Krievijas princese spēlējas ar Latvijas pērtiķi: pirms 100 gadiem

Tieši tādā pašā garā kā pirms simts gadiem arī pašreiz uzvedas bariņš rašistu propagandas apmātie Latvijas pilsoņi, tikai to ilustrācijai nu vairāmies izmantot Latvijas kultūras pērļu replikas.

Maskava dancina Latvijas “patriotu”

1922. gada 29. oktobrī Jelgavā iznākošais dienas laikraksts “Zemgalietis” publicējis mākslinieka Jāņa Saukuma (1890-1936) karikatūru (tās autorību apliecina mākslinieka autogrāfs), kurā, izmantojot “Princese ar pērtiķi” sižetu, redzams kā toreizējais padomju Krievijas valdības nominālais vadītājs (de facto noteicējs Kremlī, protams, bija Ļeņins un vēlāk viņa vadonībai sekojošais Staļins) Mihails Kaļiņins (1845-1946; viņu var atpazīt pēc īpatnējās bārdas formas) dancina savu marioneti – maziņu Latvijas pērtiķīti, kurš vicina sarkanbaltsarkano karogu.

Arī pirms simts gadiem Krievijas Kremļa vadība rīkojās visnotaļ brutāli, bet ārpus tās robežām atradās simtiem boļševistiskā režīma atbalstītāju, kuri tikai bļaustījās un atteicās braukt uz savu “ideoloģisko dzimteni” – matušku. Latvijā pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā viens no šīs lielinieku piektās kolonnas redzamākajiem pārstāvjiem bija boļševisma ideju apdullinātais kreisais literāts Linards Laicens (1883-1938). Starp citu, kādu laiku uzreiz pēc Latvijas valsts nodibināšanas, gan Saukumu, gan Laicenu varēja uzskatīt par kolēģiem, jo abi īsu brīsniņu strādāja par skolotājiem Valmierā. Bet ne par to ir stāsts…

1922. gadā Latvijas policija par komunisma ideju propagandēšanu bija arestējusi Laicenu un viņu ielikusi aiz restēm. Savukārt padomju Krievijas valdība Latvijas valdībai piedāvāja politieslodzīto apmaiņu, bet kāds desmits Latvijas dedzīgo komunistu, kuru Krievija bija gatava izpestīt no Latvijas cietumiem, no krievu “labdarības” atteicās un “matuškas” vietā labāk izvēlējās Latvijas tiesu. Starp tiem bija arī Laicens, kurš gan no padomijas slavināšanas neatteicās un 1932. gadā tomēr no Latvijas aizmuka uz boļševistisko laimības zemi Krieviju. Labāk gan to nebūtu darījis, jo Staļina režīms 1938. gadā tā dēvētās “latviešu operācijas” laikā viņu nošāva.   

Spiegu prāvas un nemieri Krievijā 

Savukārt pašā proletariāta citadelē 1922. gada oktobrī notika skandaloza kara tribunāla prāva, kurā aizmuguriski tiesāja Latvijas “buržuāziskās plutokrātijas” spiegus, kuri Krievijā esot vākuši slepenu informāciju ne tikai Latvijas kapitālistu interesēs, bet arī pēc Igaunijas un Polijas pasūtījuma, rakstīja Maskavas komunistu laikraksti. Tā bija ideoloģiska propagandas paraugprāva, jo “īstenie noziedznieki” bija no Maskavas aizmukuši uz Rīgu.

Savukārt Rīgā 1922. gada oktobra beigās gan notika tiesas sēde ar visu apsūdzēto. Par spiegošanu Krievijas labā tika tiesāts Maskavas sūtniecības Rīgā grāmatvedis, Latvijas pilsonis Augusts Kļava-Kļaviņš.

Toties pašu padomju Krieviju tieši pirms 100 gadiem plosīja bruņoti nemieri un lija asinis no impērijas rietumiem līdz pašiem austrumiem. 1922. gada oktobra otrajā pusē boļševiku “taisnā tiesa” ar nāvi tiesāja ukraiņu patriotu karavadoņus, kuri cīnījās par Ukrainas neatkarību, bet Vladivostoku “atbrīvoja” no baltgvardiem un japāņiem, kuri Tālajos Austrumos cīnījās pret komunistiem.

Tikmēr Zilupē viens pēc otra tika sagaidīti ešaloni no Krievijas, ar kuriem tēvzemē ieradās simtiem skrandās tērptu latviešu bēgļu, kuri Krievijā bija nokļuvuši Pirmā pasaules kara vētrās. Tomēr, kā izrādās, bija saujiņa mūsu tautiešu, kuri, tāpat kā tagad uz pirmo sēdi sanākot 14. Saeimai, arī toreiz – 1. Saeimai uzsākot darbu - bija pārliecināti, ka Kremlis dara “labu darbu”.

Kolekcijas monēta “Janis Rozentāls” un “Princese ar pērtiķi”: