“Patiesībā baigi vīlāmies.” Koncerta apmeklētāji piedzīvo nepatīkamus mirkļus Daugavas stadionā
Pagājušajā nedēļā Daugavas stadionā notika vērienīgs lielkoncerts, kas pulcēja tūkstošiem apmeklētāju. Diemžēl nepatīkamus mirkļus tajā piedzīvoja vairāki cilvēki ratiņkrēslos. Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte sarunā ar portālu Jauns.lv pastāstīja, ka stadionā ir vairākas būtiskas nepilnības, kas var apdraudēt apmeklētājus.
“Patiesībā baigi vīlāmies,” viņa raksturoja pasākuma pieejamību un drošību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
“Tāda sajūta, ka ratiņniekiem tā pa īstam vietu nav, bet nu, ja vajag, tad varam viņus nolikt tur - renovētajās vecajās tribīnēs uz tā betona gabala, kas patiesībā ir eja.”
Bez normālas tualetes telpās
Vispirms viņa atgādināja, ka pasākums notika vēlā un aukstā rudens vakarā. “Es zinu, ka tur [iekšā Daugavas stadionā] ir normālas pielāgotās tualetes, bet tās pasākumā nebija pieejamas. Bija uzlikta plastmasas būda, kas paredzēta cilvēkiem ratiņkrēslā. Šādā aukstumā, kad ārā ir +13 grādi, iet uz tualeti plastmasas būdā nebija forši. Tas mani pārsteidza.”
Turklāt mobilās plastmasas tualetes nav iespējams ērti izmantot cilvēkiem, kuri pārvietojas ar elektriskajiem ratiņkrēsliem. Pasākumu apmeklēja vairāki ļaudis šādos braucamajos. “Ar elektriskajiem ratiņkrēsliem tajā tualetē neko nevar izdarīt. Ja tu tiec iekšā, tad nevari aiztaisīt durvis. Tā ir nereālā misija! Tikai ar manuāliem ratiem var tikt iekšā tādās tualetēs.”
Viens lifts uz visu stadionu
Plastmasas tualete bija novietota pie lifta, ar kuru var uzbraukt augšā tribīnēs. “Lifts tur ir viens vienīgs. Es iebraucu tajā, nospiedu pogu, lai brauktu uz otro stāvu, bet liftam divas reizes atvērās durvis.” Dzirdēts, ka lifta durvis tā darot regulāri.
Nav labi, ka tik lielā pasākumā ir tikai viens lifts, kas paredzēts arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem, jo to apmeklēja diezgan daudz cilvēku ratiņkrēslos. Daigas kompānijā bija seši cilvēki ratiņkrēslos, bet viņa redzēja vēl četrus ļaudis ratiņkrēslos.
Ļaužu pūļi dodas baudīt Latvijas mūzikas lielkoncertu Daugavas stadionā
10. septembra vakarā Daugavas stadionu Rīgā pieskandināja nebijuša mēroga pasākums “Latvijas mūzikas lielkoncerts”. Pirmais šī pasākumu cikla koncerts uz lielās ...
Riebīga nedrošības sajūta
“Nekas jau nav mainījies,” viņa teica, runājot par atjaunotajām tribīnēm, kuras nodeva ekspluatācijā pirms Deju svētkiem (pirms aptuveni 5 gadiem).
“Augšā nekas nav mainījies. Norobežojošās stangas, barjeras nav. Es sēžu, un manas kājas atbalstās pret priekšā sēdošā cilvēka beņķi. Ja man gadītos kāda nekontrolēta kustība, kas ir raksturīga ļoti daudziem ratiņkrēslā sēdošajiem, un mana kāja aizietu pa gaisu, es noteiktu uzšautu priekšā sēdošajam pa muguru vai kaklu. Tajā brīdī man bija šausmīgi riebīga nedrošības sajūta.”
Pat nevar izmainīties
Būtu vajadzīga kāda norobežojoša stanga vai barjera, pret kuru ratiņkrēslos sēdošie varētu droši atbalstīties. “Nav nekā! Ir vienkārši nobetonēta augšējā vieta, kur var sēdēt. Patiesībā tur arī cilvēki staigā garām. Sēdēt tur laikam paredzēts tikai tāpēc, ka kaut kur ratiņnieki ir jāsaliek.”
Daiga pasākumā bija ieradusies ar elektriskajiem ratiem un viņa redzēja, ka vēl vairākiem cilvēkiem bija līdzīgi ratiņi. “Mums garām pa aizmuguri arī netika ar citu ratiņkrēslu. Samainīties mēs tur nevaram! Ja mēs gribam tikt garām, tad pusei rindas vajadzētu izbraukt ārā. Tad kāds tiktu garām.”
Par šo stadiona nepilnību cilvēki ratiņkrēslā aizrādīja jau pirms 5 gadiem, kad stadions vēl nebija nodots ekspluatācijā. Jau tad viņi aicināja uzlikt norobežojošu barjeru. “Toreiz mums pateica, ka tam nav naudas.”
