Bez Zuzes nekur! Kā suns pavadonis palīdz vājredzīgo ikdienas gaitās

Līdz septiņu gadu vecumam Lolitai bija pilnīgi laba redze. Ārsti minēja par iemeslu piecu gadu vecumā smagi pārslimoto plaušu karsoni, bet tas īsti nav apstiprinājies. “Iespējams, tīklene bija par švaku skolas pienākumu slodzei, un es pārgāju mācīties uz Strazdumuižas internātskolu tieši mācību gada vidū, kur pabeidzu pamatskolu. Mācības turpināju vakarskolā, pēc tam aizgāju strādāt. Redze visu laiku pasliktinājās,” stāsta Lolita.

Kā sniegs vasaras vidū

Pirms apmēram četrarpus gadiem viņas meita Alise ieteikusi, ka noteikti vajag suni. Lolitai iepriekš jau bijuši divi jauktenīši, jo toreiz vēl nebijis vajadzīgs suns pavadonis un pati par šiem īpašajiem palīgiem īsti neko vēl nav zinājusi.

“Toreiz vēl strādāju Latvijas Neredzīgo biedrībā kā subsidētā darbiniece, un servisa suņu biedrība “Teodors” bija līdzās. Tīri uz emocijām uzrakstīju iesniegumu, jo redzēju, ko šie suņi spēj, ko dara, cik ir paklausīgi. Pagāja tikai daži mēneši, un man teica, ka ir jau suns. Tas gan man bija kā sniegs vasaras vidū, jo nesapratu, ko darīt. Citi iedrošināja: neuztraucies, mēs tev visu sagādāsim! Tā es iemetos aukstā āliņģī, un sākās triju nedēļu ļoti intensīvs apmācību kurss,” turpina Lolita.

Pēc darba dienas notikusi aktīva darbošanās Vērmaņdārzā, pa Barona ielu, Bastejkalnā. “Manai Zuzei tētis ir no Somijas, mamma no Rīgas, arī suns pavadonis. Mēs ar suni staigājām, un es tiešām sākumā biju ļoti uztraukusies, nesapratu, kādas komandas ir jādod. Pēc trim nedēļām man teica, ka varēšu suni ņemt uz mājām un darboties. Pierašanas periods gan bija ļoti ilgs – apmēram deviņi mēneši. Zuze arī sākumā bija sevī ļoti ierāvusies. Kad suns pie mums ieradās, viņai bija divi gadi un trīs mēneši, šogad jūlijā apritēja seši gadi,” teic Lolita.

Jāprot atrast brīvu vietu

Suņu meitene sākumā nevarējusi atvērties, neesot mīļojusies ar mājiniekiem, visu laiku guļot savā noteiktajā vietā. “Viņa pie manis gan nāca klāt, ieklausījās, tad arī pamazām ļāvās glāstiem un nolikās priekšā: dari ar mani, ko gribi! Tagad Zuze prot komandas pa labi, pa kreisi, pāri ielai, taisni, sēdēt, gulēt, atnest mantu, pienest klāt, iedot rokās, meklēt vietu, viņai ir jāatrod brīvā vieta transportā, meklēt pieturu, pāreju labajā vai kreisajā pusē. Transportlīdzekļa numuru, protams, viņa nenosauc, tas man ir jāsaprot vai kādam jāpajautā. Tagad ir labi, ka transportlīdzeklī visa informācija tiek pateikta skaļi, un mēs lielākoties pa vieniem un tiem pašiem maršrutiem braucam,” priecājas Lolita.

Viņu patīkami pārsteidz, ka cilvēki tagad pat paši pienākot klāt, vaicājot, vai nevajag ko palīdzēt, ir viņu ar suni pavadoni jau ievērojuši.

“Man ir pirmā invaliditātes grupa, vīram Andrejam arī. Viņam kopš dzimšanas ir glaukoma, kuru operēja. Vīram nav suņa pavadoņa, bet, kad pieteicāmies sunim, vīrs aktīvi nodarbojās ar sportu, un nodomājām, ka varbūt būs viens suns uz diviem. Zuze ir universāls suns, visu saprot, ja arī vīrs viņu paņem. Kad meita paņem, uzvedas pilnīgi citādi, ir dauzonīgāka, saprot, ka tas ir redzīgs cilvēks. Es pat nesaprotu, kā suns to apjēdz. Viņa pēc dabas ir ļoti mierīga, sabiedriskajā transportā nolien maliņā, un cilvēki pat reizēm nesaprot, ka tur atradies suns,” stāsta Lolita.

Šovasar autobusā gan pieredzēts nepatīkams gadījums. Kāds vīrietis gājis garām un iespēris Zuzei pa ķepu, trāpot arī pa purnu. Suns gan nekādu reakciju neizrādīja, bet citi pasažieri bija sašutuši.

Arī nepatīkamas situācijas

“Man patīk, ka jaunie vecāki, ja bērns vaicā, kas tas par suni, vai slims, kāpēc viņam krustiņš, prot teikt, ka tas ir suns pavadonis, palīdz cilvēkam ar redzes problēmām. Reiz pat bija gadījums, kad Zuze sajuta, ka sievietei tuvojas cukura diabēta lēkme – cukura līmenis strauji kritās. Suns lēca gultā un laizīja seju. Ja man asinsspiediens ceļas, es jūtos slikti un apguļos, viņa nāk klāt un ar purnu baksta, laiza rokas. Ja jūtos labi, to nedara,” Zuzes ieradumus raksturo saimniece.

Tomēr nereti transportlīdzeklī pat pavaicājot: kāpēc jūs vedat slimu suni? Vai viņam problēmas ar kājām? “Es gan arī balto spieķi izmantoju, it sevišķi, ja ir kāds jauns maršruts, kuru suns vēl nezina. Es to ar spieķa palīdzību parādu un varu arī iemauktus pagriezt, jūtu, ko suns dara. Tā ir kontrole un saikne starp mums,” skaidro Lolita

Bieži liela sāpe esot ar veikalu apsardzi, reizēm sargi lūdz ar suni arī atstāt telpas. Pirms pāris gadiem “Maxima” sieviete neesot ielaidusi kopā ar suni. Turpretim mazajā “Rimi” Ziepniekkalnā apsardze laipni piedāvājusi pat palīdzēt iepirkties.

Pa kafejnīcām Lolita bieži nestaigā, bet nesen “Lido” pienākusi darbiniece, sakot, ka ar suni kopā nedrīkst. Kad uzzinājusi, ka tas ir suns pavadonis, atvainojusies. Lolita spriež, ka attieksme joprojām ir ļoti dažāda, piemēram, “Rīgas satiksmes” kontrolieri prasot biļeti viņas sunim. Zuzei, protams, ir oficiāls dokuments. Reiz bijis gadījums, kad autobusa šoferis pat policiju izsaucis, bet pats palicis ar garu degunu. Cik cilvēku, tik dažādu notikumu un attieksme!

Bez kontroles nekādi

“Zuze ēd sauso vai speciālo suņu barību, mājās gatavotie ēdieni ir tabu. Labradoram gan ir niķis, ka viņš ir kā putekļsūcējs un uz ielas var paķert jebko. Taču Zuze, piemēram, neēdīs svaigos šampinjonus, esmu gan viņu provocējusi. Arī no ķiploka atteiksies, bet par sīpolu gan padomās – visu pārējo vēlēsies pagaršot. Viņa gan visu laiku grib ēst, jo labradoriem ir nosliece uz lieko svaru. Ievērojam ne gluži diētu, bet normētu pārtikas uzņemšanu – viņa ēd regulāri, divreiz dienā, no rīta un vakarā,” ikdienu raksturo Lolita. Zuze prot pati arī savu bļodiņu atnest, ķepu iedot, ko viņai iemācījusi ģimene.

“Es saku, ka man ir trīs bērni – vīrs, meita un suns. Es sevi bez Zuzes vairs nevaru iedomāties. Šo četru gadu laikā viņa ir ieņēmusi savu vietu mūsu ģimenē, līdzvērtīgi esam mēs visi. Ja par ēdienu runā, Zuze  uzvaktēs katru, kurš ēd, bet vairāk gan mani pieskata. Ja, piemēram, vēlas dauzīties, tad gan ar meitu Alisi, kurai tūlīt būs 11 gadu. Viņas kopā bužinās un dauzās. Un Zuzei patīk arī meitas mantas nočiept, Alise tad spiedz, un tas suni vēl vairāk uzdricilē,” pasmej mamma.

Suņu meitene ļoti labi strādā, arī izejot testus pa tām Rīgas ielām, kuras ikdienā nemaz tik bieži neizmanto. Protams, gadās, ka dažreiz tiek nostrādāts ne tā kā vajag – suns ir tikai dzīvnieks. Saimniekam arī līdzi jādomā un nedaudz jākontrolē. Tomēr Lolita piebilst, ka nedrīkstot suni pavadoni ļoti kontrolēt un uzspiest savu gribu, jo dzīvnieks pats strādā.

“Man gan bija grūti pilnībā atslēgt sevi un uzticēties tikai sunim. Nevis es uzņemos atbildību, bet suns par mani. Tas bija visgrūtākais,” atzīst Lolita.  Ar Zuzi bijušas tikai Tallinā, kur pirms trim gadiem maijā kārtots eksāmens – no 100 iespējamajiem punktiem ieguvušas 96. Bijis liels lepnums arī par to, ka Zuzes brāli atstājušas otrajā vietā.

Darbā ar suni

“Es vēl joprojām strādāju Neredzīgo biedrībā kā brīvprātīgā, esmu vadītāja Rīgas pilsētā. Tas ir darbs ar cilvēkiem – iestājas biedrībā, un vajag organizēt nodarbības, teātru apmeklējumus. Mūs atbalsta Rīgas Krievu teātris, Dailes teātris, Jaunais teātris. Ir arī sadarbība ar “Rimi” Olimpisko baseinu, kur notiek aerobika ūdenī, kas ir Rīgas domes projekts jau otro gadu. Man ikdienā ir arī algots darbs ar cilvēkiem “Sonido” zvanu centrā. Jau trešo gadu esmu uz zvanu līnijas, klienti zvana, lai aprunātos par visu, kas uz sirds. Mēs gan nesniedzam psiholoģisko palīdzību, bet daudziem nav ar ko parunāties, ir vientuļi. Katrs strādājam no savām mājām, bet Rīgā atrodas birojs. Ja algotais darbs man aizņem 25% no laika, tad pārējais ir brīvprātīgās darbs biedrībā, kas man ir sirdslieta,” atzīst Lolita.

Viņa pasmaida, ka zvanu centra vadītāja atzinusi – darbā pieņēmusi nevis sievieti, bet gan Zuzi, jo reti kuram no darbiniekiem ir četrkājains kolēģis. Visi jau paspējuši suni iemīļot, Zuzei ir sava vieta, trauks, mantiņa, un ar visiem vienmēr sasveicinās.

Stabā neieskries

Redze diemžēl pasliktinās, un tas ir nenovēršams process, ar kuru ir jāsamierinās. “Pēc meitas piedzimšanas man sākās katarakta, kas visu pasliktina. Es gaidu arī operācijas savai diagnozei – centrālās tīklenes distrofija, kur ar medikamentiem neko nevar panākt, efekts ir uz ļoti īsu laiku. Ir ļoti daudzas lietas, kuras manas acis neuztver. Redzu blāvus siluetus, bet, lai noteiktu krāsu, ir jāskatās ļoti tuvu,” par savu slimību atklāj Lolita un pasmej – ja laukā ir labs laiks, stabā neieskriešot. Arī Zuze to neļaus darīt, jo strādā par visiem 100 procentiem.

“Suns ļoti labi jūt, kad es sāku uzmanīgāk iet, saprot, ka nav vairs nekādas haltūras. Meitai ar redzi viss ir kārtībā, bet vīrs ir neredzīgs kopš bērnības. Paldies dievam, meita ir vesela, jau  no pusgada vecuma visu kontrolējam.”

