Ar Ukrainas apbruņošanu joprojām vāji – kā kara sākumā

Pirms vairāk nekā 100 gadiem, Lielā kara pirmajam gadam tuvojoties izskaņai, šis jautājums īpaši nodarbināja karojošo valstu vadītāju prātus.

Lielbritānijas kara ministrs (Secretary of State for War) lords Kičeners, piemēram, esot uzskatījis, ka četri ložmetēji uz bataljonu būtu labi.

Tobrīd bruņojuma ministrs (Minister of Munitions) un vēlākais premjerministrs Loids Džordžs, savukārt, šo uzskatu komentējis sekojoši: paņemiet Kičenera skaitli, kāpiniet to kvadrātā, pareiziniet ar divi un, lai veiksme neizpaliktu, vēl dubultojiet.

Loids Džordžs bija karjeras politiķis, civils cilvēks, kamēr lords Kičeners – kadru virsnieks, feldmaršals un vairāku militāru konfliktu veterāns. Tomēr, kā tālākie notikumi parādīja, taisnība bija Loidam Džordžam, nevis Kičeneram.

Pēdējam par godu gan ir jāpiebilst, ka Britu Ekspedīcijas Spēku Francijā komandieris Duglass Heigs uzskatīja, ka pilnīgi pietiktu ar diviem ložmetējiem uz bataljonu!

Kopš tā laika militāristi šādu kļūdu vairāk nav pieļāvuši un Loida Džordža formulētais “Kičenera likums” ir lietots bez kautrēšanās, brīžiem to novedot pat līdz absurdam. Runa, protams, nav par žonglēšanu ar matemātiku, bet gan par to, ka vienīgais bruņojuma pietiekamības mērs ir pretinieks.

Kā tas izskatās šodien Ukrainas gadījumā? Pavērtēsim situāciju, kā piemēru izmantojot pēdējā laikā tik bieži cilāto artilērijas jautājumu.

Kā ir realitātē?

Maijā un jūnijā “kara dievs” bija atguvis savu dieva statusu, krieviem masīvi liekot lietā visa veida artilēriju un burtiski “uzarot” ukraiņu pozīcijas galvenā trieciena virzienā Donbasā (bet ne tikai).

Savukārt ukraiņu situācija kā artilērijas sistēmu tā munīcijas ziņā bija kritiska, kas arī tiek minēts kā galvenais iemesls Severodoneckas un Lisičanskas atstāšanai.

Daudz cerību tagad tiek liktas uz daudzkārtējo raķešu palaišanas iekārtu HIMARS. Jautājums – cik daudz šādu iekārtu Ukrainai būtu vajadzīgs, lai nodrošinātu tās armijas pārsvaru kara laukā?

Sāksim ar to, cik lieli varētu būt krievu artilērijas spēki Ukrainā. Citiem vārdiem, cik daudz mērķu krievu pusē būtu jāiznīcina? Laikā, kad cīņas ap Severodonecku bija sasniegušas apogeju, kādā no diskusijām draugu vidū dzirdēju, ka eksperti lēšot artilērija sistēmu skaitu Doņeckas frontē ap 10000. Mana attieksme pret tādu skaitli ir skeptiska. Saskaņā ar vietnes globalfirepower.com datiem uz šā gada aprīli Krievijas artilērijas spēki tika vērtēti: pašgājēja artilērija – 6,5 tūkstoši, velkamā artilērija – 7,5 tūkstoši un daudzkārtējās raķešu palaišanas iekārtas (angliskā abreviatūra MRLS) – 3,4 tūkstoši, kopā ap divdesmit tūkstošiem vienību.

Pieņemt, ka puse no krievu artilērijas ir koncentrēta tikai Doneckas frontē, manuprāt, ir pārdroši. Taču pat pieņemot, ka visās Ukrainas frontēs atrodas kādi 20-25% no Krievijas artilērijas, tie būs 4 līdz 5 tūkstoši.

