Maskavas patriarhija Saeimas deputātiem un Latvijas prezidentam draud ar elli
Maskavas patriarhijas vadība pēc būtības jau ir atbildējusi prezidentam Egilam Levitam, Saeimas deputātiem un Latvijas valdībai, kuri izsūtījuši vēstuli Maskavas partiarham Kirilam ar aicinājumu Latvijas pareizticīgajai baznīcai (LPB) piešķirt autokefāliju jeb praktiski kanonisko neatkarību no Maskavas patriarhijas. Krievijas pareizticīgās baznīcas mājaslapā Pravoslaivie.ru publicēts protoiereja Vladislava Cipina atbildes raksts uz Saeimas lēmumu LPB atzīt par pilnībā neatkarīgu baznīcu no jebkura garīgā centra ārzemēs.
Kaut arī šis “viedokļraksts” oficiāli nav formulēts kā Maskavas patriarhijas atbilde, to par tādu var uzskatīt, jo garīdznieks Cipins ir viens no Maskavas patriarhijas amatvīriem, kuriem, ja tas būs nepieciešams, nāksies sastādīt atbildi tieslietu ministra Jāņa Bordāna parakstītajai Latvijas valdības vēstulei, kurā Maskavas patriarhs Kirils tiek aicināts LPB piešķirt pilnīgu autokefāliju.
Maskavas patriarhāts atbild Latvijas valdībai
Cipins ieņem augstus amatus Maskavas partriahāta hierarhijā. Starp daudziem citiem tituliem, viņš, piemēram, ir Maskavas Garīgās akadēmijas profesors, Krievijas dabaszinātņu Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Maskavas eparhijas (baznīcas) tiesas priekšsēdētāja vietnieks, bet kopš 2003. gada arī Krievu pareizticīgās baznīcas vēsturiskās tiesību komisijas priekšsēdētājs, un tieši šī ir komisija, kuras viedoklis būs viens no izšķirošajiem, vai Krievijas pareizticīgā baznīca piešķirs vai nē kanonisko neatkarību LPB.
Jauns.lv jau rakstīja, ka 10. septembrī stājās spēkā Saeimas pieņemtie grozījumi Pareizticīgās baznīcas likumā, kas noteica, ka LPB ir pilnībā no ārzemēs esošo garīgo centru virsvadības neatkarīga institūcija. Savukārt 20. septembrī tieslietu ministrs Bordāns Latvijas valdības vārdā parakstīja vēstuli Krievu pareizticīgās baznīcas vadītājam - Maskavas patriarham Kirilam, kurā “viņa svētība” tika aicināta Latvijas pareizticīgajai baznīcai izsniegt brīvlaišanas rakstu jeb baznīcas valodā tā saukto autokefālijas Tomosu, kas pasludinātu LPB pilnīgu neatkarību no Maskavas garīgā centra.
Te jāatgādina, ka 1921. gada jūlijā toreizējais Maskavas patriarhs Tihons LPB arhibīskapam Jānim (Pommeram) piešķīra autonomijas Tomosu, tas ir, ka LPB ir neatkarīga saimnieciskajos, administratīvajos un civilajos, bet ne garīgajos - kanoniskajos (Svēto Rakstu tulkojumu, dievkalpojumu (liturģijas) un tamlīdzīgi) jautājumos. Tagad saistībā ar patriarha Kirila neslēpto atbalstu Krievijas agresijai Ukrainā Latvijas drošības vārdā mūsu valdība pieprasa pilnīgu LPB atdalīšanos no Maskavas patriarhijas.
Draud ar bēdīgām sekām mūžīgajā dzīvē
Pirms vēl Maskavas patriarhāts saņēma oficiālo Latvijas valdības vēstuli par LPB statusu, Krievu pareizticīgās baznīcas oficiālajā mājaslapā publicēts Cipina raksts, kurā pat izslēgtas diskusijas, ka LPB varētu pienākties pineatkarība no Maskavas. Tieši otrādi, Krievu baznīca vēl draud tiem, kuri šādu neatkarību pieprasa. Cipina rakstā, kurā Latvijā valdošais “režīms” apvainots rusofobijā un nacisma atbalstīšanā, starp citu teikts:
“Jautājums par Latvijas Baznīcas likumīgo autokefāliju nav dienaskārtībā, jo īpaši tāpēc, ka pašreizējā situācijā tās ganāmpulkam (Latvijas pareizticīgajiem) nepieciešama īpaša aizsardzība no Mātes Baznīcas (Krievu pareizticīgās baznīcas, Maskavas patriarhāta), kuras tronis atrodas dižas valsts teritorijā, kas spēj pasargāt sevi un savus draugus, kas jau ne vienu reizi vien vēsturiski pierādījies, kad tā sniedza palīdzīgu roku tiem, kam tas bijis nepieciešams. Pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem aizsāktā Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju vajāšana šobrīd izpaudusies arī pareizticīgo diskriminācijā, kuri pašreizējā situācijā ir aicināti uz konfesionālu dedzību kanonisko patiesību uzturēšanā, jo “kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts” (Mateja 24:13). Un pareizticīgās Krievijas nīdējiem, nacionālā un reliģiskā naida kūdītājiem derētu atcerēties, kā agrāk ir beigusies agresīva iejaukšanās pareizticībā un svētajā Krievzemē.
