Nerealizētā Rīga, ar vilcienu uz Liepāju un nauda Ventspilī: izstāžu ceļvedis

Savukārt Liepājas muzejs aicina uz vēl vienu jubilejas izstādi, kas veltīta vēl lielākai jubilejai – 150 gadiem kopš uz šo vēju pilsētu mēs varam aizbraukt ar vilcienu. Rīgā, Arhitektūras muzejā, ar izstādi “No Lielrīgas līdz Pierīgai” noslēdzas vērienīgais izstāžu cikls “Rīga, kuras nav. Kartes un plāni”.

Savukārt vizuālās mākslas cienītāji gaidīti Latgales pusē. Rēzeknē, Latgales vēstniecības “Gors” Mākslas galerijā atklāta gleznotājas Signes Vanadziņas darbu izstāde “Pelni ir pelēkais zelts”, bet Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs aicina uz savu jauno izstāžu ciklu – kas tur redzams nevar izstāstīt, tas jāredz. Apdalīti nav arī kurzemnieki, kuri Liepājas “Lielajā dzintarā” skatāma Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Alekseja Naumova gleznu personālizstāde “Vīnogulāji, dārzi, parki un citas ainavas”.

* Latvijas Arhitektūras muzejā (Vecrīgas “Trīs brāļos”, Mazā Pils ielā 19) līdz 2. septembrim skatāma cikla “Rīga, kuras nav. Kartes un plāni” septītā, noslēdzošā izstāde “No Lielrīgas līdz Pierīgai”, kurā var iepazīties ar Rīgai piegulošo teritoriju attīstību 20. gadsimta gaitā. Izstādē eksponēti oriģināli Rīgas plāni un kartes, aerofotogrāfijas un vēsturiski attēli, kurus paskaidro izstādes kuratora – arhitekta un žurnāla “Latvijas Architektūra” galvenā redaktora Jāņa Lejnieka komentāri.

Arhitektūras muzeja krājumā ir gandrīz tūkstotis 20. gadsimta Rīgas un apkārtnes plānojuma projektu, kuri no 2015. līdz 2021. gadam tika eksponēti muzeja rīkotajā izstāžu ciklā “Rīga, kuras nav. Kartes un plāni” par dažādām tēmām: “Pamatplāns”, “Zilās Rīgas zaļie ķīļi”, “Pasažieri un krava. Satiksme un transports”, “Galvenā iela”, „Mikrorajoni. Spožums un posts” un “No fabrikām līdz industriāliem parkiem”.

Noslēdzošā cikla izstāde iepazīstina ar Rīgai piegulošo teritoriju attīstības plāniem no pagājušā gadsimta sākuma līdz mūsdienām. Izstāde atklāj plašākai publikai nezināmus pilsētplānošanas dokumentus, kuru nozīme, pašvaldībām pieņemot lēmumus, bija ievērojama, bet padomju varas gados tie nebija publiski pieejami. Okupācijas režīms projektiem bija uzlicis zīmogus “dienesta lietošanai”, “slepeni” vai “pilnīgi slepeni”.

Pēc Pirmā pasaules kara plānotāji Rīgas uzplaukumu saistīja ar Krievijas attīstību. Latvijas pirmais urbānists Arnolds Lamze (1889–1945) 20. gadsimta divdesmitajos gados radīja Lielrīgas plānu, kas paredzēja iedzīvotājus izmitināt jaunās satelītpilsētās apkārt Rīgai, sasniedzot Lielrīgā pusotra miljona iedzīvotāju skaitu. Pēc Otrā pasaules kara Pierīgas ainavu pārveidoja padomju varas nodibināto kolhozu ciemati un citu organizāciju apbūve. PSRS politika paredzēja cilvēkus koncentrēt daudzstāvu apbūves kvartālos ne tikai Rīgā, bet arī Pierīgā. Pēc padomju iekārtas sabrukuma un tirgus attiecību izveides īpašuma tirgus vērtība bija kļuvusi par būtiskāko argumentu, lai lemtu par zemes izmantošanu gan apdzīvotās vietās, gan ārpus tām: radās tā saucamie pļavu ciemi, jo lauksaimniecības zeme Pierīgā tika vērtēta kā perspektīvā apbūves zeme.

