Izgaisinām mītus par pesticīdiem: kaķu blusu zāles mājas gurķiem, kāpēc pazudis rapsis, pesticīdu kari Eiropā

No vienas puses, viss nav tik rožaini, kā mums šķiet, bet, no otras puses, ir daudz labāk nekā domājam. Mūsu zemnieki pesticīdus lieto vismaz divas reizes mazāk nekā vidēji Eiropā. Bet Eiropas Komisija vēlas vēl vairāk samazināt AAL lietošanu visās ES valstīs, matemātiski uz pusi, nerēķinoties ar katras dalībvalsts “nacionālajām īpatnībām”. Šoruden un šoziem Briselē par to gaidāmas karstas cīņas.

Brīnumu lietas sastrādā ne tikai Briseles ierēdņi, bet arī latvieša mazdārznieka gēns, kas pieļauj uz mājas tomātiem un gurķiem liet suņu un kaķu blusu iznīcināšanas līdzekli. Vienlaikus AAL dēļ no Latvijas rapsi “izēdušas” lauku pupas, bet tās savukārt zirņi. Par šo un ne tikai – saruna ar Anitru Lestlandi.

Šausmas – apokalipse un citplanētieši!

Nav noslēpums, ka ir tieša likumsakarība starp lauksaimniecības produktu ražošanas izmaksām un pārtikas cenām. Un te ir pretruna – gribam ēst veselīgāk, bet par zemākām cenām, nekā piedāvā bioloģiskās pārtikas stendi lielveikalos. Kāds varētu būt Valsts augu aizsardzības dienesta ieguldījums, lai šīs abas prasības līdzsvarotu?

Mums ir vēlme ēst pēc iespējas veselīgāk, bet tajā pašā laikā neesam gatavi maksāt augstāku cenu par kvalitatīvu bioloģisko produktu. Tāpat neesam arī gatavi maksāt par bioloģisko produktu, kas nebūs vizuāli skaists, jo tomēr vairāk vai mazāk mēs pērkam ar acīm. Tātad produktam jābūt vizuāli pievilcīgam, un šos standartus mēs arī redzam Eiropas Savienības lielveikalos – gurķi visi ir vienādi, tie nevar būt ne šķībi, ne greizi, ne ar kādu bojājumu pleķīti. Tā esam pieraduši, un tā arī skatāmies uz bioloģisko lauksaimniecību, kurā tādu izcila skata produkciju nevar iegūt. Tas ir ļoti atkarīgs no klimatiskajiem apstākļiem, kas ietekmē gan pašu augu augšanu, gan kaitīgo organismu (slimības, kaitēkļi, nezāles) attīstību.

Lauksaimniecība gadu no gada atšķiras – mēs šogad nevaram paredzēt, kā būs nākamajā gadā, kādi būs klimatiskie apstākļi, kā visu ietekmēs globālā sasilšana. Redzam, ka laukos kaitīgie organismi mainās, parādās tādi, kas līdz šim pie mums bijuši ļoti maz. Klimats kļūst siltāks, tie labāk pārziemo un savairojas. Šogad to ļoti labi varējām redzēt Rīgā, kad daudzus kokus tīklos bija ietinušas tīklkodes. Tad nu cilvēki bija šausmās: “Apokalipse! Citplanētieši nāk! Ko nu darīt?”

Te nu mums pašiem ir duāla attieksme. Mēs visu gribam bez ķīmijas un veselīgu, bet, kad tas viss sāk ietekmēt mūs personīgi, tad nepatīk šie koki ar kāpuriem, un tad VAAD tiek pieprasīts kaut ko darīt. Gribam tīru produkciju, vidi bez ķīmijas, bet, līdzko pie mums pašiem jau ienāk šī biodaudzveidība, tad jau nepatīk – kāpuriņi noēduši visas lapas, tie sāk līst apkārt, lien pa balkoniem un logiem. Un tiek prasīts: “Lūdzu, dariet kaut ko, smidziniet, lai tikai es tos neredzētu!”

Un tas viss jāņem vērā ne tikai lauksaimniekiem, bet arī piemājas dārziņu īpašniekiem, mazdārzniekiem?

Jā, tagad uz visa šā fona attiecīgi arī attīstās lauksaimniecība. Eiropas Savienības līmenī tagad ir zaļais kurss, un tas nozīmē, ka jāsamazina arī augu aizsardzības līdzekļu lietošana visās dalībvalstīs. Tas attiecas ne tikai uz lielajiem zemniekiem, bet arī uz piemājas dārziņiem, kur arī gribas, lai viss ir ideāli, negribas nevienu utīti, nevienu pleķīti. Un tieši mazdārznieku interneta forumos klīst tādi padomi, ka mums, agronomiem, brīžiem mati ceļas stāvus. Ja cilvēks savā piemājas dārzā, kur ir bērni, mājdzīvnieki, atļaujas lietot nereģistrētus produktus, kas nez kā ienākuši mūsu valstī, vai bez sirdsapziņas pārmetumiem lietot biocīdus, kas nav domāti tieši augu aizsardzībai, tad atkal jautājums – vai mēs esam par tīru vidi, vai arī tā ir kaut kāda maska, izkārtne, ka gribam zaļu produkciju, bet savējai gan esam gatavi lietot visādus ķīmiskus līdzekļus?

Ja ir pieejams kāds ķīmiskais līdzeklis, tad risinājumu gribam uzreiz, bet ir arī alternatīvas, profilaktiskās metodes – gan fiziskās, gan mehāniskās. Tās rezultātu nedod uzreiz, bet mums taču visu gribas momentā. Zinot augu un arī kaitīgo organismu bioloģiju, var ļoti veiksmīgi cīnīties bez ķīmijas.

Šeit pirmām kārtām runāju par mazdārziņiem un mazām platībām. Ja runājam par lielām lauksaimniecības platībām, kas sagādā pamatprodukciju, ko patērējam, tad tur bez AAL iztikt nevaram un nevarēsim, jo kaitīgajiem organismiem nevar pateikt – lūk, mums tagad ir šāda stratēģija vai regula, jāsamazina AAL, un arī jums jābūt mazāk.

Pesticīdu kari Eiropā

Kāda tad ir nākotnes stratēģija attiecībā uz AAL lietošanu?

AAL ir vielas, produkti – gan ķīmiskie, gan mikrobioloģiskie, piemēram, pret kaitēkļiem, slimībām, nezālēm. Ir arī derīgie dzīvie organismi. Siltumnīcā, kur ir tīklērces, izlaižot plēsējērces, tās ļoti veiksmīgi tiks galā ar nevēlamajām tīklērcēm.

Pašlaik Eiropas Savienībā ir diezgan plašs AAL klāsts, bet, tā kā ES ievieš zaļo kursu, tas nozīmē, ka līdz 2030. gadam visā ES plāno par 50 procentiem samazināt AAL izmantošanu. Tas nozīmē, ka katrai dalībvalstij būs jāiegulda kāda artava, lai sasniegtu šo mērķi. Šīs regulas priekšlikumā ietverta matemātiskā aprēķina metode. Šis aprēķins ir vienāds visām valstīm, nav ņemta vērā vēsturiskā situācija.

2011.–2013. gadā Latvijā bija pēckrīzes periods, kad arī sāka apkopot statistiku par izplatītajiem AAL. 2011. gadā sākām atgūties pēc krīzes, ekonomika, ieskaitot lauksaimniecību, sāka iet uz augšu – apguvām aizaugušās teritorijas, iekopām laukus, zemniekiem parādījās rocība, varēja iepirkt augstražīgāku sēklu un šķirnes, kas ir arī prasīgākas pēc AAL. Līdz ar to Latvijā AAL lietošanas līknīte visu laiku gājusi uz augšu.

Tajā pašā laikā vecajās ES valstīs attīstība notikusi horizontāli, tās krīzi tik ļoti neizjuta. Viņiem platības bija tik, cik bija, un AAL lietošanas līkne nav bijusi augšupejoša. Līdz ar to izejas punktam, no kura skatīties uz AAL lietojumu, vajadzētu būt atšķirīgam, proti, AAL izmantojums uz hektāru, nevis visiem matemātiski samazināt uz pusi. Mēs Latvijā lietojam apmēram 0,9 kg AAL darbīgo vielu uz hektāru, bet citās lielajās ES valstīs tie ir pat virs 2,5 kg (vidēji Eiropā – 2,13 kg uz ha). Ja paņemam šos ciparus, tad visām dalībvalstīm vienādi samazināt izlietojuma procentu nebūtu godīgi. Tas ir tāpat, kā tagad visiem vienā jaukā dienā uz pusi samazināsim pensijas, neskatoties, cik kuram tā ir liela vai maza.

