Eslingenes latviešu bēgļu nometne - neliels ieskats vēsturē
“Cik ir Eslingenas stāstu? Tieši tik daudz – gandrīz seši tūkstoši, cik latviešu, Otrā pasaules kara beigās nonākuši bēgļu gaitās Vācijā, tika iemitināti Eslingenas bēgļu nometnē Kalna kolonijā jeb tā dēvētajā Pardaugavā, pilsētas daļā otrpus Nekaras. Izkliedēti, bet atkal satikušies, te latvieši sajutās kā mazajā Rīgā un drīz vien sūtīja bērnus skolā un uz pulciņiem, rīkoja teātra izrādes, izdeva avīzes un organizēja sabiedrisko un kultūras dzīvi, kas bija kā plāksteris uz sagruvušajām mājām, izpostītajām ģimenēm un cerība, ka drīz varēs atkal atgriezties dzimtenē.” – tā grāmatas “Atmiņas par Eslingenu ievadā saka “Eslingenas dziesmu svētkiem – 75” idejas autore un galvenā koordinatore Laura Putāne.
Otrā pasaules kara laikā, bēgot no kara un komunistu valdīšanas, Latviju atstāja aptuveni 200 000 cilvēku. Lielākā daļa, apmēram 120 000 (apm. 25 000 no tiem bija karagūstekņi), nokļuva Vācijā. Tur bēgļi nonāca Apvienoto Nāciju Palīdzības un rehabilitācijas administrācijas UNRRA (United Nations Relief and Rehabilitation Administration), vēlāk Starptautiskās bēgļu organizācijas IRO (International Refugee Organization) pārziņā. Latviešu bēgļus Vācijā amerikāņu, angļu un franču zonās izvietoja pārvietoto personu (angliski — displaced persons, saīsinājumā — DP, saukti arī par "dīpīšiem" un Dieva putniņiem) nometnēs.
Nelielā Eslingena pie Nekaras upes Otrā pasaules kara laikā cieta ļoti nedaudz. Sākotnēji tā bija francūžu pārziņā, pēc tam – tā sauktajā “amerikāņu zonā”. Tur tika izvietoti daudzi bēgļi, tostarp arī latvieši. Ziņas par precīzu latviešu skaitu atšķiras, bet noteikti ne mazāk kā 5800. Mēdz teikt, ka tā bija lielākā latviešu bēgļu nometne, tas gan nav īsti precīzi, jo latvieši tika gan nometināti vienkopus divās lielākās apmetnēs, gan arī sadalīti pa apkārtējiem ciemiem un dzīvokļiem.
Vietējo vāciešu attieksme toreiz nebija viennozīmīga – amerikāņi pavēlēja daudziem vāciešiem atstāt dzīvokļus, pat ar visām mēbelēm, vietā neierādot jaunu dzīvesvietu, lai viņu mājokļos iemitinātu latviešus. Tobrīd valdīja uzskats, ka Vācija karu iesāka, zaudēja, un par to jāmaksā dažādos veidos ikkatram Vācijas iedzīvotājam. Skaidrs, ka šāda izejas situācija neradīja tūlītējas simpātijas, tieši otrādi. Turklāt amerikāņus, pavēles devējus, jau vietējie neredzēja, redzēja latviešus… Tomēr vairāku gadu gaitā situācija mainījās. Daudzi sadraudzējās privāti (un šīs draudzības pastāvēja līdz pat mūža galam, kaut latvieši izceļoja tālāk uz citām valstīm). Latvieši lielākoties sevi parādīja kā strādīgus, inteliģentus, saskarsmē patīkamus ļaudis, kas jau zināja vai ātri apguva vācu valodu. Kad pēc vairākiem gadiem Vācijā sāka ieplūst ieceļotāji no Dienvideiropas, Eslingenas vācieši latviešus jau uzskatīja pilnībā par savējiem.
Eslingenu dēvēja par “mazo Rīgu”, par trimdas galvaspilsētu. Tā bija kā simbols visām latviešu bēgļu nometnēm.
1946. gadā Eslingenē reģistrēto latviešu bēgļu skaits svārstījās no 5700 līdz 5800 cilvēkiem, no kuriem vairāk nekā 1200 bija bērni, jaunāki par 15 gadiem, bet starp pieaugušajiem sieviešu skaits bija par 600 lielāks nekā vīriešu. Nometnē bija reģistrēti 264 zemnieki un 200 ierēdņi. Te bija apmetušies 23 dažādu konfesiju garīdznieki. Eslingenē bija izveidojusies visdažādāko profesiju buķete – 37 ārsti, 33 zobārsti, 37 medmāsas, 27 mūziķi, 14 arhitekti, 24 inženieri, 150 skolotāji, astoņi zinātnieki, 17 rakstnieki un žurnālisti, 24 gleznotāji, 41 aktieris, 48 juristi un daudzi citi.
Jau visai drīz pēc ierašanās latvieši pašorganizējās: skoloja bērnus, izdeva avīzes un grāmatas, iestudēja teātra un pat operas izrādes, rīkoja sporta sacīkstes un tā tālāk. Latviešiem pat bija sava aptieka!
Jāatzīmē, ka Eslingenā, atšķirībā no daudzām citām latviešu bēgļu nometnēm, tās vadību nevis iecēla, bet ievēlēja demokrātiskās vēlēšanās, kurās startēja vairāki kandidātu saraksti.
Eslingenē iznāca divpadsmit dažāda nosaukuma izdevumi latviešu valodā – lielākais latviešu laikraksts Vācijā "Latviešu Ziņas", avīzes "Dzimtene", "Dzintarzeme", "Eslingenes Biļetens", žurnāls "Ceļa Vēstis" un citi. Pa dažādiem ceļiem nometni sasniedza arī padomju okupētajā Latvijā izdotais laikraksts "Cīņa" un žurnāls "Karogs".
Darbību Eslingenā atjaunoja arī Helmāra Rudzīša grāmatu izdevniecība "Grāmatu Draugs", kuras paspārnē iznāca literārais mēnešraksts "Laiks".
Par Eslingenas laiku Helmārs Rudzītis teica: “Materiāli bijām nabagi, bet garīgi – bagāti.”
Eslingenes nometnē domāja arī par arodu apgūšanu, kas latviešiem varētu noderēt jaunajās mītnes zemēs pēc izceļošanas no Vācijas. Noorganizēja speciālus arodu kursus, kuru beidzējiem izsniedza oficiālu IRO apliecību. Pārkvalificējās arī daudzi latviešu inteliģences darbinieki. Rudzītis atceras – tā kā grāmatu izdevēja amatu neuzskatīja par arodu, kas varētu pavērt ceļu izbraukšanai uz ASV, viņš apguvis arī krāsotāja profesiju. Vēlākais avīzes "Laiks" redaktors Kārlis Rabācs savukārt izmācījies par mūrnieku. 1946. gada pavasarī Eslingenā darbojās arī latviešu tautskola un ģimnāzija, arodu skolas – Tautas augstskola ar četru līdz sešu mēnešu ilgiem kursiem lauksaimniecībā un lopkopībā, kā arī UNRRA tehniskā skola un citas mācību iestādes. Eslingenes latvieši brauca studēt arī uz citām Vācijas augstskolām.
1946. gada 17. novembrī Eslingenē atklāja vērienīgu latviešu tēlotājas mākslas un amatnieku darbu izstādi. Izstādīto darbu autori bija Augusts Annuss, Jānis Kuga, Ludolfs Liberts, Sigismunds Vidbergs, Anšlavs Eglītis un daudzi citi mākslas meistari. Eslingenē dzīvoja slavenais dziedātājs Ādolfs Kaktiņš, komponists Volfgangs Dārziņš un vēl citi pazīstami latviešu mākslinieki.
Eslingenes latviešu teātris nometņu gados sasniedza patiešām augstu profesionālu līmeni. Šajā teātrī režisoru Kārļa Veica un Jāņa Lejiņa vadībā darbojās pazīstami Rīgas un Jelgavas teātru aktieri Lilija Štengele, Irma Graudiņa, Elvīra Līcīte, Elza Tauriņa, Augusts Mitrēvics, Reinis Birzgalis, Valfrīds Streips un vairāki citi. Izcilas bija profesora J. Kugas zīmētās skatuves dekorācijas. Līdz 1949. gada 24. jūlijam teātris sniedza 500 izrādes (no tām 178 – Eslingenē ar aptuveni 62 tūkstošu apmeklētāju piedalīšanos), viesojoties 45 latviešu nometnēs ar kopējo auditoriju 220 583 cilvēki.
