Rīgas krievu prese raksta par Pārdaugavas okupekļa nojaukšanu: absurdi salīdzinājumi un draudi

Augusta beigās Latvijas kioskos parādījās jauns nedēļas laikraksts krievu valodā “AiF Eiropa”, kas ir Baltijas valstīm adaptēts populārais Maskavas laikraksta “Argumenti i Fakti” (AiF) izdevums. Laikraksta, kas ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā kā ar vislielāko tirāžu iznākušais, redakcija atrodas Maskavā, bet tā apgāds koriģē adaptētu izdevumu izdošanu arī citu valstu krievvalodīgajai publikai, un šo izdevumu redakcijas atrodas šajās valstīs. “AiF” ir starptautiska izdevniecība un savus izdevumus izdod ne tikai Krievijā un Eiropā, bet arī Austrālijā, Izraēlā, ASV un citās valstīs. Pēc būtības tas ir laikraksts, kas publicē Krievijā sagatavotus materiālus ar vietējo “piešprici”.

“Argumentētā” matemātika

Baltijas valstīm domātā “AiF” redakcija atrodas Pārdaugavā, Mārtiņa ielā, tikai pāris kilometru attālumā no “nelaimīgā” okupekļa. Pēc tam kad Latvijā pārtrauca izplatīt Krievijas preses izdevumus, pēc visa spriežot, Rīgas lielākā krievu nedēļas laikrakstu izdevniecība “Press Distribution Center”, kas izdod arī laikrakstus “Subbota”, “7 sekretov” un “Latvijskije vesti”, steidza aizpildīt tukšo nišu un uzņēmās “Argumenti i Fakti” Baltijas valstu versijas izdošanu.

“AiF” materiāls par Pārdaugavas pieminekļa nogāšanu ir visnotaļ savdabīgs. Tā nav ziņa, bet gan “atbilde” uz kāda lasītāja Nirnbergā Henriha Millera jautājumu: “Igaunijā padomju tanku Narvā demontēja un to aizveda uz muzeju, bet kas būs ar pieminekli atbrīvotājiem Rīgā?” Pārsteidz ne tikai ziņas saturs, bet arī tas, ka tikko iznākušais Baltijas valstīm adresētais izdevums (31. augustā iznāca tā otrais numurs) pēkšņi saņēmis jautājumu no Vācijas dienvidaustrumu pilsētas, kas slavena ar procesiem pret Otrā pasaules kara noziedzniekiem. Pēc tā var spriest, ka “AiF Eiropa” nav gluži Latvijas izdevums un tā saturs tiek gatavots kaut kur ārpus Rīgas.

Redakcijas atbildē teikts, ka pieminekļa demontāža izmaksās apmēram no diviem līdz trīs miljoniem eiro, un pieminēts, ka patiesās pieminekļa nojaukšanas izmaksas “netiek publiskotas”, kaut gan visiem labi zināms, ka Rīgas mērs Mārtiņš Staķis nosaucis konkrētu summu – 2,1 miljonu eiro. Tas arī minēts šīs pašas izdevniecības (“Press Distribution Center”) citā izdevumā “Subbota” (“Sestdiena”), kuras redakcija atrodas tajā pašā namā, kur “AiF” redakcija.

Mazliet neloģiski, ka vienas un tās pašas izdevniecības žurnālisti nespēj sadarboties. Tomēr vienā gan viņi ir konsekventi: gan “AiF”, gan “Subbota” materiālus par pieminekļa nojaukšanu noslēdz paziņojums, ka Krievijas Izmeklēšanas komisija pret Pārdaugavas pieminekļa nojaucējiem ierosinājusi krimināllietu. Protams, netiek paskaidrots, vai tas ir saistoši vai ne Latvijas pusei un cik tas ir loģiski.

No publikāciju konteksta noprotams, ka to autori sēro par pieminekļa nojaukšanu. Piemēram, “AiF” autors (starp citu, anonīms) pasūrojas, ka monuments nav bijis avārijas stāvoklī, lai to šogad slēgtu pirms 9. maija svinībām.

Sēras un naids

Savukārt otrs lielākais Maskavas laikrakstu adepts Latvijā - “MK Latvija” (“Moskovskij komsomoļec”/“Maskavas komjaunietis”) ne ar pušplēstu vārdu nav pieminējis Pārdaugavas pieminekļa nojaukšanas faktu - it kā vispār tāda nebūtu bijis. Bet tas nebūt neliecina par to, ka šī laikraksta lasītājiem tas nav aktuāli. Drīzāk Rīgā iznākošais Maskavas izdevums cenšas izvairīties no “kutelīgām” tēmām, lai neiekultos nepatikšanās un to neslēgtu kā Kremļa propagandas izdevumu.

Vislielāko satraukumu pāris publikācijās par pieminekļa nojaukšanu pauž dienas laikraksta “Segodņa” (“Šodien”) nedēļas izdevums “Segodņa+Nedeļa”. Tā rakstos pausts neslēpts nosodījums par “barbarismu” un sāpe par pieminekļa nogāšanu. Žurnālists Pāvels Kirilovs publicējis plašu apcerējumu “Neesmu zaķis, bet baidos. Kāpēc krievi nenostājās sava pieminekļa aizstāvībai?”

No raksta konteksta noprotams, ka Pārdaugavas okupeklis bijis (un ir) “visu krievu” simbols un svētums, kuru viņi, būdami iebaidīti, neizgāja aizstāvēt masu protestos. Kirilovs pauž: “Tiem, kuriem patiešām ir dārgs 9. maijs, gaišo sēru un mūsu vectētiņu un vecmāmiņu vīrišķības diena, jāatrod veids, kā to atzīmēt. Varbūt apvienošanās; kad daudz ļaužu vienojas lūgšanā par vienu un to pašu, lūgšana ātrāk nonāk pie adresāta. Varbūt tie būtu krusta ceļi pareizticīgo dievnamos vai mierīgi flešmobi. Bet jau tagad katrs uz sava datora var uzlikt ekrāntapeti ar pieminekli Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem, kas nosēts ar pavasara ziedu buķetēm.”

Noslēgumā pārdomas, kas tad tagad atliek krieviem: * samierināties un kļūt par latviešiem; * atteikties no savas ģimenes vēstures un sev uz galvas bērt pelnus; * doties emigrācijā vai arī * dzīvot ar pigu kabatā.

“Izvēle nav liela, bet ir. Protams, pagaidām, kamēr jūs neesat izolēti,” rakstu noslēdz Kirilovs.

Tāpat ziņā “Pasjanss uz sabiedrības drupām” par pieminekļa nogāšanu jaušams naids pret tā gāzējiem: “Mūsu atsaldētie cīnītāji pret okupāciju, kura it kā beigusies vairāk nekā pirms 30 gadiem, vienkārši izgāza savu niknumu pret pieminekli, kurš nevar atbildēt.” Tāpat “Vesti+Ņedeļi” rakstos minēts, ka ar pieminekļa nojaukšanu nekas nav beidzies, viss vēl “tikai sākšoties”.

Dīvainās “sakritības”

Visnotaļ dīvainas sakritības un vīzijas saistībā ar Pārdaugavas okupekļa nojaukšanu saskatījis Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs (“Saskaņa”). Laikrakstā “7 sekretov” (“7 noslēpumi”) viņš saskata neloģismu, ka Pārdaugavas pieminekli nojauca Krievijas iebrukuma Ukrainā dēļ, it kā “ukraiņu dēļ”. Absurdums slēpjas tajā, ka galavārds par pieminekļa celtniecību taču esot piederējis ukrainim, jo tad, kad tika nolemts par pieminekļa būvi, Latvijas kompartijas CK 2. sekretārs, kas bija tiešais Maskavas politikas īstenotājs Latvijā, bija ukrainis – Mikola Biluha. Kā nu tā – tagad ukraiņu dēļ nogāž pieminekli, kuru teju vai lolojis ukrainis!?

Turklāt piemineklis uzcelts labā vietā – Uzvaras laukumā, kur Kārlim Ulmanim uznākušā kara dēļ neizdevās uzsliet stadionu 20 000 skatītāju, gluži tādu pašu kā 1936. gada Berlīnes olimpisko spēļu stadionu, kuru Hitlers izmantoja sevis cildināšanai. Bet nu “Ulmaņa mantinieki” esot atgriezušies…

Laikrakstā “Latvijskije vesti” (“Latvijas vēstis”) Kabanovs aizrakstījies tiktāl, ka karmas likumi pret pieminekļa nojaucējiem var izspēlēt ļaunu joku, gluži tādu pašu kā pret pirmo Latvijas ārlietu ministru Zigfrīdu Annu Meierovicu.

Meierovics kā “krievu pasaules” simbolu aicināja uzspridzināt Aleksandra Ņevska kapelu Rīgas stacijas laukumā. Kapela uzspridzināt, un par to liktenis Meierovicu bargi sodījis – viņš gāja bojā autokatastrofā. Jā, gan kapelu nojauca, gan Meierovics gāja bojā vienā un tajā pašā laikā – 1925. gada vasarā.

Tomēr jāņem vērā, ka Ņevska kapelu, kas 1889. gadā tika uzcelta par godu Krievijas cara Aleksandra III izdzīvošanai dzelzceļa katastrofā, nevis uzspridzināja, bet gan nojauca, un tam pat piekrita Latvijas pareizticīgo baznīcas vadība, kura kapelu nolēma pārvest un kā svētnīcu turpināt izmantot netālu no Brasas stacijas Rīgā. Nesaskaņu dēļ pašā baznīcā kapelu pie Brasas stacijas neuzcēla. Tomēr, ka tā nav brutāli uzspridzināta, var jebkurš pārliecināties – svētbilde no šī dievnama atrodas pareizticīgo baznīcā Gogoļa ielā pretī Latvijas Zinātņu akadēmijai, bet no kapelas mūriem vēlāk uzbūvēja pareizticīgo arhibīskapa Jāņa Pommera kapliču Pokrova kapos.

Jā, pagājušā gadsimta divdesmito gadu vidū bija runas, ka Ņevska kapela Rīgas Stacijas laukumā jānojauc, jo tā ir “krievu pasaules” simbols, bet patiesībā to no turienes aizvāca tāpēc, ka paplašinājās pati stacija un tika izbūvēti jauni pievedceļi.  

Katrā ziņā Kabanovs ir nikns par pieminekļa nojaukšanu, un, lai argumentētu savu viedokli, visi “pierādījumi” ģeld: “Barbariskā pieminekļa Rīgas un Latvijas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem nojaukšana vārda tiešā nozīmē satricināja mūsu galvaspilsētu un republiku.” (“Latvijskije vesti”)

“7 sekretov” viņš raksta: “Pārdaugavas memoriālā kompleksa iznīcināšana nenesīs neko labu mūsu republikai. Kaut arī tuvākajā laikā ar protestiem izdosies tikt galā ar policejiski represīvām metodēm un kādam par to pat iegūt politiskus punktus, vidējā un tālākā perspektīvā stāvoklis nesolās būt rožains.” Zīmīgi, ka Latvijas valsts augstākās likumdevēja pārstāvniecības – Saeimas - deputāts Kabanovs savās publikācijās Latviju dēvē nevis par valsti, bet gan par “mūsu republiku”, kā tas bija pieņemts padomju laikā. Tas vien jau liecina, ka mūsu valstī vēl ir ļaužu kopa, kas dzīvo “saulainajā komunismā”, un te ir jūtamas okupācijas paliekas.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Patiesība par meliem" saturu atbild SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.