No dzelzceļnieka līdz deputātam: kas zināms par spiegošanā pret Latviju apsūdzētajiem
Vēl pirms dažiem gadiem sabiedrībā bija jūtama neizpratne par līdz šim Latvijā aizturēto Krievijas spiegu nelielo skaitu, salīdzinot ar abām mūsu kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju. Tomēr pēdējā laikā dienesti ir sasparojušies un Valsts drošības dienests (VDD) informējis par astoņiem kriminālprocesiem, sāktiem par spiegošanu, kuros iesaistītas deviņas personas.
Patiesais atmaskoto spiegu skaits gan īsti nav zināms. VDD vienmēr uzsvēris, ka par visiem spiegošanas gadījumiem informācija publiskajā telpā nenonāk, jo tur ir arī sava specifika.
Teju slepeni
VDD atzīmē: “Ņemot vērā izmeklēšanas un pretizlūkošanas intereses, VDD nevar sniegt informāciju par visām saistībā ar aizdomām par spiegošanu dienesta redzeslokā nonākušām personām vai to skaitu. Varam norādīt, ka, veicot šādu personu darbību izpēti, VDD savā rīcībā iegūst informāciju par Latvijai nedraudzīgo ārvalstu specdienestu interesēm un metodēm, taču vienlaikus kontrolējot, lai konkrētās personas ar savām darbībām nekaitē Latvijas nacionālās drošības interesēm. VDD informē sabiedrību par tā redzeslokā nonākušiem spiegošanas gadījumiem tikai tad, kad informācijas publiskošana nevar kaitēt VDD izmeklēšanas vai pretizlūkošanas interesēm.”
Pirms vairākiem gadiem veiktas izmaiņas Krimināllikuma 85. pantā par spiegošanu, kas līdz tam bija visai smagnējs un grūti pierādāms.
Tagad par spiegošanu uzskata “neizpaužamu ziņu vākšanu nolūkā tās nodot vai to nodošanu ārvalstij vai ārvalsts organizācijai tieši vai ar citas personas starpniecību vai par citu ziņu nelikumīgu vākšanu vai nodošanu citas valsts izlūkdienestam tā uzdevumā tieši vai ar citas personas starpniecību”.
Proti – spiegošana ir jebkāda informatīva sadarbība ar citas valsts specdienestu, un par to var saņemt līdz desmit gadiem ieslodzījumā. Par tādām pašām darbībām ar valsts noslēpumu saturošām ziņām paredzēts cietumsods līdz pat divdesmit gadiem.
Pārkāpj pār kara bāzes žogu
Bijušas arī reizes, kad aizdomas par spiegošanu ir izteiktas, taču pierādīt tās nav izdevies. 2015. gada jūnijā Ādažu militārajā bāzē, pārkāpjot pāri sētai, iekļuva divi Krievijas pilsoņi Andrejs Popko un Aleksandrs Kurkins. Tas notika laikā, kas bija sākušās starptautiskās mācības "Saber Strike", un atbildību par notikušo uzņēmās Krievijas Nacionālboļševiku partija.
Abus pārkāpējus uzreiz aizturēja, viņi arī īpaši neslēpās. Pēc tam jau pašu nacionālboļševiku izplatītajās fotogrāfijās bija redzams, kā viņi rāpjas pāri žogam, turot rokās lielu karogu Georga lentes krāsās. Pie viņiem atrada arī skrejlapas angļu valodā, ko aizturētie bija plānojuši izdalīt bāzes personālam. Kaut arī VDD toreiz pauda, ka varētu būt aizdomas par spiegošanu vai mēģinājumu veikt teroristiskas darbības, tomēr, visticamāk, tas bija kārtējais hibrīdkara elements un vienkārši vēlme sevi parādīt.
Pēc starptautiskās prakses ir zināms, ka itin bieži spiegošanā pieķertos diplomātiskā dienesta pārstāvjus bez lieka trokšņa no valsts izraida, lai nekaitētu savstarpējām attiecībām. Tāpat pastāv iespēja, ka aiz rokas pieķerts spiegs piekrīt sadarboties un turpina strādāt jau pret savu valsti. "Likums un Taisnība" apkopoja līdz šim Latvijā publiski izskanējušos spiegu stāstus.
Fotogrāfijas no Alūksnes
2018. gada augustā Madonas rajona tiesa par spiegošanu Krievijas labā Alūksnes iedzīvotājam Jurijam Stilvem piesprieda trīs gadu nosacītu cietumsodu ar pārbaudes laiku uz trīs gadiem un sešiem mēnešiem. Ieslodzījumā viņš jau bija pavadījis aptuveni desmit mēnešus, un šis laiks tika ieskaitīts sodā.
Kaut arī tiesā Stilve vainu atzina un tas arī bija par pamatu visai maigajam sodam, jau pēc atbrīvošanas viņš presē pauda pretēju viedokli. Bija noskaidrots, ka viņš Krievijas izlūkdienestam nodeva ziņas par notiekošo pierobežā un Nacionālo bruņoto spēku objektiem Alūksnes novadā, tostarp arī fotografējot militāros un kritiskās infrastruktūras objektus.
No lietas materiāliem izriet, ka Stilvi ir savervējuši 2012. gadā Brjanskā Krievijā, kur viņš iepazinies ar kādu Alekseju. No viņa saņemti konkrēti uzdevumi, kurus Stilve sīki pierakstīja speciāli iekārtotā blociņā, kas kratīšanas laikā arī atrasts.
Viņam uzdots fotografēt naftas produktu glabāšanas vietas, uzzināt, vai Latvijā ir amerikāņu tanki "Abrams", kas notiek Alūksnes militārajā bāzē un kā pierobežā tiek nodrošināti sakari. Tiesā gan izrādījās, ka par spiegošanu Stilve nekādu jūtamu atalgojumu nemaz nav saņēmis, tikai apmaksātu degvielu.
VDD secinājis, ka galvenā Stilves motivācija bijusi netraucēti pārvietoties un nodarboties ar biznesu Krievijā, ko viņš arī veiksmīgi īstenojis, darbojoties ar autoremontiem un būvniecību.
Dzelzceļa kravu uzskaite
2016. gadā aizturēja toreizējo "Latvijas dzelzceļa" sliežu meistaru Aleksandru Krasnopjorovu. Noskaidrots, ka viņš Krievijas militārās izlūkošanas uzdevumā ieguva informāciju par NATO kravas pārvadājumu kustību un sastāvu, dzelzceļa kritisko infrastruktūru.
Videomateriālus, kuros bija redzama NATO tehnikas pārvietošanās, Krasnopjorovs regulāri ieguva, pārfilmējot no "Latvijas dzelzceļa" videonovērošanas iekārtām, un pēc tam tos nosūtīja tālāk kontaktpersonai Krievijā. Viņa advokāts gan apgalvoja, ka tā nav bijusi nekāda spiegošana, vienkārši viens armijas veterāns rādījis otram veterānam it kā bijušo kopīgo pretinieku tehniku.
Kā jau vienmēr šādos procesos, visa pieejamā informācija publiski atklāta netika. Prokuratūra uzskatīja vainu par pierādītu, un Krasnopjorovs notiesāts ar nebrīvi uz trim gadiem un diviem mēnešiem. Inkriminēta arī nelikumīga sprāgstvielu glabāšana, jo darbavietā viņš bija glabājis rūpnieciski izgatavotas granātas detaļu.
Spiegs iekšlietu resorā
Toreizējais Iekšlietu ministrijas Informācijas centra šaujamieroču uzskaites nodaļas vadītājs Oļegs Buraks par materiālu atlīdzību ilgstoši un sistemātiski Krievijas specdienesta uzdevumā vāca dažādu veidu informāciju, tostarp ziņas, kas satur valsts noslēpumu.
