Revolucionārā tieslietu ministra Bordāna vēstule Maskavas patriarham. Ko Latvijas valdība pieprasa no Krievijas baznīcas?

Jauns.lv jau rakstīja, ka Latvijas prezidents Egils Levits rosināja Saeimu izdarīt grozījumus Latvijas Pareizticīgās baznīcas likumā, kas LBP pasludinātu par pilnīgi neatkarīgu no jebkuras citas ārpus Latvijas esošas baznīcas. Saeima jau laicīgā likumā to var ierakstīt, bet tas jāapstiprina arī garīgās varas dokumentos. Parlaments attiecīgas izmaiņas LPB iekšējos dokumentos uzdeva veikt līdz 31. oktobrim. Bet, lai viss būtu juridiski korekti ir nepieciešams, lai tam piekristu arī mātesbaznīca, šai gadījumā – Maskavas patriarhāts.

Sarežģītais Latvijas pareizticīgo juridiskais statuss 

Un baznīciski šo procedūru nevar veikt pāris mēnešu laikā, tas prasa pat gadus. Pasaulē ir tikai ap 15 pilnībā neatkarīgas (autokefālas) baznīcas, kā, piemēram, Krievu, Konstantinopoles, Antiohijas, Bulgārijas un citas (Maskavas patriarhāts atzīst 12, bet Konstantinopoles – 15 no tām). LPB tik vienkārši šai sarakstā neiekļūs (mums vistuvākā autokefālā baznīca ir Polijas pareizticīgā baznīca, bet autonomā (ne pilnībā neatkarīga) – Somijas un Igaunijas baznīca).

Vēsturiski Latvijas pareizticīgie bijuši pakļauti Maskavas patriarhātam: no 1836. gada – Pleskavas eparhijas Rīgas vikariātam, bet no 1850. gada – Rīgas eparhijai. 1921. gada jūlijā toreizējais Maskavas patriarhs Tihons LPB arhibīskapam Jānim (Pommeram) piešķīra autonomijas Tomsu, tas ir, ka LPB ir neatkarīga saimnieciskajos, administratīvajos un civilajos, bet ne garīgajos - kanoniskajos (Svēto Rakstu tulkojumu, dievkalpojumu (liturģijas) un tamlīdzīgi) jautājumos. Patriarhs Tihons šādu brīvību LPB piešķīra ne jau aiz “saldas dzīves”, bet gan saprazdams, ka no boļševiku pārņemtās Krievijas viņš nevarēs rūpēties par Latvijas pareizticīgajiem.

Starpkaru Latvijā LPB “de facto” bija neatkarīga, bet ne “de jure”. 1935. gadā LPB pat pārgāja no pakļautības Maskavas patriarhātam pie Konstantinopoles patriarhāta. Pēc Latvijas okupācijas 1941. gadā toreizējais LPB vadītājs bija spiests Maskavā “nožēlot grēkus” un paprasīties atpakaļ “Maskavas apkampienos”. Protams, ne jau aiz labas gribas. Arī nacistu okupācijas laikā LPB juridiskais statuss bija visnotaļ dīvains. Lai arī “de facto” LPB bija neatkarīga (cik nu okupācijas apstākļos tas iespējams), “de jure” tā tomēr skaitījās kanoniski pakļauta Staļina režīma kontrolētajam Maskavas patriarhātam.

Pēc atkārtotās padomju okupācijas LPB arī “de facto” pārgāja Maskavas patriarhāta tiešā vadībā. Kad Latvija atguva neatkarību 1991. gadā, toreizējais Maskavas patriarhs Aleksijs II, kurš, starp citu, pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā, kad Padomju Savienībā pastiprinājās PSRS līdera Hruščova antireliģiskā kampaņa, bija arī Rīgas arhibīskapa pienākumu izpildītājs, LPB atkal izsniedza autonomijas Tomosu.

