Ceļojums cauri trīs gadsimtiem: Liepājā atvērts pārsteigumiem pilns interjera muzejs

“Ēka Kungu ielā 24 ir viena no vecākajām Liepājā, celta 17. gadsimtā. Vietējie to pamatoti dēvē par Pētera I namiņu – šis vīrs, iespējams, ir arī viens no iemesliem, kāpēc celtne laika gaitā izdzīvojusi. 1697. gada martā, savas Lielās sūtniecības laikā, taču vēl ne kā cars, bet inkognito veidā, nedēļas garumā viņš šeit mitis un Hoijeres kundze viesi izguldinājusi,” vēstures faktu atklāj muzeja vadītāja Ieva Dzintare.

Senlaiku uzņēmēja

17. gadsimtā namiņš bijis ar vienu stāvu un preču noliktavu bēniņos, 19. gadsimtā dzīvošanai izbūvēts jumta stāvs, un muzejā iekārtotas desmit senatnīgas istabas ar ekspozīcijām. Par pirmo saimnieci Hoijeri zināms, ka viņa bijusi holandiešu izcelsmes, 17. gadsimtam netipiski stipra sieviete. Apprecējusies ar gaļas brāķeri Hoijeru, bet vīrs pāragri devies aizsaulē, un uz viņas pleciem palikusi lielā viesu nama saimniecība un četras atvases.

“Tolaik, ja sieviete palika bez vīra, meklēja atkal nākamo dzīvesbiedru, bet Hoijere līdz mūža galam palikusi neatkarīga sieviete. Viņai bijusi sava veida uzņēmējdarbība – viesu nama uzturēšana un vadīšana, kas neraksturo sievietes lomu sabiedrībā 17. gadsimtā un Liepājā kopumā. Taču šī uzņēmīgā sieviete uzņēmās viesu namu vadīt pati,” holandietes drosmi slavē Dzintare.

Par Hoijeres aiziešanu mūžībā precīzi fakti nav zināmi. Ap 1710. gadu Liepājā plosījās lielais mēris – nav skaidrs, vai kundze mira no šīs sērgas vai izceļoja kopā ar saviem radiniekiem, viņas kapavieta nav zināma.

Pašu darināta leļļu māja

Sākot ar 1835. gadu, vairāk nekā gadsimta garumā nams saistīts ar slaveno Stenderu dzimtu. Liepājas vēsturē nozīmīgākais no Stenderiem ir Hermanis Heinrihs Stenders, dzimis Lībekā 1741. gadā, miris Liepājā 1804. gadā. Viņš bijis tirgotājs, 18. gadsimta beigās viens no bagātākajiem liepājniekiem, birģermeistars, kura vārdā aizvien nosaukta viena no Liepājas ielām. Interjera muzeja vēsturē svarīgs ir viens no viņa dēliem – Kristofs Vilhelms Stenders (1788–1867), saukts arī par jauno Stenderu, ilgus gadus Liepājā darbojies kā notārs.

Otrā stāva ekspozīcija ir kā notāra Stendera radinieku dzīvoklis, atbilstoši 19. un 20. gadsimta mijai. Bērnistabu grezno leļļu māja, kuras saturu muzejnieki ar savām čaklajām rokām paši piepildījuši. Krājumu glabātājai Antrai Brakšei ir milzīga pacietība uz smalku lietu darināšanu – tapis gandrīz viss leļļu mājā redzamais: miniatūri trauciņi, podiņu krāsns, mēbeļu maketi, sīkie kliņģeri un spilveni. Tapšanas stadijā ir vilciena modelis, ar kuru bērniem arī ļaus darboties.

Senās inovācijas

Apmeklētāji var iepazīt seno sadzīvi. Piemēram, interesants, ikdienā lietots priekšmets – gultas sildītājs. 17. un 18. gadsimtā, dodoties pie miera, sildītājā sabērtas ogles un tas palikts zem gultas klājuma – tad gulēšana aukstā laikā bija daudz omulīgāka. Arī gultu klājums vēsturiskajos kambaros ir tuvu senajām tradīcijām – salmu matracis, vilnas matracis, dūnu pēlis un virsū vilnas sega.

