Kā uzvarēt Krieviju? Zaudētā iespēja

Kāpēc par to būtu jāuztraucas? Vācu 19. gadsimta militārais teorētiķis Karls fon Klauzevics savā grāmatā “Par karu” definēja karu kā “vardarbības aktu, kura mērķis ir piespiest pretinieku pildīt mūsu gribu”. Savukārt, lai to panāktu “pretinieki līdz galējai robežai sasprindzina savus pūliņus”. Respektīvi, karš ir neizbēgami ļoti asiņaina un materiāli sasodīti rijīga parādība un cerības to uzvarēt “neiespringstot” ir ilūzija. Tomēr, izskatās, ka Rietumvalstu līderi šobrīd mēģina iet tieši šo neiespringšanas ceļu, ignorējot vai apstrīdot Klauzevica pirms divsimt gadiem formulēto atziņu. Vai tas tiek darīts dēļ bailēm, ka pārāk straujas kustības liks krievu lācim nostāties uz pakaļkājām? Vai dēļ ticības, ka lāci izdosies nokausēt nešķērdējot dārgo bruņojumu un naudu tā ražošanai (nez kur šeit paliek apsvērumi ko tāda taktika izmaksās ukraiņiem)? Vai cerībā, ka iekšējās spriedzes neizturēs un masu sašutums vai arī āmura uzsitiens pa pakausi liks impērijai mainīt ne tikai seju, bet arī būtību? Varbūt viss kopā? Cik pamatotas ir šādas cerības?

Pēdējo nedēļu notikumi kalpo kā laba ilustrācija gan tēzei par Rietumu neiespringšanu ar Ukrainas apbruņošanu, gan arī tam kādas sekas tas izraisa. Pirmais, protams, ir Ukrainas armijas uzbrukums Harkovas apgabalā, kur joprojām esam sajūsmā par Ukrainas armijas panākumiem tomēr ir pienācis laiks novērtēt notikušās kaujas rezultātus ar vēsu prātu. Ieņemt un atbrīvot teritorijas, tas ir labi un svarīgi, tomēr kara darbības galvenais mērķis ir pretinieka spēku sagraušana, iznīcināšana. Par to, piemēram, 1920.gada pavasarī uzskatāmi pārliecinājās poļu ģenerālis Ridzs Smiglijs, kuram izdevās ieņemt Kijevu, taču neizdevās sagraut to aizstāvošos Sarkanarmijas spēkus, kuri paguva atkāpties aiz Dņepras. Tikai divus mēnešus vēlāk tie paši spēki atkal forsēja Dņepru un piespieda atkāpties nu jau Ridzu Smigliju. Tas, ka Ukrainas armijai izdevās atbrīvot ievērojamu teritoriju ir acīmredzami, taču kā ir ar pretinieka spēku sagraušanu? Krievu grupējuma pie Izjumas lielumu eksperti vērtēja uz 10 – 12 bataljona taktiskajām grupām. Tas nozīmē līdz 10 000 personāla sastāva un līdz 1000 tehnikas vienībām tikai šajās grupās vien – pieņemot, ka tās bija puslīdz kaujas spējīgas. Par to kas noticis ar šiem spēkiem velti mēģināt gūt priekšstatu no relācijām medijos, tāpēc ņemsim talkā Ukrainas armijas Ģenerālštāba publicētos datus. Saskaņā ar tiem “likvidēto” (atbilstoši Ģenerālštāba terminoloģijai) pretinieka karavīru skaits līdz Izjumas operācijai bija vidēji 300 dienā. No 7.septembra līdz 10.septembrim šis skaits pieauga līdz vidēji 500 dienā, pēc kam atgriezās atpakaļ uz 300. No šejienes, varam izdarīt pieņēmumu, ka operācijas gaitā “likvidētā”(lai ko tas arī nenozīmētu) pretinieka dzīvā spēka skaitu var pieņemt uz 1000. Te būtu jāņem vērā, ka Ukrainas armija operācijas gaitā paturēja karalauku ar visu kas uz tā atradās, ieskaitot pretinieka karavīru līķus, pamestus ievainotos, tos kuri nevarēja paiet dēļ noberztām kājām un mežā nomaldījušos. Attiecīgi, spekulācijas par to, cik tur varētu vēl būt pretinieka pusē, šoreiz nav tik būtiskas. Līdzīgi ar krievu tehnikas zaudējumiem. Augusta mēnesī un līdz 5.septembrim tie bija vidēji dienā 55 vienības, periodā no 5. līdz 12. septembrim vidēji 93 vienības dienā. Attiecīgi varam pieņemt, ka krievu puses tehnikas zaudējumi Izjumas operācijā varētu būt ap 300 tehnikas vienībām. No ekspertu puses pavīdēja skaitlis 400 vienības – lai tā būtu. Starpība nav principiāla. Vēl ir jautājums par gūstā saņemto skaitu, ko Ukrainas armijas Ģenerālštābs konsekventi neizpauž. Tomēr, no mājieniem intervijās un reportāžās noprotams, ka runa vārētu būt par dažiem simtiem, bet noteikti ne par tūkstošiem.

