gadi ir pagājuši. Nav jautājums par smago darbu, jo es arī šobrīd strādāju ļoti smagu darbu. (..) Esmu teikusi, ka principā tas nav amats, kas man būtu pie sirds – man tas liekas noiets etaps, daļa no manas dzīves. Bet man rūp Latvijas liktenis. Ja es redzētu, ka tagad profilējas kāds cilvēks, kas apdraudētu Latvijas intereses un savos izteikumos, kā man šķiet, stūrētu grāvī, tad es kaut vai ar galvu padusē ietu kaut ko darīt.”

Vīķe-Freiberga jau ir cienījamos gados, viņai ir 78 gadi, un ik pa laikam pavīd ziņas par viņas veselības stāvokli. Piemēram, pērn eksprezidente vairākkārt redzēta ratiņkrēslā.

Vīķes-Freibergas sekretāre Daina Lasmane „Latvijas Avīzei” pastāstījusi, ka eksprezidentei pērnruden, viesojoties Amerikā, bijis pamatīgs darba apjoms – lekcijas, diskusijas, neskaitāmas tikšanās. Slodze uz kājām bijusi tik liela, ka ieplīsis gūžas kaula kakliņš, bet, pateicoties Latvijas mediķu rūpīgai ārstēšanai, tas veiksmīgi sadzijis, un eksprezidente tagad var pārvietoties bez kādām problēmām. Turklāt spēj izturēt milzīgu darba tempu, ko apliecina viņas darba kalendārs.

Pēdējā pusgada laikā Vīķe-Freiberga bijusi daudzās valstīs, lai pildītu savus starptautiskajā mērogā uzticētos pienākumus, piemēram, kā pasaules līderības alianses „Madrides klubs” prezidente. Februārī viņa piedalījās Minhenes Drošības konferencē, viesojās Indijā, bijusi citās valstīs.

Vīķe-Freiberga joprojām ir respektēta pasaules politikas līderu vidū, un tas liecina, ka viņa varētu būt prezidente “ar mugurkaulu” un sekmīgi pārstāvēt Latviju, ko jau pierādījusi savas iepriekšējās prezidentūras laikā.

Tas, ka Vīķes-Freibergas kandidatūra tiek nopietna apspriesta, liecina arī vienas no „Vienotības” līderēm Sandras Kalnietes izteikumi – partijas valdes sēdē, spriežot par prezidenta kandidātiem, skatīts arī Vairas vārds. Tomēr oficiāli viņa nav uzrunāta.

Saeimas Vienotības frakcijas priekšsēdētājas vietnieks Edvards Smiltēns teic, ka viņš atbalsta Vīķes-Freibergas atkārtotu kļūšanu par prezidenti: “Jāatceras, kā Vīķe-Freiberga kļuva par prezidenti. Toreiz prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā Saeimā par prezidenta kandidātu nespēja vienoties, un tad nāca Vīķe-Freiberga kā kompromisa kandidāte. Arī tagad viņa ir bezpartejiska un tāda varētu būt. Personiski es par viņu balsotu, viņa prezidentes amatu jau iepriekš godam veikusi. Jautājums tikai, cik pārējie koalīcijas biedri būtu gatavi par viņu balsot.”

Vakar Solvita Āboltiņa pauda, ka par Vīķes-Freibergas kandidatūru varētu atkal diskutēt, ja vēlēšanu pirmajā kārtā prezidents netiks ievēlēts un notiks otrā kārta. Kopumā „Vienotībai” viņa šķiet simpātiska.

Koalīcijas partneru atbalsts Vīķei-Freibergai vismaz pagaidām ir visnotaļ trausls. Nacionālā apvienība paziņojusi, ka tai ir savs kandidāts – Eiropas Savienības tiesnesis Egils Levits. Saeimas Zaļo un zemnieku savienības frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis strikti atbild: “Šis jautājums nav dienas kārtībā. Ja „Vienotība” to apspriež, tad tās ir viņu problēmas”.

Politoloģe Iveta Kažoka atzīst: “Man ir grūti novērtēt Vīķes-Freibergas izredzes. Viņa ir teikusi, ka jānotiek kaut kam ļoti īpašam, lai viņa atkal izlemtu kļūt par prezidenti. Viņa, protams, atmiņā palikusi kā ļoti spēcīga politiķe, bet, ja viņa pati nepiekrīt kļūt par prezidenti, tad apspriest viņas kandidatūru nav īsti jēgas.”

Izskanot versijai par Vīķi-Freibergu, kritiķi nekavējas atgādināt gan Abrenes atdošanu Krievijai viņas laikā, gan Valsts valodas likuma mīkstināšanu.

Atgādina arī sadzīviskos grēkus, piemēram, piecarpus gados par friziera pakalpojumiem no valsts kases iztērētajiem 41 000 latu, turklāt neņemot vērā faktu, ka frizieris prezidenti pavadījis ārvalstu vizītēs. Tāpat gaismā atkal var nākt smalkās ēdienkartes, kad Rīgas pilī bez jebkādiem svarīgiem ārzemju viesiem galdā celtas jūras ķemmītes un citas delikateses.

Katrā ziņā eksprezidentei var pārmest vienu otru sadzīvisku izgāšanos un, iespējams, arī augstprātīgu attieksmi. Piemēram, daudzi joprojām atceras, ka viņa pirms deviņiem gadiem diskusijās ar pensionāriem pie Brīvības pieminekļa pirkstu nogrozīja pie deniņiem. Tomēr lielus pārmetumus kā politiķe viņa nav izpelnījusies.

Atvēsina Putinu

Turklāt Latvijā nav daudz politiķu, kas spēj stāties pretim čekas gudrībās izskolotajam Krievijas vadonim Putinam. “Putina kungs mēģināja mani iebiedēt jau pirmajā tikšanās reizē. Kad tas viņam lāgā neizdevās, viņš bija sapīcis,” eksprezidente atklājusi intervijā žurnālam „Klubs”.

Kad Putins sācis klāstīt, cik jauki PSRS laikā “visi brālīgi varējām ceļot turp un atpakaļ”, trimdā uzaugusī Vīķe-Freiberga viņu atvēsinājusi: “Ziniet, daudzi mani tautieši, kas ar brīvbiļetēm izceļoja pāri tām robežām, labāk ar savu Latvijas pasi braukātu uz Parīzi, Londonu, nevis lopu vagonos uz Sibīriju. Tas nebija gluži tas virziens, kurā viņš to sarunu būtu gribējis virzīt.”

Elmārs Barkāns/Foto: Ieva Lūka/LETA