“Hoijeres guļamkambarī gultas klājumam arī esam mēģinājuši ievērot vēsturisko klājuma veidu. Šīm gultām apkārt būs baldahīns, kas pildīs ne tikai dekoratīvu funkciju – senos laikos tas bija siltuma saglabāšanas elements, un baldahīni tika radīti no bieza materiāla. Ir arī beņķītis – kāju sildītājs. Apakšā tam iebēra karstas ogles, un sievietei, piemēram, veicot rokdarbus, šujot, lāpot, kājas vienmēr bija siltumā,” rāda muzejniece.

17. gadsimtā centrālais ēkas apsildīšanas elements bijis lielais manteļskurstenis, un tas tagad restaurācijas gaitā veidots pēc analoģijas principa – protams, no tik sena gadsimta vecais nav saglabājies. “Speciālisti izvērtējuši, kurā vietā tas fiziski atradies, un tur tagad tas izveidots. Pirmais kambaris aiz tam piegulošās starpsienas bija vissiltākais un omulīgākais – tur, visticamāk, Hoijere guldījusi Pēteri I, un  mūsu interpretācijā iekārtots arī guļkambaris,” rāda muzejniece. Nākamais cars parasti ceļoja kopā ar savu padomnieku Meņšikovu, tāpēc blakus iekārtots gulēšanas kambaris arī ceļabiedram.

Manteļskurstenis reāli darbojas, tajā iebūvēta arī maizes krāsns. “Vienu vai divas reizes nedēļā cepsim Hoijeres maizi, kuru apmeklētāji varēs iegādāties Hoijeres veikalā. Maiznieks ir Ivars Pilips-Matisons, kuram cepšana ir sirdslieta,” vēl vienu jaunumu pavēsta Dzintare.

Oriģināli gleznojumi

Namā veikta iespaidīga restaurācija vairāku gadu garumā, darbu gaitā bijuši 127 vēsturiski atradumi. “Ēka salikta gadsimtu senā veidolā atpakaļ kā puzle,” salīdzina muzeja vadītāja. “Veiktas zondāžas, restaurēti sienu gleznojumi, padarīts apjomīgs darbs, mēģinot uziet tiešām autentiskas, unikālas pērles, kuras saglabājušās no celtniecības laika 17. gadsimta beigās. Viena no unikālajām lietām, ar kuru mēs ļoti lepojamies, ir krāšņie tā laika baroka sienu gleznojumi.”

Restauratori, veicot zondāžas, attīrot pa krāsu slānim, atklāja akantu lapu gleznojumu, kas tolaik bijis viens no raksturīgākajiem krāšņuma elementiem, izmantots gan interjerā sienu gleznojumos, gan lietišķajos priekšmetos.

“Bez šaubām, bija arī kompozīcijas zudumi, restauratori tos atjaunojuši. Uz griestu sijām ir saglabājušies oriģinālie gleznojumi,” lepojas Dzintare.

Tapetes kā tolaik

“Te ir daudz tapešu, kas uzietas restaurācijas procesā. Veikta mustura rekonstrukcija, tapetes atjaunotas, līmētas pie sienām vecajā veidā – tieši uz koka sienas. Pēc vecajiem paraugiem tapetes darināja Vācijā un Somijā,” stāsta Dzintare.

Pagrabstāva ekspozīcija veltīta restaurācijai, kas šobrīd ir aiz muguras, tajā lasāmi Latvijā zināmu speciālistu komentāri. Viens no atradumiem – holandiešu dukāts, par kuru senos laikos varēja nopirkt pat govi vai zirgu. Dukāts gan šobrīd atrodas Liepājas muzeja krājumos tā vērtīguma dēļ. 

“Priekšmetus ekspozīcijā šobrīd esam gan deponējuši no citiem Latvijas muzejiem, gan izstādīti eksponāti no Liepājas muzeja krājumiem, daļa iegādāta izsolēs ārzemēs. Tās var dēvēt par pērļu medībām daudzu gadu garumā. Tāpat kā Rīga nekad nebūs pabeigta, arī muzeja papildināšana aizvien turpinās.” Paredzēts arī rīkot izglītojošus seminārus un lekcijas par 17.–19. gadsimtu, restaurāciju un senajām tradīcijām.