Secinājums, krievu karaspēka zaudējumi ir ievērojami, taču, ņemot vērā grupējuma lieluma novērtējumu, nav pamata uzskatīt, ka tas būtu sagrauts. Kopumā, pretiniekam ir izdevies atkāpties, paņemot līdzi lielu, iespējams lielāko, daļu tehnikas. Šeit ir svarīgi saprast notikušā sekas. Vismaz 10 000 vīru liela karaspēka grupējuma zaudēšana ar visu tehniku būtu graujošs trieciens visai Krievijas iebrukuma armijai Ukrainā. Tā sekas būtu frontes destabilizācija visā Donbasā un, visdrīzāk, ne tikai. Tas varētu būt stratēģisks panākums, kas tiešām izmaina kara gaitu un, lai gan tā ir spekulācija, nebūtu nereālas cerības izbeigt karu varbūt jau šogad. Ne velti drīz vien sekoja Putina lēmums par “daļēju mobilizāciju, bet par to vēlāk.

Izjumas operācija ir taktisks un operatīvs panākums, kas apliecina Ukrainas armijas augstās kaujas spējas. Vienlaicīgi, tā ir zaudēta iespēja gūt stratēģisku panākumu, taču tā vairs nav Ukrainas armijas un tās vadības neveiksme. Ģenerālštāba nodomus mēs nezinām, taču spriežot pēc viņu pārstāvju izteikumiem vēl uzbrukuma laikā, plānotie operācijas mērķi, iespējams, bija pieticīgāki par sasniegtajiem. Iespējams, operācijas mērķis bija atstumt pretinieku no Izjumas, tādējādi uzlabojot frontes stāvokli pie Slovjanskas un Kramatorskas (kas arī tika sasniegts), taču ne pretinieka grupējuma aplenkšana un iznīcināšana. Iemesls tam, kā to parādīju savā iepriekšējā rakstā, ir vienkāršs – Ukrainas armijai tam nav spēku un līdzekļu. Pie kam, ja cilvēku resursu Ukrainai pietiek, tad bruņojuma un tehnisko līdzekļu gan nē, un tā ir Ukrainas atbalstītājas – NATO vaina. Attiecīgi, zaudētā stratēģiskā iespēja ir NATO neveiksme un laba ilustrācija tam pie kā var novest politika vest karu neiespringstot, zemas intensitātes līmenī.

Otrs notikums ir jau iepriekš pieminētā “daļējā mobilizācija”, kuru Krievijas prezidents V.Putins izsludināja 21.septembrī, tātad pusotru nedēļu pēc Izjumas operācijas noslēguma. Var debatēt un apšaubīt šī soļa sagādātā dzīvā spēka papildinājumu lietderību, taču ir divi citi aspekti, kurus nevajadzētu palaist garām. Pirmais, tā ir norāde uz kritisko stāvokli Krievijas iebrukuma armijā Ukrainā ja reiz valsts vadība spiesta uzņemties šādu, ar ievērojamiem iekšpolitiskiem riskiem saistītu, pasākumu. Otrais, tā ir norāde uz Kremļa gatavību turpināt ilgstošu karu, iesaistot tajā visus pieejamos resursu, kuri, tā vai citādi, Krievijai ir gana daudz. Pie malas var nolikt pēdējo dienu spekulācijas, tai skaitā Turcijas prezidenta sensacionālos izteikumus, par Putina gatavību sēsties pie sarunu galda. Krievijas vadība joprojām, arī pēc ukraiņu panākumiem pie Harkivas, ja arī ir gatava sēsties pie sarunu galda, tad tikai uz saviem nosacījumiem.

