Mistiskā sievišķība, nāvīgā vēlme pēc pēcnāves un provokatīvā tikumība: izstāžu ceļvedis
Vairākas jaunās izstādes piedāvā ielūkoties gan sievietes dvēselē, gan ķermenī. Galerijā “Daugava” skatāma izstāde “Sieviete – modelis, tēls. Sieviete – saturs un forma”, bet galerijā mākslinieces Lilitas Postažas piemiņas izstāde. Pirmā ekspozīcija atgādina, ka sieviete bijusi kā mūžīgā tēma, bet otrā – ka Lilitas Postažas daiļradē sievietei ir bijusi galvenā nozīme.
Arī Liepājas muzeja izstāde par trim strapkaru Latvijas izcilajiem māksliniekiem “Padegs. Suta. Vidbergs. Darbi no Zuzānu kolekcijas” ļaus ielūkoties provokatīvajā sievietē. Visiem trim māksliniekiem kādā dzīves posmā taču bija raksturīgi provocēt tikumīgas un pilsoniskas sabiedrības sašutumu. Bet turpat netālu no Liepājas muzeja – koncertzālē “Lielais dzintars” – tiek atzīmēta Liepājas operas simtgade, un arī šīs ekspozīcijas viena no naglām ir sievietes tēls – Karmenas skatuves ietērps.
Toties Daugavpils Marka Rotko centrs aicina uz jaunās izstāžu sezonas pieciem projektiem – dumpinieciskā Ukrainas mākslinieka Koļas Novikova retrospektīvu, misticisma nospiedumiem poļu mākslinieka Jaroslava Perško izstādē “Titāni dejo”, poļu “Jauno garīgumu”, igauņu keramiķa Sandersa Raudsepa “Nāvīgo vēlmi nonākt pēcnāvē” un mūsu pašu Alekseja Naumova “Toponīmiem”.
* Rīgas galerijā “Daugava” (Ausekļa ielā 1, klusajā centra) līdz 26. novembrim skatāma izstāde “Sieviete – modelis, tēls. Sieviete – saturs un forma”. Galerija informē:
“Viss par izstādi pateikts jau tās nosaukumā. Gadu simtiem sieviete bijusi mākslinieka iedvesmas avots, jau no akmens laikmeta, pirmie mākslas darbi uz alu sienām un arī pirmais tēlniecības darbs Villendorfas Venera – 11,1 cm augstā akmens skulptūriņa, kas atrasta vienā no senākajām kapenēm netālu no Villendorfas Austrijā un radīta aptuveni starp 28 000 un 25 000 gadu pirms mūsu ēras.
Izstāde galerijā gan nesniegs tik tālu ieskatu pagātnes mākslā. Tajā eksponēti mūsdienu mākslinieku glezniecības, tēlniecības, grafikas darbi, kuru autori ir Frančeska Kirke, Normunds Brasliņš, Maija Tabaka, Baiba Vegere, Dace Lielā un vairāki izcili aktu glezniecības paraugi, kuru autores ir mūsu klasiķes Felicita Pauļuka un Biruta Baumane. Sieviete kā mūžīgā tēma, ne tikai modelis, bijusi arī Jāņa Pauļuka un Leonīda Āriņa glezniecībā.
Sīkāk internetā: www.galerijadaugava.lv.
* Tāpat izcili sievišķīgu izstādi līdz 17. novembrim varat aplūkot Vecrīgas mākslas galerijā “Jēkabs” (Jēkaba ielā 26/28), kur iekārtota skatāma ievērojamās latviešu gleznotājas un tekstilmākslinieces Lilitas Postažas (1941-2011) piemiņas izstāde. Māksliniece savos darbos apvienoja ikdienišķus mirkļus ar mūžīgo realitātes esamības izjūtu, viņa mīlēja filozofiskas tēmas. Mākslinieces darbos cilvēka tēls atklājas ļoti atšķirīgi, tomēr vairumā darbu valda liriski harmoniskas noskaņas.
Sievietei ir galvenā nozīme Lilitas Postažas personiskajā mitoloģijā. Tajā atklājas visas sievietes būtības daudzslāņainība - gan sievietes kā visas dzīvās radības sargātāja, iedvesmotāja un audzinātāja, gan kā radītāja un ārdītāja. Bet putni viņas darbos simbolizē brīvību un vieglumu, arī dabas balsi, kas uzrunājot cilvēku liek ieklausīties sevī, atpazīt zemapziņas signālus un vēstījumus.