Pakāpieni, pa kuriem var nokrist lejā
Pie tribīņu ieejas ir pakāpieni. “Pakāpieni vēl joprojām nav ar dzelteno lenti. Goda vārds, tos pakāpienus nevar redzēt! Vājredzīgs cilvēks vai jebkurš cilvēks tumšā laikā var nokrist lejā!
Patiesībā nevajag vājredzīgu cilvēku. Es redzēju, kā kāda sieviete nāca ar kafijas krūzi rokā un pievērsa vairāk uzmanības kafijai. Viņa gandrīz (tikai drusku pietrūka) nogāzās lejā pa trepēm. Tur nav nekādas barjeras vai lentera gar malu. Pilnīgi nekā!”
Vai tiešām nav naudas dzeltenai krāsai?
Dzelteno līniju uzlīmēšanai vai uzkrāsošanai nevajadzētu lielus līdzekļus. Par to tika aizrādīts jau pirms pieciem gadiem, bet tad tam it kā nebija līdzekļu. “Kaut vai izmantot krāsu. Vai tiešām nav dzeltenas krāsas, ar ko atzīmēt vismaz pirmo pakāpienu, kur sākas trepes?!”
Daiga nesen lasīja, ka stadionā uzlabotas tribīnes un izveidots žalūziju veida jumtu, ko var nostiprināt virs tribīnēm, lai apmeklētāji nesalītu mitrā laikā. “Ja taisīja tādu jumtu, vai tiešām nevarēja norobežot vietas ratiņniekiem?”
Nebija autostāvvietu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām
Cilvēki ratiņkrēslos bija arī nepatīkami pārsteigti, ka pasākumā nebija padomāts par viņu automašīnu stāvvietām. Lai gan pie stadiona ir šādas stāvvietas, pasākumā tās nevarēja izmantot. Labi, ka Daiga pazina “Ghetto Games” vadītāju, kurš atļāva novietot sešas automašīnas sava kompleksa teritorijā.
Viņa atminējās, ka gar stadionā esošajām īpašajām auto stāvvietām bija saliktas norobežojošās sētas un netālu tirgoja alu… Līdz ar to cilvēkiem ar kustību traucējumiem automašīnas vajadzēja novietot tālu no stadiona un tad braukt ratiņkrēslos uz koncertu.
Nelielajā ielā gar Grīziņkalnu ir tikai viena īpašā stāvvieta. Bet, protams, neilgi pirms lielkoncerta šī vieta jau bija aizņemta.
Nebija padomāts arī par cilvēkiem bez ratiņkrēsliem
Daiga arī pauda viedokli, ka pasākumā nebija padomāts arī par ļaudīm, kuri pārvietojas bez ratiņkrēsla, bet kuriem ir kādi kustību traucējumi. Viņiem bija pārdotas biļetes blakus ratiņkrēslā sēdošajiem, taču tur īsti nebija, kur sēdēt. Tāpēc vairāki cilvēki, kuriem nebija ratiņkrēslu, bet bija kustību traucējumi, devās lejā uz zonu, kur parasti sacensību laikā uzturas žurnālisti un fotogrāfi.
Evakuācija tikai ar vienu liftu…
Skatoties lielkoncertu, Daiga aizdomājās arī par to, kas stadionā notiktu kādā ārkārtas situācijā. Ja notiktu kāds negadījums un būtu vajadzīga cilvēku evakuācija, ar vienu liftu tā būtu ļoti apgrūtināta. “Tur ir viens lifts, kurā var iebraukt viens ratiņkrēsls.”
Turklāt arī par šiem aspektiem jau runāja pirms pieciem gadiem. “Es teicu, ka nav pareizi un ir jābūt citādāk.” Nav labi, ja evakuācija notiktu tikai ar viena lifta palīdzību.
Ko gan 112 varētu palīdzēt?
Atbildīgajai darbiniecei toreiz ticis jautāts, ko darīt, ja sākas ugunsgrēks vai kāda cita nelaime. Viņa esot atbildējusi, lai tādā gadījumā zvana glābējiem pa telefona numuru 112…
“Es nezinu, kā 112 mums varētu palīdzēt, ja mēs, 10 cilvēki ratiņkrēslā, būtu zvanījuši glābšanas dienestam. Kā viņi mūs dabūtu lejā? Visur ir tikai trepes.
Es neredzēju nevienu evakuācijas ratiņkrēslu, kādi ir lidostās un normālās viesnīcās.” Ja stadionā pazūd elektrība vai lifts pārstāj darboties citu iemeslu dēļ, cilvēki ratiņkrēslā būtu jāglābj pa kāpnēm.
Piecu gadu laikā stadionu vajadzēja sakārtot!
“Viss ir slikti, kā bija vienmēr. Labi, toreiz fiksi, fiksi vajadzēja nodot Daugavas stadionu ekspluatācijā Deju svētkiem, un tas vēl īsti nebija gatavs. Bet ir pagājuši pieci gadi!
Ja varēja uztaisīt jumtu ar žalūzijām, lai apmeklētājiem nelītu lietus uz galvas, vai tiešām nebija naudas dzeltenām lentām un norobežojošām stangām, lai cilvēki ratiņkrēslos nejustos tā, ka tūlīt var nolidot lejā?” Paralimpiskās komitejas prezidente retoriski vaicāja.
