Ko tur slēpt! Skolotāja pastāsta par negatīvu tendenci, kas skolā bija novērojama šajā mācību gadā
Diemžēl attālināto mācību laikā daļai skolēnu radušies robi zināšanās un ir pasliktinājušās sociālās prasmes. Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolas sociālā pedagoģe Viola Grīnbarte intervijā portālam Jauns.lv sacīja, ka par nelāgiem robiem var runāt dažādos mācību priekšmetos.
Viņa atzina, ka Covid-19 pandēmija kopumā bija liels pārdzīvojums gan skolēniem un viņu vecākiem, gan skolotājiem. Skola mēģināja noturēties klātienes mācībās, bet vairākkārt nācās izglītoties arī attālināti.
Attālināto mācību procesā iesaistītie apguva daudz labu lietu, piemēram, dziļāk iepazina informāciju tehnoloģijas, veidojot un vadot stundas, kā arī piedaloties tajās.
“Tas nāca, protams, arī ar jaunu komunikācijas prasmju apgūšanu, piemēram, ko nozīmē piedalīties attālinātajās mācībās ar ieslēgtu kameru un ar izslēgtu mikrofonu, bet vajadzības gadījumā spējīgam piedalīties pilnvērtīgā stundu darbā no savas mājas stacijas.
Ne visi slēdza iekšā kameras
Kā sagatavoties darbam attālinātās mācību stundās, tika skaidrots, bet patiesībā tas nebija tik vienkārši, jo skolotājiem tomēr nācās saskarties ar to, ka ne visi skolēni pieslēdzās ar kamerām, lai gan tas bija noteikts skolas iekšējās kārtības noteikumos un mēs skaidrojām vecākiem, kāpēc ir šāds uzstādījums.
Tas bija vajadzīgs, lai mēs kā pedagogi varētu novērtēt bērnu psihoemocionālo stāvokli otrpus ekrānam, lai mēs spētu nolasīt emocijas no skolēna sejas, vai mācāmā viela ir uztverta, saprasta vai arī kaut kas nav skaidrs.”
Pirmajā pandēmijas posmā skola aktīvi iesaistījās skolēnu darba staciju papildināšanā, rodot iespēju sagādāt planšetes, datorus, skaņu iekārtas, mikrofonus u.c. Savukārt pērn pavasarī skola deva iespēju skolēniem, kuriem bija ļoti liela nepieciešamība tikties klātienē, doties uz skolu individuāli, lai sekmīgi pabeigtu mācību gadu.
Redzami robi zināšanās
“Šajā gadā, atsākot mācības klātienē, tāpat kā citās Latvijas skolās, redzam, ka mācību sasniegumi, apgūtā mācību viela ir ar robiem. Ko tur slēpt! Protams, mācības nav notikušas tik pilnvērtīgi, kā būtu varējušas notikt klātienē.
Skolēni šajā laikā bija pieraduši dzīvot pa savam un paši noteikt, kur, ko un kā viņi dara. Atgriezties klātienes mācībās un ievērot klātienes mācību noteikumus, skaidrs, bija diezgan sarežģīti.
Līdz ar to bija nepieciešams adaptācijas periods, kas iesniedzās gandrīz līdz pat rudens brīvdienām, jo mēs atkal mācījāmies kontaktēties un veidot veselīgas attiecības [klātienē].
Slēpās ne tikai aiz maskām, bet arī kapucēm
Pamanīju diezgan daudzus, kas slēpās ne tikai aiz maskām, bet bija arī ar kapucēm galvās. Skolēniem bija ļoti grūti atsākt prezentēt savu darbu klātienē. Pusaudžu vecumā jau tā tas nav vienkārši, kur nu vēl pēc pārdzīvotā atsaluma vienam no otra!”
Grīnbarte kā pozitīvo aspektu minēja to, ka pandēmijas laikā bija diezgan daudz iespēju mācīties gan bērniem, gan pieaugušajiem. Turklāt daļa mācību materiālu bija pieejami bez maksas. Dažādu semināru un vebināru klausīšanās varēja palīdzēt veiksmīgāk pārvarēt pandēmijas laiku.
Robi gan sportā, gan ķīmijā
Viņa norādīja, ka zināšanu robi pēc attālinātajām mācībām skolēniem bija daudzos priekšmetos.
“Es gribētu teikt, ka tā bija vispārēja tendence un tas bija vērojams daudzos mācību priekšmetos. Ievērojami lielākam skolēnu skaitam bija noteikts pagarinātais mācību gads. Te nevarētu izcelt, ka, teiksim, ar sportu viņi būtu labāk tikuši galā nekā ar ķīmiju vai bioloģiju, jo problēma bija motivācijas trūkumā, pietrūka fokusa uz prioritātēm.”
Darba diena bija daudz spraigāka un garāka
Pati zinu, jo strādāju no mājām, un arī man mājās bija 9.klases skolēns. Mūsu ģimenes darba diena bija daudz spraigāka, garāka, nenormētāka, nekā tas ir normālā ikdienā, kur ir gan darba, gan atpūtas laika sadalījums.
Mēs mājās pēcpusdienās iedzērām tēju, kopīgi apspriedām, kā ir pagājusi dienas pirmā daļa, un pēc tam ķērāmies atkal klāt visiem pārējiem darbiem. Lai patstāvīgi iepazītos ar skolotāja sagatavoto materiālu un izpildītu uzdoto, tas aizņēma daudz vairāk laika.
Sarunas ar vecākiem arī pēc darba laika
Tajā laikā es kā sociālais pedagogs piedāvāju individuālās sarunas ar vecākiem arī pēc sava darba laika, kad vecāki bija mājās un mēs varējām saslēgties tiešsaistē un pārrunāt problēmas, kādas bija skolēniem radušās.
Situācijas ģimenēs bija tik dažādas. Es strādāju no mājām, bet bija vecāki, kas turpināja doties uz savām darba vietām un nespēja sekot līdzi tam, ko bērns dara mājās un vai viņš visu izdara tā, kā vajadzētu. Man liekas, ka īpaši grūti bija jaunāko klašu skolēnu vecākiem.
Esam izgājuši cauri ļoti sarežģītam laikam. Tas noteikti ir atstājis savas pēdas, savu ietekmi, un ar to mēs vēl labu laiciņu strādāsim, lai tā ietekme mazinātos,” speciāliste teica.
