Ko es redzēju un dzirdēju abās šī gada 9. maija svinībās Uzvaras parkā

Kādēļ šajā aprakstā tiek lietots jēdziens “svinības”, ja reiz Latvijā 9. maijs jau laikus tika pasludināts par Ukrainas cietušo un bojā gājušo piemiņas dienu?

Tādēļ, ka 9. maiju un ar šo datumu saistītās norises Uzvaras parkā realitātē definēja nevis Latvijas valsts lēmējvara un izpildvara, kā arī tai pakļautās institūcijas, bet gan sabiedrība.

Un, spriežot pēc aizvakar Pārdaugavā redzētā un dzirdētā, sabiedrības daļai, kura ieradās ar ziediem, tie bija tādi paši “uzvaras svētki” kā citus gadus.

Vien bez skatuves un izēšanās, no kuras jau bija iespēja atradināties abos Covid-19 gados, un paciešot, ka pa kājām šur tur maisās Valsts policija (VP) un Rīgas pašvaldības policija, kurām bija uzdots regulēt situāciju atbilstoši ne visai drosmīgajiem lēmumiem “no augšas”.

Savukārt spriežot pēc tā, kas notika nākamajā rītā, dienā un vakarā, pie teikšanas esošie bija izdomājuši mēģināt atsēdēt šo neērto datumu uz diviem krēsliem.

Kā zinām, pateicoties Rīgas Domes rīcībai, mūsu galvaspilsētā šo datumu svinēja divas dienas pēc kārtas, un otrreiz - tā no sirds.

Daļēji nav vēlmes, daļēji ir bail "iegooglēt", vai Eiropas Savienībā vēl ir kāda galvaspilsēta, kurā "uzvaras diena" nosvinēta divreiz.

Priekškars paceļas

Cilvēku plūsmas vērošanu un sarunu klausīšanos 9. maijā, Uzvaras parkā par socioloģiju vis nenosauksi, taču daži visnotaļ pamatoti iespaidi un atziņas pavisam noteikti šādā veidā rodas.

Piemēram – ir skaidrs, ka parku aizvakar apmeklēja tūkstošiem cilvēku.

No malas notiekošais nevienā brīdī neizskatījās pēc “individuālas ziedu nolikšanas”, kas, spriežot pēc Rīgas Domes (RD) un VP paziņojumiem, būtu bijis tas daudzmaz ētiskais veids, kā tomēr izpausties, ja negribas klausīt likumsargu aicinājumam nenākt vispār.

Šī atzīmēšana, arī pirms-Covid-19 gados, iesākās ar ierašanos un ziedu nolikšanu pieminekļa pakājē.

Šogad sistēma bija līdzīga kā pērn, kad cilvēku plūsmu ierobežoja pandēmijas risku dēļ.

Proti – ļaudis drīkstēja sanākt vien pa centrālo eju pretī piemineklim un atstāt savus ziedus uz galdiem, kas bija novietoti aptuveni desmit metrus no pieminekļa pakājes.

No turienes ziedus līdz galamērķim nogādāja sejas aizsargmaskās tērpti cilvēki. Izņēmums bija vien ārvalstu diplomāti, kuriem protokols it kā ļāvis nest ziedus līdz pat piemineklim.

VP skaidro, ka šādi ir darīts, lai spētu vieglāk kontrolēt cilvēku plūsmu un izvairītos no pūļa veidošanās pieminekļa tuvumā, pēcāk liekot ļaudīm doties projām vai nu pa kreisi, vai pa labi.

Tieši cilvēku plūsmas kontrole esot arī bijis iemesls Ukrainā cietušajiem veltītās izstādes “Slava Ukrainai! Varoņiem Slava!” aizvākšanai aiz VP izvietotajām dzeltenajām barjerām.

Iepriekš izstādes izvietošanu pa ceļam uz pieminekli Uzvaras parkā daļa sabiedrības uztvēra kā “labu gājienu”, kas garantēšot, ka pašmāju PSRS armijas slavinātāji 9. maijā nu savām acīm redzēs, ko ar ukraiņiem izdarījusi šo bruņoto spēku pēctece – Krievijas armija.

Pavācot bilžu stendus malā, policijai droši vien darbs bija vieglāks, mazinājās drošības riski, taču godīgi arī jāpasaka – krievu okupantu Ukrainā noslepkavotajiem cilvēkiem veltītā izstāde aizvakar pa kājām it nemaz nemaisījās arī pašmāju “uzvaras dienas” svinētājiem.

”Z” burti uz puķu pušķiem un “kreatīvs apģērbs”

Nu ir kārta šo to pateikt arī par pašiem nācējiem. Kā jau minēts, Uzvaras parku apmeklēja tūkstošiem cilvēku.