Saskaņā ar Ukrainas Bruņoto Spēku Ģenerālštāba publicētajiem datiem līdz šī gada 10. augustam Krievu artilērijas zaudējumi Ukrainā bija 1232 visa veida artilērijas sistēmas jeb ap 6% no kopējā daudzuma. Tas nozīmē, ka, pretstatā situācijai ar Krievijas armijas bruņutehniku, kur zaudējumi ir ievērojami lielāki un rezerves patukšotas, artilērijas spēki ir samērā neskarti.

Tā vietā, lai “skraidītu pakaļ stobriem”, var mērķēt pa munīcijas noliktavām un apgādes komunikācijām. Patiesībā tādas sistēmas kā HIMARS tam arī ir domātas, un, kā tas redzams pēdējā mēneša laikā, demonstrē Ukrainā ļoti labus rezultātus.

Tomēr arī šajā gadījumā ir jārēķinās, ka potenciālo mērķu skaits tuvosies tūkstotim. Kaut vai no tā aspekta, ko nozīmē apgādāt pāris tūkstošu stobru ar munīciju, ja šaušanas norma diennaktī ir kādi 50 šāviņi uz katru vidēji. Tas nozīmē pārvietot simtus tūkstošus šāviņu no noliktavām jebkur Krievijā līdz katrai baterijai atsevišķi un tā ik diennakti. Un tad vēl ir komandpunkti, sakaru punkti, radiolokācijas iekārtas, radioelektronikas cīņas sistēmas un, protams, tilti, pārvadi, dzelzceļu mezgli un tamlīdzīgas lietas, kas, lai arī nekustas, taču arī tām piemīt riebīga spēja pēc kāda laika atjaunoties.

Cik HIMARS sistēmām būtu pa spēkam tāds darbs? HIMARS ir jaudīgs ierocis, tā sešu raķešu zalve ir spējīga tikt galā vairāk nekā ar vienu mērķi. Tomēr vairāk nekā 700 km garā fronte no Harkivas līdz Hersonai ir ģeogrāfiska realitāte, kurā izkaisīti simtiem mērķu, kas jāiznīcina ik dienu.

20. jūlijā Ukrainas aizsardzības ministrs Oleksijs Rezņikovs informēja, ka astoņi ukraiņu rīcībā esošie HIMARS nepilna mēneša laikā ir iznīcinājuši 30 komandpunktus un munīcijas noliktavas.

Vienlaicīgi aizsardzības ministrs pieteica, ka Ukrainai nepieciešamas vismaz 100 šīs sistēmas.

Nav nepieciešamas sarežģītas matemātiskas darbības, lai saprastu, ka aizsardzības ministrs ir bijis pieticīgs. Ukrainas armijai, kā priekšnosacījums, lai pārietu lielāka mēroga uzbrukumā, ir nepieciešami vairāki simti HIMARS!

Tik tiešām, vecais “lorda Kičenera likums” – kāpināt…, reizināt… un dubultot – joprojām ir spēkā. Salīdzinājumam Polija, kura vēl ne ar vienu nekaro, piemēram, ir pieteikusies uz veselām 500 HIMARS sistēmām.

Piemēram, kaut vai tie paši kājnieku prettanku ieroči. Sistēma, kas kara sākumā radīja priekšstatu par apvērsumu modernā kara taktikā. Saskaņā ar internetā pieejamām ziņām uz augusta sākumu Ukrainai bija piegādātas vairāk nekā 10 000 t.s. “gudrās” raķetes (pamatā Javelin un MLAW) un vairāk nekā 40 000 nevadāmās raķetes – RPG-7, “Panzerfaust” vai “Karl Gustav”.

