Bezkaunības kalngals: ar uztura bagātinātāju paku līdz asarām noved sirmu kundzi

Jāteic, ka Sarmītes māte nav vienīgā, kura sastapusies ar šādu “bezkaunīgu sūtījumu” jeb naudas izspiešanu. Sarmīte Pīka raksta:

“Māte zvana un raud”

“Lūgums palīdzēt ar padomu: sakiet, ko darīt ar šo totālās bezkaunības paraugu? Mana māte zvana un raud, ka viņa neko neesot pasūtījusi, bet bandrole bija pastkastītē un par to ir jāmaksā 47 eiro. Kāpēc?

Tad, lūk, šie biznesmeņi izsūta savu produkciju ar atrunu, ja nevajag, 14 dienu laikā var atgriezt, apmaksājot pasta sūtījumu pašam.
 
Mātei ir grūtības ar pārvietošanos pat dzīvoklī, nerunājot par došanos uz pastu. Neko darīt, nācās doties uz Siguldu, lai māti nomierinātu.

Sakiet, vai mūsu pienākums ir tērēties un nest šo “dzeguzes olu” uz pastu? Varbūt vienkārši ir jāizmet miskastē? Un nešaubos, ka mūsu mamma nav vienīgais upuris. Varbūt visiem kopā ir jāmet laukā šādi sūtījumi? Tad šis bizness nobuksēs.

Pie tam sūtījums, kā liecina pasta zīmogs, ir nācis no Kanādas. Bet atgriešana ir uz “DirectMarketing” abonementa kastīti Rīgā.

Papētot rūpīgāk aploksni, kurā bija sūtījums, paliek interesanti. Gan Kanādas zīmogs par izsūtīšanu, gan Siguldas pasta zīmogs par saņemšanu, ir datēti ar 2003. gadu. Un vēl viena aploksne, kura bija ievietota dzeltenajā aploksnē, ir datēta ar 2011. gadu. Tātad, ir izslēgta iespēja vērsties pasta nodaļā ar pretenziju par atteikšanos no sūtījuma.”

Nelikties ne zinis

Kā cilvēkam reaģēt uz šādu dīvainu sūtījumu, Jauns.lv jautāja Patērētāju tiesību aizsardzības centram (PTAC), kurā paskaidroja, ka šī šogad nav pirmā sūdzība par “DirectMarketing” agresīvo mārketingu – šogad jau ir saņemtas pāris sūdzību par šo kompāniju. PTAC Patērētāju atbalsta, sabiedrības informēšanas un komunikāciju daļas vecākā konsultante Linda Vorpe Jauns.lv komentē:

“Ja prece nav pasūtīta, patērētājam nav pienākums to pieņemt un apmaksāt. Tas attiecas arī uz preces sūtīšanas izdevumiem. Ja šādas nepasūtītas preces tiek piegādātas, izmantojot pasta pakalpojumus, patērētājam ir tiesības atteikties tās pieņemt pasta nodaļā vai no kurjera.

Nepasūtītu preču gadījumā piegādātās preces atpakaļ būtu jāpaņem pašam pārdevējam. Tomēr, lai noskaidrotu raudošos situāciju, patērētājam, kurš uzskata, ka nav veicis konkrēto pasūtījumu, būtu jācenšas sazināties ar pārdevēju, informējot par saviem iebildumiem un pieprasot pierādīt, ka attiecīgo pasūtījumu ir veicis konkrētais patērētājs.

Ja pārdevējs saziņai nenodrošina līdzekļus, kas izmantojami, lai ātri un efektīvi risinātu šāda veida sūdzības, vai citādi izvairās no saziņas ar patērētāju, šādu faktu būtu lietderīgi fiksēt, lai nepieciešamības gadījumā uz to atsauktos, ja pret patērētāju tiek vērsti pārdēvēja prasījumi.