Līdz ar to var droši pieļaut, ka kopumā kontingents bija pietiekami raibs.

Uz aci pētot, tas neatšķīrās no citos gados pieredzētā. Bija pensionāri, kuri bez liekām ceremonijām nolika ziedus un aizgāja, bija atsevišķi ļaudis, kuri labprāt izmantoja iespēju norāt policistus par to, kāda kārtība šogad iedibināta attiecībā uz ziedu nolikšanu.

Ģimenes lielākoties rīkojās līdzīgi, ar dažiem izņēmumiem, kad intensīvāka vārdu apmaiņa starp ģimenes galvu un likumsargu beidzās vien tad, kad tika piesaistīti papildu policisti.

Ik pa laikam nācējus, proporcijā 1:5 atjauca personas saožamā un saredzamā alkohola reibumā.

Ja šādi uz pieminekli tie virzījās grupā, tad no mutēm skanēja mīlestību Krievijai apliecinoši saukļi un lamas.

Jāatzīst, ka vairums ievēroja liegumu demonstrēt Georga lentītes un citu PSRS, Krievijas adoptēto simboliku, taču netrūka tādu, kuri to darīja atklāti.

Turklāt ne visus policija sodīja un apturēja.

Joprojām grūti saprast, kā, maršrutā no Akmens tilta līdz piemineklim, likumsargiem garām nemanīts paslīdēja jaunietis spilgti baltā treniņtērpā, ar Konora Makgregora gaitu un lielu, košu Georga lentas puķi pie krūtīm.

Tā kā neviens pasākums 9. maijā Rīgas Domē netika atļauts, nebija iespēju Uzvaras parkā izvietot skandas un atskaņot ierastos sarkanarmiešu hitus, piemēram, “Katjušu” vai “Ģeņ Pobedi”.

Aizliegumu sanākušie apgāja ar viedtālruņiem, kuros tika skandinātas šīs dziesmas, vai arī vienkārši paši uzdziedāja pa pantiņam, tādējādi uzburot parkā ko līdzīgu citos gados ierastajai svētku atmosfērai.

Šāda rīcība teju katrā reizē izpelnījās ovācijas no apkārtējiem.

Bez visa pieminētā, sociālajos tīklos tika arī pamanītas daudz bezkaunīgākas “uzvaras dienas” svinētāju izpausmes.

Tostarp arī ziedu pušķi papīrā ar “Z” burtiem, apģērbs, kurš acīmredzami pielasīts, lai atgādinātu Georga lentīti vai Krievijas valsts karogu un tamlīdzīgi:

Vakarpusē parka tuvumā, atskaņojot krievu mūziku, vizinājās automašīnas, kuras bija piepildītas ar iedzērušiem jauniešiem. Acīmredzot svinēja pirmdienas vakaru.

Vietējie aktīvisti iejaucas svinību norisē

Jāpiebilst, ka dienas garumā Uzvaras parkā uzturējās arī virkne cilvēku, kuri atklāti protestēja pret notiekošo.

Rīta pusē parka tuvumā atradās divi kungi ar PSRS zvērības simbolizējošiem t-krekliem un plakātu, kā arī Ukrainas un Latvijas karogiem.

Likumsargiem tas bija pastāvīgs darbs – raudzīt, lai starp “uzvaras dienas” svinētājiem un abiem vīriešiem neizceļas nopietnāks konflikts.

Kādu brīdi likumsargi arī uzdeva kungiem nedemonstrēt līdzi paņemto plakātu.

Dienas otrā pusē kungiem pievienojās biedrības “Tēvijas Sargi” pārstāvji, kuri savā veidā aizstāja savlaicīgi novākto izstādi par Ukrainu pieminekļa priekšā.

Biedrības dalībnieki ceļā uz pieminekli stāvēja ar Ukrainas karogiem, kuriem blakus bija piestiprinātas melnas sēru lentes.

Lieki laikam piebilst, ka konfliktu starp šiem kungiem, dāmām un garām ejošajiem netrūka. Viņi tika aicināti doties karot uz Ukrainu.

Kāds kungs uz stāvošajiem, militāristiskā manierē saģērbtajiem aktīvistiem krievu valodā izkliedza “Slava Ukrainai!”, taču nievājošā, ne atbalstošā tonī, pēc tam gardi pasmejoties.

Vai mums pietiks drosmes nojaukt pieminekli?

Līdz šodienai jau pietiekami ir apspriests tas, cik pareizi vai nepareizi, esošās likumdošanas ietvaros, rīkojās policija un pilsētas vadība.

Faktiski iznāk tā, ka it kā gariem zobiem pieļautā individuālā ziedu nolikšana izvērtās par teju vai tipisku pieminekļa noklāšanu ar ziediem, cilvēkiem ierodoties lielās grupās.

