Krievijas biznesa īpatnības: intervija ar krievu emigrantu, kurš arī Rīgā draudus saņem regulāri

• Savādas īsziņas un nedienas ar auto
• Piedāvājums nolīgt slepkavas no Donbasa
• Britu advokātu dīvainā prasība

Daudziem labi zināms radniecīgas Krievijas kompānijas – “Jukos” – liktenis, kuras parādi pēc 2003. gadā valsts organizētas mērķtiecīgas finanšu pārbaudes tika uzrēķināti desmitos miljardu dolāru, un vairāki vadoši uzņēmuma darbinieki, tostarp arī Mihails Hodorkovskis, nonāca cietumā. Tādu pašu grāmatvežu uzbrukumu piedzīvoja “PhosAgro”. Lielā mērā pateicoties Sičova pūlēm, ķīmijas koncernam astoņu gadu laikā izdevās to atvairīt pilnībā.

Pēc tam, kad Krievijā trīs Sičova automašīnām nomuka priekšējie riteņi un pret viņu tika ierosināta visai savdabīga krimināllieta, viņš pārcēlās uz dzīvi Rīgā. Arī šeit piedzīvojumu netrūkst: te augsta Krievijas Izmeklēšanas komitejas amatpersona viņu uzaicina slepus šķērsot Krievijas robežu, te ierodas pārstāvji no Ukrainas fonda, kuri pārrunās pauž rūpes par Sičova drošību, visai ikdienišķi viņam ir dažādu apbedīšanas pakalpojumu atlaižu piedāvājumi.

Jūs vadījāt nodokļu nomaksas departamentu kalnrūpniecības uzņēmumā “Apatit”, kas laika gaitā pārtapa par koncernu “PhosAgro”. No šodienas skatpunkta riskantas shēmas, kas tika izmantotas biznesā 90. gados, izskatās uzjautrinošas un viegli pārredzamas. Kā pret tām tolaik izturējās “PhosAgro” vadība?

Droši vien biju vienīgais, kurš uzņēmumā runāja par to, ka tas ir ļoti riskanti. Igoram Antošinam un Andrejam Gurjevam (“PhosAgro” akcionāri – Red.), ar kuriem kopā strādāju, sacīju, ka tāda darbība vienkārši ir ļoti bīstama. Viņi atbildēja – tā visi strādā, neviens nekādas problēmas nesaskata, ko tu tās pacel, raisi paniku. Beigās izrādījās, ka tieši manis pieminēto shēmu dēļ bankrotu piedzīvoja “Jukos”. Arī pret PhosAgro tika izvirzītas pretenzijas tieši šo shēmu dēļ.

Teicu – ļaujiet man satikties ar kādu, ar ko es varētu apspriest šo problēmu. Tajā brīdī Krievijas domes Budžeta komitejas loceklis bija Vladimirs Dubovs, un man noorganizēja tikšanos viņa kabinetā – taču nevis domē, bet gan bankā “Menatep”. Es atbraucu, tomēr Dubovs nebija uz vietas.

Ar mani tikās kaut kādi viņa palīgi, vienalga viss norisinājās Dubova kabinetā. Es viņiem izklāstīju savas bažas, viņi uz mani lūkojās kā uz pilnīgu idiotu un sacīja: “Pat ja teorētiski pieņemsim, ka tas, no kā tu baidies, varētu notikt, tad saproti, kas ir Dubovs. Viņš visas problēmas atrisinās.”

Pēc dažiem gadiem Dubovs bēga uz Izraēlu – pret viņu rosināta krimināllieta, “Jukos” bankrotējis, pret “PhosAgro” izvirzītas kolosālas pretenzijas. Un tieši tā iemesla dēļ, ko pieminēju.

Tika darbinātas primitīvas shēmas, bija vienkārši acīmredzams – jebkuras vairāk vai mazāk rūpīgas pārbaudes laikā viss atklāsies. Būtība – produkciju pārdeva nevis tieši no uzņēmuma, bet gan tā tika realizēta dažādiem ofšoriem. Savukārt ofšori patiesībā piederēja vadības komandai un bija noformēti uz fiktīvām personām.

Bija smieklīgas situācijas – ofšoru kompānijas, kas apgroza simtiem miljonu un miljardus, direktors patiesībā strādāja par sētnieku. Jebkuras pārbaudes laikā varēja viņu vienkārši pasaukt un uzprasīt – ar ko tu vienojies, kā vienojies, kā tev izdodas organizēt biznesu. Tā arī vienudien notika, lai arī tolaik gandrīz viss Krievijas bizness tieši tā arī strādāja.

“Jukos” lieta sākās tieši ar uzņēmumu “Apatit” – pirmā epizode, kas tika inkriminēta, saistīta ar šīs kompānijas privatizāciju. Vispār pirmajā pret Hodorkovski ierosinātajā krimināllietā apmēram puse epizožu bija saistīta ar “PhosAgro”.

Iedomāsimies, ka tieši jums tiktu uzticēts atvairīt arī pret “Jukos” vērstās nodokļu pārbaudes un citas pretenzijas. Vai šajā gadījumā izdotos tikt galā?

Šajā gadījumā zaudētu. Saprotiet, visa shēma bija apstiprināta no augšas. Strādāt vajadzēja tieši tā. Pēc dabas esmu ļoti piesardzīgs un šo principiāli noteikto rāmju ietvaros darīju visu iespējamo, lai nodrošinātu biznesu pret iespējamiem uzbrukumiem, lai to padarītu vairāk izskaidrojamu.

Tas ir, ja es nespertu noteiktus soļus laikā, kad strādāja pēc šādām shēmām, arī mēs droši vien nespētu aizsargāties pret pretenzijām, kas tika izvirzītas pret “PhosAgro”. Turklāt tās bija tieši tādas pašas pretenzijas, kādas parādījās pret “Jukos”.

Šai kompānijai nebija sagatavotas tādas drošības blīves kā mums – tas ir, “Jukos” rīcībā nebija argumentu, sava veida drošības spilvena, ko es izveidoju “PhosAgro”.

Caurumi viņu grāmatvedībā bija ievērojami lielāki nekā “PhosAgro”?

Ja vienkāršojam, var teikt arī tā. Un tas mums ļoti palīdzēja. Mēs astoņus gadus tiesājāmies ar nodokļu institūcijām. Pastāvēja valdības pasūtījums kontrolēt mūsu tiesas procesus. Atceros – drebēja rokas, tāpēc ka agresīvākie pārstāvji no valsts puses kliedza, ka “PhosAgro” viss saistīts ar “Jukos”, ka šeit viss tāpat, ka Hodorkovskis un Gurjevs ir noziedznieki, kas izvairās no nodokļu maksāšanas. Protams, Putinu interesēja nevis “PhosAgro”, bet gan Hodorkovskis.

Mēs atsitāmies astoņus gadus. Eksperts Anglijas Augstākajai tiesai iesniegtajos dokumentos saskaitījis, ka kopējā novērsto pretenziju summa bijusi 900 miljoni dolāru. Kad sākās uzbrukums, daudzi sacīja: “Sičov, tur bezjēdzīgi ko darīt – tur ir viss, beigas klāt.” Atbildēju: “Izrausimies!”

Sākumā bija ļoti baisi. Eksistē ne vien jautājuma finanšu puse, vēl pastāv arī krimināltiesiskais aspekts. Ja mēs tiesu procesos zaudētu kaut mazu daļu izvirzīto pretenziju, tad sāktos kriminālvajāšana. Šie nebija parasti tiesas procesi, to laikā “Jukos” pārstāvjus arestēja citu pēc cita, jurists Aleksanjans nomira cietumā.