Pēc tās pašas globalfirepower.com vietnes datiem Krievijas tanku skaits tiek lēsts uz 12 tūkstošiem, savukārt bruņutransportieru un kaujas mašīnu – uz 30 tūkstošiem. Kopā ap 42 tūkstoši bruņutehnikas vienību. No tām iebrukuma sākumā 100 bataljona taktisko grupu sastāvā var pieņemt ap 6000 bruņutehnikas vienību. Pēc Ukrainas Bruņoto spēku Ģenerālštāba ziņām uz augusta beigām iznīcināto krievu bruņutehnikas vienību skaits ir pārsniedzis 6000. Savukārt krievu puses pūliņi ir bijuši vērsti uz šo zaudējumu segšanu, resp. atjaunot un uzturēt sākotnējos 6000. Eksperti Ukrainas armijas apgādi ar kājnieku prettanku ieročiem vērtē kā apmierinošu.

Neliels rezumē. Kvantitātei ir loma arī augstas precizitātes ieroču laikmetā. Šodien bieži ir dzirdams vērtējums, ka bruņojumu Ukrainai Rietumvalstis dod tikai tik daudz “lai noturētos”.

Manuprāt, šāds vērtējums ir optimistisks. Faktiski puslīdz pieņemama situācija ir tikai attiecībā uz tuvcīņas ieročiem. Kas attiecas uz visu pārējo, tad Ukraina turas vairāk, pateicoties savu karavīru un komandieru prasmei ar maksimālu efektivitāti izmantot to mazumiņu, kas viņiem iedots. Par varonību un pašuzupurēšanos nerunājot. Ukrainas armijas apbruņošana ar moderna kara vešanai nepieciešamajiem ieročiem ir labi ja tikko sākusies.

Cik “jubilejas” karam mums vēl būs jāsagaida?

Kāpēc Ukrainai tagad, augusta beigās, ir tikai 16 HIMARS nevis 100?

Un kad varētu parādīties “vismaz 100”? Saskaņā ar internetā pieejamiem datiem uz šī gada jūniju kopš 2010. gada ir saražots vairāk nekā 540 šo sistēmu!

Absolūtais vairākums no tām atrodas ASV armijas, Nacionālās gvardes un Jūras kājnieku korpusa rīcībā.

Lielākais ārzemju klients, izrādās, ir Rumānija ar 54 sistēmām, tai seko Singapūra ar 24, Apvienotie Arābu Emirāti ar 30 un Jordānija ar 12. Viss!

Tālāk seko gaidītāju rinda, kur lielākais gaidītājs ir Polija. Jau minēju, ka šī valsts ir izteikusi vēlmi iegādāties 500 sistēmas, taču interesanti ir kas cits. Pirmos HIMARS Polija pasūtīja jau 2018. gadā un joprojām cer tos saņemt līdz 2024. gadam!

Grūti pateikt, cik ilgi nāksies gaidīt mūsu bāleliņiem igauņiem, kuri tajā rindā iestājās šī gada jūlijā. Taču, ja igauņi var pagaidīt, tad cik ilgi būs jāgaida ukraiņiem, kuri gaidīt nevar?

Iespējamie bruņojuma avoti ir acīmredzami un tie ir divi. Pirmais ir dažādu valstu armiju krājumi. Faktiski viss, ko Ukraina līdz šim ir saņēmusi, ir nācis no šī avota. Taču, kā redzam no augstāk minētajiem skaitļiem, HIMARS gadījumā Ukrainas vajadzību puslīdz pilnīga nodrošināšana nozīmētu Rietumu aizsardzības galvenā balsta – ASV, efektīvu atbruņošanos, kas, saprotams, diez vai notiks. Pat Latvija savus Mi helikopterus atdeva Ukrainai tikai tāpēc, ka jau drīzumā sagaida to vietā saņemt “Black Hawk” kaujas helikopterus.

Tādējādi mēs neizbēgami nonākam pie otrā avota – bruņojuma industrijas, šajā gadījumā HIMARS ražotāja “Lockheed Martin” un tās spējas un gatavības kāpināt ražošanas tempus, lai apmierinātu radušos pieprasījumu.

