"Tā vairo cilvēkos pašcieņu," - Miks Zvirbulis par Dzintara Dreiberga jauno filmu

Filmas stāsta centrā ir Dzidra Uztupe-Karamiševa, ilgstoši vienīgā latviete Staļina laika PSRS izlasē, TTT pirmā kapteine un daudzkārtēja čempione, kurai basketbols bija instruments, lai pašai savu ārkārtīgi svarīgu iemeslu dēļ apspēlētu gan VDK, gan visu PSRS sistēmu. Uztupes-Karamiševas lomā iejutās aktrise Agnese Budovska.

"Šo un to zināju par TTT komandu, jo viņu slavas zenīta laikā biju pazīstams ar treneri Raimondu Karnīti, šajā komandā spēlēja arī viena no manām klasesbiedrenēm. Basketbols ir spēle, ko cenšos televīzijā skatīties, bet hokejs un futbols mani neinteresē. Skatoties filmu “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, kašķīgi meklēju kādu vietu, kurai varētu piesieties, vismaz kādu rekvizītu, bet man neizdevās atrast. Kad seanss bija galā, sāku domāt, kas manī no šīs filmas ir palicis?" pauž Miks Zvirbulis. "Pirms ilgāka laika Āgenskalnā tika atrastas Zentas Mauriņas piezīmes, ko viņa rakstījusi pirms emigrācijas. Vienā no viņas pierakstiem bija teikts, ka bieži vien cilvēki vērtē mākslas darbu pēc tā, cik slavens ir mākslinieks vai rakstnieks un kurā gadā tas ir radīts. Jo tas ir senākas izcelsmes, jo lielāka pozitīva attieksme. Bet patiesībā vajadzētu mākslas darbu vērtēt pēc tā, kādu emocionālu iespaidu tas atstāj vai kādas nopietnas domas raisa. Es pie tā dikti pieturos un tā vērtēju arī Dzintara Dreiberga filmu – viss, kas attiecas uz basketbolu, man likās tik ļoti interesanti. Īpaši man patika princips, ka basketbols nevis ir dokumentāls atveidojums reālajiem notikumiem sporta dzīvē, bet ka tas ir sasaistīts kopā ar konkrēto laikposmu. Citiem liktos labāk, ja tā filma būtu bijusi tikai par sportu un komandu TTT. Tieši otrādi – man tas sapinums ar notikumiem ap čekas darboņiem liekas ārkārtīgi liels ieguvums. Filmas lielākais nopelns ir, ka tā vairo cilvēkos pašcieņu, jo, neskatoties ne uz ko, bija cilvēki, kas prata nezaudēt savu cilvēcisko nostāju un zināmā mērā būt par piemēru citiem. Sevišķi svarīgi tas ir tagad, kad daudzos gadījumos mums šīs pašcieņas pietrūkst. Man pēc filmas bija dikti daudz, ko pārdomāt par to laiku."

"Reiz man atstāstīja PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja Alekseja Kosigina sarunu ar kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētāju Edgaru Kauliņu. Kosigins pēc kolhoza apskatīšanas bija prasījis viņam: “Sakiet, pateicoties kam jūs visu šo esat sasniedzis?” Kauliņš viņam atbildējis: “Diemžēl, nevis pateicoties kaut kam, bet par spīti.” Kaut ko tamlīdzīgu saskatīju šajā Dzintara Dreiberga filmā," zina sacīt Zvirbulis un piebilst: "Ja es noskatītos otrreiz, tad man būtu analītiskāks viedoklis, bet pašlaik man ir vienkārša skatītāja cilvēciski pozitīva attieksme. Filmā augsti vērtēju operatora Valda Celmiņa sniegumu. Uz komandtiltiņa var būt viens kapteinis, un tas ir filmas režisors. Un nevar būt labs operatora darbs, ja nav laba filma, ja nav laba sadarbība ar režisoru."

