Mūsdienu zemnieks un ačgārnā lauksaimniecības politika
Dobeles novada Krimūnās saimnieko ne tikai viens no redzamākajiem un pieredzējušākajiem Latvijas lauksaimniekiem Juris Lazdiņš. Viņš arī aizstāv Latvijas zemnieku intereses, būdams gan valdes priekšsēdētājs biedrībā “Zemnieku saeima”, kura apvieno ap 800 ražojošu lauksaimnieku, gan kooperatīvās sabiedrības “Latraps” padomes loceklis. Kooperatīvs 22 gadu laikā izaudzis no salīdzinoši neliela Zemgales zemnieku kooperatīva līdz vienam no lielākajiem valsts lauksaimniecības uzņēmumiem.
“Kas Jauns” viesojās Krimūnu pagastā, lai raudzītos, kā šodien ir būt lauksaimniekam.
Viss sākās no Breša zemnieka desmit hektāriem
Lazdiņš savā saimniecībā “Lazdiņi”, kura nodarbojas ar graudkopību, sāka saimniekot vēl tālajos deviņdesmitajos, kad viņa sievastēvam tā sauktajā Breša laikā atgrieza mantotos 12 hektārus zemes. Ar smagu darbu, ņemot pirmo kredītu 1997. gadā ar 26% likmi gadā, saimniecība attīstījās, un nu, kopā ar dēla saimniecību, Lazdiņi apsaimnieko ap 1500 hektāriem Krimūnās un Zebrenē. Saimniecība strādā ar modernām tehnoloģijām, izmantojot jaunākos zinātnes sasniegumus, kuri ļauj ražot videi un klimatam draudzīgi. Jāsaka, ka arī ražības ir ievērojamas - gadā tiek novākti ap 1000 tonnu rapšu, 5500 tonnu kviešu, kā arī pupas, zirņi un auzas (nākamgad nāks klāt vēl rudzi).
Varētu jau teikt – ‘’Kas tad nekait audzēt labību par Latvijas maizes klēti dēvētajā Zemgalē?’’ Tomēr ne viss ir tik rožaini, kā varētu šķist. Problēmu ir pārpārēm, kuras Lazdiņš nebaidās saukt skarbos vārdos. Kaut arī saimniecība ir nostabilizējusies un tajā strauji tiek ieviestas modernas, videi draudzīgas tehnoloģijas, nevar dzīvot pašapmierināti, cepuri kuldams.
Pilsētnieki un poēti, kuri par latvju zemes arājiem priekšstatu guvuši no Edvarda Virzas “Straumēniem”, vēlāk celsmīgos stāstos par padomju kolhoznieku sasniegumiem, kā arī viesojoties pie omes laukos vai Atmodas gadu jūsmās par vectēva mantojuma atgūšanu, savos priekšstatos maldās.
Biržas kursi un birokrātija
Mūsdienās lauksaimnieks ne tikai strādā uz lauka, bet arī daudzas stundas pavada birojā – pēta biržas kursus un savu lauku satelītuzņēmumus, lai spētu orientēties lauksaimniecības peripetijās; kur un kā pielietot augu aizsardzības līdzekļus, kad pārdot saražoto produkciju; kad pirkt izejvielas. Mūsdienu, uz biznesu orientētā lauksaimniecība ir ļoti sarežģīta, bet galvenais darbs jāveic uz lauka: jāar, jāecē, jāsēj, jākuļ… bet pēdējos gados zemnieka tēls īpaši mainījies. Par to Lazdiņš saka:
“Deviņdesmito gadu sākumā tāpat kā tagad ir sarežģīti attīstīt saimniekošanu. Deviņdesmitajos zeme kā resurss bija, bet nebija pieejama nauda, lai attīstītu ražošanu (piemēram, nopirktu traktoru). Tagad situācija ir pretēja - finanšu resursi ir, bet zeme kā resurss vairs nav pieejama.”
Tieši trakie deviņdesmitie tad arī bija laiks, kad lielākā daļa saimniecības tika izveidota. Šis saimniecības attīstības posms bija ļoti sarežģīts, katru gadu platības palielinājās, viss nopelnītais tika ieguldīts saimniecības attīstībā, un tā nebija jauna tehnika. Raža no hektāra nebija tik liela kā gribētos, graudu cena, tik cik pircējiem tajā brīdī gribējās samaksāt. Nebija līdzekļu, lai nopirktu augu aizsardzības līdzekļus vai minerālmēslus, jaunāku tehniku. Saimniekošana līdz 1997.gadam noritēja ar padomju laiku tehniku (tāpēc arī bija jāaudzē pēc principa “ko Dievs devis”). Līdz 1997. gadam saimniecība faktiski bija bioloģiska, tāpēc, ja man šodien BIO lauksaimnieks saka, ka bioloģiski nevar izaudzēt vairāk par tonnu graudu - tā tas nav. Nevar un negrib nav viens un tas pats. Otrs saimniecības attīstības posms sākās 2014. gadā, kad no vietējiem un ārzemju investoriem tika atpirkta zeme Zebrenes pagastā.
Ja agrāk attīstīties liedza naudas trūkums, tad tagad to dara birokrātiskā mašinērija. Zemkopības politika mūsu valstī ir vairāk nekā absurda. Tā vietā, lai lauksaimnieks strādātu uz lauka, viņam laiks jāpavada, rakstot atskaites, pildot dažādas instrukcijas, dokumentus, kontroles prasības un skaitot, vai ganāmpulkā nav vairāk lopu nekā drīkst. Tas ir tieši tāpat kā ārstam šobrīd daudz laika jāvelta nevis pacienta ārstēšanai, bet gan dažādu formālu e-veselības tabulu aizpildīšanai.
Astronomiskās cenas
Lazdiņš jebkurā brīdi varētu sākt saimniekot bioloģiski, ja vien bioloģiskajai produkcijai būtu pircējs. Un nav jau tā, ka zemnieks minerālo mēslojumu šobrīd kaisa pa labi un pa kreisi. Tie ir iesīkstējuši, maldīgi priekšstati. Lauksaimniekam rūpīgi jāapdomā, kur ko kaisīt, kur nē. Traktors noskenē lauku un tad datora ekrāna kartē var redzēt kur lauks iekrāsojas tumši zaļos toņos, tur slāpeklis pietiekami, kur blāvāk – tur nē. Nevar atļauties slāpekli kaisīt kur vien ienāk prātā, jo kopš februāra, kad Krievija iebruka Ukrainā, tā cenas kāpušas astronomiskos augstumos – no 200 līdz 1000 eiro tonnā.
Var jau teikt, ka tas nekas, jo arī graudu cenas augušas. Diemžēl tā tas ir tikai “uz papīra”. Ja pērnruden cena par labības tonnu bija 220 eiro, tad aprīlī jau uzkāpa līdz 430 eiro, pēc tam noslīdēja līdz 300 eiro. Labības cenas biržās lēkā nenormāli!
Tomēr jāņem vērā, ka ne jau visi pārdos graudus par to augstāko cenu. Tā ir kā loterija. Zemniekam graudi jāpārdod par fiksēto cenu, bet minerālmēslu tonnu viņam vairs nepārdod par tādu cenu kā bija rudenī. Šīs dramatiskās cenu svārstības zemnieku dzen izmisumā. Arī degvielas izmaksas uz vienu hektāru pieaugušas par 40 eiro uz hektāru, aprēķinājis Lazdiņš. Būtiski kāpusi arī elektrības un gāzes cena. Līdz ar to, runājot par augstām iepirkuma cenām, lai arī tās ir kāpušas, lauksaimnieks jaunās izejvielu cenas spēs kompensēt tikai tad, ja savu saražoto produkciju izdodas pārdot par visaugstāko cenu. Tas, ka kādā brīdī cenas biržā uzlec līdz 400 eiro par tonnu, nenozīmē ka lauksaimnieks par šo cenu ir pārdevis savu produkciju. Arī pašam Lazdiņam graudus nav izdevies pārdot par šo augsto cenu – vairāk nekā 400 eiro tonnā. Viņš teic, ka graudu cenas šosezon fiksējis trīs reizes – pa 257, 297 un 374 eiro tonnā.
Tomēr zemnieki ir sīksta tauta, pārvarēsim šīs straujās, neprognozējamās tirgus svārstības. Par iespējamiem bankrotiem nav dzirdēts, bet ražas gan būs mazākas, jo būs jāsamazina augu aizsardzības līdzekļu un minerālmēslu lietošana, līdz ar to augi būs novājināti un nepaēduši. Mainīsies tas, ko audzēsim savos laukos. Tā, piemēram, daļā platības un vairāk kā iepriekš tiks sēti zirņi un pupas, kas piesaista slāpekli. Tomēr tas ir risks, jo gan ražas, gan cenas ir vēl neprognozējamākas nekā kviešiem.
