Vēstures modināšana ar Jūrmalas kūrortu, reliģiskajiem rakstiem un Brežņeva laikiem: izstāžu ceļvedis
Aizraujošus ceļojumus laikā uz telpā piedāvā nesen atklātās izstādes gan galvaspilsētā, gan novados. Vissenākajā vēsturē aizvedīs izstāde Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kas modina stāstam par hernhūtiešiem 18. un 19. gadsimtā, kad reliģisko kustība pārvērtās cīņā par latviešu tiesībām.
Limbažu muzejs piedāvā iegremdēties pavisam nesenā vēsturē – Brežņevlaikos, kurus Latvijā piedzīvojām no 1965. līdz 1982. gadam, tur var iejusties arī tā laika skaistumsalonu apmeklētāju ādā. Uz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem aizvedīs arī Jūrmalas muzejs, kas atklājis savai 60. dzimšanas dienai veltītu izstādi “Jūrmala. Muzejs. Sešdesmitie”. Tāpat Jūrmalas muzejs piedāvā divas jaunas mākslas izstādes – “Dubļi. Dūņas. Viela” un “Lauku relikvijas”.
Apjaust bibliskās atziņas māksliniece Agnese Veinberga aicina savā jaunākajā izstādē “Eden” Kuldīgas Mākslas namā. Bet Valmieras Kultūras centrā psiholoģe Iveta Kreišmane fotogrāfijās noķertās mazās laimītes pārlikusi uz audekla.
* Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) 5. stāva Izstāžu zālē (Mūkusalas ielā 3, Pārdaugavā) līdz pat nākamā gada 30. jūlijam skatāma izstāde “Modināšana. Stāsts par hernhūtiešiem”, kas ir viens no centrālajiem cikla “Latviešu grāmatai – 500” 2022. gada notikumiem. Izstādē eksponēts unikāls materiāls – hernhūtiešu rokraksti no LNB krājuma, kurš 2017. gadā iekļauts UNESCO (Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija) programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā.
Hernhūtiešu jeb Brāļu draudzes kustība ir viens no neparastākajiem stāstiem Latvijas 18.–19. gadsimta vēsturē. Sākusies kā reliģiska kustība, nākamās paaudzes tā ietekmējusi daudz plašāk – modinājusi cīņai par latviešu tiesībām, cēlusi pašapziņu, veicinājusi izglītības un kordziedāšanas attīstību. Dažādās jomās tās iespaids uz Latvijas sabiedrību un kultūru sniedzas līdz pat mūsdienām.
Hernhūtieši lielu vērību pievērsa rakstītajam vārdam, no rokas rokā nododot visdažādāko žanru tekstus rokrakstā: svētrunas, garīgās dziesmas, misiju aprakstus un vēstules, vēsturiskus un literārus sacerējumus, biogrāfijas. Šie materiāli glabā liecības ne tikai par hernhūtiešu kustību, bet arī par tā laika latviešu garīgumu un sadzīvi.
Pēc smagajiem dienas darbiem skala gaismā rūpīgi rakstītie teksti valdzina arī kā vizuāli objekti. Izstādē tos papildina mūsdienīgs dizains, kā arī animācijas, kas tapušas, iedvesmojoties no Johana Kristofa Broces zīmējumiem. Izstādes apmeklētāji var iejusties hernhūtiešu lomā, pārrakstot senu rokrakstu, kā arī ieklausīties hernhūtiešu dzīvesstāstu un garīgo dziesmu ierakstos.
Sīkāk internetā: www.lnb.lv.
* Limbažu muzejā līdz rudenim apskatāma izstāde “Brežņeva laiki Limbažos. 1965-1982”, kas ir otrā ekspozīcija muzejā veiktajā pētījumā par ikdienas dzīvi Limbažos pēdējo divsimt gadu laikā. Šoreiz izstāde veltīta savulaik ideologu par “attīstītā sociālisma” laiku nokristītajam periodam, ko vēl it labi atceras vidējā un vecākā paaudze.