"Atceroties Dzintara Dreiberga filmu “Dvēseļu putenis” un tagad noskatoties par TTT leģendas dzimšanu, es redzu, ka režisors ir ieguldījis milzīgi lielu izpētes darbu pirms filmas. Kad viņš intervijās runā par iespējamām nākamajām filmām un ka viena no tām varētu būt par leģionāriem, tad man ir liela ticība, ka tas būs atkal uz nopietnu izpēti dibināts darbs. Svarīga ir arī dzīves bagāža, to domāju par Dzintaru Dreibergu. Līdzīgi kā TTT treneris Oļģerts Altbergs teica meitenēm, ka basketbols ir labi, bet domājiet par to, kas būs pēc basketbola, ejiet mācīties un apgūstiet profesiju. Tas ir reti prātīgs teiciens."

"Runājot par čekas darboņiem, citi jautā, vai tiešām viņi visur grozījās? “Vai dieniņās!” gribas izsaukties. Es mācījos Maskavā, Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā, tas bija Hruščova laiks, kad aktuāli bija 1956. gada Ungārijas notikumi. Esmu jau stāstījis, kā abi ar Gunāru Piesi atbraucām filmēt Salacgrīvas zvejniekus diplomdarbam. Sadarbojāmies ar televīziju, un acīmredzot to materiālu, ko televīzijā attīstīja, kādi cilvēki noskatījās partijas komitejā vai Stūra mājā. Viņi konstatēja ka daži no mūsu uzfilmētajiem cilvēkiem ir ar tā saucamajiem bleķa zobiem – tas bija īpašs materiāls, ar ko vācu leģionā dienējošajiem lāpīja zobus. Tātad ne tie cilvēki uzfilmēti. Tā kā mūsu filmu televīzija bremzēja, tad, nenododot materiālu laikā valsts eksaminācijas komisijai, mani izslēdza no Maskavas kino institūta. Padomju laikā, vadot Latvijas Kinematogrāfistu savienību, man bija nepieciešamība runāt ar kompartijas pirmajiem sekretāriem. Piemēram, atceros Augustu Vosu. Reiz sēdējām viens otram pretī, runājāmies, bet sajūta tāda, ka viņam pilnīgi aiziet garām gar ausīm tas, ko es saku, un man tāpat ar viņa teikto. Tieši tāpat bija ar Latvijas PSR VDK priekšsēdētāju Borisu Pugo. Tikai sarunas gaitā sapratu, ka viņa postenis Stūra mājā ir ļāvis izpētīt manu biogrāfiju līdz katram sīkākajam solim," atminas kinooperators. "Par Stūra mājas cilvēku klātesamību. Esam uz zvejas tralera, beidzām “Kapteinis Nulle” filmēšanu, bet skatos, ka stāv kādi cilvēki kuģa pakaļgalā un vaktē, lai kāds nelec pāri pie Dānijas krastiem, lai aizmuktu. Man pēc tam bija jāraksta ziņojums, kā es varēju uzfilmēt Dānijas krastus un Helsingēru, kāpēc man neviens netraucēja. Reiz, kad pēc filmēšanas bija ballīte, pie galda pienāca viens no neuzaicinātajiem cilvēkiem: “Puikas, es pie jums!” Apgaismotāju brigadieris Ints Derkēvics viņam teica: “Ja gribi, tad nāc, bet ne ar tukšām rokām.” Neuzaicinātais taisnojās, ka veikali jau ciet, bet Ints viņam norādīja: “Tā kā tu saņem divas algas, tad nopērc restorānā.” Atcerieties to vietu filmā par TTT tas, kad karināja sarkanos karogus priekšā Latvijas vārdam. Ne vienmēr tas bija saistīts ar Stūra māju, – tā bija sistēma. Dzintars ir tik meistarīgi to sapinis – to sportisko pusi ar tā laika raksturojumu, pie tam tādā neuzbāzīgā, atmaskojošā veidā, kas man likās īpaši filmas koptēlam. Citi apšauba, ka tas ir pārspīlēti. Varbūt tāpēc, ka šī ir viena no pirmajām reizēm, kad filmā par šo sistēmu tik atklāti runā. Divas nopietnas filmas tik profesionālā līmenī – tas rada nepārprotamu cerību, ka tālākais, ko Dzintars Dreibergs darīs, būs tādā pašā līmenī," rezumē Miks Zvirbulis.