Šis ir tas stāsts, par ko tagad ES dalībvalstis ir neapmierinātas. Netiek ņemta vērā nacionālā situācija, un bēdīgākais ir tas, ka teorija ir pilnīgi atrauta no prakses, nav praktiskā izvērtējuma. Visam pamatā taču ir produkcija, lauksaimnieki ar savu lauku dzīvi, ar ģimenes uzturēšanu, bērnu sūtīšanu skolā un tā tālāk.

Pēc pašreizējā aprēķina sanāk, ka Baltijas valstīm AAL izmantošana jāsamazina par 50 %. Bet tas vēl ir tikai regulas projekts, vēl par to tiks diskutēts, celti iebildumi, izrādīta neapmierinātība – protams, pamatojoties uz objektīviem faktiem, kas katrā valstī notiek. Eiropā par šo strīdi tikai sākušies, un tie atsāksies septembrī, kad Eiropas Komisijā pēc vasaras atvaļinājuma atpakaļ būs visas darba grupas.

Kā prognozējat, ar ko tas viss var beigties? Ar ko mūsu lauksaimniekiem jārēķinās?

Lai to pateiktu, man vajadzētu melnu kaķi un kristāla bumbu. Pagaidām nevaram runāt par konkrētu ciparu, jo debates, domāju, notiks vēl visas nākamās ziemas garumā. Bet viens gan skaidrs – lauksaimniekiem būs jāmaina domāšana, jo ķīmiskie AAL nebūs vienīgā pareizā izeja, kā cīnīties ar kaitīgajiem organismiem. Tas ir viennozīmīgi. Būs jāizmanto arī citas metodes, piemēram, izturīgākas šķirnes. Tas viss ir nākotnes stāsts, uz ko jāskatās kompleksi. Tie nav tikai AAL, bet saimniekošana kopumā – gudra un atbildīga saimniekošana, kas balstās uz dziļām agronomiskām zināšanām. Līdz ar to saskatu, ka lauksaimniekiem, kuriem ir zināšanas, viss ir kārtībā, tās būs tikai jāpapildina, bet tiem, kuriem zināšanu mazāk, būs daudz jāmācās.

Rapsi nomaina pupas, bet tās – zirņi

Vai tas nozīmē, ka nākotnē vajadzēs domāt par citām, izturīgākām lauksaimniecības kultūrām?

Iespējams, jā. Vajadzēs mainīt arī lauksaimniecības kultūraugu struktūru, varbūt vajadzēs vairāk izmantot citas šķirnes, kas ir izturīgākas. Jo jaunās šķirnes, kas ir kvalitatīvākas un augstražīgākas, vienlaikus ir arī prasīgākas gan mēslošanas, gan AAL ziņā. Protams, ražas potenciāls tām jau ir ielikts ļoti augsts, bet tās ir arī prasīgākas un ar tām vairāk jādarbojas. Iespējams, ka nākotnē vajadzēs atgriezties pie mūsu vecajām selekcionāru izveidotajām šķirnēm, kas nav tik prasīgas, bet tad, protams, nebūs tik augstas ražas.

Kuras pašlaik ir tās visapdraudētākās sugas, kas nevarētu pastāvēt bez AAL?

Mums Latvijā ar to jau ir pieredze. Pierādījums tam ir vasaras rapsis – ja vasaras rapsim sēkla nav nokodināta, to praktiski nav iespējams izaudzēt.  Kodne  jālieto, lai rapsi dīgstot neapdraud spradži, kas pavasarī noēd jauno, dīgstošo rapsi, tam pat neiznākot līdz augsnes virskārtai. Līdz ar to vasaras rapsis no mūsu laukiem faktiski ir izzudis tikai tādēļ, ka aizliedza izmantot šo neonikotinoīdu saturošo kodi.

Ja skatāmies nākotnē, tas, iespējams, varētu būt arī ziemas rapsis. Ne katru gadu, bet ir gadi, kad ziemas rapsi ļoti apdraud krustziežu spīdulis, pret kuru arī nepieciešams lietot insekticīdu, lai iegūtu ražu. Tas varētu notikt, ja nākotnē AAL samazinājums būs ļoti krass. Vēl, vismaz kvalitātes ziņā, noteikti varētu būt apdraudēti augļi, piemēram, āboli, kuriem visvairāk uzbrūk ābolu kraupis. Ja ābolu kraupi neierobežo pašā sākumā, aprīlī, kad sporas sāk lidot, tad tas izplatās dārzā un āboli ir ar tādām melnām pumpiņām, pleķīšiem, kas nav skaisti. Protams, garša nemainās, viss ir labi, bet atkal te ir tas stāsts, ka mēs pērkam ar acīm. Nu atkal tur nebūs šīs kvalitātes. Arī atsevišķas dārzeņu kultūras būs apdraudētas, jo nebūs, ar ko cīnīties pret kaitēkļiem.

Vai jau tagad lauksaimniekiem jāsāk domāt par to, ar ko aizstāt rapsi vai ābolus?

To diktē tirgus. Ja ir pieprasījums pēc kāda īpaša kultūrauga, tad to sāk audzēt vairāk. Pirms četriem pieciem gadiem pie mums vairāk sāka audzēt lauku pupas, kas pirms tam nebija ienākušas lauksaimnieku augu maiņā. Bet palielinājās pieprasījums pēc lauku pupām, jo bija uzstādījums, ka jādažādo kultūraugi. Nevarēja iztikt tikai ar labību un rapsi, bija jāielaiž apritē trešais kultūraugs, un izvēle krita uz lauku pupām, kurām tika atrasti noieta tirgi ārpus Latvijas. Lauku pupas ir tauriņzieži, ļoti labi augsnes uzlabotāji, un līdz ar to šī auga ienākšana mūsu laukos ir tikai apsveicama.

Bet patlaban ir tā – tam, ko sāk audzēt ļoti lielās platībās, rodas problēmas: slimības un kaitēkļi. Lauku pupām tas ir pupu sēklgrauzis – kukainītis, kas izdēj oliņas uz pākstīm, kāpuriņš iegraužas iekšā sēkliņā. Bija gadi, kad mums ar lauku pupām bija vairāk nekā 30 000 ha, līdz ar to arī kaitēklim bija barības bāze, tas sāka izplatīties, un atkal radās problēma – ja ir kaitēklis, tad jāmeklē risinājumi augu aizsardzībā. Tagad ir tā, ka sēklgrauža dēļ pupas sāk nomainīt zirņi, kas tagad ir ļoti daudz. Ja pabraukā pa Latviju, šogad varam redzēt diezgan daudz zirņu sējumu. Zirņi mūsu kultūraugu struktūrā ienākuši, jo tiem ir perspektīvs noieta tirgus.

Ja nākotnē mainīsies AAL klāsts, iespējams, tas atstās kādu iespaidu, bet būtu ļoti bēdīgi, ja mēs paliktu bez ābola vai kāda dārzeņa, ko esam pieraduši ikdienā lietot. Tas būtu ļoti skumji.

Blusu zāles tomātiem un gurķiem

Tas attiecas uz lielajiem zemniekiem, bet ar ko jārēķinās mazdārzniekiem? Jebkurš taču var aiziet uz veikalu un nopirkt tādu ķīmiju, kas ienāk prātā?

Gluži tā nav, jo mazdārziņiem pieejamo AAL klāsts kopš 2015. gada ir ļoti sarucis; tad mainījās likumdošana. Ir gan palikuši līdzekļi pret populārākajām slimībām. Bet te jāteic – ja mūsu lielie lauksaimnieki, kas ir profesionāli AAL lietotāji, ir izgājuši apmācību un ik pēc pieciem gadiem to atjauno, viņiem ir apliecības, kuras uzrādot var iegādāties 2. klases reģistrētos AAL, tad šie mazdārznieki nav apmācīti. Cik nu viņi pajautā padomu pārdevējam un izlasa marķējumu, bet bieži vien arī marķējums netiek izlasīts… Liekas, mēs esam ļoti gudri un bez pamācības lasīšanas zinām, kā darīt. VAAD mazdārziņus kontrolē tikai tad, kad mēs saņemam kādu sūdzību, mums nav plānveida kontroles mazdārziņos.

Kā jau minēju, mums, latviešiem, darbošanās dārzā laikam ir asinīs. Līdz ar to ir dažādas audzēšanas tehnoloģijas un interneta forumi un grupas, kurās dažādas “zināšanas” un brīnumi apgrozās. Kāds kaut ko iesaka, tas atkal citiem… Mēs tam sekojam līdzi un redzam, ka tur dažkārt ir rekomendētas galīgas muļķības. Ja tas var ietekmēt produkcijas patērētāju, mēs iejaucamies. Bet priecē, ka situācija pamazām uzlabojas. Latvijā aizvien vairāk ienāk tā sauktie “draudzīgie līdzekļi” – zema riska produkti, ko atļauts lietot arī bioloģiskajā lauksaimniecībā. Tie reģistrēti 3. klasē, un tos var izmantot arī mazdārznieki.

Ja tiešām ir ļoti liela vēlme kaut ko savā mazdārziņā darīt un gribas palīdzēt augiem, ja tur redz kādu plankumiņu vai kukainīti, tad izmantojiet šos līdzekļus, bet neķerties pie “smagās artilērijas”.

Kur meklēt padomus, kā izmantot AAL?

Padomus var meklēt VAAD mājaslapā (noverojumi.vaad.gov.lv), tur ir liels klāsts ar infografikām un bukletiem. Šie bukleti izdoti arī papīra formātā ar bildītēm un aprakstiem. Tos var meklēt mūsu reģionālajās nodaļās.

Bet pirmām kārtām jāatceras galvenais – ārsts vispirms nosaka diagnozi un pēc tam izraksta zāles. Tas attiecas arī uz augu kaitēkļiem – vispirms vajag zināt, kas tas ir, un tikai tad var sākt domāt, ko ar to darīt. Ja tās, piemēram, ir laputis, un blakus ir mārītes, tad bizbizmārītes var tikt galā ar laputīm. Nevajag neko darīt, nevajag ar kolu vai kaut ko citu skraidīt pakaļ katrai utij. Jābūt veselīgam redzējumam uz lietām.

Un kāds neveselīgais redzējums jums liek šausmās saķert galvu?

Pēdējā laikā lielākās bažas ir tās, ka gadu no gada interneta forumos tiek ieteikts lietot neostomazānu – līdzekli, ko lieto kaķiem suņiem pret blusām. To iesaka kultūraugiem, un ne tikai ziedošajiem un tādiem, ko nelieto pārtikā, bet arī tādiem, kurus pēc tam lieto pārtikā – tomātiem un gurķiem. Ja AAL ir reģistrēts Latvijā un to lieto saskaņā ar marķējumu, tad izaudzētā produkcija ir droša, jo pamatā ir daudzu ekspertu izvērtējums, kas balstās uz zinātniskiem pētījumiem, nekādas nevēlamas blaknes nevarētu būt. Bet, ja lieto nepārbaudītu līdzekli, tad apdraudam paši sevi. Tad saindēšanās var būt akūta, kas gan ir diezgan reti. Taču, ja šos nepārbaudītos līdzekļus lieto gadu no gada, ilgtermiņā var attīstīties kādā hroniska slimība, un neviens nevarēs zināt, ka tai pirmsākums ir pirms pieciem gadiem, kad gurķiem sāka lietot šo te neostomazānu.

Kādu sliktumu tas var nodarīt, atkarīgs no katra cilvēkam – kādas ir viņa vājās vietas, uz kurām šī ķīmija “krīt”. Cilvēki forumos raksta – sunim var, kaķim var, kāpēc, tad puķei nevar? Bet tas paredzēts sunim, tur taču rakstīts, cik pilīšu un kur jāpilina. Nav taču dzirdēts, cik pilīšu vajag augam! Manīts, ka veterinārajā aptiekā nopērk 20 ampulas neostomazāna. Nu kur cilvēks liks tik daudz? Neviens nav izpētījis, kādas sekas var būt šim līdzeklim, ja to izsmidzina uz augiem. Kādas tās varētu būt, varam tikai minēt.

Būs elektroniskā lauka vēsture

Tagad viss kļūst dārgāks. Vai arī AAL? Un vai tas ietekmēs gala produkcijas cenu?

Droši vien produkcija vēl vairāk sadārdzināsies, tas jau redzams pēc tā, kādas pašlaik ir graudu iepirkuma cenas. Par tādām cenām pirms pieciem gadiem lauksaimnieks varēja tikai sapņot. Dārgāki ir gan AAL, gan minerālmēsli. Bet tie jau arī bez Ukrainas kara ar katru gadu kļuva aizvien dārgāki. Tas ir mīts, ka lauksaimnieki AAL šķaida pa labi un pa kreisi, vajag vai nevajag.

AAL ir ļoti dārgi, un lauksaimnieks, pirms tos lietot, padomās, aizies, paskatīties, vai tas tik tiešām ir nepieciešams, un tikai tad pieņems lēmumu. Tā kā smidzināšana jāveic praktiski bezvēja apstākļos un arī ne karstā laikā, un platības dažkārt ir gana lielas, tiek izvērtēts, uz kuru lauku ar AAL ir vērts braukt un uz kuru ne, jo tur tāpat viss izaugs. Nav tā, kā bija pirms daudziem gadiem, kad drošības pēc ar AAL “nobrauca” visus laukus, kā tas bija konvencionālajā lauksaimniecībā. Tagad mums gan Latvijā, gan ES ir integrētā augu audzēšana, kuras pamatpostulāts ir AAL lietot tikai tad, kad tas ir nepieciešams. Ir jābūt pamatojumam – aizgāju uz lauku, ieraudzīju, ka tur ir slikti ar slimībām, kaitēkļiem un nezālēm, un tikai tad pieņēmu lēmumu, ka jālieto AAL.