Teorētiski šim bija jābūt bruņojuma ražotāju “pļaujas laikam”. Vismaz tā uzskatīja arī kapitāla tirgus, kur “Lockheed Martin” akciju vērtība strauji pieauga no 388 ASV dolāriem 23. februāra dienas beigās līdz maksimumam 480 ASV dolāriem 7. martā.

Tas gan arī bija viss, jo tālāk sekoja stagnācija un lejupslīde, akciju cenai jūlija beigās atgriežoties pirmskara līmenī. Vienkāršots secinājums šeit ir tāds, ka kapitāla tirgus entuziasms attiecībā uz jaunām biznesa iespējām ir noplacis. Viens no skaidrojumiem, kāpēc tā noticis, rodams, ieskatoties uzņēmuma finanšu pārskatos. 19. jūlijā “Lockheed Martin” publicēja 2022. gada 2. ceturkšņa pārskatu, no kura var secināt, ka uzņēmuma apgrozījums pret iepriekšējā gada 2. ceturksni ir… samazinājies par 9%. Tai skaitā segmentā “Raķetes un šaušanas vadība” (Missiles&Fire Control, MFC), kurš ietver HIMARS sistēmu ražošanu, par 7%!

Vēl vairāk, komentējot perioda rezultātus, uzņēmuma vadība samazināja gada apgrozījuma prognozi no 66 miljardiem ASV dolāru uz 65,25, tai skaitā MFC segmentā no 11,3 uz 11,2 miljardiem ASV dolāru.

Salīdzinājumam uzņēmuma apgrozījums 2021. gadā bija 67 miljardi ASV dolāru, tai skaitā MFC segmentā 11,7 miljardi!

Un vēl vairāk. Spriežot pēc vadības izteikumiem preses konferencē, atgriešanās pie apgrozījuma pieauguma tiek gaidīta ne ātrāk kā 2024. gadā. Kā nelielu kuriozu, kas skar arī Latviju, var pieminēt uzņēmuma vadības sūkstīšanos par “Black Hawk” helikopteru pasūtījumu samazināšanos – tās ražo “Lokckheed Martin” meitas uzņēmums “Sikorsky Aircraft”.

Tai pašā laikā no četriem “Black Hawk”, kas Latvijai bija jāsaņem jau 2021. gadā, mēs vismaz pirmos divus joprojām ceram sagaidīt līdz šī gada Ziemassvētkiem!

Varbūt “Lockheed Martin” ir vienkārši neveiksminieks? Salīdzinājumam paskatīsimies “Raytheon Technologies” – cita starpā, “Stinger”, “Javelin” un Patriot sistēmu ražotājs.

Pirmajā brīdī šeit situācija tiešām šķiet citāda. Otrā ceturkšņa rezultāti rāda apgrozījuma pieaugumu pret 2021. gada periodu par 0,4 miljardiem ASV dolāru jeb 4%.

Savukārt gada apgrozījuma prognoze sola pieaugumu pret 2021. gadu par 6%-8%. Tomēr iedziļinoties, aina mainās. Analizējot rezultātus pa segmentiem, kļūst skaidrs, ka pieaugumu ir nodrošinājuši civilie komercpasūtījumi aviācijas un kosmosa programmu segmentos (+16% un +10% attiecīgi), kamēr militāro pasūtījumu apjoms palicis nemainīgs (+5% un -6% attiecīgi).

Savukārt raķešu un aizsardzības (Missiles&Defence, M&D) segmentā ir 11% kritums! Arī ar prognozi viss nav tik vienkārši. Otrajā ceturksnī gada apgrozījuma prognoze salīdzinājumā ar to, kas dota gada sākumā, ir samazināta no 68,5-69,5 miljardiem USD uz 67,75-68,75 miljardiem.

