Gribu dzīvot zaļi! Vai vērts mazgāt krējuma plastmasas trauciņu?
Kāda jēga mazgāt krējuma trauciņu, lai šķirotu atkritumus, ja tāpat tiek iztērēts ūdens? Tad taču nesanāk nekāda resursu taupīšana! Kā ir patiesībā, skaidro vides zinātnieks, biedrības “Zaļā brīvība” vadītājs un ilgtspējīga patēriņa pētniecības tīkla “SCORAI-Europe” valdes loceklis Jānis Brizga.
Vides zinātnieks vispirms uzsver, ka mājsaimniecību līmenī ir vairākas patēriņa uzvedības jomas, kas rada lielāko ietekmi uz vidi. Un ļoti liela joma ir pārtika – gan saistībā ar tās ražošanu, gan atkritumiem. Nākamais ir mājoklis – cik energoefektīvs tas ir, un trešā lielā joma – transports jeb mūsu mobilitāte. Šīs trīs veido līdz pat 80 % ietekmes uz vidi. Gana daudz, lai katrs no mums aizdomātos, ko varam darīt citādi, lai iespējami mazāk atstātu savas pēdas vidē.
Šķiet, vienkāršākā, saprotamākā un uzreiz īstenojama ir atkritumu šķirošana. Veiktās iedzīvotāju aptaujas liecina, ka vairums iedzīvotāju to dara, taču realitātē redzamais gan mudina apšaubīt sniegto atbilžu patiesumu. Jānis Brizga teic, ka cilvēki mēdz attaisnoties, sakot, ka šķirošanas konteineri ir pārāk tālu, kādam īsti nav skaidrs, kurā ko mest utt. “Tas ir attieksmes jautājums – cik daudz cilvēks ir gatavs ieguldīt savu laiku, enerģiju, lai nopietni pievērstos atkritumu šķirošanai,” teic zinātnieks.
Bet kā ar plastmasas krējuma/biezpiena/jogurta trauku – vai vērts tērēt ūdeni un mazgāt, lai varētu mest šķiroto atkritumu konteinerā? “Jā, noteikti,” atbild Jānis Brizga paskaidrojot, ka plastmasu ražo no fosilajiem dabas resursiem, kas ir ierobežoti. “Tas nozīmē, ka reiz tie beigsies, tāpēc nevaram tos bezatbildīgi patērēt neierobežotā apjomā. Ja nedomāsim par to, kā šos dabas resursus atgriezt atpakaļ apritē, tad nonāksim līdz tam, ka nākamajām paaudzēm kādā brīdī tie vairs nebūs pieejami. Būsim izrakuši visu naftu, gāzi, pārvērtuši plastmasā, palietojuši, tad aprakuši Getliņos vai sadedzinājuši, tā tos pārvirzot atmosfērā. Tāpēc vēlreiz uzsvēršu – jā, ir jēga un pat liela nepieciešamība šķirot plastmasas trauciņus. Tāpat kā, piemēram, alumīnija kārbas – nevis izmest tās mežmalā, bet atgriezt apritē. Jo šie resursi ir limitēti.”
Jānis Brizga arī uzsver, ka ne viss ir mērāms pēc izdevīguma klasiskā izpratnē, bet jāveic aprēķini, salīdzinot ieguvumu ilgākā laika periodā. Kā piemēru viņš min plastmasas maisiņus un auduma iepirkuma tīkliņus. “Skaidrs, ka auduma tīkliņu ražošanā mēs iztērējam vairāk resursu, nekā ražojot plastmasas maisiņus, taču pirmo mēs varam lietot simtiem reižu, turpretī celofāna maisiņš drīz vien izjuks. Tātad ilgtermiņā auduma tīkliņi noteikti ir dabai draudzīgāki, prasīs mazāk resursus. Vienmēr jāsalīdzina pilns aprites cikls.”
Vides pētnieks vēl uzsver – būtiski ir šķirot arī, piemēram, papīru, kas ir atjaunojamais dabas resurss. Jo tieši tāpat tiek samazināta ietekme uz vidi – mēs nevis cērtam jaunus kokus un pārstrādājam tos papīrā vai celulozē, bet izmantojam šo otrreizējo šķiedru. “Dažādi dati liecina, ka mūsu katra individuālā uzvedība ļauj samazināt ietekmi uz vidi par 40-60%. Pārējais atkarīgs no tehnoloģijām, infrastruktūras, kur nav tik viegli kaut ko mainīt.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Gribu dzīvot zaļi! Vai vērts mazgāt krējuma plastmasas trauciņu?" saturu atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.