Ja līdz tam brīdim domāju, ka likumi Krievijā strādā, tad tas, kas notika ar “Jukos”, acīmredzami bija ārpus jebkādas tiesību sistēmas izpratnes ietvariem. Sapratu, ka valsts virzās pilnīgi nepareizā virzienā. Domāju, ka tieši Gusinska un Hodorkovska gadījumi bija lūzuma punkts Putina valdīšanā, pagrieziens diktatūras un beztiesiskuma virzienā.

Beigu galā “Jukos” un “PhosAgro” tiesvedību iznākumi izrādījās radikāli atšķirīgi.

“PhosAgro” nebija galvenais mērķis, šī kompānija bija izdevīgs mērķis uzbrukuma uzsākšanai. Līdztekus “PhosAgro” pastāvēja konflikti ar dažādiem oligarhiem – risinājās kompromatu karš, un notika dažnedažādas vēršanās Ģenerālprokuratūrā un apelēšana pie prezidenta no konkurentu puses. Līdz ar to “PhosAgro” tiesas procesi nonāca sabiedrības degpunktā – apvainojumi akciju iegādē, nepareizā privatizācijā, ofšoru shēmu izmantošanā.

Vienīgi pēkšņi dīvainas lietas sāka notikt ar manām mašīnām. Trīs gadījumi, trīs dažādas mašīnas, intervāli – vispirms divas nedēļas, pēc tam – mēnesis. Divos gadījumos nolidoja labais priekšējais ritenis, trešajā reizē – kreisais priekšējais ritenis. Es sapratu, ka tas ar šādiem intervāliem nevarēja notikt nejauši – auto bija jauni, dārgi. Divos gadījumos, kad riteņi nolidoja, braucot lielā ātrumā, mašīna pārvērtās lūžņu kaudzē.

2016. gadā, kad jau atrados Rīgā, šo avāriju sakarā beidzot parādījās krimināllieta. To ierosināja galvenais Maskavas izmeklētājs Aleksandrs Dirmanovs. Man pauž – tev jāatbrauc uz Krieviju, mēs tevi slepus pārvedīsim pāri robežai, tu pabūsi kaut kādos kabinetos, pret tevi ierosinātā krimināllieta tiks slēgta, tev nodrošinās aizsardzību šīs ierosinātās lietas ietvaros. Īsi sakot – atbrauc.

Es atbildu – eksistē taču procedūra, tādas lietas tiek noformētas rakstiski. Iedodiet man šādus papīrus, un es ieradīšos. Negribu šķērsot robežu kaut kādā nesaprotamā veidā – vai ka mani tai pārvedīs pāri, robežsargiem nezinot. Atteicos no šī piedāvājuma – katrā ziņā mana iemānīšana Krievijā ar jaunas krimināllietas palīdzību būtu noteiktu “PhosAgro” cilvēku interesēs.

Pēc manas atteikšanās šī krimināllieta vienkārši pagaisa. Ir situācijas, kad ierosina krimināllietu, pēc tam parādās izpratne, ka nav bijis pamata, un ar attiecīgu dokumentu pārtrauc tās vešanu. Tātad atzīst, ka lieta ierosināta nepamatoti, un ar oficiālu papīru parakstīšanu tā tiek pārtraukta. Taču šeit – neviena dokumenta nav, tie bezmaz izkūpējuši gaisā. Manā rīcībā ir vienīgi papīrs ar Dirmanova parakstu. Es to nosūtu uz Maskavu – tieciet skaidrībā, kā tas var būt, ka dokumenti pagaisuši? Nekādas atbildes.

Dirmanovs jau arestēts. Tas bija skaļš notikums – kriminālā autoritāte Šakro jaunākais sarīkoja apšaudi restorānā, pēc kā Dirmanovu notiesāja par kukuļa ņemšanu, viņš nonācis cietumā uz ilgiem gadiem.

