Heraldikas noslēpumi: lai Latvija nepārvērstos par ozolu birztalu ar auseklīšiem zaros

Oficiālajā katalogā ietverti tieši četri simti ģerboņu, bet abu grafiķu mājaslapā minēts, ka viņi izstrādājuši 273, pie tam pēdējie veikumi vēl nav uzskaitīti.

Ģerboņu kaujas

Latvijā pārsvarā ir reģistrēti tā sauktie komunālie ģerboņi – pilsētu, novadu, pagastu, teju pie simta ir dzimtu, kā arī pārdesmits dažādu uzņēmumu un reliģisko organizāciju ģerboņi.

Tieši šobrīd Latvijā notiek īstas ģerboņu kaujas, jo pēc reģionālās reformas notiek jauno, jau paplašināto novadu ģerboņi izstrāde, bet veco novadu heraldika, kuri nu iekļāvušies lielākos administratīvos veidojumos, tiek pārreģistrēti kā atsevišķu pagastu ģerboņi.

Tikko sociālajos tīklos izvērtās pamatīga neapmierinātība ar jaunapstiprināto Cēsu novada ģerboni, kura centrā esošais senlatviešu karavīrs tur vairogu, uz kura attēlots Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs, ko izstrādājis Heraldikas komisijas priekšsēdētājs, grafiķis Laimonis Šēnbergs. Desmitiem neapmierināto izsmej to, sakot ka karogs atgādinot ceļazīmi – “ķieģeli”: it kā senlatvju kareivis tur vairogu, kurš liedzot iebraukt Cēsīs. Šos pārmetumus Ilze Lībiete uzskata par absurdiem:

“Tas jau paliek drusku smieklīgi. Šajā gadījumā ir gluži otrādi, kritika ir galīgi garām. Vēsturiskajā Cēsu apriņķa (vēlāk – rajona) ģerboņa vairogā šis karogs jeb “ķieģelītis” bija taisns un tik tiešām atgādināja ceļazīmi. Lai tas neatgādinātu ceļazīmi, mākslinieks nāca pretī un karogu uz vairoga sagrieza slīpi, lai tas neatgādinātu par ceļu satiksmes noteikumiem. Drusku par to jau sāp sirds – tautai izdarīts šāds reveranss, un tā tik un tā nesaprot…”

Negals ar ozoliem un auseklīšiem

Pati Lībiete sociālos tīklus nelasa, bet stāsta, ka mākslinieku pārim arī gadījies ne viens vien “uzbrauciens”, pie tam oficiālos kabinetos. Spilgtā atmiņā palikusi kādreizējā Kandavas novada domes sēde, kurā vietējie deputāti novada ģerbonī gribēja redzēt kārtējo ozolu. “Domes sēdē no deputātiem nācās uzklausīt pat rupjības,” teic māksliniece. Viņa piedāvāja ģerbonī attēlot mežacūku jeb mežakuili. Vietējie nomierinājās tikai pēc tam, kad vēsturnieks Agris Dzenis presē publicēja, ka tas Eiropas mērogā ir izdevies ģerbonis, jo šo meža dzīvnieku Eiropā izmanto plaši, bet latvieši nez kādēļ izvairās to lietot heraldikā.

Bet Kandava nav vienīgā, bet tikai viena no ļoti daudzajām pašvaldībām, kura savā ģerbonī grib attēlot ozolu. Tādas esot desmitu desmitiem vietvaru un heraldiķiem, tad nākas vietējos atradināt no domas par latviešiem svētā koka attēlošanu.

“Par ozoliem mēs varam tikai nopūsties. Ja mēs izpildītu visu pasūtītāju vēlēšanās, tad mūsu ģerboni būtu viena vienīga ozolu birztala visādos veidos: gan pats koks, gan tā zari un vainagi. Protams, ja vēsturiski kopš pirmskara laika ģerbonī bijis ozols, tad ir savādāk. Piemēram, Valmieras apriņķa ģerbonī bija ozols zelta laukā, mēs tikai skatu papildinājām ar ūdens vilnīti, kas simbolizē gan Gauju, gan Burtnieku ezeru.

Un tad vēl auseklīši un visi tie dažādie latvju rakstu atvasinājumi…!!! Tā tikai mums, latviešiem, liekas, ka auseklītis ir kaut kas īpašs, mūs unikāli raksturojošs. Bet paskatāties  kaut vai Udmurtijas vai Baškortostānas ģerboņus – tur pilns ar auseklīšiem,” teic Lībiete.