Lilitas Postažas daiļradi raksturo individuāls un atpazīstams izteiksmes veids. Stilistiska ekspresija vērojama līdztekus flāmu klasiķu glezniecības tradīcijām. Lilitas Postažas mākslas izteiksmes veidu varētu raksturot kā simbolisko reālismu, jo viņa gleznoja atpazīstamus tēlus – zivis, putnus, reālas sievietes no savas vides, taču šie tēli ietērpti filozofiska vispārinājuma vai pasakaina simbolisma kontekstos. Ideja, simboli un kolorīts – tās ir vērtības, uz kurām balstījās Lilitas Postažas māksla, pasaules uztvere un dzīves vērtību sistēma. Šo piepildīto saturisko plānu ikvienā darbā Lilita Postaža papildināja ar mīlestību un rūpību izsvērtas gleznieciskās kvalitātes - kolorīts un faktūra. Rodas sajūta, ka māksliniece katru savam darbu pulē kā dārgakmeni.
Lilita Postaža absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu, piedalījusies neskaitāmās izstādēs Latvijā un ārvalstīs, rīkojusi personālizstādes. Par izcilu radošu sniegumu saņēmusi apbalvojumus gan Latvijas, gan ārzemju starptautiskajās izstādēs. Sīkāk internetā: www.paintings.lv.
* Bet Liepājas muzeja (Kūrmājas prospektā 16/18) anfilādē atklāta trīs izcilu Latvijas starpkaru perioda mākslinieku – Kārļa Padega, Romana Sutas un Sigismunda Vidberga grafikas darbu izstāde “Padegs. Suta. Vidbergs. Darbi no Zuzānu kolekcijas”, kas skatāma līdz nākamā gada 6. martam.
Eksponētie ap 60 grafikas oriģināldarbi lielākoties tapuši starpkaru periodā – laikā, kad visi trīs autori pilnveidoja savus mākslinieciskos rokrakstus, kādus tos pazīstam mūsdienās. Visiem trim māksliniekiem kādā dzīves posmā bija raksturīgi provocēt tikumīgas un pilsoniskas sabiedrības sašutumu. Viņi centās lauzt stereotipus un aicināja mainīt auditorijas priekšstatus par pareizām un atzītām vērtībām mākslā.
Ekspozīcija akcentē trīs tēmas, kas vienmēr nodarbina radošus prātus, – sabiedrība, pilsēta un sieviete. Arī šīs izstādes varoņi savās grafikās vairāk vai mazāk ir pievērsušies šīm tēmām, un, salīdzinot viņu daiļradi, varam gūt priekšstatu par laikmetu teju pirms 100 gadiem, mākslā atstājot paliekošas, izcilas vērtības.
Kārlis Padegs (1911–1940) pilnībā definē sevi kā izcilu grafiķi – radot oriģinālus, provokatīvus, ironiskus un ekspresīvus darbus, kas neslēpj grotesku, traģiku un asu sociālo kritiku. Romans Suta (1896–1944) savukārt apceļo Eiropu, Francijā iepazīstas ar modernistiem un veiksmīgi starp tiem arī iekļaujas. Toties Sigismunds Vidbergs (1890–1970 zīmē pilsētu un izsmalcinātu erotiku, vairākos ciklos pievēršoties arī kara tematikai. Sīkāk internetā: www.liepajasmuzejs.lv.
* Savukārt Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” mākslas telpā “Civita Nova” (Radio ielā 8) līdz nākamā gada 15. janvārim skatāma izstāde “Liepājas operai – 100”, ko veidojis Liepājas muzejs sadarbībā ar “Lielo dzintaru” un Liepājas teātri.
Gan Liepājas operas pirmsākumos, gan arī mūsdienās operas apmeklējums bija un ir joprojām īpašs notikums, un tās estētiskā rafinētība, kuru ievēro kā skatuves mākslinieki, tā operas apmeklētājs, ir saglabājusies līdz mūsdienām. Opera ir īpašs rituāls, kuram apmeklētājs gatavojas laikus – gādājot greznu ietērpu, īpašus aksesuārus, atvēlot laiku operas apmeklēšanas svētkiem, un, visbeidzot, ļaujoties augstvērtīgam un profesionālam mākslas priekšnesumam, uzsver izstādes veidotāji, kuru mērķis bijis radīt tiltu, pa kuru tās apmeklētāji var no mūsdienu koncertzāles atmosfēras nokļūt pagājušā gadsimta Liepājas operas aizkulisēs, saprast, kā tika veidota izrāde, dzirdēt, kā skanēja publikas iemīļoto solistu balsis, un ieraudzīt, kā izskatās skatuve no aizkulisēm:
“1922. gada 15. augustā diriģenta Arvīda Pārupa un direktora Ernesta Ekšteina vadībā Liepājas teātra ēkā darbību sāka Liepājas latviešu dramatiskās biedrības atbalstītā Liepājas opera. 22. septembrī ar Šarla Guno operas “Fausts” iestudējumu Viljama Bēkera un Iļjas Risa režijā opera vēra durvis skatītājiem.