Es citstarp rakstīju vēstuli Izmeklēšanas komitejas priekšsēdētājam Bastrikinam, jo uz krimināllietas ierosināšanas dokumenta atrodas Dirmanova paraksts. Rakstu – jums nav nekādu problēmu paņemt no viņa liecību cietumā un uzdot jautājumus: “Vai uz dokumenta ir jūsu paraksts? Ja jūsu, tad kur pēc tam izgaisusi lieta?”

Vai trīs autoavārijas izrādījās izšķirošais iemesls, lai meklētu patvērumu Latvijā?

Krievijā, iespējams, pretējā puse centās safabricēt krimināllietu, rezultāts izrādījās neveikls un smieklīgs. It kā es vai kāds manis sūtīts cilvēks esot iekļuvis labi apsargātā daudzdzīvokļu mājā, lai iesviestu pastkastītē anonīmu vēstuli. Šī anonīmā vēstule izrādījās nekas vairāk kā mana oficiālā pretenzija, no kuras apakšējā daļā nogriezti mans, notāra, advokāta paraksti. Sviest slepus pastkastītē to, ko esmu jau nosūtījis oficiāli, stingri apsargātā mājā, kurā tās iemītnieki paši var iekļūt, vienīgi uzrādot pases – tas ir nonsenss.

Saistībā ar šo jocīgo krimināllietu esmu nosūtījis daudz sūdzību. Latvijā man ir bēgļa statuss, starp Latviju un Krieviju parakstīta vienošanās par tiesisko sadarbību. Vērsos Latvijas prokuratūrā, lūdzu, lai tā sadarbotos ar Krievijas pusi procesuālo darbību veikšanā – kaut pārbaudiet ar melu detektoru. Latvijas Ģenerālprokuratūras atbilde – nekādu problēmu, mums nepieciešams, lai no Krievijas pienāktu oficiāls pieprasījums. No Krievijas tā arī nekas nav pienācis.

Cik droši jūtaties mūsu valstī?

Saņemu savādus e-pastus, dīvainus telefonzvanus – mani burtiski vajā ar dažādu elektronisko saziņas līdzekļu palīdzību. Sūta dažādus dīvainus ziņojumus – Jūs meklē – Kas meklē? – Oi, mēs te kļūdījāmies. Reizēm atsūta vienkārši punktu – ziņojums no nezināma abonenta, bez telefona numura. Saproti šo “.” kā gribi. Citreiz atsūta “Swedbank” logotipu – izprotu, ka tādējādi man liek saprast, ka zina, kuras bankas pakalpojumus es izmantoju. Šāda veida gadījumu bijis daudz, par tiem esmu informējis policiju.

Vēlāk noskaidrojās, ka mans “WhatsApp” kopš 2019. gada dublējas uz “Mac” datora tepat Rīgā, taču šī zīmola datora man nekad mūžā nav bijis, nekad arī neesmu dublējis savu “WhatsApp”. Personiskās sarakstes uzlaušana arī ir noziegums.

Savdabīgi notikumi norisinājās arī ar Valēriju Stepanovu, kurš Krievijas televīzijas skatītājiem ilgstoši pazīstams kā NTV raidījuma “Zvērināto tiesa” vadītājs. Es ar viņu uzturēju kontaktu, mēs pat sadraudzējāmies. 2021. gada oktobrī viņš un viņa dzīvesbiedre izjuta nepatīkamus simptomus. Bija pandēmijas laiks, es Stepanovam vaicāju: “Vai analīzes nodevāt?” Tika veikti magnētiskās rezonanses tomogrāfijas izmeklējumi, plaušu sasirguma līmenis izrādījās ļoti zems – tikai pieci procenti.

Viņu kopā ar sievu hospitalizēja, Stepanova stāvoklis tā kā sāka uzlaboties, viņš gatavojās izrakstīties no slimnīcas – un pēkšņi nomira. Tomēr tas šeit nav pats būtiskākais. Dīvaini tas, ka viņam neveica autopsiju. Lai arī saskaņā ar likumu, ja iespējamais nāves cēlonis ir infekcijas slimība, autopsijas veikšana ir obligāta. Stepanovu kremēja.

Īsu laiku pirms tam Stepanovs man atsūtīja ziņu, ka viņa “WhatsApp” tiekot uzlauzts. Stepanovs piebilda – tas var būt saistīts vienīgi ar tavu gadījumu. Viņš teica – man vairāk nekādu citu tiesas lietu nav, vairs nekādus citus gadījumus nepētu, tāpēc vienīgais ielaušanās variants aplikācijā “WhatsApp” – tie ir tavējie, tātad cenšas iebaidīt. Un, lūk, īsu laiku pēc piecu procentu rezultāta Stepanovs mirst, viņam neveic autopsiju, un viņu kremē. Tomēr Anglijas tiesas vajadzībām viņš savas liecības jau bija devis.

Sanācis tā – saskaņā ar likumdošanu viņš sniedza liecību rakstveidā, tai, protams, ir spēks – taču likumdošana paredz nosacījumu, ka attiecīgais cilvēks savus vārdus apstiprina tiesas veiktās noklausīšanās laikā. Ja cilvēks nomirst un nevar sniegt mutisku liecību, tad viņa rakstveida liecības spēks ievērojami mazinās. Manā gadījumā gan tam nav izšķirošas nozīmes, jo gandrīz visu, ko Stepanovs uzrakstījis, iespējams apliecināt ar dokumentu palīdzību, vienlaikus viņš bija daudzu notikumu tiešs liecinieks.

Kā reaģēja Latvijas policija, kad pie tās vērsāties par vajāšanu?

Izstāstīju visu šeit piedzīvoto, atdevu arī vates disku, ko pārlaidu sava dzīvokļa durvju rokturim – šķiet, pēc pieskaršanās tieši tam vienudien man kļuva ļoti slikti. Es ierados Matīsa ielas policijas iecirknī, kabinetā atradās trīs cilvēki – vadītājs, vadītāja vietnieks un izmeklētājs. Viņi izskatījās ļoti ieinteresēti, vaicāja – kāds ir jūsu mērķis, vai vēlaties, lai rūpējamies par jūsu drošību – eksistē liecinieku aizsardzības programma, vai arī gribat ko citu.

Drīz interese mazinājās. Tas ir, mani vienkārši izsauca izmeklētāja, formāli pierakstīja liecību. Tika atteikta krimināllietas ierosināšana par draudu paušanu. Lai arī šie draudi dokumentāli apstiprināti ar audio ierakstiem, e-sarakstes ekrānuzņēmumiem – tomēr sekoja atteikums. Es vērsos prokuratūrā, tā atcēla policijas atteikumu, tika veikta jauna pārbaude.

Mani pārsteidz – kad prokuratūra atcēla viņu pirmo lēmumu un prasīja veikt jaunu pārbaudi, mani pat neuzaicināja. Taču kā iespējams īstenot jaunu pārbaudi, ja man pat neko nevaicā? Jābūt taču, piemēram, precizējošiem jautājumiem, līdztekus parādās arī jauni fakti. Es to nesaprotu. Piemēram, kad pirmoreiz pie viņiem atnācu, viņi man sacīja – tiklīdz būs kas aizdomīgs, uzreiz zvaniet. Regulāri par jauniem draudiem ziņoju pa e-pastu. Piemēram, pārsūtu saņemtos apbedīšanas piedāvājumus, tomēr nekādu reakciju neredzu.

Kādi bijuši viskliedzošākie atgadījumi ar jums Rīgā?

Vispirms jau – tas bija 2019. gadā – ar mani saistījās cilvēks, kura vārds esot Sergejs Aleksejevs. Teica, ka gribot aprunāties, esot bēglis. Kad satikāmies, viņš man sacīja – ja būtu manā vietā, nepaciestu Antošina un Gurjeva rīcību un viņus nogalinātu. Un piedāvāja – ja samaksāšu 200 000 eiro, viņus novāks.