Izstādes apmeklētājiem ir iespēja iepazīties gan ar Limbažu pilsētas vēstures faktiem un attēliem, gan arī materiāliem par pusgadsimtu senu pagātni, kas piemēroti visdažādāko interešu ļaudīm, bērniem un pieaugušajiem. Izstādes apmeklētājiem būs arī iespēja ieskatīties tā laika pastā, frizētavā un sadzīves pakalpojumu kombinātā, aplūkot modes apģērbu un dzīvokļu iekārtojumu.
Īpašu limbažnieku interesi un sajūsmu jau izraisījusi izstādē demonstrētā 1972.gada satīriskā īsfilma “Jūlis Mūlis Limbažos” un tās turpinājums, ko var vērot īsta padomju laika televizora ekrānā. Tajā ir iespēja redzēt, par ko toreiz smējās Limbažos, kas pilsētā mainījies un kas palicis pa vecam.
Jāatgādina, ka Jūlis Mūlis bija savulaik Latvijā superpopulārā feļetonista Pētera Ētera (dzejnieka un satīriķa Pētera Sausnīša) radīts tēls, kurš padomjlaikā konkurēja ar leģendāro karikatūristes Mirdzas Ramanes radīto Hugo Diegu. Satīrisko īsfilmu “Jūlis Mūlis Limbažos” 1972. gadā radīja vietējā laikraksta “Progress” satīriskā nodaļa “Pipari”. Sīkāk internetā: www.limbazumuzejs.lv.
ss
* Jūrmalas muzejs (Tirgoņu ielā 29, Majoros) svin savu pastāvēšanas sešdesmitgadi, un tai par godu līdz 3. jūlijam skatāmas trīs izstādes:
Galveno jubilejai veltīto izstādi “Jūrmala. Muzejs. Sešdesmitie” muzejs reklamē: „Sešdesmitie gadi pasaulē raksturoti kā pretrunīgs, lielu pārmaiņu un revolūciju, cerību un optimisma laiks, saukti arī par vētrainajiem, stilīgajiem un leģendārajiem sešdesmitajiem”.
Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu gaisotni izstādē veido fotoattēli un priekšmeti no muzeja krājuma, kā arī 1964. gada un 1968. gada dokumentālo filmu fragmenti no Valsts kinofotofonodokumentu arhīva.
Savukārt izstāde “Dubļi. Dūņas. Viela” ir divu laikabiedreņu – gleznotājas Agnijas Ģērmanes un scenogrāfes Ināras Gaujas jaundarbos izpausta sajūtu pieredze par dubļu un dūņu vielisko substanci un dziedējošo būtību.
Agnijas Ģērmanes izstādes darbu kolekciju veido gleznas, apvienojot divas tēmas – kūdras ieguves lauku mistērijas un dūņu dziedniecību. Abas tēmas ir par vizuālo un sensoro pieredzi, pieskārienu, saskarsmi ar vielu – dzīvo zemi, pagātnes slāņiem, ķermeni un sevi. Toties Ināra Gauja izstādē veido vides instalācijas “Dubļi. Dziednīca” un “Dubļi. Gaita”.
Toties jaunā tēlnieka Anša Dobičina izstādes “Lauka relikvijas” galvenais motīvs ir cilvēka atstātais nospiedums vidē. Strādājot pie izstādes “Lauka relikvijas” Ansis Dobičins izvēlējies saglabāt un caur tēlniecisku valodu pārveidot subjektīvi izvēlētus priekšmetus no apkārtnes par relikvārijiem vai motīviem, kuros tiek izcelta mūsdienu pasaules uzbūve dialektiskā sarunā ar no pagātnes selektīvi mantotajiem priekšmetiem. Mākslīgi rekonstruējot gan marginālo, gan vitālo realitāti, mākslinieks koncentrējas uz cilvēku estētiskajām un vitālajām problēmām, mūsu apkārtni un to mijiedarbību, uzdodot jautājumu par to, kā vide var būt jēgpilna un atjaunojoša.