Liepājas opera deva iespēju tikt pie vārda jauniem, spējīgiem māksliniekiem, kas vēlāk bieži atgriezās Liepājā un dziedāja izrādēs jau kā nacionālā un pat Eiropas līmeņa solisti. Liepājā vienmēr labprāt viesojušies augsti profesionāli mākslinieki no visas pasaules – solisti, mūziķi un diriģenti. Repertuārā bijušas gan pasaules klasiķu operas, operetes un baleti, gan oriģināldarbi. Liepājas operā savu talantu izkopa izcili scenogrāfi, uz operas skatuves tika izkoptas Latvijas muzikālās un vokālās tradīcijas.
Pagājušā gadsimta operas mākslas kā kultūras parādības sajūtu izstādē lieliski atklāj vēsturiskie tērpi, jo īpaši Amandas Libertes-Rebānes skatuves ietērps Karmenas lomai, kura repliku pēc Ludolfa Liberta skices veidojusi māksliniece Dzintra Džeriņa un autentiski skaņu faili, kuros var sadzirdēt operdziedātājus Adu Benefeldi, Marisu Vētru, Arturu Priednieku-Kavaru, Ādolfu Kaktiņu un Amandu Liberti-Rebāni. Tāpat, nonākot ekspozīcijā, apmeklētajiem ir iespēja aplūkot dekorāciju metus, skices, nošu partitūras, programmiņas, kā arī tā laika skatuves mākslinieku un operas apmeklētāju aksesuārus”.
Izstādes scenogrāfiju veidojis mākslinieks Kristians Brekte, bet koncepciju – Dr. art. Vēsma Lēvalde. Sīkāk internetā: www.lielaisdzintars.lv.
* Toties no Liepājas otrā valsts galā - Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā (Mihaila ielā 3, Daugavpils cietoksnī) līdz nākamā gada 19. februārim skatāmas piecas jaunā izstāžu cikla ekspozīcijas - jauni, spilgti un izteiksmīgi izstāžu projekti, kuri tumšajos rudens un ziemas mēnešos spēs remdēt ikvienu pēc krāsām un gaismas izslāpušo apmeklētāju. Marka Rotko centra sarūpētie atšķirīgie izstāžu projekti iezīmē Austrumeiropas kultūras telpai kopīgās norises laikmetīgajā mākslā.
Savdabīgs ir Ukrainas mākslinieka Koļas Novikova projekts – retrospektīva, kas paver talantīgā un dumpinieciskā mākslinieka dzīves un daiļrades lappuses. Tajās vērojama spēcīga folkloras klātbūtne, kā ar dziļas zināšanas par senajām kultūrām un mītiem.
Misticisms un kultūrvēstures nospiedumi laikmetīgā izpausmē caur minimālismu pieejā materiālam burtiski izgaismojas poļu mākslinieka Jaroslava Perško izstādē “Titāni dejo”. Autors eksperimentē ar gaistošām neona gaismām. Viņa mākslas matērija dinamiski cirkulē cauruļveida gaismas ķermeņos un atgādina pulsējošas asinis, kas tiek asociētas ar dzīvību un radošo enerģiju. Projektu kūrē poļu mākslas kritiķe un kuratore Eulālija Domanovsa.
Otrs poļu kuratores projekts ir vienpadsmit mākslinieku domkopa par “Jauno garīgumu”, kas raisa pārdomas par sakrālu pieredžu nozīmi radošā praksē, ar tām saprotot personiskus un intīmus pārdzīvojumus un mūsos apslēpto iekšējo spēku. Šajā skatījumā uz garīgumu būtisku lomu spēlē maņas un psihogarīgi vingrinājumi. Cilvēka ķermenis tiek uztverts kā trauks, kas pilns ar iekšējām garīgām nojēgām, un kā gara radošās jaudas izpausme.
Izstāžu sezonu kuplina igauņu keramiķa Sandersa Raudsepa personālizstāde “Nāvīga vēlme nonākt pēcnāvē”, kurā mākslinieks meklē “atbildes” uz cilvēces mūžīgajiem jautājumiem par to, kas gaidāms viņpus šīszemes esības sliekšņa, un apkopo savas pārdomas par nāves neizbēgamību.
Citi sajūtu tvērumi rodami Alekseja Naumova personālizstādē “Toponīmi”, ierindojot krāsu un košumu starp raksturlielumiem, kas ir klātesoši ikkatrā Alekseja Naumova darbā, neatkarīgi no plašās ģeogrāfijas un konkrētās vietas, kur mākslinieks pabijis un gleznojis savā iecienītajā alla prima tehniskajā pieejā.