To izdarīšot viens vai vairāki cilvēki?

Viņš man sacīja, ka ir cilvēku grupa, kas karojusi Donbasā. It kā viņiem Latvijā tiekot būvēts kāds objekts, kur varēs iziet rehabilitāciju. Īsi sakot, maz saprotams stāsts. Šie cilvēki – kaujas operāciju dalībnieki, viņiem esot ieroči, un viņi par naudu gatavi nogalināt.

Nosūtīju šo informāciju Drošības policijai, jo sapratu, ka tā ir provokācija. Vēlāk, savietojot datumus, nonācu pie šādas domas. Apmēram tajā pašā laikā no Anglijas uz Krieviju atnāca otrs pieprasījums, kas informēja kompānijas “PhosAgro” akcionārus par Londonā izskatāmo prasību – uz pirmo pieprasījumu pārstāvji no Krievijas nebija snieguši atbildi.

Tātad maniem atbildētājiem kļuva skaidrs, ka lieta Anglijas Augstākajā tiesā virzību tomēr sāks, no pavēstēm nav iespējams slēpties bezgalīgi. Un tieši tajā pašā laikā uzrodas Aleksejevs un cenšas mani iesaistīt nozieguma plānošanā. Pati par sevi kūdīšana uz slepkavības pasūtīšanu jau ir noziegums. Ja es turpinātu dialogu ar Aleksejevu par šo tēmu, tad mani varētu saukt pie atbildības un līdz ar to izsist no spēles – arestēt Latvijā un pēc tam izdot Krievijai. Uz manu iesniegumu par kūdīšanu Latvijas varas iestāžu reakciju neesmu manījis.

Vēl viena savdabīga notikumu virkne, kam bija lemts risināties Latvijā pagājušajā vasarā – Anglijas tiesvedības sakarā ieradās ļaudis no fonda “Elf Capital”, kam tiek norādīta Ukrainas adrese. Viņi ne īpaši prasmīgi spēlēja investoru lomu, bezmaz uzspiežot man strādāt kopā ar viņiem.

Manuprāt, viņu piedāvājumu galvenais mērķis bija pārņemt savās rokās prasības izvirzīšanas tiesības. Un es par to kaut ko dabūšot – vienīgi nebija saprotams, ko īsti; taču šajā gadījumā tikšot nodrošināta mana fiziskā drošība. Tas kā sarkans pavediens vijās cauri mūsu sarunām.

Tieši tajā laikposmā, kad ar viņiem komunicēju, visintensīvāk saņēmu dažādus draudus – gan e-pastos, gan pa telefonu. Vienlaikus ukraiņi centās pārliecināt, ka man vajag atrisināt drošības problēmu, liekot saprast, ka jābūt piekāpīgākam. To visu ierakstīju diktofonā.

Kad mēs pērn 21. jūnijā satikāmies pirmoreiz, ukraiņi skaidri un gaiši pateica – diez vai tavi atbildētāji ir ļaundari, viņi droši vien vēlas noregulēt visu šo stāstu mierīgā ceļā. Viņi gribot saglabāt savu seju. Tāpēc arī man izvirzītā prasība esot jānodod šo investoru rokās.

Kā šie investori parādījās?

Angļu tiesvedība ir ļoti dārga, līdz ar to šajā zemē bieži tiesājas par investoru naudu. Šī ir vesela investīciju nozare, tā ir plaši piekopta prakse. Tā kā es savu naudu – vairākus miljonus – biju iztērējis juridiskajiem pakalpojumiem, mēģināju atrast šīs jomas investorus. Vērsos pie dažādām firmām dažādās valstīs – ar šo biznesu nodarbojas ne tikai Anglijā, tas pastāv arī ASV, Francijā, Vācijā, Krievijā, Ukrainā.