Tiek rīkotas dažādas vietējā līmeņa sanāksmes un apspriedes, kurās spriež par to, ko novadnieki vēlas redzēt savā ģerbonī. Māksliniece aicina vis nespriest par to, ko vēlas un cik kas skaisti varētu izskatīties, bet gan domāt par simbolu, lietu, kas konkrēto vietu atšķir no visām pārējām. Un tas ģerboni var padalīt unikālu. Tā, piemēram, jaunākais veikums ir Otaņķu pagasta ģerbonis, kurā attēloti slaveno Rudes vējdzirnavu spārni.

Tikai četras krāsas un divi metāli

Pie valsts prezidenta institūcijas darbojas Heraldikas komisija. Tās vadītāja vietniece, mākslas zinātniece Ramona Umblija teic, ka pašvaldībai ir goda lieta izstrādāt savu ģerboni. Jo uz vietveras oficiālajiem dokumentiem, ja nav sava komunālā ģerboņa, jāattēlo valsts ģerboņa mazais attēls, bet katrs novads vai pilsēta grib būt ar kaut ko unikālu atšķirīgs. Tad nu pašvaldības ir ieinteresētas sava ģerboņa izstrādē. Pēc tam to reģistrē un tas iegūst oficiālu statusu.

Tomēr līdz tā oficiālai apstiprināšanai ir brīžiem ne viegls un ilgs ceļš. Pirmkārt, jau ne pašvaldību deputāti, ne vietējie nav heraldikas speciālisti un grafiķi. Viņi var izteikt savu redzējumu un vēlmes, bet heraldika jāizstrādā profesionāļiem.

Heraldikai ir savas noteiktas prasības. Ir atzītas četras krāsas – zaļā, sarkanā, zilā un melnā, reizēm arī purpurs, kā arī divas metāla krāsas – sudrabs un zelts (tā kā digitālajā formātā zelta krāsu nevar attēlot, tad tagad tā vietā tiek izmantota dzeltenā krāsa).

Ir arī strikti nosacījumi: krāsa nedrīkst saskarties ar citu krāsu, un metāls nedrīkst atrasties uz metāla. Tā nav tikai Latvijā, bet tā ir pieņemts visā pasaulē.

Tāpēc arī Latvijā darbojas Heraldikas komisija, kuras sastāvā ir mākslinieki un vēsturnieki. Un ne tikai, lai strikti ievērotu ģerboņu izstrādes normu, bet arī, lai Latvija nepārvērstos par “lielu ozolu birztalu ar auseklīšiem koku zaros”.  “Tāpēc jau pastāv Heraldikas komisija, jo katrai atsevišķai pašvaldībai jau nevar būt pārskats par visu valsts ģerboņu kolekciju kopumā,” saka Juris Ivanovs.

Un vēl viens būtisks, bet svarīgs aspekts. Ģerbonim jābūt lakoniskam, labi ja tajā ir viens-divi simboli, un tam jābūt piemērotam, lai to var attēlot gan mazā formātā uz oficiālas veidlapas, gan lielā formātā, piemēram, uz brandmūra. Tādēļ tajā nevar būt visādas smalkas “ciku cakas”. Piemēram, ja ir kāda smalki sapīta bizīte vai sarežģīts ornaments, tas jāvienkāršo.

Būtiski arī, lai heraldiķi labi pārzinātu ne tikai mākslinieciskās, bet arī vēsturiskās nianses. Jo var gadīties visādi. Tā, protams, nav bijis, tā ir tikai fantāzija: jāzina, ka Jēkabpils novada Kūku pagasts it nebūt nav saistīts ar gastronomiskām delikatesēm, bet gan nosaukums radies no latgaliskās koku izrunas – “kūki”, tātad nekādas tur smalkmaizītes, bet gan koki.

Padomju laikā bija šausmīgas emblēmas

Juris Ivanovs ir pirmais mākslinieks, ar kuru pagājušā gadsimta astoņdemito gadu beigās sāka sadarboties Heraldikas komisija. Un viņa pirmais darbs bija restaurēt Latvijas vēsturisko Valsts ģerboni, lai to varētu izmantot mūsdienās. Viņa kundze Ilze Lībiete heraldikai pievērsās pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pirmajā pusē, un tā abi tandēmā jau daudzus gadus izstrādājuši simtiem ģerboņu.

Varētu šķist, ka, Latvijai atgūstot neatkarību, pirmais uzdevums bija padomjlaika pilsētu zīmēs zvaigznes, kā arī sirpjus un āmurus nomainīt ar latviskiem simboliem. Bet tā galīgi nav. Padomju laikā ģerboņi bija nobīdīti “pagrīdē” un tolaik izpildkomitejas izmantoja nevis ģerboņus, bet pilsētu vai rajonu emblēmas, kuras galvenokārt veidoja Mākslas akadēmijas studenti. Un tajos bija sagrūstas visneiedomājamākās un absurdākās lietas – rūpnīcu zobrati mijās ar “komunisma zvaigznēm” un tamlīdzīgi. Ne jau studenti aiz savas iegribas sociālisma simbolus ietērpa šajās emblēmās – tā bija “partijas un valdības” griba.