Tā nav laba zīme, īpaši, ja ņem vērā notikumu attīstību šajā periodā. Savukārt prognoze segmentā M&D ir izmainīta no “pieaugums par dažiem procentiem” uz “neliels pieaugums”. Arī tas jau būtu labi, tomēr jāņem vērā, ka tas nozīmē, ka apgrozījumam, kas pirmajos divos ceturkšņos ir bijis nemainīgs, gada otrajā pusē jāpieaug vismaz par 21%. Nu ko, novēlēsim, lai “Raytheon Technologies” izdodas!

Trīs lietas – labas lietas! “General Dynamics” – cita starpā, tanki “Abrams” (Polija šogad pasūtīja veselus 250), visa veida munīcija, sprāgstvielas un raķešu kaujas galviņas.

Otrā ceturkšņa apgrozījums praktiski ir vienāds ar 2021. gada attiecīgo periodu (-0,3%). Ceturksni “izvelk” avio būve – privātās lidmašīnas (“Gulfstreem”) – un kuģubūve (pieaugums par 15% un 4,5% attiecīgi).

Savukārt segmentā “Kaujas sistēmas” ir 10% kritums. Kopumā uzņēmums gadā plāno 2,5% pieaugumu apgrozījumā, kas pamatā tiks nodrošināts ar avio un kuģu būvi, kamēr kaujas sistēmu segmentā apgrozījums būs par 3% mazāks. Taisnības labad jāpiebilst, ka tiek plānots 3% pieaugums segmentā “tehnoloģijas”, kas ietver kaujas sakaru sistēmas. Jācer, ka te kaut kas ir rezervēts Ukrainas vajadzībām.

Kā redzam, ja arī “Lokheed Martin” nav ar ko lepoties uz konkurentu fona, tad arī pārējās firmas, ciktāl runa ir par bruņojuma ražošanu, nebūt nav zirgā. Vismaz tā domā kapitāla tirgus, kur visu minēto uzņēmumu cenu svārstības grafiki ir pārsteidzoši līdzīgi.

Lai aina būtu pilnīgāka, apskatīsimies, kas notiek šaipus Atlantijas – Eiropā.

Vācu “Rheinmetall AG” – bruņumašīnas, artilērijas sistēmas, munīcija. Cita starpā, pašgājēja artilērijas sistēma “Panzerhaubitze”, kas pēc tik ilgām peripetijām, šķiet, beidzot ir nonākusi Ukrainas armijas rīcībā, ir bruņota ar “Rheinmetall AG” ražotu 155 mm lielgabalu.

Jāsaka, ka situācija “Rheinmetall AG” tiešām atšķiras no tās, kas valda ASV firmās. Otrā ceturkšņa apgrozījuma pieaugums pret 2021. gada atbilstošo periodu ir 7%.

Pie tam – tādā segmentā kā “ieroči un munīcija” pieaugums sasniedz 20%. Turklāt uzņēmuma vadība prognozē gada apgrozījuma pieaugumu pret 2021. gadu 15% līmenī. Tik tālu izskatās tīri jauki, tomēr ir jāņem vērā konteksts. Pirmā nianse ir tāda, ka pieaugums ir pret samērā zemu bāzi.

Covid-19 gadu krituma rezultātā 2021. gada apgrozījums tikai nedaudz pārsniedz 2016. gada apjomu. Tas nozīmē, ka 15% kāpums šogad, ja to izdosies sasniegt, nozīmēs krietni mērenāku pieaugumu pret pirms Covid-19 2019. gadu – tikai 4%.

Otrkārt, “Rheinmetall AG” pieaugumu pamatā nodrošina Eiropas valstu pasūtījumi, kur atsevišķu valstu budžeta politika, kā tas jau publiski atzīts, novedusi to bruņotos spēkus tiešām nožēlojamā stāvoklī.

Labāk vēlu nekā par vēlu! Tomēr Ukrainas sakarā tas nozīmē, ka “Rheinmetall AG” produkcija būs pirmkārt domāta Eiropas Savienības tukšo plauktu aizpildīšanai.