Citstarp vērsos arī pie vienas ukraiņu kompānijas – viņi man 14 reižu rakstīja, ka varot kļūt par maniem investoriem, vienīgi ilgstoši nespēja atsūtīt līguma projektu. Kad es beidzot to saņēmu, viņi jau atradās lidmašīnā un devās pie manis. Viņi šo līgumu it kā vairākus mēnešus esot gatavojuši kopā ar juristiem un vairākkārt labojuši, rūpīgi pārbaudījuši katru rindiņu.

Kad saņēmu to, ko viņi bija atsūtījuši, ieraudzīju, ka daļa no līguma uzrakstīta krievu valodā, daļa – ukraiņu, daļa – angļu. Turklāt redzama virkne elementāru kļūdu – sapratu, ka uz ceļgala pēdējā brīdī kaut ko sarakstījuši. Uzreiz kļuva skaidrs, ka šie cilvēki vienkārši spēlē kaut kādu lomu. Proti, viņi netaisījās kļūt par investoriem. Mana versija – iespējams, šie ukraiņi centušies komunicēt ar “PhosAgro” cilvēkiem.

Kāda līdzekļu saņemšanas shēma jums tika piedāvāta?

Viņu pirmais mērķis bija uzzināt, kāda summa mani apmierinātu. Viņi prasīja – vai 20 miljoni? Es atbildēju – kāda šeit vispār tirgošanās? Man ir pierādījumi, man ir spēcīgs keiss, kas balstīts uz neapstrīdamiem pierādījumiem, kāpēc no tā būtu jāatsakās, saņemot kompensāciju. Viņi saka – tavā priekšā atvērts dators, tev atliek vien ierakstīt skaitli. Piecdesmit procenti tevi apmierinās? Vēlreiz atbildu, ka vispār nesaprotu, kā šeit iespējams par ko tādu tirgoties.

Piecdesmit procenti no kā?

No kopējās prasības summas. Šobrīd 1% “PhosAgro” akciju vērtība ir vairāk nekā 100 miljoni dolāru. Kur slēpās ukraiņu nodoms, ideja? Proti, parādīsies jauns prasītājs, kurš, lai saglabātu atbildētājiem seju, vienkārši atteiksies no prasības – un viss! Izskatījās, ka šo cilvēku galvenais arguments – tāds variants saglabāšot manu dzīvību. Policijai visu šo materiālu nodevu.

Pārrunas ar ukraiņiem mani satrauca arī cita iemesla dēļ. Savus advokātus Anglijas Augstākajai tiesai no firmas “CANDEY” atradu nejauši, noskaidrojās, ka viņi ķeras pie lietām pēc principa “no win – no fee” (nav uzvaras, nav naudas – angļu val.), savukārt man nav citas iespējas. Juristi no “CANDEY” pārbaudīja manu keisu, apstiprināja, ka šeit ir ļoti lielas izredzes – citādi jau pie tā neķertos.

Un tiklīdz biju ar viņiem parakstījis kontraktu, ukraiņu fonda pārstāvis telefonsarunā izteicās, ka atbildētāji varētu mēģināt uzpirkt manus jaunos juristus. Un viens atgadījums liek domāt, ka tas noticis – kā gan citādi skaidrot notikumu gaitu Anglijā.

Proti, mani atbildētāji – Antošins, Gurjevs un “PhosAgro” – tiesai iesniedza dokumentus uz 2600 lappusēm. Būtība – viņi nav vienisprātis, ka Anglijas tiesai principā būtu tiesības izskatīt šo lietu, ka tās jurisdikcijai jābūt Krievijas teritorijai. Bet Krievijā, kur pret mani safabricēta krimināllieta, ne uz kādu taisnīgumu man nav ko cerēt.

Kā atbilde uz šīm 2600 lappusēm no manas puses tika sagatavots 400 lappušu dokuments. Un pēkšņi dažas dienas pirms tā iesniegšanas beigu termiņa mani advokāti sāk agresīvi pieprasīt, lai mana atbilde būtu trīs līdz piecas lappuses gara, ne vairāk.