Vismaz, ja salīdzina ar iepriekšējo Covid-19 zīmē aizvadīto gadu.

Ne visus, kuri klaji ignorēja likumu, kā arī elementāras sabiedriskās kārtības normas, policija pēc pilnas bardzības sodīja.

Daudzus, piemēram, tos, kuri vakarā šāva salūtu Rīgas pamalēs, sodīt bija grūti, kas ir saprotami, jo policistu pie katra nama durvīm nepieliksi. Policija gan informēja, ka reaģēs uz šiem incidentiem.

Izstāde, kurai bija jākalpo par spēcīgu simbolu, signālu pašmāju Kremļa atbalstītājiem, tika nostumta tālāk malā, taču nākamajā rītā Rīgas Dome ieradās ar traktoru un ne mazāk simboliski savāca ziedus kausā, iebēra kravas automašīnā un bez liekām ceremonijām aizveda projām.

Līdzīgi, es iedomājos, tika tīrītas arī ceļā uz pieminekli atstātās puķu papīru kaudzes ietvju malās.

Būtiski, ka vēl 10. maijā Uzvaras parkā gāja pietiekami karsti - svinības būtībā turpinājās, cilvēkiem nākot un atkal saliekot ziedus daudzās rindās.

Šoreiz bez ierobežojumiem. Vienā brīdī kāds vīrietis ar suni ieskrēja ziedu laukumā un sāka tos izspārdīt.

Policija personu aizturēja, ziedu licējiem paužot savu sašutumu par notiekošo.

Taču ziedu likšana turpinājās līdz pat vakaram un neiztrūka arī asāki momenti, kuros atkārtoti bija jāiejaucas policijai.

Iespējams, var teikt, ka tas, kā sevi aizvakar demonstrēja vietvara, policija un vēl pirms tam – lēmējvara, nav būtiski, jo nesen tika paziņots, ka Uzvaras parkā reiz Latviju okupējošās valsts uzstādītais piemineklis tomēr neizbēgs no sagraušanas bumbas un frontālā iekrāvēja kausa.

Taču nav jābūt lielam gudriniekam, lai saprastu, ka lēmums nojaukt un attiecīgā uzdevuma izpilde būs vēl lielāks un biedējošāks bubulis, nekā stingrāki ierobežojumi un kontrole pār 9. maija izpausmēm jau šogad.

Līdz ar to, lai bravūrīgās runas par Uzvaras parka pieminekļa nojaukšanu (un priekšvēlēšanu sacīksti, kurš tad nu būs tas lielākais jaucējs) uztvertu nopietni, ir jābūt pārliecībai, ka varasiestādēm nav bail un pagaidām, virspusēji aplūkojot sabiedrisko domu, redzams, ka sabiedrība cer, taču līdz galam pagaidām nav noticējusi varas pārstāvju drosmei.

Tas viss arī pie fakta, ka stingra atbalsta paušana un sniegšana Ukrainai no Latvijas ir pavisam reāla un pasaulē pamanīta iniciatīva.

Netrūkst arī citu, vērā ņemamu simbolisku rīcību, demonstrējot, ka Krievijas īstenotās politikas atbalstīšanai Latvijā nav vietas.

Taču der atcerēties, ka Uzvaras pieminekļa jautājums ir ļoti aktuāls ne vien Ukrainas situācijas dēļ, bet arī Latvijas un latviešu tautas smago un vēsturiski nozīmīgo ciešanu dēļ.

Lai tur vai kā, visstiprāk no aizvakardienas incidentiem un mizanscēnām atmiņā bez īpaši skaidra iemesla ir iespiedusies kāda saruna ar gados vecāku kundzi pašā dienas noslēgumā.

Gar policistu izvietotajām barjerām ceļā uz pieminekli visu laiku stāvēja cilvēki.

Daļa no tiem vēroja notiekošo, daļa – gaidīja radiniekus, vēl citi – fotografēja un filmēja.

“Baigi daudz krievu, vai ne?” pēc ilgākas klusuma pauzes un saskatīšanās man teica minētā kundze.

“Jā, tā laikam ir,” sanāca vien atbildēt.

“Jūs esat latvietis?” nedaudz izbrīnīti jautāja sieviete.

“Jā! Mēs kaut kā būsim spējuši viens otru šeit atpazīt!” smejoties teicu, mēģinot panākt, ka gaidāmā, laikam nenovēršamā saruna par politiku tomēr izpaliks. Bija jau vēls un bija jau tādas sarunas.

Laimīgā kārtā kaut kā aizrunājāmies par gāzes cenām un to, ka malkas apkure patiesībā ir diezgan feina lieta, tikai jāpierod.