Līgums ar trauku ražotni Nīderlandē

Meklējumos vairāk izgājuši uz privātkolekcijām un antikvariātiem, izgatavotas arī kopijas. “Mums ir daudz jaunieguvumu, un katram priekšmetam ir savs stāsts, sava nozīme, ar katru palīdzam uzburt attiecīgā laikmeta ainu. Eksponāti atceļojuši no Nīderlandes, Francijas un Anglijas,” pauž Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla. Gandarījuma izjūta ir ļoti liela – izveidots pilnīgi jauns muzejs ar jaunu konceptu.

Muzejs noslēdzis unikālu sadarbības līgumu ar Nīderlandes keramikas ražotni B.V. Delftsche Aardewerkfabriek De Porceleyne Fles anno 1653, vienu no retajām, kas saglabājusies vēl no 17. gadsimta – tā aizsāka Delftas zilo fajansa trauku ražošanu. Liepājas muzejs vienīgais Latvijā un viens no retajiem Baltijā noslēdzis ar šo uzņēmumu līgumu. Interjera muzeja apmeklētājiem būs arī iespēja Hoijeres suvenīru bodē iegādāties dažādas interesantas lietas un Delftas traukus.

Paraugus traukiem pētīja gleznās

Hoijeres krogā, Stendera konditorejā un pašā muzejā mājinieki ciemiņus sagaidīs, tērpušies senos holandiešu tērpos. Tā būs vēl viena odziņa, kas atspoguļos laikmetu, kurā atrodamies. Tērpu māksliniece ir liepājniece Dace Lanka. 

Keramiķes Kristīne Cukura un Linda Sulataura veido senajiem gadsimtiem atbilstošas krūzes, bļodas, šķīvjus un glāzes, ko likt galdā Hoijeres krogā. Viņas pētījušas Nīderlandes muzeju eksponātus un holandiešu gleznas, arī vietējos muzeju krājumus.

“Tā bija ļoti interesanta izziņa. Kopējais spriedums – trauki tolaik bija ļoti funkcionāli, lai lietošanai būtu ērti. Rotājumi tolaik bija tikai atsevišķiem, ļoti grezniem traukiem, bet pārējie bija ļoti vienkārši, ar nelielu daudzumu glazūras. Tik nopietni senos traukus veidoju pirmoreiz, bet saskare ar šo tēmu man bija, mācoties toreizējā Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā, diplomdarbā. Man ļoti patika Rucavas  krūzes, kas ir no tās pašas šķiras, tikai krietni jaunākas,” Kas Jauns Avīzei saka māksliniece. Trauku darināšanai iegādāts sarkanais māls no Lietuvas.

Austeres ēda arī 17. gadsimtā

Hoijeres kroga un Stendera konditorejas vadītāja Loreta  Skaburska pavēsta, ka ēdienkarte būs autentiska 17. gadsimta gaumei. “Esam viena lieliska komanda, tikai dāmas, bet esam spēcīgas un enerģiskas sievietes. Tas noteikti mums visām ir papildu izaicinājums un pagodinājums,” priecājas Loreta. Viņa zina teikt, ka 19. gadsimtā radās gandrīz visas mūslaikos populārās kūkas, bet te būs gan klasiskais, gan kaut kas citāds.

“Sajūtas ir neaprakstāmas – atrasties diendienā blakus muzejam, tas ir ļoti skaisti. Apmeklētājiem vēlu baudīt senos ēdienus, kaut ko nepierastāku. Būs gan pīle, gan lasis. Piemēram, lasis 17. gadsimtā bijis ikdienas ēdiens, normāla zivs. Piedāvāsim arī interesantus desertus un zupas. Izrādās, arī austeres 17. gadsimtā bija ierastas, un mēs domāsim arī par īpašiem austeru vakariem. Protams, pietuvināsim ēdienu tam, lai būtu garša un izskats, bet viss pārējais būs kā tajos laikos,” sola krodziniece.

Atklāšanas dienā 12. martā otrajā stāvā skanēs 19. gadsimta klaviermūzika, krogā – 17. un 18. gadsimta deju mūzika. “Nāciet uz muzeju, priecājieties, ko mums ir izdevies šajā vietā radīt. Mūsu māja ir ļoti silta, patīkama, tiešām ir sajūta, ka var ceļot cauri trīs gadsimtiem. Tas ir piedzīvojums, ko es ikvienam novēlu šeit gūt,” aicina Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla.