"Lauku ceļotājs": Latgalei šis gads ir bijis grūts un sarežģīts

Kāda lauku viesmīlības nozarei bija šī vasara?

Vasara nebija tāda, kādu to bijām plānojuši gada sākumā. Līdz ar karu Ukrainā mums praktiski nebija ārvalstu tūristu, mazliet tūristu bija no Lietuvas, mazliet no Igaunijas, Somijas un Vācijas. Gads noteikti bija sliktāks nekā aizvadītie pandēmijas gadi, kad Latvijas laukus apceļoja ļoti daudz vietējo iedzīvotāju, jo nekur citur jau nevarēja braukt. Tagad, kad viss ir vaļā, ierobežojumu nav, cilvēki to izmantoja citu valstu apceļošanai. Jāsaka, ka līdz pat jūlija beigām gads izskatījās gaužām slikts, taču augustā cilvēki sāka atgriezties arī Latvijas laukos. Labi gāja lielajiem pasākumiem, kas iepriekš nevarēja notikt, piemēram, korporatīvie pasākumi, kāzas, saliedēšanās pasākumi, sporta spēles. Notika ļoti daudzi lieli pasākumi. Tie, kas pandēmijas laikā bija visvairāk "badā", tiem šovasar bija lielākais bizness, savukārt, tiem, kas organizēja mazākus pasākumus, piemēram, koncertus ar biļešu pārdošanu, tiem veicās ne tik labi, jo visi organizēja koncertus, arī valsts un pašvaldības, par ko mēs, lauku uzņēmēji, neesam lielā sajūsmā. Viena lieta, ja konkurē biznesi savā starpā, bet, ja jākonkurē ar pašvaldības pasākumu. Ja tur biļete maksā septiņi eiro, tad, prasot 30 eiro par biļeti, vari iet mājās. Tas Latvijā mums ļoti klibo - valsts un pašvaldību negodīga konkurence un komercdarbība notiek tikpat ļoti kā kādreiz.

Ārvalstu tūristi Latviju apmeklē maz saistībā ar bažām, ka mēs esam pārāk tuvu Ukrainai?

Protams, nemaz nerunājot par tālajiem tirgiem kā ASV, Āzijas valstis, Austrālija. Tiem, kas nav no Eiropas, liekas, ka mēs visi te karojam un mums netīšām kuru katru dienu var uzkrist bumba, jo esam tik tuvu. Visas valstis, kas robežojas ar Krieviju, viņiem liekas nedrošas un ir milzīgs bieds. Bet arī citviet Eiropā faktiski domā tāpat. Ar norvēģiem un zviedriem runāju, kas ir tepat un arī viņiem ir robeža ar Krieviju, arī viņi saka, ka drošības labad uz austrumiem šogad nebrauks, tikai uz otru pusi. Arī eiropieši uzskata, ka Krievija ir mums par tuvu, un tikai paši drosmīgākie atbrauca.

Kā to mainīt? Vai līdzēt var tikai laiks?

Jā, ir jāpaiet laikam, jo to mainīt nevar. Pierod visi. Ja netālu notiek karš, cilvēki pierod pie šī fakta. Arī Āzijā man teica, ka cilvēki pieradīs un atsāks ceļot nākamgad, aiznākamgad. Ne šogad vēl, bet pēc gada diviem mēs saņemsim atpakaļ savus japāņu tūristus un pārējos, kas bija ierasti ceļotāji pie mums. Nupat atgriezos no Singapūras un Taivānas, viņi, protams, interesējas par kara situāciju. Bet ar mums ir tāpat, proti, ja Ziemeļkoreja izšauj raķeti, kas nokrīt Japānas jūrā, tad mēs domājam, ka tā var nokrist arī Japānā. Mums arī ir tāda sajūta, nemaz nerunājot par Dienvidkoreju, kas ir pavisam tuvu. Arī viņi var skaidrot, ka tas ir tālu un pie viņiem ir droši, bet mēs jau domājam citādi. Ir jārīko akcijas, mārketinga aktivitātes un jāskaidro šie jautājumi, ir jārunā ar cilvēkiem, ka pie mums ir droši. Nedrīkst par to stomīties.

Vai reģionāli bija kādas atšķirības, uz kurieni vairāk brauc, kur mazāk? Kā ar Latgali, kas pirms pāris gadiem bija iecienīts reģions tūristiem?

Manuprāt, Latgalei šogad bija ļoti grūti. Man kolēģi nesen gāja cauri Ezertakai, kas ir nupat uztaisīta un marķēta, un saka, ka tur vienkārši nav tūristu un nav cilvēku. Ir diezgan traki. Varbūt uz kādiem pasākumiem ir, bet kopumā slikti. Arī no Latgales tūrisma asociācijas dzirdēju, ka ir ļoti sarežģīts un grūts gads. Latgale šajā situācijā noteikti nav uzvarētāja ar pēdējiem notikumiem un vispārējo noskaņu, piemēram, par Daugavpils pieminekļiem. Pretreakcija no Latvijas iedzīvotājiem ir redzama. Manuprāt, šajā sezonā populārāka bija Kurzeme un Vidzeme.

Kā ar Krievijas, Baltkrievijas tūristiem, cik ļoti nozare izjūt to zaudēšanu? Domājams, ka Krievijas tūristi arī līdz šim nebija lieli Latvijas lauku apceļotāji?

Tā gan nav taisnība. Krievijas tūrists no kopējā ārzemju tūristu skaita Latvijas laukos bija ceturtajā vietā. Tas nav maz un bija nozīmīgs skaits, īpaši jau Latgales reģionā. Krievijas, arī Baltkrievijas tūristi īpaši pierobežā veidoja 20-25%, kas lauku tūrismam bija gana nozīmīgs daudzums. Šie tūristi arī ilgi uzturējās un labi maksāja.

Kā viesmīlības uzņēmumus šobrīd ietekmē energoresursu cenu kāpums? Kādi risinājumi, pasākumi tiek veikti, lai mazinātu ietekmi?

Mēs asociācijā apkopojām saimnieku aptaujas datus, un tā liecina, ka uzņēmēji necer, ka cenas energoresursiem ļoti samazināsies vai tiks rasti kādi risinājumi energokrīzei, drīzāk paši viesmīlības uzņēmumi meklē risinājumus uz vietas, piemēram, samazina apsildāmās platības, pāriet uz citiem apkures veidiem. Tas ir paaugstinājis pakalpojumu cenas, taču nedaudz, jo uzņēmēji redz, ka cilvēkiem samazinās pirktspēja. Tiek meklēti risinājumi, kā ietaupīt, piemēram, viesu mājas strādā tikai pēc iepriekšēja pieprasījuma un arī tad tikai no ceturtdienas līdz svētdienai, vai patur vaļā tikai vienu no brīvdienu mājām, lai arī iepriekš atvērtas bija piecas. Tāpat ļoti daudz saimnieku ir uzstādījuši saules paneļus, daudzi ir pārgājuši uz malkas apkuri vai granulām. Saimnieki novērtē arī piešķirtās dabasgāzes atlaides, bet daudzi nezina, ar ko rēķināties un cik ilgi atlaides būs. Nav lielas skaidrības par atbalstu.

Taupa arī, samazinot darbaspēku līdz minimumam, jo darbaspēks jau paņem lielāko daļu līdzekļu. Ja novembrī viesu nav vispār, tad nevar paturēt darbiniekus. Tiem uzņēmējiem, kuri ir tuvāk Rīgai, darbinieku nav vispār, ir ļoti lielas grūtības sameklēt labus darbiniekus.

Kopumā teiktu, ka uzņēmēji izdzīvos, jo viņi jau tāpēc ir uzņēmēji, pielāgosies un tajā pašā laikā novērtē valsts sniegto atbalstu. Nav tā, ka pēc šīs vasaras nav vispār iekrājumu, kopumā vasara nebija slikta, un tiem lielajiem uzņēmējiem, kam vajadzīgi uzkrājumi, lai izdzīvotu, vasarā gāja salīdzinoši labi.

Kā nozari ietekmē pārtikas cenu kāpums, inflācija? Kā būtiskais izmaksu pieaugums jau ir atsaucies uz cenu, un kāda būs tālākā ietekme?

Pieaugošās pārtikas cenas bija pirmās, kas ietekmēja uzņēmumus. Ja vēl telpu uzturēšanā var ko ieekonomēt, tad pārtikas cenu kompensēšanu ēdināšana "nevar pacelt". Tādējādi tika celtas cenas ēdināšanai, kāzu galdiem. Bija vēl līgumi, kas slēgti par vecajām cenām, un to nodrošināt bija ļoti grūti. Tagad jaunie līgumi jau tiek slēgti ar plus 30% cenu pieaugumu ēdināšanai un svinību galdiem.

Pēdējā laika tendences ir atvērt mājas restorānus, kas ir ļoti nelieli, balstīti uz īpašniekiem, kas tur dzīvo un var uzņemt piecus desmit, lielākais, piecpadsmit viesus. Tam nav nepieciešams nekāds darbaspēks, jo balstās tikai uz īpašniekiem. Vienlaicīgi tiek rīkoti arī stāstu vakari vai tematiskie pasākumi kopā ar ēdināšanu. Tas cilvēkiem ļoti patīk, un šīs tendences, manuprāt, aizsāka Mājas kafejnīcu dienas. Kāds izmēģināja un saprata, ka patīk uzņemt viesus un pasniegt ēdienu, un to turpina kā uzņēmējdarbību. Šādi mājas restorāni rodas arvien vairāk, un arī pieprasījums pēc šādiem pakalpojumiem tikai pieaugs, jo tas ir ļoti sirsnīgi un arī neprasa milzīgus ieguldījumus, jo notiek pēc pasūtījuma. Tāda lielā mērā varētu izskatīties lauku ēdināšanas nākotne, kad vietas nav pastāvīgi vaļā, bet strādā tikai pēc pieprasījuma un pasūtījumiem. Arvien vairāk ēdināšanas uzņēmumi laukos strādās tikai pēc pieprasījuma, tāda diemžēl būs šī ziema un, visticamāk, arī pavasaris.

Vai viesmīlības uzņēmumi jau sāk izjust cilvēku taupības režīmu, cilvēki vairs tik daudz nevar atļauties un taupīs vēl vairāk?

Jā, tāpēc saimnieki neceļ cenas tik daudz, cik būtu nepieciešams, lai nopelnītu kā iepriekš. Novembris ir ļoti tukšs, taču tāds tas bijis arī iepriekš. Lauku saimnieki nav ļoti pesimistiski, tie, kas svin svētkus, tos arī svinēs, vienīgi varbūt tagad nepērk lašus un garneles, iespējams, cūkas kāja ir gana laba. Ir novērojams, ka cilvēki ir taupīgāki, pasūtījumus veic prātīgāk, nevajag vairs nekādus luksusus. Iepriekš bija vērojams, ka arī latviešiem reizēm prasības sniedzas pāri saprāta robežām tam, ko var sagaidīt no atpūtas laukos. Nez vai ir jābrauc uz laukiem, lai dabūtu austeres...

Piemēram, Jaunais gads un Ziemassvētki ir aizpildīti ļoti labi. Nav mums nekas tik briesmīgi, neesam ne badā, ne aukstumā. Ir samazinājies pieejamais naudas apjoms, bet cilvēki tam ļoti pielāgojas, skatās, ko pērk un ka varbūt to jau sen vajadzēja. Es teiktu, ka cilvēki drīzāk taupa ikdienā, nevis uz svētkiem. Saimnieki nav depresīvi, ka neviens nebrauc uz laukiem un nesvin, gluži otrādi, vietas, kas ir populāras, joprojām ir populāras. Iespējams, augsto cenu līmeņa viesu mājām un vietām neiet tik labi, kā viņiem gribētos, bet es nevarētu teikt, ka Latvijas iedzīvotāji ir pārstājuši svinēt svētkus, dzimšanas dienas, vārdadienas, Ziemassvētkus un Jaungadu.

Svētku laikam lielākoties visas vietas jau rezervētas?

Jā, viss notiek un populārākās vietas ir aizņemtas. Par svētku laiku mēs nebaidāmies. Mēs drīzāk baidāmies no ļoti aukstas ziemas. Ja nebūs ziemās sniega, tas arī lauku tūrismam nenāk par labu, jo cilvēki grib braukt uz laukiem slēpot, slidot, baudīt ziemas priekus un ainavas.

Saimnieki vienmēr ir teikuši, ka, ja lielajās viennīcās nekad nevari zināt, cik silts būs numuriņš, tad laukos tiešām būs silts, ir kamīns, dzīvā uguns un omulīgums. Tad uz laukiem var aizbēgt no sava pavēsā dzīvokļa, sasildīties pirtī un iekāpt siltā kublā. Tas savā ziņā ir kaut kāds risinājums arī ikdienai, varbūt nenopirkšu sviestu, bet aizbraukšu uz laukiem. Jebkādos laikos cilvēki ir svētkus svinējuši.

Pandēmijas laikā viesmīlības nozarē ievērojami samazinājies darbaspēks. Kāda situācija ar darbaspēku ir pašlaik?

Salīdzinājumā ar vasaru darbinieku skaits ir samazināts, vairs nav ukraiņu, studentu, sezonas darbinieku, tagad ir palikuši tikai labākie pastāvīgie darbinieki. Savukārt pilīm ir nepieciešams vairāk darbinieku nekā iepriekš, jo arī pieprasījums ir lielāks.

Lauku tūrisma nozarē ļoti jūtams ir pavāru trūkums, faktiski pavārus nevar dabūt. Jaunieši brauc uz Rīgu un ārzemēm un tur arī paliek, viņus nozarei ir ļoti grūti piesaistīt. Tagad ļoti daudzi saimnieki paši ir pavāri, jo nekas cits jau neatliek, arī tīra istabas un grābj lapas.

Kā Latvijas lauku tūrisma saimniecības izskatās uz pārējo Baltijas valstu fona? Vai un kādas ir Latvijas priekšrocības, un pie kā būtu jāpiestrādā?

Es vienmēr esmu teikusi, ka Latvijā ir ļoti daudzi uzņēmēji, kuri nav tikai tūrisma nozares. Piemēram, mums ir ļoti daudz mazu ražotāju, kas tūrismam ir ļoti svarīgi, un viņiem ir svarīgi tūristi, kas ir lielākie produkcijas atpazīstamības veidotāji un arī tiešie pircēji. Daudzi arī tādēļ brauc uz laukiem, lai iegādātos produkciju, redzētu, kā tā top, un vēlāk atgriežas. Tā mums ir milzīga priekšrocība. Kad taisām programmas, kurās ne tikai nakšņošana un ēdināšana ir svarīga, bet arī vēlme kaut ko apskatīt, gan tradicionālas, gan modernas vietas, tad Latvijā šādu programmu ir daudz vieglāk izveidot nekā Lietuvā un Igaunijā. To redzam bieži, gan organizējot žurnālistu braucienus, gan veidojot tūrisma produktus. Tagad ir jauns produkts, ko saucām par "Lauku dzīvesveidu", Latvijā tas ir daudz vieglāk veidojams nekā pārējās kaimiņvalstīs, nemaz nerunājot par Skandināvijas valstīm, kur ļoti maz cilvēku ir ar mieru savu laiku pavadīt ar tūristiem. Mums šādi cilvēki ir, un tā ir milzīga priekšrocība un vērtība.

Kur mēs klibojam, un zinu, ka Lietuvā tā nav nemaz un Igaunijā arī, ir uzņēmējdarbības konkurence ar publisko sektoru. Tas, ka pašvaldība var taisīt vienu, otru un trešo viesnīcu, tā es neesmu dzirdējusi, ka vēl kaut kur būtu. Tas, protams, atspēlējas īsākā un ilgākā laika posmā, un tur pazūd uzņēmēji. Viņi tur neatgriežas un neatgriezīsies, kamēr vien šī problēma netiks iznīcināta saknē. Tādu vietu ir salīdzinoši daudz, Latgalē jau pirmām kārtam, un tur tādēļ ļoti trūkst uzņēmēju. Ja gribat apceļot Latgali, tad faktiski tas kļūst arvien sarežģītāk. Ne jau viena Rēzekne šajā gadījumā ir problēma, ir vēl. Šis starojums no publiskā sektora uzņēmējdarbības graušanā ir uz visu Latgali. Uzņēmējs neieguldīs sektorā, kur tev blakus pašvaldība var uzcelt SPA viesnīcu, sakot, ka, redz, mums nav. Ceru, ka jaunā valdība šo jautājumu metīsies cītīgāk risināt, jo tā ir milzīga problēma. Tas ir arī viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Latvija uzņēmējdarbībā starp Baltijas valstīm ir krietni iepalikusi, un tas jau nav tikai tūrismā, kur publiskais sektors konkurē, arī bērnudārzi, ārstniecības iestādes utt. To valdība līdz šim nav redzējusi.