Ja pilsētbūvnieki padomju laikā totalitārā režīma saimnieciskās mazspējas apstākļos strādāja pie kompartijas ideju iedvesmotās sociālās utopijas, tad ne mazāk interesanti ir mūsdienu teritoriālplānotāju centieni kontrolēt Pierīgas attīstību tirgus ekonomikas apstākļos. Izstāde uzdod jautājumu – kur meklēt problēmu cēloņus, vai valdošajā ideoloģijā, vai plānotāju meistarībā jeb tās trūkumā? Sīkāk internetā: www.archmuseum.lv.

* Liepājas muzejā (Kūrmājas prospektā 16/18)  līdz 6. novembrim skatāma vērienīga izstāde “Dzelzceļš ienāk Liepājā (1871–1940)”, kas veidota sadarbībā ar modes vēsturnieku Aleksandru Vasiļjevu un kura stāsta par Liepājas–Romnu dzelzceļa vēsturi un ietekmi uz Liepājas attīstību un izaugsmi 19. gadsimta otrajā pusē un līdz 20. gadsimta pirmajai pusei. Izstādē izmantoti materiāli no Liepājas muzeja un Latvijas dzelzceļa vēstures un Fotogrāfijas muzeju krājumiem, kā arī no Valsts kinofotofonodokumentu arhīva. Laikmeta sajūtu lieliski atklāj vēsturiskie tērpi un aksesuāri no Aleksandra Vasiļjeva apjomīgās modes kolekcijas.

Pagājušajā gadā apritēja 150 gadi kopš tika uzsākta Liepājas–Romnu (Romni – pilsēta Ukrainas ziemeļos) dzelzceļa mezgla būvniecība, kas ilga vairākus gadus un pavēra iespēju Liepājai kļūt par nozīmīgu un modernu pilsētu. Dzelzceļa līnija pilsētas attīstībai piešķīra līdz tam nebijušu dinamiku. Vairākkārt pieauga tirdzniecības apgrozījums ostā, strauji veidojās jauni rūpniecības uzņēmumi, piesaistot ārvalstu kapitālu, ziedu laikus piedzīvoja ārstniecisko faktoru dēļ augstu vērtētais kūrorts. Uzplauka kultūras dzīve.

Jaunajai dzelzceļa līnijai bija atzari uz Jelgavu (no Mažeiķiem) un Daugavpili (no Radvilišķiem), kā arī savienojumi uz Voroņežu, Kijevu, Nikolajevu un citām Ukrainas pilsētām. Visa dzelzceļa maģistrāles kopgarums bija 1231 versts (viena versts – 1,0668 km).

19. gadsimta pēdējās divās desmitgadēs preču stacijās Liepājā diennaktī varēja apkalpot līdz 300 vagoniem. Sliežu ceļu izvietojums un apjoms ļāva uzplaukt kopējam ostas apgrozījumam. Dzelzceļa pārvadāto kravu nomenklatūru noteica tā galvenais tirdznieciskais rajons – Krievijas impērijas guberņas: Kurska, Poltava, Harkiva. Lielāko eksporta kravu apjomu veidoja labība, 20. gadsimta sākumā pieauga arī akmeņogļu kravu apjoms.

Pirmā pasaules kara laikā vācu armija savā pārziņā esošā Liepājas–Romnu dzelzceļa posmam nomainīja sliežu ceļu platumu uz 1435 mm, un tāds tas tika saglabāts līdz 1940. gadam, dodot iespēju organizēt tiešo pasažieru un preču satiksmi ar Rietumeiropu. Pēc Otrā pasaules kara, līdz ar Liepājas ostas statusa maiņu, dzelzceļa līnijas nozīme kravu transportā vairs nebija tik liela, tomēr tas tika izmantots. Pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas pirms vairāk nekā 30 gadiem pārvadājumi pa līniju pakāpeniski tika izbeigti. Robežu šķērsošanas jautājumi sarežģīja darījumu procedūras, un nebija liela ieinteresētība tos atrisināt. Samazinājās arī preču kustība no austrumiem.