Brīvais laiks

Ar ēdiena gatavošanu Lolita ir uz tu, kādreiz strādājusi kafejnīcā. Ģimenei ir arī māja laukos, kur ir siltumnīca ar tomātiem, kas ir Lolitas sirdslieta.

Ilgus gadus hobijs bija adīšana, tagad tam vairs nav laiks, kaut draugi un radi vēl tagad vaicā par zeķēm. “Es adīju vilnas zeķes un džemperus, man īpaši patika liela apjoma jakas un džemperi ar skaistiem rakstiem, katru nākamo man gribējās darināt arvien skaistāku. Trīs krāsas gan nevarēju savienot un palīdzību lūdzu meitai. Protams, grūti ir pieņemt, ka tu visu nespēj, bet ar to ir jāsamierinās,” spriež Lolita.

Pie mājām Ziepniekkalnā blakus atrodas mežs, un Lolitai ļoti patīk brīvdienu pastaigas. 2017. gadā viņa bija vienīgā sieviete starp pieciem vīriešiem, piedaloties spēka trīscīņas sacensībās. Ar šo sporta veidu nodarbojas arī Lolitas vīrs.

“Man ļoti patīk klausīties audiogrāmatas, īpaši esmu iecienījusi kriminālromānus, mīlestības romānus, zinātnisko fantastiku. Kādu laiku patika Čeiza detektīvi, arī mūsu pašu Jānis Ivars Strazdiņš – tu labi saproti, par kādām Rīgas ielām, namiem ir runa. Man jau vīrs saka: tu celies un gulies ar austiņām uz ausīm!” pasmej Lolita.

Drīkst iet visur, kur saimnieks

Diemžēl servisa suņu biedrības “Teodors” biedriem ar servisa suņiem nākas piedzīvot nepatīkamus un pazemojošus atgadījumus.

14. maija vakarā vājredzīgo Viktoru Sergejevu, ar savu suni pavadoni Neiru apsardze nelaipnā veidā izraidīja no “Maxima” tirdzniecības centrā “Akropole”, vēsta biedrība. Ir gadījumi, kad izraida no sabiedriskā transporta, jo servisa sunim nav uzpurņa.

Lai novērstu šādus diskriminējošus atgadījumus, jāatgādina:

• saskaņā ar tiesiskajiem regulējumiem Eiropas Savienības dalībvalstīs un Ministru kabineta noteikumu Nr. 959 30.5. punktu servisa suņiem ir piešķirtas piekļuves tiesības visur, kur iet viņa turētājs. Tas nozīmē, ka servisa suņi var apmeklēt kafejnīcas, restorānus, veikalus, sporta un kultūras iestādes, braukt ar taksometru, vietējās nozīmes un starpvalstu sabiedrisko transportu.

• noteikumu 17. punktā teikts, ka “dzīvniekam, veicot sporta vai darba pienākumus vai piedaloties atrakcijās, var nebūt uzpurnis”. Sunim pavadonim, sunim asistentam, pavadot cilvēku ar redzes vai kustības traucējumiem, nav jānēsā uzpurnis, kas traucē pienākumu izpildi – zemē nokritušu priekšmetu pacelšanu.

•        Servisa suns ir speciāli apmācīts suns (ir izsniegta suņa pavadoņa apliecība), kurš ikdienā palīdz cilvēkiem ar funkcionālajiem traucējumiem. Tādi ir suņi pavadoņi, suņi asistenti un signālsuņi (suņi nedzirdīgiem cilvēkiem, cilvēkiem ar epilepsiju, ar diabētu un citiem).

* Latvijā Lauksaimniecības datu centrā ir reģistrēti un apliecības izsniegtas 15 suņiem pavadoņiem un diviem suņiem asistentiem.

Foto:

Servisa suņu biedrības “Teodors” valdes priekšsēdētājs Aleksejs Volkovs aicina ievērot likumu, būt iejūtīgiem un neizraidīt cilvēkus ar suni pavadoni no veikala, kafejnīcas, autobusa, citām telpām, kur viņi tiesīgi atrasties.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par “Mūsējie” saturu atbild SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.