Pašlaik LPB tikai kanoniski ir pakļauta Maskavas patriarhātam, pie tam tas īpaši netiek uzsvērts. Piemēram, LPB oficiālās mājaslapā ir atsauce uz to, ka LPB ir Maskavas patriarhāta kanoniskā baznīca, bet latviešu versijā uz to norādošais burtu salikums – “MP” (Maskavas patriarhāts) ir izņemts.

Ar ko atšķiras autonomijas un autokefālijas statuss

Tomēr autonomijas Tomoss, nav tas pats autokefālijas Tomoss, kuru Latvijas valdība aicina izsniegt rašistu patriarhu, “viņa svētību” Kirilu.

Tomosa dokumentam ir liela nozīme visā pareizticīgās baznīcas pasaulē, jo visu pasaulē eksistējošo pareizticīgās baznīcas autokefālijas, to teritoriālo administratīvo vienību un to bīskapu saraksti ir apkopoti oficiālos sarakstos, ko sauc par Diptihu. Kādu baznīcu šajā Diptihā var ierakstīt tikai tad, ja, vienkāršoti runājot, šīs baznīcas “mātesbaznīca” tai dod brīvlaišanas rakstu jeb autokefālijas Tomosu.

Patiesībā Latvijas valdība ir izcēlusies ar šādu pieprasījumu kādam no pasaules augstākajiem garīgajiem līderiem (kaut arī viņš sevi būtu pilnībā degradējis, kā tas ir gadījumā ar Maskavas patriarhu).

Protams, ka šis gadījums ir saistīts ar Kirila atbalstu Maskavas karam pret Ukrainu. Neviens taču neprasa Latvijas katoļiem norobežoties no Romas pāvesta vai latviešu luteriskās baznīcas Pasaulē jeb senāk sauktai par trimdas baznīcu draudzēm Latvijā atteikties no arhibīskapes Laumas Zušēvicas, kura baznīcu vada dzīvodama Amerikas Savienotajās Valstīs – Milvokos.

Latvijas valdības vēstule Maskavas patriarham Kirilam

Tagad valdība uzlikusi par pienākumu tieslietu ministram Jānim Bordānam parakstīt vēstules tekstu, kuru nodot Ārlietu ministrijai, lai tā to tālāk pa diplomātiskiem kanāliem nosūtītu Maskavas patriarhāta Ārējo sakaru pārvaldei, bet kopiju – Krievijas Ārlietu ministrijai. Ārlietu ministrijas Komunikācijas grupa Jauns.lv informēja, ka vēstuli adresātiem nodot uzticēs Latvijas vēstniekam Krievijā:

“Vēstules teksts tuvākajā laikā tiks publicēts oficiālajā publikācijā “Latvijas Vēstnesis”, kas būs pieejams ikvienam interesentam. Saskaņā ar Ministru kabineta protokollēmumu, Latvijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijas Federācijā Māris Riekstiņš pa diplomātiskajiem kanāliem iesniegs vēstuli Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarhijai un Krievijas Ārlietu ministrijai”.

Tieslietu ministrijas Komunikācijas departamenta sabiedrisko attiecību speciāliste Evija Rimšāne Jauns.lv piebilda: “Vēstuli Ministru prezidenta biedrs, tieslietu ministrs Jānis Bordāns parakstīja 20. septembrī. Tā tuvākajā laikā tiks nogādāta Ārlietu ministrijā. Tāpat Maskavas un visas Krievzemes patriarham Kirilam adresēto vēstuli saņems arī Latvijas Pareizticīgā baznīca”.

Lūk, šīs vēstules teksts, kas tika izskatīts Ministru kabineta sēdē:

“Jūsu Svētība!
 
Izpildot Viņa Ekselences Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita ierosināto un Latvijas Republikas Saeimas pieņemto likumu “Grozījumi Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā” (turpmāk – grozījumi), daru zināmu, ka 2022. gada 8. septembra grozījumi Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā juridiski noteic un nostiprina turpmāko Latvijas Pareizticīgās Baznīcas statusu.

