Neticēsiet: Latvijā joprojām ir Holodnije Ručji, Tihaja Pristaņa un Zeļonaja Gora!
Latgales kartē joprojām var atrast ciemus un ģeogrāfisko vietu nosaukumus ar mūsu valstij nepieņemamiem un nesaprotamiem krieviskiem nosaukumiem, kas ir oficiāli atzīti un ierakstīti mūsu vietvārdu atlasos un pasta adrešu katalogos.
Publiskās atmiņas centra valdes priekšsēdētājs Dr. hist., Dr. h. c. Kārlis Kangeris Jauns.lv informē: “Trīsdesmit divus gadus pēc neatkarības atgūšanas eksistē vairāku vārdu apdzīvotu nosaukumi, kuri nav vienkārši tikai atvasināti no krievu valodas, bet arī nesaprotamu apstākļu dēļ saglabāti krievu valodā tikai transliterēti latīņu burtiem”. Pavisam kopā saskaitīti septiņi šādi nosaukumi. Un tie ir:
* Holodnije Ručji (tulkojumā – Aukstie Avoti) Rēzeknes novada Kaunatas pagastā – dzirnavezers; par Holodnije Ručji mēdz dēvēt arī Rāznas ezera pieteku – Šlakotu upi Krāslavas un Rēzeknes novados;
* Jaloveckaja Gora (Jaloveckas Kalns) Krāslavas novada Kalniešu pagastā – ciems, kura apkārtnē atrodas Silavu ezers un viesu māja;
* Maļinovaja Gora (Aveņu Kalns) Rēzeknes novada Feimaņu pagastā – mazciems;
* Novo Misli (Jaunās Domas) – apdzīvota vieta Ludzas novada Cirmas pagastā;
* Obročnaja Statja (senāk krievu “oброчные статьи” – kroņa īpašums, kas tika nodots izsolē) Krāslavas novada Kalniešu pagastā. Zīmīgi, ka šajā ciemā mājas gan ir ar visnotaļ latviskiem nosaukumiem – “Burtnieki”, “Cīrulīši” un “Zvirbuļi”;
* Tihaja Pristaņa (Klusā Piestātne) – mazciems Rēzeknes novada Bērzgales pagastā;
* Zeļonaja Gora (Zaļaiskalns) – ciems Rēzeknes novada Kaunatas pagastā, kura apkārtnē atrodas Antropovas ezers.
Šie ģeogrāfisko vietu nosaukumi saglabājušies vēl kopš tiem laikiem, kad Latgale (un arī visa Latvija) bija pakļauta rusifikācijai. Lai arī valdības apstiprinātie “Vietvārdu informācijas noteikumi” nosaka, ka “vietvārdus Latvijā veido latviešu valodā atbilstoši latviešu valodas normām” (lībiešu novados tie var būt arī ar lībisku izcelsmi), strikti ņemot tie ir vēsturiski, nevis jaunradīti nosaukumi un to nomaiņu neviens nepaģēr, ja pret to neiebilst Valsts valodas centrs. Savukārt Valsts valodas centram (VVC) pret to it kā nekādu iebildumu nav bijis. Piemēram, 2003. gadā VVC pat izdevis dokumentu “Par ciemu, viensētu, ēku un citu vietu nosaukumu (vietvārdu) veidošanu, rakstību un lietošanu oficiālos dokumentos”, kurā pat noteikts, kā pareizi rakstāms Tihaja Pristaņa nosaukums.
Jāteic, ka pēc valsts neatkarības atgūšanas daudzi vietvārdi tika latviskoti. Kā piemēru var minēt Zabolotji (krieviski – vieta aiz purva), kuru tautas valodā nu sauc par Aizpūri, bet oficiālajos dokumentos par Līdumniekiem (latgaliski – Leidumnīki).