Tiem, kuri sliecas iepriecināt pie mirkļa varas esošos, vajadzētu padomāt par nodevības bēdīgajām sekām pašiem nodevējiem gan mūžīgajā dzīvē, gan bieži vien arī šajā laicīgajā dzīvē”.
Vienlaikus šajā Cipina rakstā uzsvērts, ka pat PSRS laikos, kad valdošā vara ierobežoja reliģisko dzīvi, tik rupja un brutāla valsts iejaukšanās baznīcas politikā kā pašlaik Latvijā nav bijusi. Latvijas valdības rīcība tiek salīdzināta gan ar nacistiskās Vācijas ideoloģiju, gan Dienvidāfrikas aparteīda režīmu.
Sarežģītais Latvijas pareizticīgo juridiskais statuss
Lai Saeimas pieņemtie grozījumi Latvijas Pareizticīgās baznīcas likumā, kas LBP pasludina par pilnīgi neatkarīgu no jebkuras citas ārpus Latvijas esošas baznīcas, būtu arī baznīciski juridiski korekti ir nepieciešams, lai tam piekristu arī mātesbaznīca, šai gadījumā – Maskavas patriarhāts.
Pasaulē ir tikai ap 15 pilnībā neatkarīgas (autokefālas) baznīcas, kā, piemēram, Krievu, Konstantinopoles, Antiohijas, Bulgārijas un citas (Maskavas patriarhāts atzīst 12, bet Konstantinopoles – 15 no tām). LPB tik vienkārši šai sarakstā neiekļūs (mums vistuvākā autokefālā baznīca ir Polijas pareizticīgā baznīca, bet autonomā (ne pilnībā neatkarīga) – Somijas un Igaunijas baznīca). Vēsturiski Latvijas pareizticīgie bijuši pakļauti Maskavas patriarhātam: no 1836. gada – Pleskavas eparhijas Rīgas vikariātam, bet no 1850. gada – Rīgas eparhijai.
1921. gada jūlijā toreizējais Maskavas patriarhs Tihons LPB piešķīra autonomijas Tomosu. Patriarhs Tihons šādu brīvību LPB piešķīra ne jau aiz “saldas dzīves”, bet gan saprazdams, ka no boļševiku pārņemtās Krievijas viņš nevarēs rūpēties par Latvijas pareizticīgajiem.
Mazina Latvijas pareizticīgās Baznīcas saites ar Maskavu:
Starpkaru Latvijā LPB “de facto” bija neatkarīga, bet ne “de jure”. 1935. gadā LPB pat pārgāja no pakļautības Maskavas patriarhātam pie Konstantinopoles patriarhāta. Pēc Latvijas okupācijas 1941. gadā toreizējais LPB vadītājs bija spiests Maskavā “nožēlot grēkus” un paprasīties atpakaļ “Maskavas apkampienos”. Protams, ne jau aiz labas gribas. Arī nacistu okupācijas laikā LPB juridiskais statuss bija visnotaļ dīvains. Lai arī “de facto” LPB bija neatkarīga (cik nu okupācijas apstākļos tas iespējams), “de jure” tā tomēr skaitījās kanoniski pakļauta Staļina režīma kontrolētajam Maskavas patriarhātam.
Pēc atkārtotās padomju okupācijas LPB arī “de facto” pārgāja Maskavas patriarhāta tiešā vadībā. Kad Latvija atguva neatkarību 1991. gadā, toreizējais Maskavas patriarhs Aleksijs II LPB atkal izsniedza autonomijas Tomosu. Pašlaik LPB tikai kanoniski ir pakļauta Maskavas patriarhātam.
Pareizticīgais „Šaitana templis” Piemaskavā
Piemaskavas Odincovā 14. jūnijā svinīgi atklāja Krievijas Bruņoto spēku templi – trešo lielāko pareizticīgo baznīcu Krievijā, piedaloties augstākajai Krievijas augstākajai ...
Sabombardētās un iznīcinātās Ukrainas baznīcas: Krievija iznīcina Dievu
Krievijas armijas zvērībām Ukrainā nav robežu. Tā iznīcina ne tikai slimnīcas, dzemdību namus, bēgļu un ievainoto transportu, bet arī dievnamus. ...
Phenjanā nosvin vienīgās Ziemeļkorejā esošās pareizticīgās baznīcas 15. gadadienu
2021. gada 13. augustā Phenjanas (KTDR) pareizticīgais Trīsvienības vārdā nosauktais dievnams atzīmēja savu 15. gadadienu. Ziemeļkorejas pareizticīgo draudzi apmeklē KTDR ...