Ar šiem likuma grozījumiem Latvijas valsts ir atzinusi, ka Latvijas Pareizticīgā Baznīca ar visām tās diecēzēm, draudzēm un iestādēm ir pilnīgi patstāvīga un neatkarīga no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas (autokefālā baznīca). Grozījumi ir stājušies spēkā 2022. gada 10. septembrī.

Latvijas Pareizticīgā Baznīca kā pilnīgi patstāvīga un neatkarīga baznīca neatkarīgā un suverēnā Latvijas valstī izveidota ar 1921. gada 6(19). jūlijā Rīgas un Mītavas arhibīskapam Jānim Pommeram piešķirto Tomosu atbilstoši Krievijas Pareizticīgās Baznīcas Svētās sinodes un Augstākās Baznīcas padomes lēmumam Nr. 1026.

Šādu Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pilnīgu patstāvību un neatkarību atzina arī Latvijas Republika, nosakot pilnīgi patstāvīgas un neatkarīgas Baznīcas tiesisko statusu attiecībās ar neatkarīgās Latvijas valsts institūcijām. Uz valsts kontinuitātes pamata gan Latvijas Republikai, gan Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai ir saistoši Ministru kabineta 1926. gada 8. oktobra Noteikumi par pareizticīgās baznīcas stāvokli, kas noteica Latvijas valsts un Latvijas Pareizticīgās Baznīcas savstarpējo attiecību tiesiskos pamatus.

Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas Maskavas patriarhijas Sinode 1992. gada 11. augustā pieņēma lēmumu, ar kuru tika atjaunots patriarha Tihona 1921. gada lēmums par Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pilnīgu patstāvību un neatkarību, kā arī tās agrākais nosaukums. 1992. gada 22. decembrī Maskavas un visas Krievzemes patriarhs Aleksijs II izdeva Tomosu Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai, kurā vēlreiz apstiprināja 1921. gada 6(19). jūlija lēmumu Nr. 1026, ar ko patriarhs Tihons Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai dāvāja pilnīgu patstāvību un neatkarību.

Latvijas Republikai kopš tās proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī vienmēr ir bijis svarīgi, ka neatkarīgā Latvijā darbojas pilnīgi patstāvīga un neatkarīga Latvijas Pareizticīgā Baznīca.

Kad 1921. gada 26. janvārī Latvijas Republikas neatkarība tika starptautiski atzīta de iure, ar Svētā Svētmocekļa Rīgas Jāņa (arhibīskapa Jāņa Pommera) centieniem tajā pašā gadā tika nodrošināta Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pilnīga patstāvība un neatkarība. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas Rīgas un visas Latvijas metropolīta Aleksandra vadībā Latvijas Pareizticīgā Baznīca ir atjaunojusi šo statusu – tā ir pilnīgi patstāvīga un neatkarīga baznīca (autokefāla baznīca), kas darbojas neatkarīgas Latvijas teritorijā un vieno visus Latvijas cilvēkus, kuri piederīgi pareizticībai.

Latvijas Republikas Satversmes 99. pants garantē ikvienam Latvijas iedzīvotājam ticības, apziņas un reliģijas brīvību, kuru Latvijas valsts nodrošina un aizsargā. Neskarot pareizticīgās baznīcas kanoniskās tiesības un ticības mācību, Latvijas valstij ir konstitucionāls pienākums garantēt tādu Latvijas Pareizticīgās Baznīcas statusu, kāds tas ir noteikts Latvijas likumos atbilstoši Latvijas valsts un Latvijas Pareizticīgās Baznīcas dialogam.

Respektējot Latvijas pareizticīgo iedzīvotāju tiesības uz reliģijas brīvību, Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai ir pienākums ievērot visas tai saistošā Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likuma prasības, tostarp saziņā ar Latvijas valsti un citām pareizticīgajām baznīcām rīkoties kā pilnībā patstāvīgai un neatkarīgai (autokefālai) baznīcai.