Kopš 1945. gada uz dievkalpojumiem latvieši sanāk Eslingenas Dienvidu baznīcā – un joprojām tur notiek dievkalpojumi latviešiem. Tos vada bēgļu nometnē 1948. gadā dzimušais mācītājs Elmārs Ernsts Rozītis, bijušais Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas arhibīskaps.
Eslingeniešiem svešas nebija arī sporta nodarbības. Nometnes pagalmā, kurš pirms tam bija aizņemts ar vairākus metrus augstām atkritumu kaudzēm, bija izveidoti sporta spēļu laukumi. Eslingenieši spēlējuši futbolu, basketbolu un volejbolu, nodarbojušies ar vieglatlētiku, tomēr no sporta veidiem populārākais esot bijis teniss.
Latviešu bēgļu nometnēs Vācijā, protams, bija dažādi cilvēki, arī spekulanti jeb tā saucami “pašapgādnieki”. Viņi daudz labāk ģērbušies, dzīvojuši labākās telpās vai arī īrējuši no vāciešiem vienu vai vairākas istabas ārpus nometnes.
Bijušais sabiedrisko lietu ministrs Alfreds Bērziņš rakstījis: "Daudzi šos pašapgādniekus nosodīja un pat noniecināja, kaut galu galā bija spiesti griezties pie viņiem, lai kaut cik uzlabotu nometņu devu vienmuļību un kvalitāti. Īstenībā šie peltie starpnieki vācu zemnieku un nometņu iemītnieku starpā bija noderīgi un pat neaizstājami, jo ar savu riskēšanu un izdomas māku, kā apiet okupācijas varas noteikumus un sargus, sagādāja lielu atvieglojumu nometnes dzīvē." It īpaši viņi noderēja nometnes pastāvēšanas sākuma posmā, kad bez "zaļajām briesmām" [zirņu pulvera – Z.P.] eslingeniešus baroja tikai ar baltmaizi un sviesta vietā nereti izsniedza taukus. Stiprāku dzērienu mīļotāji ar "pašbrūvēšanu" neesot nodarbojušies, jo bijuši pieejami dažādi augļu un vīnogu sulu surogāti ar diezgan augstu spirta procentu.”
1947. gada 25. maijā Eslingenē norisinājās Vācijā visplašākie latviešu dziesmu svētki, kuros piedalījās tūkstoš koristu un apmēram 7000 viesu.
Alberta Legzdiņa un Lolitas un Andra Ritmaņu mūziklā “Eslingena” (kas bija skatāms aŗī Eslingenā 2017. gada svētkos un pēc tam – Latvijā) ir aina, kurā eslingenieši ar satraukumu un lielu rūpību gaida Rietumu sabiedroto virspavēlnieka Eiropā ģenerāļa Dvaita Eizenhauera vizīti, kas gan nenotika, jo viņš izvēlējās apmeklēt citu latviešu bēgļu nometni. Līdz ar to viņam nebija lemts baudīt Eslingenas latviešu "cepešus un šmorējumus" un saņemt viņu sarūpētās dāvanas.
Tomēr vēlāk, 1953. gadā pēc ievēlēšanas par ASV prezidentu, no latviešu trimdiniekiem ASV viņš saņēma kāda bijušā Eslingenes iemītnieka darinātu dāvanu – gleznotāja Ludolfa Liberta zīmēto gleznu "Rīgas torņi". Tā ilgāku laiku atradās ASV prezidenta darba kabinetā Baltajā namā un bieži vien bija redzama fonā TV ekrānos, kad D. Eizenhauers pieņēma ārvalstu delegācijas vai tikās ar žurnālistiem. Kopā ar ASV prezidentu tā greznoja arī prestižā žurnāla "Life" 1956. gada 12. marta numura vāku.
Eslingenes nometne pastāvēja līdz 1950. gada maijam, kad to slēdza. 40. gadu beigās pēc masveida izceļošanas no Vācijas uz citām mītnes zemēm, Rietumvācijā uz dzīvi bija palikuši vairs tikai 50 tūkstoši latviešu. Eslingenā – tikai pāris.