Izmeklēšanā noskaidrots, ka laikā no 2000. līdz 2006. gadam Buraks regulāri Krievijas specdienestam nodeva informāciju par potenciāli vervējamām valsts amatpersonām, valsts drošības iestāžu darbiniekiem, Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēm, to materiāltehnisko nodrošinājumu un organizētās noziedzības vidi Latvijā.
Burakam pieejamā informācijas plūsma apstājās brīdī, kad viņš devās izdienas pensijā. Apsūdzība bija celta par sešiem noziedzīgiem nodarījumiem, ieskaitot šaujamieroču un sprāgstvielu nelikumīgu glabāšanu, arī pornogrāfijas apriti un operatīvās darbības veikšanai speciāli radītu ierīču glabāšanu. Prokuratūra šo lietu nosauca par līdz tam laikam smagāko, kas radījusi visai lielu apdraudējumu valsts drošībai – to veicinājis arī fakts, ka Burakam bija pielaide valsts noslēpumam.
Interesanti, ka tieši šī lieta izpelnījās paaugstinātu Latvijas Krievu savienības vadošo biedru uzmanību, un pie tiesas ēkas vairākkārt rīkoti piketi viņa atbalstam. Buraku atbalstīt ieradās pat Eiroparlamenta deputāte Tatjana Ždanoka. Kaut arī aizstāvība centās apgalvot, ka tā ir atriebība bijušajam policijas darbiniekam, kurš cīnījies pret korupcijas shēmām, tomēr pierādījumi bija neapgāžami.
Rezultātā Burakam piespriests līdz šim smagākais sods par spiegošanu – nebrīve uz 15 gadiem. Kaut arī viņš pirmās instances tiesas spriedumu pārsūdzēja, taču šā gada 11. aprīlī arī otrās instances tiesa to atstāja spēkā.
Saeimas deputāts un Krievijas izlūks
Neapšaubāmi, līdz šim skaļākā spiegošanas lieta ir Saeimas deputāta Jāņa Ādamsona aizturēšana. Vienlaikus ar viņu aizturēti vēl divi cilvēki, taču pret vienu no viņiem kriminālprocess nav uzsākts.
Ādamsona izdošanu kratīšanai Saeima ar pārliecinošu balsu vairākumu nolēma akceptēt pērn 10. jūnijā. Kopumā Ādamsonam inkriminētas aptuveni 40 informācijas nodošanas epizodes vismaz pēdējo četru gadu laikā.
VDD izmeklēšanas gaitā iegūtā informācija liecina, ka Ādamsons Krievijas specdienestam nodeva informāciju par militārajiem un aizsardzības jautājumiem, valsts drošības iestādēm, Saeimas un tās komisiju darbu, Baltijas asamblejas darbu, tiesībaizsardzības iestādēm, politisko procesu.
Izrādījās arī, ka deputāts ir Krievijas pusei nodevis informāciju par saviem partijas biedriem no "Saskaņas" un organizācijas iekšienē notiekošo. Daļa no Ādamsona nodotās informācijas noplūda medijos, un tajā bija arī ziņas par iespējamu korupciju policijā un politiķu aprindās, taču zinātāji saka, ka daudz kas no tā uztverams kā autora brīva interpretācija.
Interesanti, ka ziņas savai kontaktpersonai Ādamsons sūtījis no Saeimas darba datora. Iespējams, viņš pats šīs nodotās ziņas uzskatījis par spiegošanas terminam neatbilstošām, taču Krimināllikuma 85. pantā ir arī formulējums “citu ziņu vākšana”.
Ādamsons šobrīd veselības stāvokļa dēļ no apcietinājuma ir atbrīvots pret 30 000 eiro lielu drošības naudu un gaida tiesu. Viņš pats par informācijas sniegšanu atlīdzību nav saņēmis, taču prokuratūra uzskata, ka nauda pārskaitīta uz viņa meitas bankas kontu.
Reizē ar viņu aizturēts kādreiz Latvijā dzīvojušais bijušais PSRS Valsts drošības komitejas kapteinis, tagad Krievijas pilsonis Genādijs Silonovs, kurš no 2015. gada informācijas saņemšanai ar Ādamsonu ticies vairāk nekā simt reižu. Silonovs apsūdzībai nepiekrīt, taču fakts, ka viņš aizturēts lidostā, liek aizdomāties.
Neoficiāla informācija arī liecina, ka saistībā ar šo lietu, iespējams, ierosināti kriminālprocesi vēl pret divām personām – bijušo VDK un pēc tam Latvijas Drošības policijas darbinieku Andri Strautmani un pret kādas pilsētas pašvaldības policijas priekšnieku. VDD apstiprina, ka pret divām personām kriminālprocess ir izdalīts, taču informāciju par viņu vārdiem pagaidām ne apstiprina, ne arī noliedz.
Pieci gadi par spiegošanu
23. martā Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesa par spiegošanu Krievijas labā par vainīgu atzina 1955. gadā dzimušo Andri Birzgali. Viņš savu vainu atzinis un panācis vienošanos ar prokuratūru par piecu gadu cietumsodu, un tiesa to apstiprinājusi.
Viņš atzīts arī par vainīgu nelikumīgā šaujamieroču un munīcijas glabāšanā. VDD iegūtā informācija apliecina, ka Birzgalis, izmantojot savas profesionālās darbības laikā iegūto kontaktpersonu loku, ir vācis un apkopojis informāciju par Latvijas armijas un NATO spēkiem Latvijā. Kur viņš konkrēti ir strādājis, VDD neatklāj, un arī publiskajā telpā nekāda informācija nav atrodama – zināms vien, ka kādreiz viņš ir darbojies stenda šaušanas klubā "Bauskas Zemgaļi".
Personas vārds pašlaik nav publiski izpaužams
Divu aizvadīto gadu laikā aizdomās par spiegošanu aizturētas vēl vairākas personas, taču sekmīgas lietu pabeigšanas interesēs to vārdi pagaidām izpausti netiek.
Ir zināms, ka kāds Latvijas pilsonis Krievijas specdienesta uzdevumā centās savervēt VDD darbinieku ar nolūku panākt, lai viņš vāktu un nodotu ārvalsts specdienestam neizpaužamas un valsts noslēpumu saturošas ziņas. Pret viņu kriminālprocess uzsākts 2019. gada 8. jūlijā, bet 2020. gada 17. februārī VDD lūdza prokuratūru uzsākt kriminālvajāšanu.
Ir arī informācija, ka šā gada 15. februārī VDD sadarbībā ar Militārās izlūkošanas un drošības dienestu aizturējis Baltkrievijas pilsoni, kurš turēts aizdomās par spiegošanu savas valsts labā. VDD iegūtā informācija liecina, ka viņš ir ieguvis informāciju par Nacionālo bruņoto spēku un kritiskās infrastruktūras objektiem, slepus filmējot un fotografējot. Pie viņa atrasti datu nesēji ar šo informāciju un piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums.
Dodas spiegot legālā aizsegā
Interesanti, ka nesen Ukrainas izlūkdienests publiskoja tā rīcībā nonākušo aptuveni 620 Krievijas Federālā drošības dienesta virsnieku vārdus, kuri darbojas dažādās Eiropas valstīs. Divi no viņiem, Ruslans Annenkovs un Deniss Gorlačovs, uzdodoties par Krievijas armijas virsniekiem, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas bruņojuma kontroles inspekcijas ietvaros legāli apmeklējuši Latviju.
Abi dažādos laikos mūsu valstī uzturējušies četras dienas un delegācijas sastāvā brīvi apmeklējuši vairākus armijas objektus, ieskaitot Ādažu bāzi un Lielvārdes lidlauku.
Nav nekādu šaubu, ka, augot spriedzei starp Krieviju un NATO valstīm, spiegu vervēšana Krievijas interesēs kļūs arvien intensīvāka.