Ņemot vērā iepriekš minēto, Latvijas Republikas Ministru kabineta vārdā vēršos pie Jums ar aicinājumu izmantot Jums pieejamās kanoniskās pilnvaras un Latvijas Pareizticīgajai Baznīcai izsniegt autokefālijas Tomosu.

Patiesā cieņā,
 
Ministru prezidenta biedrs, tieslietu ministrs Jānis Bordāns”.

Patriarha apsveikums Latvijas metropolītam

Pašreiz LPB un Maskavas patriarhāta attiecības ir visnotaļ diplomātiski korektas (vismaz publiski). Piemēram, divas dienas pēc tam, kad stājās spēkā jaunpieņemtie grozījumi Pareizticīgās baznīcas likumā par LPB statusu – 12. septembrī, LPB virsgans metropolīts Aleksandrs no Maskavas patriarha Kirila saņēma apsveikuma vēstuli saistībā ar viņa vārdadienu (pēc pareizticīgo kalendāra) un šajā vēstulē nebija pieminēta LPB saistība ar Maskavas patriarhātu:

“Viņa Eminencei Visaugstisvētītajam Rīgas un visas Latvijas metropolītam Aleksandram

Jūsu Eminence!
 
Sirsnīgi sveicu Jūs vārda dienā.

Ar Jūsu Debesu aizbildņa – sirdsskaidrā Sviras Aleksandra – lūgšanām, kurš Kristus soļiem sekot vēlējies un Viņa svēto nastu saviem pleciem uzņēmis (kondaks svētajam), lai žēlastībās Dāsnais Dievs Jūs vēl ilgus gadus pasargā stiprā veselībā, možumā un garīgā mierā, dāvājot pacietību, garīgu gudrību un Savu neizsīkstošo palīdzību turpmākajos Pirmsvētnieka darbos Latvijas Pareizticīgās Baznīcas labā un Jūsu gādībai uzticētās tautas pestīšanai.   

Kunga Jēzus mīlestībā,

Kirils, Maskavas un visas Krievzemes patriarhs

2022. gada 12. septembrī”. 

Savukārt LPB Preses dienests pēc likuma grozījumu par baznīcas statusu izplatījis visnotaļ politiski neitrālu paziņojumu, kurā nekas nav minēts, kāda turpmāk varētu būt LPB saikne ar “Maskavas saimniekiem”:

“8. septembrī pēc Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita kunga iniciatīvas Latvijas Republikas Saeima veica grozījumus Latvijas Pareizticīgās Baznīcas likumā. Šim lēmumam ir juridisks raksturs, un pieņemtās izmaiņas attiecas uz Baznīcas juridisko statusu. Valsts ir noteikusi mūsu Baznīcas autokefālijas statusu. Valsts noteikusi, ka Latvijas Pareizticīgā Baznīca ir juridiski neatkarīga no jebkura baznīcas centra, kas atrodas ārpus Latvijas, uzturot garīgu, lūgšanu un liturģisko kopību ar visām pasaules kanoniskajām Pareizticīgajām Baznīcām. Statusa maiņa nemaina pareizticīgo ticību, dogmas, Baznīcas liturģisko dzīvi, kalendāra stilu, sakrālo liturģisko valodu, rituālus, tradīcijas un iekšējo baznīcas dzīvi.

Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Sinode ar mīlestību aicina garīdzniekus un lajus saglabāt miermīlīgu garīgo noskaņojumu, uzturēt mūsu Baznīcas vienotību, stingri ievērojot mūsu Latvijas valsts likumus. Dzīvojot garīgā un lūgšanu vienotībā ar visu pareizticīgo pasauli, saglabāsim mūsu ticības šķīstību un stiprināsim Svēto Pareizticību Latvijas zemē. Mēs lūdzam visus ticīgos cītīgi un sirsnīgi lūgties par mūsu Svēto Baznīcu, lai Žēlsirdīgais Kungs to sargā mierā un labklājībā”.