Ja tomēr patērētājs ir veicis preces pasūtīšanu distances līguma veidā (interneta veikalā, katalogā, pa pastu vai tamlīdzīgi), tad viņš no pasūtījumā var atteikties 14 dienu laikā no preces saņemšanas dienas – tas nozīmē, ka šajā termiņā patērētājam ir jāinformē pārdevējs par atteikšanos no līguma. Vislabāk, ja tas tiek darīts rakstveidā, piemēram, nosūtot elektroniskā pasta vēstuli vai citu rakstveida paziņojumu, jo patērētājam ir jāpierāda atteikuma veikšana šajā laikā posmā.

Ja pārdevējs līdz preces atsūtīšanas brīdim patērētājam nav atsūtījis atteikuma veidlapu, kurā ir skaidri norādīta atteikuma un preces atpakaļ nosūtīšanas adrese, patērētājs var izmantot jebkuru adresi, kura saistībā ar konkrētā pārdevēja saimnieciskās darbības veikšanas vietu ir zināma patērētājam.

Atbildot uz jautājumu par to, vai sūtījuma saņēmējs par to var nelikties ne zinis, ja nav apstiprinājis sūtījuma saņemšanu, paskaidrojam: šī jautājuma kontekstā nav tik svarīgs fakts, ka patērētājs nav apstiprinājis preces saņemšanu, bet fakts, ka patērētājs šo preci nav pasūtījis.”

Aizliegtā komercprakse

Ja šāda dīvainā sūtījuma saņēmējs ir simtprocentīgi pārliecināts, ka viņš to nav pasūtījis, tad pēc būtības viņš par to var nelikties ne zinis. Te vietā citēt Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 4. panta “Patērētāja izvēles brīvība un griba” trešajā apakšpunktā minēto:

“Patērētājam nav pienākuma pieņemt preci, pakalpojumu, digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu un samaksāt cenu vai citu maksājumu par preci, pakalpojumu, digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu, ja prece ir piegādāta vai pakalpojums, digitālais saturs vai digitālais pakalpojums ir sniegts, patērētājam neizdarot pasūtījumu. Ja patērētājs neatbild uz šādu pasūtījumu, tas nenozīmē, ka viņš pasūtījumam piekrīt.”

Tātad patērētājs var ne tikai atteikties no šāda sūtījuma, bet arī par to nemaksāt!

Latvijas Patērētāju interešu aizstāvības asociācija uzsver: “Pat ja komersants savā vēstulē patērētājam paziņo, ka, nesniedzot atbildi, patērētājs piekrīt pirkt preces vai saņemt pakalpojumus, šāds noteikums patērētājam nebūs saistošs un patērētājam nebūs pienākuma maksāt par šādu preci vai pakalpojumu. Tāpat patērētājam nebūs pienākuma uz sava rēķina glabāt preci vai nosūtīt to atpakaļ komersantam. Citiem vārdiem, komersantam, ja viņš vēlas saņemt preci atpakaļ, būs jāorganizē nepasūtītas preces saņemšana pašam.

Turklāt, komersantiem ir jāatceras, ka komercprakse, kuras ietvaros pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs pieprasa tūlītēju vai atliktu maksājumu par piegādātajām precēm vai sniegtajiem pakalpojumiem, ko patērētājs nav pasūtījis, vai pieprasa šādu preci vai lietu atdot vai glabāt, tiek uzskatīta par negodīgu komercpraksi jebkuros apstākļos un par to komersantam var tikt uzlikts arī naudas sods.”

Negodīgas komercprakses aizlieguma likuma 13. pants nosaka, ka aizliegts pieprasīt maksājumu par piegādātajām precēm vai sniegtajiem pakalpojumiem, ko patērētājs nav pasūtījis, kā arī pieprasīt šādu preci vai lietu atdot vai glabāt, “izņemot gadījumu, kad tiek piegādāta ekvivalenta prece vai sniegts pakalpojums saskaņā ar normatīvajiem aktiem par distances līgumu”.