Apvienojot tēlniecības valodu ar konstruktīviem un reālistiskiem elementiem, Ansis Dobičins veido māksliniecisku skatījumu uz pasauli un sabiedrību. Darbi tiek veidoti no tradicionāliem materiāliem – metāls, koks, akmens, papildinot tos ar citiem medijiem.
Sīkāk internetā: www.jurmala.lv.
* Kuldīgas Mākslas namā (1905. gada ielā 6) vēl šonedēļ - līdz 5. jūnijam apskatāma izstāde “Eden”, kurā ikviens interesents aicināts iepazīt mākslinieces Agneses Veinbergas pēdējos divos gados tapušās gleznas. Izstādes organizētāji par tās saistību ar bibliskajām atziņām teic:
“Bībelē ir teikts, ka Ēdenes dārzā no dzīvības koka saknēm iztecējusi upe četrās straumēs. Tā kā ūdens padara augsni auglīgu, upe ir metafora laika ritējumam – tā plūst no avota uz jūru tāpat, kā dzīve no dzimšanas uz nāvi. Dzīve dod iespējas – tās ir kā četras straumes, katra uz savu debespusi, bet tās visas ved uz saknēm, uz to pašu jūru, jo tieši no turienes tās nāk. Kas bija sākumā? Protams, gaisma, vārds, pieskāriens, nejauša satikšanās. Savos darbos māksliniece atklāj savas dzīves filozofiju un patiesās identitātes meklējumus, atklājot arī izjūtas par nežēlīgo karadarbību”.
Agnese Veinberga ir māksliniece no Igaunijas. Viņas glezniecības stils veidojies jau studiju laikā Tartu Universitātē. Māksliniece dzimusi 1990. gadā Tartu (agrāk – Tērbata). Tur viņa mācījusies universitātē “Pallas”, pēc tam absolvējusi Tartu Universitātes glezniecības nodaļu, iegūstot maģistra grādu. Savas zināšanas papildinājusi Porto Universitātē (Portugāle) un Latvijas Mākslas akadēmijā. Kopš 2015. gada Aagnese Veinberga dzīvo Kuldīgā. 2019. gadā jaunā igauņu māksliniece kļuvusi arī par Latvijas pilsoni. Sīkāk internetā: www.kuldiga.lv.
* Valmieras Kultūras centrā (Rīgas ielā 10) līdz 12. jūnijam apskatāma psiholoģes Ivetas Kreišmanes darbu izstāde “Mazās laimītes”. Māksliniece saka:
“Gadiem ritot, aizvien vairāk izbaudu tos mazos mirkļus, tos mazos ikdienības priekus, ko sniedz brīnišķīgā planēta Zeme, uz kuras man ļauts dzīvot. Tie ir saules pielietie rīti un mirdzošie vakari. Brīži, kad vējš iepinas matos un redzi, kā no zemes vienā mirklī izspraucas pavasarīgais zaļums. Esot kāda brīnuma priekšā, gribas aizturēt elpu un pieturēt šo mirkli ilgāk. Tāpēc arī knipsējam foto bildes, lai šo sajūtu saglabātu. Imantam Ziedonim ir skaistas un viedas rindas:
Un tādas lielas laimes nemaz nav.
Ja jums to vēl, tad ziniet, tie ir nieki.
Ir tikai tādas mazas laimītes.
Ir tikai tādi mazi ikdienības prieki.
Fotogrāfijās noķerto pārlieku uz audekla, un tā ir mana mazā laime, mani ikdienības prieki. Patiesā priekā dalos ar Tevi, un esmu laimīga sajust Tavu klātbūtni izstādē “Mazās laimītes””.
Sīkāk internetā: www.vkc.lv.