Ja pozīciju paust trīs līdz piecās lappusēs, tad vienkārši nav iespējams visu aprakstīt, rezultātā neko neizdosies pamatot un pierādīt. Šāda lakoniska atbilde faktiski būtu dāvana pretējai pusei. Pateicoties savai ilgajai tiesvedības pieredzei, zinu, kā tas strādā. Domāju, tā ir ikvienā valstī – ja tu tiesājies, tev jābūt iespējai pamatot savus argumentus.

Mani advokāti ar putām uz lūpām apgalvo – trīs līdz piecas lappuses. Kad vēl dzīvs bija Stepanovs, uzaicināju viņu piedalīties vienā divu stundu telefonkonferencē. Viņš paziņoja, ka trīs līdz piecu lappušu teksts ir kaut kāds absurds. Nonācu pie slēdziena, ka advokātu mērķis varētu būt – lai prasītāji neciestu. Tas ir, nevis manas intereses aizsargāt, bet gan lai atbildētājiem būtu labi.

Tātad, ja mana atbilde tiktu pausta trīs līdz piecās lappusēs, tas būtībā nozīmētu, ka nekādas atbildes vispār nav. Vai pat vēl sliktāk – ko trīs līdz piecās lappusēs iespējams atbildēt uz nostādnēm, kas aprakstītas 2600 lappusēs. Vairākkārt uzdevu saviem advokātiem jautājumus – ja mēs tā izdarīsim, pretējā puse taču paudīs, ka mūsu pozīcija ir nepamatota un nepierādīta. Tad taču visam tiek pielikts punkts, un ko mēs pēc tam darīsim?

Piemēram, advokāts Stepanovs citstarp bija devis rakstveida liecību, lai to uzrādītu tiesā. Un tieši šajā brīdī saviem jaunajiem advokātiem vaicāju – vai plānojat viņa liecību izmantot? Viņu atbilde – nē, viņi to neplānojot. Vaicāju – kāpēc? Tāpēc, ka viņiem vajagot uz trīs līdz piecām lappusēm. Taču šī jau būtu juridiska pašnāvība. Viņi sacīja – mēs labāk par jums zinām, ka vajag darīt tieši tā. Un ja jūs neesat ar mieru, mēs laužam līgumu.

Kā risinājāt problēmsituāciju ar šiem advokātiem?

Rezultātā līguma darbību pārtraucu pats. Dienā, kad beidzās dokumentu iesniegšanas termiņš, man pastāvēja alternatīva – vai nu es iesniedzu detalizētus dokumentus ar pierādījumiem, kuros iekļauta Stepanova liecība, vai arī iesniedzu trīs līdz piecu lappušu dokumentu, kas pat nebija sagatavots. Es uzrakstīju vēstuli advokātiem, ka laužu līgumu, jo uzskatu, ka viņi darbojas atbildētāju interesēs un ir slepeni vienojušies.

Vai angļu likumdošanā eksistē norma, ka attiecīgos gadījumos atbildei jābūt tieši trīs līdz piecas lappuses garai?

Ir norma, kas paredz 30 lappuses. Taču ja ar to par maz, var lūgt tiesai atļauju iesniegt dokumentu ar lielāku lappušu skaitu. Es palūdzu šādu atļauju, un tiesa man deva iespēju sniegt atbildi uz 105 lappusēm. Kad tiesā pastāstīju, ka mani advokāti runājuši par trīs līdz piecām lappusēm, pat tiesnesis brīnījās. Šāda advokātu rīcība Anglijā ir pārsteidzošs gadījums.

Ko jūs darījāt pēc attiecību saraušanas ar šiem advokātiem – vai esat slēdzis līgumu ar jauniem advokātiem viņu vietā?

Man nav jaunu advokātu, darbojos pats.