Atmodas gados pirmais uzdevums bija atjaunot vecos, pirmskara Latvijas laikā apstiprinātos ģerboņus mūsdienu vajadzībām. Piemēram, pēcāk ģerboņi tiek arī izmantoti, izstrādājot dažādus apbalvojumus – goda rakstus un piemiņas zīmes.

Un te arī ir 21. gadsimta izaicinājums – tos izveidot tā, lai tie būtu attēlojami arī digitālā formātā. Jautāti, kurš no izstrādātajiem ģerboņiem pašiem vislabāk tīk, māksliniekiem labu brīdi jāpadomā, jo kā saka – visi bērni mīļi. Un tad nāk arī atbilde – dziedošs mednis Dundagai, dzērve Smārdei, krusts sarkanā vairogā ar zobenu Lielvārdei, jūrmalas zilpodze Pāvilostai.

Anonīmā māksla

Savā ziņā heraldika ir anonīma māksla. Ģerboņus – gan valsts, gan novada – mēs redzam vai uz katra stūra, daži teju vai ikdienu saņem desmitiem dokumentu, kuri rotāti ar heraldiku. Tomēr gandrīz neviens, izņemot profesionāļus, kuri šķirsta heraldikas katalogus, nezina ģerboņu mākslinieku vārdus.

“Te nu ir lielais jautājums: ko vēlos vairāk? Vai to, lai mans darbs paliek ierakstīts vēsturē, jo heraldika ir tā grafikas nozare, kuras radītie darbi dzīvo visilgāk – tiek pārmantoti no paaudzes paaudzē, vai gribu to, ka visi zina, ka tieši šo darbu esmu radījis es,” saka Juris Ivanovs, gandarīts par to, ka viņa veikums, kaut arī zināmā mērā anonīms, tiks izmantots vēl laiku laikos.

Tā, piemēram, visvecākais Latvijas ģerboņu katalogā ierakstītais “latviešiem piederīgais” ģerbonis ir pirms vairākiem gadsimtiem tapušais Peniķu - kuršu ķoniņu dzimtas ģerbonis, kura jātnieks nu arī attēlots Turlavas pagasta ģerbonī.

Ģerbonis eksprezidentei un arhibīskapam

Dzimtu ģerboņi top arī mūsdienās. Pirms pāris gadiem mākslinieku pāris apstrādāja Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga ģerboni, kurā attēloti piekūni (atsauce uz arhibīskapa uzvārdā esošo putnu, kas simbolizē arī evaņģēlistu Jāni, kura simbols ir ērglis), lilija (katedrāles simbols, jo Rīgas Doms ir veltīts Sv. Marijai) un arhibīskapa zizlis.

Arhibīskapa Jāņa Vanaga ģerboni izveidoja Zviedrijas karaliskais heraldiķis Bengts Olafs Čelde (Bengt Olof Kälde) 1998. gadā. Mākslinieki to apstrādāja, lai tas atbilstu Latvijas noteikumiem un ģerboni varētu apstiprināt Valsts Heraldikas komisija un to reģistrēt Kultūras ministrijas Ģerboņu reģistrā.

Viņu kontā arī eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas 2008. gadā reģistrētais dzimtas ģerbonis ar devīzi latīņu valoda: “Labor, amor, veritas”, kas latviski nozīmē “Darbs, mīlestība, patiesība”. Par to Ilze Lībiete saka: “Šis ir labais piemērs. Šajā gadījumā – pasūtītājs, ģerboņa īpašnieks bija iedziļinājies heraldikā, zināja, ko drīkst un ko nedrīkst”.

Šeit vietā piebilst, ka atšķirībā no novadu ģerboņiem, dzimtu ģerboni ir izsmalcinātāki. Tiem, piemēram, ir gan vairoga turētāji (grifi, lauvas un citi), gan devīze, pārsvarā latīniski, bet ir arī latviski: “Darbs rokās un saule sirdī” (Romāna Naudiņa dzimta) vai “Dod, Dieviņ, kalnā kāpt!” (Radziņu dzimta). Ir arī vairāki korporatīvie, organizāciju ģerboņi, bet salīdzinoši to ļoti maz, jo tiem tā gluži praktiska pielietojuma nav. Dažiem no tiem arī latviskas devīzes: “Mūs alus vieno” (Latvijas alus muzejs) vai “Ticība tēvzemes brīvībai” (Mores muzejs).