Atgriežoties pie Klauzevica, minētie notikumi parāda arī cik iluzoras ir cerības vest karu Ukrainā neiespringstot. Neiespringstot no NATO, ne jau Ukrainas, viedokļa, protams. Cerības šāda režīmā sasniegt Krievijas izturības robežu pilnībā ignorē Ukrainas izturības limitus un iespējas, tādēļ tās ir ne tikai ciniskas, bet arī amorālas. Cerības, ka tādā režīmā karš būs lētāks Rietumiem pilnībā ignorē rēķinus kādi jau tagad ir jāsedz biznesam un mājsaimniecībām, īpaši Eiropā, tādēļ ir bez reāla seguma. Cerības, ka visu atrisinās “kāds trešais”- vai nu dakteris ar pareizo tableti, vai oligarhs ar āmuru vai ģenerāļi ar vienalga ko - ir cerības uz brīnumu, tādēļ pilnīgi nepamatotas, jo brīnumi visretāk notiek tad, kad tik ļoti ir vajadzīgi. Visbeidzot, cerības, ka tādā režīmā kara vešana būs drošāka un pasargās pasauli no kodol apdraudējuma ignorē pretinieku ar ko ir darīšana tādēļ ir bīstamas, jo var novest pie rezultāta pilnīgi pretēja gaidītajam. Lēni eskalējoši konflikti varbūt šķiet vieglāk pārvaldāmi, taču tāds “lienošs progress” atbīda pieļaujamā limitus, padara izplūdušu izpratni par to, kas ir normāls un notrulina briesmu izjūtu.

Piemēra pēc, kaut vai tā pati mobilizācija. 17.septembrī pazīstamais ekonomists Vladislavs Inozemcevs intervijā RTVI kategoriski apgalvoja, ka mobilizācija izraisīs režīma krahu. Droši vien tā arī būtu noticis ja 21.septembrī būtu izsludināta mobilizācija vispārpieņemtā izpratnē. Taču citādāk ir ja deviņiem no desmit tiek ļauts dzīvot pārliecībā, ka uz viņiem tā neattiecas, savukārt katrs desmitais var palikt pie cerības, ka par desmito nekļūs. Tad pēc kāda laika katra desmitā atlase kļūs par normu un pat tiks glorificēta un tad varēs spert nākamo soli. Viss, kas vajadzīgs, ir tikai laiks. Es vairāk par visu priecāšos, ja tas ko uzrakstīju nākamajās dienās izrādīsies aplami un šodienas atsevišķie protesti pāraugs masu vētrā, kuru apvaldīt nebūs režīma spēkos. Taču šis režīms zina ko dara. Tā ir vecā labā boļševiku taktika virzīties pakāpeniski, pa soļiem, izliekoties ka viss ir pa vecam, ka nekas briesmīgs nenotiek, taču to kas iegūts vairāk no rokām neizlaist. Pasaulei ir bijusi iespēja to vērot jau simts gadus un var tikai pabrīnīties, ka arī 100 gadu laikam ir par maz lai pasaule saprastu ar ko ir darīšana.

Gan Ukrainas gan Rietumu, gan arī visas pasaules interesēs bija uzvarēt kara darbību Ukrainas teritorijā maksimāli ātri, iespējami īsākā laikā. Visnepareizākā no visām iespējamām taktikām ir dot Krievijai laiku, taču tieši šo taktiku, kā izskatās, piekopj Rietumvalstu vadītāji. Viens no tuvākajiem šādas taktikas rezultātiem būs gara un grūta ziema mums visiem.