Sīkāk internetā: www.liepajasmuzejs.lv.

* Savukārt pavisam netālu no Liepājas muzeja – koncertzāles “Lielais dzintars” mākslas telpā “Civita Nova” līdz 25. septembrim skatāma Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Alekseja Naumova gleznu personālizstāde “Vīnogulāji, dārzi, parki un citas ainavas”, kas aicina aplūkot plašo pasauli mākslinieka acīm.

Mākslinieka lielformāta gleznās tvertas ainavas no Ņujorkas, Parīzes, Venēcijas, Burano, Rīgas, Honkongas, Kanēanrusijonas, Rundāles, Liepājas un citām pasaules vietām, kurās atklājas mākslinieka izjūta un iespaidi no pieredzētajiem ceļojumiem. Kaut arī Alekseja Naumova pasaules ainavu attēlojumi gadu gaitā apceļojuši vairākas Latvijas pilsētas, darbu kolekcija pastāvīgi tiek papildināta ar jauniem gleznojumiem. Liepājas izstādē mākslas cienītāji varēs apskatīt pavisam jaunus, iepriekš neredzētus darbus, arī Liepājai veltītu jaundarbu.

Mākslinieks konsekventi darbojas ainavas žanrā, intensīvi glezno plenērā, turklāt, ne tikai siltajās Dienvideiropas zemēs, kur ciprešu tumšais zaļums kontrastē ar spilgto debesjumu, bet arī Latvijas krāsainajās vasarās un skaudrajās ziemās. Viņa darbu pamatā ir pārliecinošs un izsvērts triepiens, vitāls kolorīts un konkrētās vietas būtību tveroša kompozīcija.

Izstādē dominē māksliniekam tuvie Francijas dienvidi, Itālijas ainavas, arī košie Rundāles dārzi un Rīgas ainaviskās apkaimes. Aleksejs Naumovs arī savos jaunākajos darbos, kas tapuši 2021. gada vasarā un rudenī Francijas Kultūras ministrijas atbalstītajā rezidencē Esparū pilī, piedāvā skatītājam nevis vispārinātu un tipisku ainavu, bet tieši savu skatījumu uz šo vietu, mirkli un gaismu. Šajos darbos vairākkārt izcelta plašo Esparū pils vīnogulāju mainīgā noskaņa.

Sīkāk internetā: www.lielaisdzintars.lv.

* Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā atklāta jaunā – vasaras izstāžu sezona, kurā līdz 16. oktobrim skatāmas sešas jaunas izstādes: glezniecība, keramika un fotogrāfija (katrs no medijiem pārstāvēts divās izstādēs, kopā veidojot sabalansētu māksliniecisko baudījumu gan pieredzējušam mākslas zinātniekam, gan nejauši ieklīdušam pilsētas pētniekam).

Plašā retrospektīvā izstādē pirmo reizi Latvijā būs skatāmi Kana Haitao darbi, iepazīstinot ar vienu no zīmīgākajiem Ķīnas septiņdesmito gadu paaudzes māksliniekiem. Izstādes “Ir maiga nakts: Kana Haitao māksla” darbi izstaro spriedzi – ilgas pēc pasaules aiz ikdienības plīvura –, taču paradoksālā kārtā mākslinieciskā leksika, ko autors lieto šīs garīgās pasaules izpētei, viņa agrīnajos darbos pamatā saistās ar provinces ikdienu – tur dominē vecas rūpnīcas un mācību korpusi, sienas un vientuļi koki. Tikmēr jaunāko gleznu leksika ir jūtami mainījusies – mākslinieka darbos redzama sarežģīta saspēle starp iekšējo un ārējo pasauli, gaismu un ēnu, matēriju un tās atspoguļojumu, savukārt palete ir kļuvusi daudzkrāsaināka. 