Visbeidzot, līdzīgi kā “Rayhteon Technologies” gadījumā, arī šeit apgrozījuma pieauguma prognoze, laikam ejot, ir kļuvusi mazāka.

Gada sākumā pieaugums tika vērtēts uz 15% - 20%, bet 29. jūlijā samazināts uz 15%. Nekas traģisks, tomēr norāde, ka dzīves realitātes koriģē sākotnējo entuziasmu uz leju.

Jājautā, kas notiek, vai, pareizāk sakot, kas noticis ar bruņojuma ražotājiem? Atbildes ir vairākas un dažas no tām ir atsevišķa raksta vērtas, tādēļ šeit aprobežošos ar to uzskaitīšanu bez dziļākiem skaidrojumiem. Pirmkārt, nevajag domāt, ka uzņēmumu vadība nesaprot vai ignorē notiekošo.

Taisni otrādi – visi uzsver, ka situācija šogad ir krasi mainījusies, kas, pārtulkojot latviešu valodā, nozīmē, ka neviens nav gatavs notiekošajam. Attiecīgi ražošanas pārkārtošana prasa noteiktu laiku.

Otrkārt, nu jau vairākus gadus tradicionāli kā traucējoši faktori tiek minēti:

a) haoss piegādes ķēdēs (HIMARS gadījumā tie ir vairāk kā 200 piegādātāji 35 valstīs);

b) darbinieku trūkums Covid-19 vai pandēmijas apkarošanas (atkarībā no katra individuālās lietu izpratnes) iespaidā.

Treškārt, kas ir varbūt pats interesantākais, atsevišķi uzņēmumu pārstāvju izteikumi ļauj secināt, ka pat piecus mēnešus kopš kara darbības sākuma Ukrainā, nekas vai gandrīz nekas no Rietumvalstu vadītāju solījumiem un pat lēmumiem par piegādēm Ukrainai nav transformējies ražošanas pasūtījumos. Respektīvi, rūpnīcas joprojām gaida – būs vai nebūs!

Laiks izdarīt secinājumus. Šobrīd maz kas liecina, ka Rietumvalstu bruņojuma industrija būtu gatava piepildīt Ukrainas kara vajadzības. Drīzāk pretēji – ir pamats domāt, ka tai nepieciešamo bruņojumu Ukraina līdz šī gada beigām nesaņems, tā vietā apmierinoties ar kārtējām “izdzīvošanas devām”.

Kā tas bieži gadās, glāze ir vienlaicīgi gan pa pusei tukša, gan pa pusei pilna. Fakts, ka Rietumu bruņojuma industrija vēl nav pat “iešūpojusies”, no vienas puses ir sāpīgs ukraiņiem un izsauc dabīgu sašutumu Ukrainas draugos.

Taču no otras puses tas parāda, cik bezcerīgā situācijā ir Krievija, kas jau tagad nespēj gūt panākumus Ukrainā. Kas notiks, kad tas mehānisms beidzot “iešūposies”?

Un tas kaut kad notiks un varbūt ātrāk nekā izskatās, ja vien spiediens par atbalstu Ukrainai nemazināsies.

Svarīgi ir saprast, ka mūsu rezerves vēl nav pat aizskartas. Tēlaini izsakoties, neviena valsts, cik tas attiecas uz bruņojumu, vēl nav novilkusi kreklu, lai atdotu to ukraiņiem. Tas, kas ir darīts, ir tīrīti plaukti no noputējušām mantām vai veciem krāmiem kā mūsu četri Mi helikopteri, no kuriem sen jau vajadzēja tikt vaļā, pie tam darot to ar mierīgu sirdi, jo vietā tūlīt nāks jauna tehnika.

Arī sešus mēnešus kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā mēs joprojām esam kara pašā sākumā.