Absurdās patiesības lauksaimniecībā
Nu nav mūsu esošajam “multiministram” Gerhardam (tagad zemkopības ministrs) ieinteresētība jeb “labās gribas” kaut ko mainīt. Mēs neredzam, ka ministrs aizstāvētu mūsu intereses Briselē. Šobrīd Gerhards lepojas ar milzīgajiem atbalstiem lauksaimniekiem, kas viņa retorikā izklausās daiļrunīgi, bet patiesība ir skarba. “Pateicoties” Gerhardam lauksaimnieku ikdienas darbs nākotnē kļūs daudz sarežģītāks – jauno noteikumu izpilde daudziem būs neiespējama, dažkārt pat dzīvībai bīstama. Lauki turpinās iztukšoties, tikai paātrinātā tempā.
Ministrijas ierēdņi ir izstrādājuši stratēģiskās nozares attīstības programmas, kas pilnībā atrautas no dzīves. “Tagad tā atrautība kļūst vēl lielāka. Ierēdņiem vajadzētu pastrādāt nozarē, iejusties saimnieka, uzņēmēja ādā, lai viņi beidzot saprastu, kam viņi tos dokumentus raksta,” teic Lazdiņš. Ja lauksaimnieks nevarēs izpildīt ministrijas iedomas, šie lauksaimnieki nevarēs pretendēt pat uz platībmaksāju pamatatbalstu, kas Latvijā ar 2023. gadu būs 85 eiro uz hektāru (Eiropā vidēji tie ir 260 eiro). Lūk tikai daži šo ačgārnību piemēri :
* Lai kvalificētos platību maksājumam, lauksaimniecības pamatkultūra nedrīkst būt iesēta vairāk kā uz 65% platības. Lazdiņš min, ka viņš rudenī sēj divas kultūras – ziemas rapsi un ziemas kviešus. Šoruden iesētie ziemas rapši neizdīga un tādēļ tos nācās pārsēt ar ziemas kviešiem. Līdz ar to prasību par to, ka galvenais kultūraugs nedrīkst pārsniegt 65%, vairs nevar izpildīt.
* Lai saņemtu platībmaksājumus, būs vajadzīga augsnes agroķīmiskā izpēte, kura pašlaik Latvijā no 1 000 000 ha laukaugu platības veikta tikai kādiem 300 000 -400 000 hektāru. Bet mūsu valsts kapacitāte pieļauj šādu izpēti gadā veikt tikai ap 50 000 ha zemju. Tādējādi liela daļa lauksaimnieku vairs nekvalificēsies platībmaksājumu saņemšanai, jo pat gribot izpildīt šo prasību tas nebūs iespējams – dienesti būs pārāk noslogoti.
* Paredzēts, ka no nākamā gada laukus varēs apsēt ne tuvāk par trim metriem no grāvjiem. Turklāt, no visa veida grāvjiem, neatkarīgi no tā, cik lieli vai dziļi tie ir. Arī uz grāvi, kur ūdens parādās tikai pavasarī atkušņu laikā . Eiropas izpratnē par grāvi tiek uzskatīta ūdenstece, pa kuru vai braukt ar laivu visu cauru gadu.
* Turpmāk laukus, kuru slīpums pārsniedz sešus grādus, vairs nevarēs apstrādāt vai apsēt ar tehniku pa to braucot paralēli, bet tikai perpendikulāri. “Kas Jauns” pārliecinājās, ka pa šādu lauku perpendikulāri braucot ar vieglo automašīnu ir visnotaļ neomulīgi (tūlīt, tūlīt tā apgāzīsies!), kur nu vēl ar traktoru, kuram aizmugurē, piemēram, pieāķēts smidzinātājs. Šādā veidā valsts “nacionalizētu” ap 50 000 hektāriem zemes visā valstī, pieprasot saimniekiem to uzturēt kārtībā, bet neļaujot uz tās saimniekot. Igaunijā un Lietuvā šāda slīpuma laukos ierobežojumi ir ieviesti daudz saprātīgāk – tur vien aizliegts audzēt kartupeļus un bietes, lai tās “neizskalojas”.
* Šoruden Ukrainas atbalstam tika sētas saulespuķes un cilvēki tika aicināti pie tām fotografēties. Saulespuķes kāda lauka malā iesēja arī “Lazdiņu” saimnieki, bet par šo lauksaimniecības zemi platību maksājumu viņi nesaņems, jo “kultūraugs” neesot novākts. Bet novākts tas nav tikai viena iemesla dēļ – no noziedējušām saulespuķu sēkliņām ziemā barojas putni. Saulespuķes netika nopļautas ne jau tādēļ, ka Lazdiņi būtu slinki un nevīžīgi, bet gan tādēļ, lai putniem ziemā būtu kur pamieloties.