Vērienīgākā no Rotko centrā līdz šim skatāmajām Lietuvas keramikas izstādēm – “Teiku kambari. 21. gadsimta Lietuvas keramika” – pārstāv 65 māksliniekus simboliskā kopsavilkumā, kas atspoguļo tendences kaimiņvalsts keramikas mākslā pēdējo divdesmit gadu laikā. Kolekcija izgaismo virkni negaidītu, dažkārt paradoksālu pretstatījumu starp dažādiem keramikas darbiem, sākot no domas par dekoratīvu trauku līdz skulpturāliem objektiem, kas integrē konceptuālas un ekspresīvas, darbīgi orientētas mākslas formas. Izstāde ir strukturēta kā individuāla pastaiga pa astoņiem kambariem.

Pirmo reizi Latvijā būs skatāma arī Austrālijā dzimušā un šobrīd Parīzē dzīvojošā mākslinieka Entonija Vaita personālizstāde “Materiāla mobilizācija”. Kopskaitā 30 darbos, kas izvietoti 380 kvadrātmetru platībā Rotko centra ekspozīciju zālē, mākslinieks reflektē par Rietumu kapitālisma civilizācijas ietekmi uz mūsdienu pasauli, atgriežoties pie tādām tēmām kā piespiedu aizturēšana, netaisnība un migrācija. Entonija Vaita daiļrades centrā ir disidentisma atguve caur kultūras objektu radīšanu.

Fotogrāfs Eduards Kapša ir kustības kadra meistars, kurš mērķtiecīgi un jutīgi uztver kustību pats un ļauj notvertos brīžus nodot citu skatījumam. Pats mākslinieks saka: “Bildēju radošus cilvēkus un strādāju divatā ar modeli, ļaujot brīvi izpausties un iejusties tēlā. Kad modelis strādā – lec, vingro un aizmirst par fotogrāfu –, tas ir mirklis, kad viņš kļūst patiess. Tur ir arī tehnisks darbs – fotografēt kustībā! Tā modelim izslēdz iespēju izlikties vai iepozēt.” Mākslinieka meistarība apskatāma izstādē “Kustība. Balets”.

Norvēģu mākslinieces Anjas Karras fotogrāfiju kopa “Mirkļi” tapusi garākā laika posmā, no 2013. līdz 2017. gadam, un katrs attēls fiksē kādu mirkli no Anjas Karras performancēm, kurās māksliniece metusi asprātīgu izaicinājumu rotaļlietu ražošanas nozarei, pārveidojot tās spilgtos varoņus. Viņa apzinās, ka nav iespējams dokumentēt performanci ar vienu vienīgu attēlu, bet atgādina, ka tieši tā, caur fragmentētu attēlu plūsmu, strādā arī identitātes konstruēšanas procesi sociālajos tīklos. Rotaļlietu nozares stereotipi, kas saistās ar striktu bērnu un pieaugušo, meiteņu un zēnu lomu dalīšanu, šajās performancēs tiek sagrozīti un apvērsti, izmantojot mākslinieces pašas radītus kostīmus un scenogrāfiju.

Rūda Pētersona jeb Del Ruden personālizstādei “Laipni lūgti manā mīlestības dārzā” nosaukums ir īpaši piemeklēts, lai vienotu visu skatāmo darbu kopu, kas ietver gan gleznas, gan keramiku. Radot izstādes konceptu un darbus, autora domas grozījās ap dabas motīviem, tās varenību un porcelāna smalko, izkopto un bieži cimperlīgo raksturu.

Sīkāk internetā: www.rothkocenter.com.

* Savukārt Rēzeknes lielās koncertzāles – Latgales vēstniecības “Gors” Mākslas galerijā līdz 14. augustam skatāma gleznotājas Signes Vanadziņas darbu izstāde “Pelni ir pelēkais zelts”.

