Pieminekļa “Tukuma atbrīvotājiem” pārsteidzošās ideoloģiskās pārvērtības: no padomju mātes līdz Kurzemes ozolam

Talantīgās tēlnieces Artas Dumpes (viņa ir arī Lestenes leģionāru Brāļu kapu centrālā pieminekļa – Mātes Latvijas autore) veidoto PSRS uzvaras tā dēvētajā Lielajā Tēvijas karā 30. gadadienas gadā - 6. novembrī atklāto pieminekli – pacelto Dzimtenes mātes tēlu ar diviem saviem dēliem – cīnītājiem Mālkalnā redzējuši daudzi, kuri iebrauc Tukumā no Jelgavas puses. Tas kļuvis arī par savdabīgu pilsētas vizītkarti un tikai zinātājam asociējas ar padomju armiju, jo pēc neatkarības atjaunošanas tā ideoloģisko slodzi mēģinājuši “transformēt”: gan kā Kurzemes ozolu, gan kā māti, kura cenšas kopā saturēt dēlus, katrs no kuriem karo savā frontes pusē.

Tagad novada pašvaldības attīstības dokumentos piemineklis ierakstīts kā viens no centrālajiem apskates objektiem Mālkalnā veidotajam dārzam-ekspozīcijai, kas veltīta dižajam novadniekam, dzejniekam Imantam Ziedonim (1933-2013). Piemineklim esot jākļūst par “īpašu laika liecību, kas ļautu pieskarties dzejnieka attiecībām ar PSRS periodu un viņa iniciētām savdabīgām “atbrīvošanām” – dižkoku kopšanai Latvijā, cīņai par tiesībām brīvi ziedēt”.

Viedokļu kaujas

Tikmēr radikāli noskaņotie tukumnieki vēlas šo monumentu noslaucīt no zemes, bet mākslas teorijas un vēstures eksperti uzsver, ka tas jāsaglabā ne tikai kā vēsturiska liecība, bet arī kā mākslinieciska vērtība.

Savukārt novada pašvaldība nav spriedusi, ko darīt ar šo pieminekli. Laikraksts “Neatkarīgās Tukuma Ziņas” šonedēļ raksta: “Pašvaldības deputāti, atšķirībā no visas tautas priekšstāvjiem Saeimā, pagaidām nav iedziļinājušies okupācijas gados tapušo piemiņas vietu pastāvēšanas un apsaimniekošanas jautājumiem”.

Ne tikai sociālajos tīklos izraisās “viedokļu kaujas”, bet tādas ir arī paša pieminekļa pakājē, no kuras paveras brīnišķīga Tukuma panorāma. Piemēram, 9. maijā – Ukrainā cietušo un bojāgājušo piemiņas dienā tā pamatne bija nokrāsota Ukrainas nacionālajās zilidzeltenās krāsās, bet drīz vien tās tika aizkrāsotas ar brūno grīdas krāsu: tonī, kāds bija oriģinālais kapara pieminekļa krāsojums.

Propagandas svētvieta vai māksla?

Sociālajos tīklos pēdējās nedēļās izvērsušās karstas diskusijas par pieminekļa “Tukuma atbrīvotājiem” vietu un nākotni. Lūk, tikai daži viedokļi no tvitera un “Neatkarīgo Tukuma Ziņu” foruma:

Una G: “Te tika pieminēts A. Dumpes veidotais piemineklis Tukumā. Arī atbrīvotājiem, bet jau tad - 1975. gadā bija nojaušama šī darba slēptā simbolika - māte ar dēliem, kas karojuši frontes pretējās pusēs. Tam patiešām ir mākslinieciska vērtība, bet ne Rīgas monstram”.

Rudīte Martišauska: “Piekrītu, tomēr paiet laiks, režīmi beidzas, māksla paliek. Tukumā arī ir piemineklis “atbrīvotājiem”, Dumpes darbs. Manuprāt, ar mūžīgu vērtību”.

Arturs Pērkons: “Māksla nav nedz betonā, ne bronzā, ne jebkādā citā materiālā. Māksla kā tēls rodas cilvēku galvās. Šajā gadījumā normālu latviešu galvā rodas okupācijas fakta apliecinājums. Man to nevajag”.

Vepss vovans: “Metāllūžņu pārkausēšanas krāsns jau sen gaida šo okupantu šedevru”.

Silmalas: “Nav vajadzīgi pieminekļi “atbrīvotājiem”, naida kurinātajiem, zagļiem un slepkavām! Latvietim nav jāķeras “tēvoča” stērbelēs un jātrīc sitīs pa galvu vai nē! Mums ir savas TRĪS ZVAIGZNES kurām sekot un kuras mums rāda pareizo ceļu!”

Latvietis: “Te dažs labs kā barbars piedzimis, tā ar kā barbars nomirs - šodienas Barbari uzvedas pēc analoģijas - barbari izlaupa Romu… Vai tad nevar likt mierā pieminekļus kā vēstures lieciniekus, kāda tā bija tāda bija un to neizmainīt. A pieminekļi mēmi liecinieki tai… pat padomju vara lika mierā Brīvības pieminekli, bet mūslaikos izskatās, ka garīgā attīstība soli atpakaļ mežoņu virzienā gājusi”.

A.Tukumnieks: “Ko simbolizē padomju pieminekļi? Dainis Īvāns: “Tā nav nekāda piemiņas vieta. Tās ir Krievijas propagandas svētvietas”. Ogres novadā demontē piecus pieminekļus padomju armijai, Tukumā nē. Kāpēc?”

“Atbrīvotāji” pārvēršas par spēka zariem

Tikmēr “Neatkarīgās Tukuma Ziņas” atgādina pašas tēlnieces Artas Dumpes pirms sešiem gadiem pausto:

“Veidojot šo darbu nācās sastapties ar grūtībām, jo tas neatbilda padomju laika standartam, toreiz visus lielos darbus vērtēja Kultūras ministrijas ekspertu komisija. Lai dabūtu bronzu lielā daudzumā, modelis bija jārāda Maskavas ekspertiem. Mūsu komisija nolēma, ka diez vai darbu Krievijā akceptēs, jo figūrām nav karavīru formastērpu un rokas ir bez ieročiem, tādēļ nolēma darbu labāk kalt kaparā un bronzu neprasīt. Ministrijā arī darbu uzskatīja par problemātisku, tādēļ miera labad, lai kāds nevarētu zaudēt amatu, palika pie kapara kaluma.

Vēsture šim darbam ir sarežģīta. Pēc atmodas vienā naktī pazuda arhitektoniskās stēlas ar uzrakstiem un pieminekļa nosaukumu, vienu laiku tas stāvēja ar noplēstu pamatni, bet tad drosmīgi tukumnieki to saglāba, uzliekot metāla plāksnes. Darbs ir izturējis pārbaudi, nostāvējis ilgus gadus nesaprasts, un tagad esam ar pilsētas domi nonākuši pie ieceres saglabāt skulptūru ar manu sākotnējo ideju: “Ozols – spēka zari””.