Šo lēmumu pieņem pats lauksaimnieks vai viņu kāds konsultē?

Tur ir varianti. Viss atkarīgs no saimniecības lieluma, paša lauksaimnieka zināšanām un izglītības. Ir, ka lēmumu pieņem paši īpašnieki, ir, kuriem palīdz agronomi vai konsultanti, ir, kuri izmanto atbalsta sistēmas – datorprogrammas, kas pasaka, vai konkrētā slimība tuvākajā laikā tiek prognozēta vai ne.

Kādi kaitēkļi tieši patlaban ir “visaktuālākie”?

Tagad ir iestājies zināms miers, jo lielākā daļa kaitēkļu ir devušies ziemot. Viss jau ir izdarīts – tie ir pabarojušies un iekūņojušies. Varbūt vēl kartupeļu laukos var atrast Kolorādo vaboles – to gan pērn, gan šogad bija daudz. Septembrī, kad būs kartupeļu novākšanas laiks, jau varēs redzēt jaunās vabolītes, kas pēc izmēra būs mazākas un centīsies ēst vēl kādu zaļu lapu. Kāpostlaukos vēl nedaudz varētu būt sastopamas cekulkodes un balteņi. Bet lielākoties viss jau ir iegājis tādā mierīgā fāzē, raža jau tiek novākta, notiek kulšana.

Kā tiek apkopta informācija par AAL lietošanu? Un vai varam tai uzticēties?

Patlaban izstrādājam elektronisku rīku ar nosaukumu r “LIZ pārvaldības sistēma”, kuru lauksaimnieki varēs izmantot, lai ievadītu datus – savu “lauka vēsturi”. Tas saistās arī ar ES politiku, ar valstu nevienlīdzību – ka mums pietrūkst datu, lai pierādītu, ka mums tāpat ir labi, ka mēs esam zaļi, ka mēs AAL lietojam maz. Pašlaik mums nav datu par AAL izlietojumu uz lauka; ir tikai tas, ko tirgotāji sniedz par to, ko viņi izplata. Bet, iespējams, daļa AAL, ko pārdod Latvijā, pie mums nemaz nepaliek – nonāk kaimiņvalstīs.

Tādēļ tagad ES līmenī tiek diskutēts un vairākās regulās iestrādāts, ka būs jāvāc arī dati par AAL izlietojumu uz lauka – elektroniskā veidā, nevis iesniedzot uz papīra. Tie valsts sistēmā elektroniski būs jāsniedz katram lauksaimniekam. Un te esam priekšā citām ES dalībvalstīm, kurām šis savā ziņā ir pārsteigums, ka šādas elektroniskās sistēmas būs jābūvē. Mēs par to sākām domāt jau pirms trim gadiem, ka jāveido tā saucamā lauka vēsture, kur jāliek viss tas, ko lauksaimnieks dara uz lauka. Patlaban šī sistēma tiek veidota, un paredzams, ka tā būs gatava nākamā gada sākumā. Ikviens lauksaimnieks to varēs izmantot kā savu elektronisko piezīmju grāmatiņu par darbībām uz katra lauka. Pagaidām šī prasība ir tāda, ka to var darīt gan bloknotiņā, gan pierakstu kladītē, gan dažādās datorprogrammās, bet ar nākamo gadu būs pieejama šī bezmaksas sistēma, un tā būs sasaistīta ar jaunās lauksaimniecības periodu, kas sāksies nākamajā gadā.

Līdz ar to mūsu valstī sāks krāties objektīvi dati par to, kas notiek uz katra lauka, ne tikai saistībā ar AAL, bet arī ar citiem resursiem un darbībām. Mums būs ilggadīgu datu kopa, ar ko varēsim darboties, analizēt, izvērtēt riskus un ikvienam interesentam sniegt faktos balstītu objektīvu informāciju par Latvijas lauksaimniecības praksi.

Reklāmas raksts tapis sadarbībā ar Valsts augu aizsardzības dienestu