Šajā izstādē apmeklētājus sagaida tikšanās ar nobriedušas personības, gleznotājas vairāku gadu garumā radītajām gleznām, ļaujot ieskatīties mākslinieces attīstības dažādajos posmos. Gleznotāja Laima Bikše par izstādi teic: “Nemeklējiet šeit mieru, rāmumu un lēnu apcerīgumu, jo pat pelēkie ir piepildīti ar trauksmainu dziļumu un šeit viļņojas zaļas pļavas un mutuļo zilas debesis”.

Arī absolūti abstraktajos, jaunākajos darbos, kur Signe Vanadziņa atmetusi jebkādu konkrētību, pirmajā brīdī kāds pamatoti var iesaukties: “Tur tikai švīkas un krāsu pleķi!”. Ja skatītāja prāts nav gatavs uzreiz ieplūst mākslinieces piedāvātajos krāsu plašumos, nepieciešams pavērot senāk gleznotās kompozīcijas, tā kā tās tik ļoti sasaistās savā starpā – ainavas ar debesīm, koki, puķes. Tādas ir Signes Vanadziņas gleznas, piepildītas ar emocijām un noskaņām, lai sīkumus glezno citi! 

Laima Bikše Signi Vanadziņu raksturo kā ļoti latvisku mākslinieci. Viss, ko viņa glezno, ir izteikti latvisks – arī daba un viss, ko mēs ietveram šajā vārdā. Tie ir saules piesātināti rīti, pārlaicīgi skaistas vakara debesis, pieneņu pļavas, lietaini rudeņi. Brīžiem pelēkie tik ļoti sasaucas ar novembra drēgnumu, kad gaisma starp rītu un vakaru ir tieši vienas švīkas garumā..

Sīkāk internetā: www.latgalesgors.lv.

* Bet Ventspils muzejā ar izstādi “No Ventspils līdz Valkai. Latvijas Banka novados (1922–1940)” savu ceļojumu pa Latvijas pilsētu izstāžu zālēm, atzīmējot bankas simtgadi, uzsāk Latvijas Banka. Izstāde Ventspilī būs skatāma līdz šīs nedēļas beigām – 17. jūlijam.

Šī ceļojošā izstāde ir vēstījums par nacionālās bankas darbību 24 nodaļās Latvijas novados. Tā viesosies kopumā deviņās pilsētās, kurās vēsturiski no 1922. gada līdz 1940. gadam atradās Latvijas Bankas reģionālās nodaļas. Viena no šādām īpašām vietām Latvijas Bankas vēsturē ir Ventspils.

Latvijas Bankas stāsts aizsākās 1922. gadā, un tās darbība 24 reģionālajās nodaļās aptvēra visu tolaik jaunās valsts teritoriju. Latvijas Bankas Ventspils nodaļa bija viena no septiņām nozīmīgākajām centrālās bankas reģionālajām nodaļām un piedāvāja pilnu bankas operāciju klāstu. Izstādē atcerēsimies gan vietas un ēkas, gan notikumus un personības, kam bijusi nozīmīga loma Latvijas Bankas, tai skaitā Ventspils nodaļas, darbībā no 1922. gada līdz 1940. gadam.

Bankas vēsture atklājas virknē seno fotogrāfiju, kurās dokumentēti ar banku saistītie vēsturiskie nami un adreses. Tām līdzās apskatāmi mūsdienu fotouzņēmumi kā liecība laikmetu griežos notikušajām pārmaiņām. Daļa izstādes ekspozīcijas atklās vairāku Latvijas Bankas nodaļu vadītāju dzīves un karjeras stāstus. Ventspilī tās bija divas interesantas personības – Ansis Neretnieks un Mārtiņš Teodors Caunītis. Ekspozīciju papildinās Latvijas Bankas tolaik sniegto pakalpojumu skaidrojums un unikālas dokumentu kopijas, kā arī laikrakstu publikācijas un attēli.

Pēc Ventspils šī izstāde būs apskatāma vēl Kuldīgā, Jelgavā, Cēsīs, Madonā, Jēkabpilī, Daugavpilī, Rēzeknē un Valkā. Sīkāk internetā: www.bank.lv.