Tādēļ samazinās arī pakalpojumu kvalitāte, jo publiskais sektors to nespēj nodrošināt, kvalitāte ilgstošā laikā krītas vietās, kurās ir konkurences problēmas. Mums ir balti pleķi, kur nav uzņēmējdarbības, un ir skaidrs, ka drīz tur nebūs un jau nav tūristu. Bez uzņēmējiem mēs nekas neesam, uzņēmēji mums ir daudz par maz attiecībā pret publisko sektoru.

Kāda ir lauku tūrisma uzņēmumu sadarbība ar platformām, piemēram, "booking" un "airbnb"? Vai nu jau šajās platformās tiek veiktas lielākā daļa rezervāciju?

Ir ļoti dažādi, īpaši tagad, kad nesezonā ir saimnieki, kas savus kontus platformās ir aizvēruši un nepieņem vairs rezervācijas, ir tikai tiešās rezervācijas.

Protams, laikos, kad ir grūti izdzīvot kā tagad, jebkurš procents, kas aiziet uz Nīderlandi, ir sāpīgi. Tie ir 15%, un uzņēmējam šajos laikos tas nav maz, īpaši nesezonā. Ikvienam ceļotājam, kuram nav grūti uzrakstīt e-pastu vai atvērt viesu mājas mājaslapu, ir vērts to darīt pa tiešo, nevis caur platformām.

Savukārt ir vietas, kuras pilnīgi viennozīmīgi dod priekšroku platformām. Ir saimnieki, kas izmanto platformas darbinieku aizstāšanai un ir orientējušies uz digitāliem risinājumiem. Ja tas strādā lieliski un nokārto rezervācijas jautājumus, tad varbūt šos 15% ir vērts atdot. Daudzi saimnieki ir arī teikuši, ka vasarās ir tāds apgrozījums, ka nespēj rezervāciju daudzumu pienācīgi apstrādāt. Tādēļ viņi ievieš arī citus digitālos risinājumus, piemēram, ar atslēgām, attālinātu iekšā tikšanu, izrakstīšanos no viesu mājas. Tās ir lietas, kas prasa lielus cilvēkresursus un kļūst arvien dārgākas. Mana pārliecība gan ir, ka lauku tūrismā tieši šis personīgais kontakts ir šarms, tādēļ arī braucam uz laukiem bieži. Ir dažādas pieredzes ar platformām.

Laikā, kad uzņēmējam ir ļoti jārēķina bizness, lai nosegtu pašizmaksu un nopelnītu, jebkurš starpnieks ir kā asinis pa degunu. Tās pašas kāzu aģentūras, kas saņem lielu daļu, un uzņēmējam atliek gaužām maz, tādēļ arī krītas kvalitāte un serviss, ko jaunais pāris saņem, un nekādi neiet kopā ar to naudu, ko par to maksā. Vainīgs ir servisa nodrošinātājs, saimnieks, bet tas nav godīgi, ja vienu lielu daļu saņem kāzu aģentūras. Loģiski, ka pāri tur saimniekam nekas nepaliek.

Tad, kad ir labi laiki, tad starpnieki un platformas ir nepieciešami, lai visu apjomu spētu apstrādāt, bet, ja laiki ir slikti, tad katrs tiešais pircējs ir ļoti svarīgs.

Kāda ir situācija ar lauku tūrisma uzņēmēju savstarpējo kooperēšanos, lai veidotu ceļotājiem interesantus laika pavadīšanas piedāvājumus? Vai tā uzlabojas, vai katrs tomēr pats par sevi?

Uzlabojas, bet vajadzētu vairāk. Sadarbības prasa laiku, un ir jābūt kādam, kas to organizē, pats saimnieks to nez vai darīs. Ja viņam ir lieki darbinieki, tad var mēģināt uzdot sagatavot piedāvājuma paketi ar, piemēram, slēpošanas kalnu, ēdināšanu un nakšņošanu kā kopīgu paketi. Iniciatīvai ir jānāk vai nu no tūrisma informācijas centra, "Lauku ceļotāja", vai nu reģionālas asociācijas, pagasta atbildīgā cilvēka par tūrismu. Tas parasti ir cilvēks, kas paskatās no malas, ko varētu kopīgi izveidot.

Sadarbība notiek, piemēram, atbraucot uz "Lauku ceļotāja" pasākumiem, visi ir draudzīgi, interesējas, ko citi dara, aprunājas un tā sadarbība veidojas, bet cerēt, ka viens saimnieks ar otru saimnieku uztaisīs kooperāciju bez neviena, kas to visu salīmē kopā, laikam būtu naivi gaidīt. Tas vienkārši ir laikietilpīgi, un ne vienmēr visi šāda veida projekti ir veiksmīgi. Uzņēmējs jau nevar pamēģināt vienu otru un trešo projektu, kas var izrādīties ne tik veiksmīgi. Ļoti veiksmīgi piemēri ir Mājas kafejnīcu dienās, kur tiek aicināti arī kaimiņi, apkārtesošie ražotāji, amatnieki, kas tirgojas pagalmā. Tas ir labs piemērs.

Lauku tūrisms piedzīvoja uzplaukumu pandēmijas laikā. Vai laiks, kad daudzi atklāja, ka arī ceļojumi pa Latviju ir interesanti, varētu būt mainījis situāciju uz palikšanu?

Pandēmijas laiks tūrismam nāca ļoti par labu, un arī ne tikai tūrismam, bet daudziem par labu - paskatīties uz dzīvi citādāk, nekā bijām savā skrējienā raduši. Labā laikā uztrāpījām ar garo distanču taku jeb gartaku veidošanu, kas tieši sakrita ar pandēmijas laiku, - "Mežtaka" un "Jūrtaka". Cilvēki aktīvi iet ārā, iet mežā, gar jūru katru sestdienu vai vienreiz mēnesī, un tas ir tik burvīgi. Tas pilnīgi noteikti ir uz palikšanu, bet, protams, nenozīmē, ka cilvēki ies tikai Latvijā, arī Apalaču taku ies. Bet tas nekas, galvenais, ka cilvēki tagad ir raduši iet dabā daudz, daudz vairāk, nekā to darīja pirms pandēmijas.

Arī Latvijas apceļošanā pandēmija ir nākusi par labu. Divi trīs gadi ir ilgs laiks, un tās jau ir tradīcijas, kas šajā laikā ir izveidojušās stiprākas nekā līdz šim. Daudzi atrada savus saimniekus, vietas, kas patīk, un tādēļ atgriežas, daudzi ir izvirzījuši mērķus apceļot vēl to reģionu, to vietu utt. Ir noteikti izveidojušās stipras ceļošanas tradīcijas. Tas, protams, nenotiek tikai pie mums. Tie paši norvēģi, kas ik gadu brauc uz siltajām zemēm, divus gadus to nevarēja darīt un tagad saka, ka nemaz nezinājuši, cik pati Norvēģija ir skaista zeme un ir daudz neatklātu vietu. Šis gads gan nav nekāds rādītājs, jo šogad beidzot var atsākt ceļot ārpus valsts, bet pēc gada redzēsim, cik stipras saglabājušās tradīcijas apceļot savu zemi un cik tas ir uz palikšanu. Es teiktu, ka pandēmija Latvijas cilvēkiem atvēra acis, ka ir jāiet dabā, jārūpējas par savu veselību un nevar brīvdienas pavadīt pie TV vai datora.

Vai gartakas "Mežtaka" un "Jūrtaka" ir pabeigtas?

Jā, tās ir pilnībā pabeigtas un iet cauri visām trijām Baltijas valstīm. Nupat saņēmām arī "Lonely planet" novērtējumu kā gada labākās gartakas, kas savieno vairākas valstis. Protams, mums ir vēl tālāki mērķi, kā šis takas attīstīt, un ir jāceļ apkārt arī infrastruktūra, nekas jau nepastājas, arī marķējums būs jāatjauno pēc laika. Tāpēc ir vajadzīga cilvēku līdzdalība un sapratne, ka takas ir mūsējās, ka tās mums ir vajadzīgas, mēs tepat dzīvojam, mīlam tās. Mežs un jūra ir ļoti tuvi latviešu sirdīm.

Vai ap šīm takām arī pati no sevis veidojas infrastruktūra, jaunas naktsmītnes, attīstās uzņēmējdarbība, vai to jau redzat?

Jā, pilnīgi noteikti. Ap "Jūrtaku" noteikti, jo tā arī ir vecāka nekā "Mežtaka". Ap "Jūrtaku" ir radušies ļoti daudzi pakalpojumu sniedzēji, pat jaunas viesu mājas uzbūvētas, jo pieprasījums ir liels un gājēju ir daudz. Arī "Mežtakai" - uzņēmēji saka, ka mums tagad garām iet "Mežtaka" un ir jāsakārto apkārtne. Tas ir tik forši. Takas ir veicinājušas arī ēdināšanas pakalpojumu servisu, mantu pārvadāšanas servisu, gidu servisu, gartakas posmus izmanto mazās kompānijas, kas ir dabas tūrisma organizētājas, ved savas grupiņas. Ļoti interesanti veidojas arī šie mazākie taku posmi.

Pirms neilga laika tapa Militārā mantojuma tūrisma projekts, kas izveidots sadarbībā ar partneriem Igaunijā - vai tas attaisnojis cerības? Vai šis projekts nav tāds jūtīgs līdz ar Krievijas agresīvo karu Ukrainā?

Šim projektam tagad ir cita vērtība nekā tad, kad to radījām tikai ar domu par militāro mantojumu, kā mums ir gājis un kā savu brīvību esam ieguvuši. Pēkšņi šis projekts ieguva pavisam citu skanējumu un garu. Mēs tagad esam ieviesuši jaunu laika līniju ar okupācijas pieminekļiem, kas tiek novākti un kāpēc tie tiek novākti, par Ukrainu. Tas visu šo vēsturi liek izdzīvot pilnīgi citādāk un ar lielāku patosu un patriotismu. Pie mums šajā projektā brauc arī ārvalstu žurnālisti, un pēc tam raksti bija ļoti aizkustinoši, kā viņi redz vietas - gan Pirmā, Otrā pasaules kara, gan padomju mantojumu. Tas viss tiek sasaistīts kopā ar šodienu, cik mums brīvība ir bijusi dārga, cik svarīga un trausla. Mēs Baltijā to saprotam un novērtējam. Šis projekts ieguva pilnīgi citu skanējumu un arī interesi, ir liels apmeklējums mājaslapai. Protams, šo projektu ārvalstīs tagad nav tik viegli pārdot un militārā mantojuma tēma ir ļoti jūtīga mārketingam. Mēs kopā ar vēl 15 valstīm arī esam iekļauti Eiropas Aukstā kara tīklā, kur mūsu pieredze kā Aukstā kara iekšpusē esošajiem ar stāstiem un pieredzēm ir ļoti interesanta.

Militārā mantojuma tūrisma projektu ir plānots paplašināt arī uz Lietuvas pusi, un mārketings šim projektam vēl tikai būs, līdz ar Ukrainas kara pozitīvu risinājumu mēs to varēsim pa īstam jau priecīgākās noskaņās reklamēt ārvalstīs intensīvāk.

Kā "Lauku ceļotājs" vērtē Rīgā paredzēto tūrisma nodevu? Laukos par šādām idejām netiek domāts?

Man patīk Jūrmalas risinājums, ka, iebraucot pilsētā, samaksā nodevu un ir bezmaksas autostāvvietas. Manuprāt, ja ievies šādu nodevu, tad tūristam ir jāredz ieguvums, tāpēc kaut kas ir labāk, vairāk vai kvalitatīvāk. Tūrisma nodeva parasti ir masu tūristu vietās kā Itālija, Spānija. Es laikam būtu uzmanīga šā brīža situācijā ar jaunas likmes ieviešanu tikai tāpēc vien, ka nav mums tūristu, īpaši Rīgā. Jāsaka, ka Vecrīga pēdējā laikā ir zaudējusi, ne ieguvusi no savas sejas. Vecrīga ir diezgan bēdīgā stāvoklī, par nakšņošanu man grūti teikt, bet pēdējā laikā ir arvien grūtāk atrast labu ēdināšanas vietu. Tur nekas nav nācis klāt, ko varētu novērtēt, drīzāk tā palikusi pabērna lomā. Tādā situācijā ieviest jaunu nodevu… Jānovēlē, lai tas sniegtu arī kādu atdevi un paliktu tūrismam, nevis vienkārši Rīgai vajag vairāk naudas. Ja reģionos šādu nodokli uzliktu, tad tas eiro patiesībā ir daudz pie nakšņošanas cenas 15 eiro. Es būtu uzmanīga, jo mēs neesam masu tūrisma vieta, un ir jautājums, ko par šo nodevu mēs varam sniegt pretī, kā tā tiks administrēta, lai tiešām paliktu tūrisma nozarei.